Home

Dear readers!  All Posts are here. 

The main, the most important content in this blog is a simple fact: it is not important how we name our state system, name it socialism, communism, liberal or other democracy, market society, kingdom, dictatorship – it is not important. The most important is only one issue: how the system is matched, appropriate, fitted to or harmonized with human nature.  From here we obtain the most important rule for our life: investigate, learn, understand the human nature and choose, create the corresponding, matched, appropriate rules, the so called morality and laws. We need the society which is in harmony with our nature, and not opposite to it. Known facts are hard: we have to accept  the heritage from our evolution, to know and understand our specific properties and peculiarities, and to create the corresponding, matched, harmonic rules for governing our societies. It is not a simple task – if it were simple then in some countries we would know something like utopies. But we don’t. The knowledge which helps to understand ourselves, our nature, and the corresponding rules for possible human society is the main content of this blog. Evolution has formed our basic needs: the need for survival and recreation, the need for material and social welfare, the need to confirm ourselves, the need for status in a social group, and, at last, the need for something higher as our everyday life, for something important, holy and sacred, the need for content and sense of life. Satisfaction of needs provides a feeling of fulfilment, the sense of valuable life. All rules in our societies must be based on these needs. On the other side, satisfaction from some needs must be restricted, e.g., the need for material welfare and social gratification, if unrestricted, creates a big danger for individuals, social groups and for all the society. Creation of rules matched with most human needs and restriction of some needs is the main and the most difficult task in all human societies. These themes are the main content of this blog. 

The very simple fact that we are descendants of primates yields fundamental consequences for contemporary human thinking. Our minds are programmable devices doomed to behavior in accordance with their genetic heritage.

We are shortsighted evolutionary pre-programmed positive emotion seeking machines. We run feverishly to indulge to genetically inherited needs, by this we destroy conditions for our survival on a scale bigger than 30-40 years. Like all information processing machines we do not know the things and processes we have not experienced. In short, we know after the experience, if that experience is deaf, we go extinct.

Consciousness and ability to think about ourselves lifts us over all primates. This gives to us the possibility to change ourselves. But still  we are not too far away from our origin.

Our minds are model-making machines. Simple external world models we create for mechanical movements are true: we can predict what will happen if we make some move rather exactly, for example, when we play tennis.

More complicated models are a problem: we create the external world models of social environment we are acting in and the models of self living and acting into this world. These models are partly correct but in some significant areas – false. It is very hard to create true models of contemporary society we are living in. Our false models often create illusion of being true because our mind connects outer world events to the expectations we are using in accordance with our false models. This is a way how false beliefs, superstitions and religions work.

We are doomed to living and acting with inaccurate and false models of reality and ourselves. This is why since centuries human beings can not hand over to their offspring the art of happiness and successful living: we don’t have exact models of self and the societies we live in. In other words: we don’t understand ourselves, we don’t know who we are, where we are coming from and where we are going. 

The site is a try to gather information necessary for understanding ourselves and our society.

Contemporary education systems prepare appendants for production of common goods but do not create happy people. Our education systems are based on primal tribe’s beliefs and religions but not on a reality as it is discovered and described by contemporary science.

List owner has suffered and struggled through many of these outdated beliefs and noise in education and everyday’s life. In a book  “Universe in a Nutshell” Stephen Hawking wrote  that 90% published in popular books is trash. Some scientists say  the same is true in science. Gathering and filtering useful information is the main task and problem for contemporary humans.

In more than 25 years list owner has gathered hundreds of scientific articles about the most important questions in our lives – who are we, how does our mind and emotions work, why we suffer so much and sometimes are happy a bit. List contains the best scientific articles and discussions dealing with most important questions from our lives – carefully filtered. Everyone can read, copy, distribute and publish a different point of wiew.

Immortality. Partly, in some sense, we are already immortal. Part of information making ourselves is passed to other humans, our kids, relatives, friends, contemporaries. But only a part, approximately 10%.
The most important part ‘we consist of’, the essential ourselves, our values, on which our decisions are based and our emotions experienced we can pass to others rather partly.
We cannot pass to others our experience from sensory organs and body movements and emotions connected to this experience.
This is why for real immortality we have to wait until scientists manage to create consciousness and intelligence in robots. This will take some time, at least 50 years. Why? Look at contemporary humans how they go to church, how they repeat behavioral templates from local culture and environment. They will not change soon.

In order to give the information processing machines (IPM) the choices, their behavior has to be connected with values. In order to orient the IPM to some goal, their behavior must be evaluated and reward and punishment must be used. Most known contemporary IPM – Homo sapiens’ – main problem is due to the fact that rewards and punishments are outdated completely and without hope, they are not appropriate for contemporary conditions of life we have created (E.O. Wilson). For example, genetically inherited rewards and punishments of Homo sapiens are not appropriate for fulfilling the highest value and task of Homo sapiens – to get Cosmos conscious (Carl Sagan). These inherited needs, rewards and punishments are even hazardous: they push humanity to self-destruction.
Instead of realizing this great task, responsibility and possibility, many scientists toss up fantasies about ‘quantum consciousness’ (Dr. Daniel Siegel) and Platonic world (Roger Penrose), where all information is in some way ‘stored’, and scientists somehow and sometimes manage to ‘read’ it.

Cienījamie apmeklētāji!

Šo lapu izveidoju ASV zinātnieku diskusiju grupā AVOID-L daudzu gadu laikā sakrāto rakstu un domu iespaidā.

Lapa ir domājošā cilvēka mēģinājums atstāt citiem. Kaut ko vērtīgu un derīgu, līdzīgu tam, kas autoram pašam kādreiz pietrūcis.

Tikai tad, kad mēs esam daudz sāpējuši un vīrišķīgi pieņēmuši dzīves skarbās skolas stundas, tikai tad mēs sākam mācīties.

Ceļu ir tik daudz. Mūsu smadzenes ir tā iekārtotas, ka tās ļauj savienot pilnīgi nesavienojamas lietas. Pie tam, pirmie iespaidi ir vissvarīgākie. Ja cilvēks uzaug reliģiozā vidē, kur  ticēšana bez pierādījuma ir pašsaprotama (un, labākā gadījumā, sagādā vienreizēju sakārtotības, svētuma un tīrības izjūtu), tad, iepazīstot zinātnes faktus, viņš tos uztver kā reliģijas papildinājumu, kas der konkrētu uzdevumu risināšanai. Ja cilvēks uzaug eksaktas domāšanas vidē, tad, sastopoties ar reliģiju, viņš domā: – Kā gan iespējams ticēt tādiem māņiem?

Lai saņemtu lapā ievietotos jaunos rakstus uz savu E-pastu, atveriet vietu “Follow Blog via Email” labās puses slejā un ierakstiet tajā savu E-pasta adresi. Kad lapā būs ievietots jauns raksts, tas būs lasāms Jūsu E-pastā.

Šī lapa ir vērtīgu rakstu un domu krājums. Raksti un domas par mākslīgo inteliģenci (un cilvēces nākotni un problēmām) no bijušā Latvijas Mākslīgā Intelekta fonda tagad slēgtas vietnes http://www.artificialintelligence.lv pārvietoti šeit AI nodaļā. Pārējās nodaļās lasāmas vispārīgākas domas par mūsu vērtībām un sabiedrības problēmām.

Pēdējos gadu desmitos ar pārsteigumu ieraugu, kā masveidā un arī katra indivīda dzīvē izpaužas mūsu ģenētiski mantoto īpašību neatbilstība tām sabiedrībām, tiem dzīves apstākļiem, kurus mēs evolūcijas gadījuma notikumu izpildījumā esam izveidojuši. Kamēr neesam sevi ieraudzījuši, šīs neatbilstības neredzēšana un nezināšana veido mūsu esības traģiku un arī …. nespēju no tās atbrīvoties. Šo nespēju cilvēki demonstrē jau gadu tūkstošiem. Jau tūkstošiem gadu indivīdi nespēj, neprot un nevar nodzīvot to, ko paši sauc par laimīgu dzīvi, to pašu atkārto lielākas un mazākas cilvēku grupas – tautas un atsevišķu apgabalu un valstu iedzīvotāji un to apvienības. Viņi sacenšas un cīnās par vietu un resursiem tad, kad tas viņu izdzīvošanai un labklājībai ir un nav vajadzīgs, bet nespēj ieraudzīt kopējo vērtību, kas vajadzīga visiem – cilvēces, viņu pašu izdzīvošana liela laika mērogā. Nespēj šai vērtībai pakļaut savu rīcību. Kāpēc? Tāpēc, ka atbilstoši savu smadzeņu uzbūvei un to darbībai visi cilvēki (visbiežāk neapzinoties) klausa limbisko smadzeņu signāliem – meklē neapzināto vajadzību piepildījumu. Lai saņemtu evolūcijas balvu – labsajūtu, gandarījumu un piepildījumu, kas nodrošina veselību un izdzīvošanu. Jā, tieši tā: mēs zinām daudzus gadījumus, kad vajadzību nepiepildīšana iespaido somātiskos procesus tik stipri, ka indivīds iet bojā. Tā kā viņi to (apdraudējumu) arī jūt, cilvēki nereti ziedo paši savas dzīvības, – lai dzīvotu citi. Vai arī prozaiskāk – atjauno taisnīgumu saskaņā ar saviem priekšstatiem (izjūtām) par to, kā ir taisnīgi

Kādus tad ‘likumus’ viņi lieto šodien? Apzinoties (t.i., sevi no malas redzot) un neapzinoties (lielākā daļa) viņi pakļaujas savām vajadzībām: ņemt arī tad, kad tas jau sen nav nepieciešams izdzīvošanas nodrošināšanai, apliecināt sevi visos iespējamos  veidos un sociālās grupās, baudīt vairošanās vajadzību dabiskās un dažādās kultūrās izveidotās izpausmes (un novirzes), un, visbeidzot, vajadzību pēc kaut kā lielāka un svarīgāka par ikdienu, vajadzību pēc kaut kāda (viņiem nezināma) satura, jēgas, kas pārāka par viņiem pašiem, pēc harmonijas, iekšējas tīrības un sakārtotības, stabilitātes, drošības un miera sajūtas, svētuma un vērtībām.

Un vēl viņi pakļaujas dažām smadzeņu darbības īpatnībām: spēju izvairīties, nepieņemt informāciju, kas neatbilst iepriekšizveidotiem priekšstatiem un pieredzei (confirmation bias), pirmā iespaida efektu, t.i., pirmie emocionālie iespaidi ir vissvarīgākie – tie ir etalons, ar kuru visa turpmākā dzīves pieredze tiek salīdzināta, vērtēta un … nereti par mazvērtīgu atzīta. Katra sabiedrība nedaudz atšķirīgi izveido indivīda ģenētiski mantoto iekšējā taisnīguma izjūtu, katrs indivīds dzīvo un darbojas saskaņā ar savu iekšēju vērtību sakārtojumu. Visas šīs ģenētiski mantotās un sabiedrībās izkoptās (un arī sabojātās) vajadzības, indivīdu vērtību sakārtojumi un valstu deklarētie likumi un t.s. morāles un ētikas vērtības  kopā veido indivīdu rīcību, kuru mēs šodien novērojam un pieredzam. 

Lai izvdeidotu tādus dzīves apstākļus, kas atbilst mūsu ģenētiskajam mantojumam, mums jāpaceļas pāri tiem likumiem, kuri mūs veidojuši. To, ka tas nav viegli, rāda pašreiz pasaulē notiekošais. Un pasakas, kuras beidzas ar vārdiem: “Un viņi dzīvoja laimīgi līdz mūža galam”. Bet galvenais ir fakts, ka tas ir iespējams. Lai to varētu, vispirms mums jāierauga, jāsaprot pašiem sevi. Jo mainīt var tikai to, ko saprot. Var droši teikt, ka pēdējo gadu desmitu zinātne to (t.i., spēju sevi saprast) mums ir iedevusi. Atliek tik ieraudzīt minēto zinātnes devumu un vēl arī tos (dabas) likumus, kurus tagad no jauna (savā attīstībā, savā dzīvē) mums jāizveido un jālieto. Ja gribam izdzīvot. Par visu to šī mājaslapa. 

Ja mēs redzam, domājam, ka sabiedrībā kaut kas trūkst vai nav pareizi, tad tā nosodīšanai jāveltī maz laika. Galvenais ir – teikt, kā ir pareizi, kā ir labāk. Ja to nedarām, tad runāšana par to, kā citi dara nepareizi, ir nepiedodama tukšvārdība.

Mūsu dzīvi veido divi globāli procesi: apziņas piepildīšana ar ārējās pasaules skatījumiem, kas bieži ir savstarpēji nesaistīti un pat šķietami izslēdzoši un nesavietojami, un bioloģiskā ķermeņa novecošana, kas veido un izmaina ārējās pasaules uztveri.

Mēs esam paradoksu un pretrunu savienojums, kurš neizbēgami nes sevī līdzšinējās attīstības vēsturi. Bērnībā un jaunībā mūsu iekšējā pasaule ir maza, bet nepretrunīga un harmoniska. Bioloģiskā ķermeņa iespējas un varēšana šķiet neierobežota.

Nereti dzīves nogalē izveidojas indivīds, kas ieguvis visai pilnu un realitātei tuvu pasaules redzējumu (cilvēka smadzeņu signāli un domas par paša ‘es’ darbību arī veido ārējās pasaules redzējumu un izpratni) un prot un var paveikt, izpildīt visai sarežģītus uzdevumus. Šī varianta traģika ir tā, ka tad, kad izveidojies sakarīgs, dzīvei piemērots indivīds, fiziskā ķermeņa iespējas samazinās un indivīds neglābjami nolemts savas darbības pārtraukšanai, t.i., nāvei. Indivīds ir nodzīvojis dzīvi, bet tās iespējas nav paspējis izmantot tādā apjomā, kā to atļautu iegūtās zināšanas.

Sliktākā gadījumā dzīves galā nonāk indivīds, kurš dzīves gaitā dzīves spēles galvenos noteikumus nav izzinājis un sapratis un sakarīgu, realitātei atbilstošu rīcību nav spējis izveidot, un tāds arī nomirst.

Starp šiem galējiem variantiem ir normālā sadalījuma vidusdaļa – vairākums, kurš nodzīvo ar galējo variantu vairāk vai mazāk izteiktām īpašībām un atbilstošiem rezultātiem.

Viena no informācijas teorijas aksiomām saka, ka jebkura informācijas apstrādes sistēma spēj redzēt un saprast ārējo pasauli (un spēj izvēlēties ārējās pasaules signāliem, stāvokļiem atbilstošas reakcijas), balstoties tikai uz to informāciju, kas tās dzīveslaikā uzkrāta (vai programmātiski ielikta pirms apziņas izveidošanās). Tā ir tautoloģiska patiesība, kuru var izteikt arī vienkāršāk: katrs spēj runāt tikai tajā valodā, kas viņam ir iemācīta. Katrs spēj uztvert un saprast tikai to, kas agrāk pieredzēts un atmiņā saglabāts.

No tā izriet visai skarbs secinājums: mēs, cilvēki, esam nolemti nezināt, nesaprast un kļūdīties, kamēr neesam sakrājuši ievērojamu pieredzi. Pagaidām, šajā attīstības stadijā, mēs ar (dzīvei vajadzīgo) pieredzi nepiedzimstam. Evolūcija, gēni mums iedod tikai tendences, bet tās jāizkopj (mums nereti gadās tās arī sakropļot) dzīves laikā.

Vēl viens secinājums, kuru pagājušā g.s. jau izteicis Ludvigs Vitgenšteins: ar valodas palīdzību panākt pilnīgu saprašanos starp cilvēkiem nav iespējams. Tas nozīmē, ka neviena mašīna nesapratīs valodu un citus cilvēkus vairāk, kā tikai par tik, par cik tās personīgajā pieredzē izveidoti atbilstoši jēdzieni.

Tikai un tieši tādēļ pasaules zinātnieki ir izveidojuši, noformulējuši fizikas un matemātikas likumus un pamatprincipus, kurus aplūkojot un apspriežot, tomēr var saprasties. Jo šo pamatlikumu aplūkošanā dažādu indivīdu pieredzes, izpratnes, kaut arī nav identiskas, ir visai līdzīgas: dažādi indivīdi iegūst vienādas (ārējās pasaules notikumu) prognozes.

Bet neviennozīmīgu domu un emociju laukā, neskatoties uz to, ka tūkstošiem iepriekšējo paaudžu cilvēki, domātāji, rakstnieki un mākslinieki atstājuši mums savas vērtības, savas domas un skaistumu, mēs spējam tās apgūt tikai virspusēji, un esam nolemti kļūdīties paši.

Viena no informācijas teorijas aksiomām saka, ka jebkuras informācijas apstrādes mašīnas rīcība atbilst tajā ieliktai informācijai. No tā izriet svarīgs un nozīmīgs dzīves likums:

Cilvēka pasaules uztveri, izpratni un rīcību neglābjami un neizbēgami nosaka  dzīves laikā uzkrātā informācija: zināšanas, priekšstati, izveidotie domāšanas un izturēšanās šabloni, apziņā izveidotie ārējās pasaules modeļi un vērtības.

Uz pasauli mēs skatāmies caur spoguli, ko izveidojušas minētās zināšanas. Bet bez tam vēl visam dotajā brīdī redzētajam un uztvertajam krāsas (un pat formas un izpratni) veido dotā brīža ķermeņa signāli un  emocijas.

Jebkuram priekšmetam trīsdimensiju telpā ir trīs projekcijas. Dzīves norisēm ir daudz vairāk dimensiju jeb skatījumu. Tos nereti sauc par viedokļiem. Galvenais domājošā cilvēka uzdevums ir aiz daudzajiem skatījumiem jeb viedokļiem iemācīties redzēt kopējo daudzdimensiju attēlu, kura projekcijas bieži papildina viena otru, bet dažreiz šķiet savstarpēji izslēdzošas. Bet tikai šīs daudzās projekcijas ļauj veidot  kaut cik pilnīgu sevis un ārējās pasaules izpratni.

Domājošā cilvēka ceļš ir zināt, redzēt un saprast.

Zināt nozīmē daudz derīga uzkrāt un prast to lietot, saprast nozīmē izveidot apziņā modeļus, kas lauj paredzēt ārējās pasaules notikumus, bet redzēt nozīmē mācīties no savām un citu kļūdām.

Tie, kas saprot, nenosoda citus, bet mācās no viņiem.

Mūsu izglītības sistēma ir neveiksmīga: mācīšanās procesam ir atņemts prieks  par iegūto izpratni (un tās pielietošanu ikdienas dzīvē), bet atstāts minimāls prieks par izpildītu testu. Priekš lielu lietu izpratnes ar to nepietiek.

Kādēļ mēs neesam laimīgi? Kādēļ mūsu sabiedrībās apmēram puse laulību tiek šķirtas? Kādēļ mēs esam nolemti meklēt un neatrast, kādēļ visā pasaulē gadu simtiem un tūkstošiem vecākās paaudzes cilvēki nespēj iemācīt, pateikt jaunajiem, kā jādzīvo, kā jāveido dzīve, lai viņi, nākošie, varētu kļūdīties mazāk? Kādēļ katras nākošās paaudzes dalībnieki pieņem šo nevarēšanu klusuciešot, kā kaut pašsaprotamu, pie cilvēka dzīves piederošu nolemtību?

Kādēļ lieli, slaveni mākslinieki nereti dzīves beigās ir vientuļi un pat izdara pašnāvību?

Atbilžu trūkums liek domāt, ka atbildes vispār nav iespējamas. Bet tā tas nav. Galveno problēmu uzrāda informācijas teorijas aksioma: mēs, cilvēki, skatāmies uz kārtējiem ikdienas notikumiem, izmantojot agrāk uzkrātās zināšanas. Ja, piemēram, bērna zināšanas par pieaugušo dzīvi ir pavisam niecīgas, tad ar stāstīšanu viņa zināšanu daudzumu mēs palielinām nedaudz – salīdzinājumā ar to, ko viņš uzzinās tālākās dzīves laikā. Salīdzinot ar to, kas nepieciešams saprātīga lēmuma pieņemšanai, veiksmīgas dzīves veidošanai. Tādēļ visas informācijas mašīnas, kas zināšanas iegūst no savas pieredzes, ir nolemtas vispirms kļūdīties un tikai pēc tam zināt. Vai šo problēmu (tādu zināšanu apguve, kas nodrošina spēju izdarīt optimālus lēmumus – dotajam brīdim un visai dzīvei) vispār var atrisināt?

Saprst angliski ir ‘understand’, tas nozīmē zināt, kas ir apakšā (stands under). Lai saprastu, nepieciešams zināt pamatprincipus, pamatlikumus un prast tos lietot ārējās pasaules notikumu izpratnei.  Mākslīgās inteliģences speciālists Jeff Hawkins grāmatā ‘On Intelligence’ raksta, ka saprast nozīmē izveidot ārējās pasaules (Jeff Hawkins raksta, ka pie ārējās pasaules pieder arī indivīda  ķermenis un smadzenes – indivīda apziņa novēro to darbību) modeļus un spēt paredzēt ārējās pasaules reakcijas. Izveidot ārējās pasaules priekšmetu un procesu modeļus vēl ir salīdzinoši viegli, bet izveidot sevis un līdzcilvēku modeļus ir sevišķi grūti, jo tie nepārtraukti mainās.

Līdzšinējās cilvēku sabiedrības nav spējušas nākošajām paaudzēm iedot realitātei atbilstošus ārējās pasaules modeļus tā iemesla dēl, ka to vienkārši nebija vai tie bija kļūdaini, neprecīzi un nepilnīgi (palasīsim Balzaku vai Freidu). Vienkāršāko priekšmetu ražošanai nepieciešamās zināšanas gan cilvēces rīcībā ir jau daudzus gadusimtus, bet kaut cik adekvātus priekšstatus par cilvēku un viņa smadzeņu darbību eksaktās zinātnes izveidoja tikai pagājušā g.s. beigās. Tieši tādēļ mūsu sabiedrībās mēs kaut cik labi protam ražot pārtiku un sadzīves priekšmetus, mazliet vājāk saprotam, kas notiek ekonomikā, un tik vāji saprotam, kas notiek ar citiem un mums pašiem, kas nespējam izveidot to, ko sauc par laimīgu dzīvi. Nespējam pat sadzīvot, viens otru neiznīcinot. Saprast sevi un citus, tieši tas ir vajadzīgs, lai cilvēks varētu veidot to, ko varētu saukt par sakarīgu, laimīgu, apzinātu, ar jēgu pildītu  dzīvi.

Pašreizējās zināšanas par cilvēku un viņa smadzeņu darbību no vienas puses un faktiskais stāvoklis dažādās kultūrās (reliģijas, tradīcijas un māņticība) no otras puses saka, ka šis uzdevums netiks atrisināts dažu tuvāko paaudžu laikā.

Risinājums.  Ar stāstīšanu tik svarīgā dzīves jomā, kā laime un nākotne, nepietiek.  Problēmu var daļēji risināt, bērnus piesaistot  nevis lētām izklaides spēlēm, bet gan pārvēršot šīs spēles par kaut ko līdzīgu lidmašīnas pilota trenažierim. Kā dzīvē, piepildot ar apbalvojumu un sodu, ar jēgu un vērtībām. Arī apmācītie kļūdīsies, bet viņi veidos savas dzīves mazāk nemākulīgi: viņiem būs no trenažiera iegūta pieredze un tiem piesaistītās emocijas. Un izkoptas vērtības, kas noteiks lēmumu pienemšanu un rīcību priekšāstāvošajā dzīvē. Progress būs lēns un mokošs, un tad, kad cilvēki iemācīsies būtiski pagarināt indivīda mūžu, kļūs vēl labāk. Tad cilvēki lielāko daļu no mūža nodzīvos, zinot un  saprotot sevi un pasauli, un dzīves spēles noteikumus.

Atbilžu daudznozīmīgums, kuru redzam labās filmās un citos mākslas darbos, arī šķiet sakām to pašu – kā gan autors var pateikt skatītājam to, uz ko pats meklē atbildes? Bet nereti, dažiem autoriem tas izdodas – starp daudzajām atbildēm ir arī pareizas.

Mums nav tālu jālūkojas. Pagājušā g.s. latviešu dzejnieki Jānis Ziemeļnieks, Fricis Bārda, Austra Skujiņa, Eduards Veidenbaums, Jānis Grots un daudzi citi ir pateikuši to pašu, ko lasām šodien (Oļģerta Krodera pirmsnāves intervija, raksts par Robertu Mūku “Naivais nihilisms jeb Karalis ir pliks!”, kā arī manas diskusiju grupas AVOID-L zinātnieki): dzīvei plašā skatījumā jēgas nav.

Protams, ka tas  ir kļūdains paziņojums. Mūsu dzīvei ir nozīmīgums un dziļa jēga, kuru mēs izveidojam, skatoties uz savu īslaicīgo eksistenci, un domās redzot iespējamo cilvēku eksistenci nākotnē. Ja mums izdosies sevi un savas eksistences noteikumus neiznīcināt tuvākā nākotnē, tad mēs pietuvosimies daudz augstākai inteliģencei un neierobežotai indivīda dzīvei. Mēs esam vienīgais mums zināmais sevi apzinošais matērijas veidojums, un tikai no mums ir atkarīgs, vai mēs to nodosim tālāk.

Izskatās, ka galvenokārt no piepildītas dzīves, no kaut nedaudz laimīgākas par mūsu priekšgājēju dzīvēm mūs šķir divi milzīgi ierobežojumi, kas vienlaicīgi ir arī cilvēka komplicētības un vienreizīguma rādītājs, un laimes avots.

1. Līdzšinējā evolūcija mums ir iedevusi divējādas smadzenes. Senākais evolūcijas veidojums, limbiskās smadzenes, kuras mūs dzen ne tikai tad, kad jābēg, jāglābj dzīvība, bet arī tad, kad uzbrūkam vai aizstāvamies. Vai arī tad, kad jāturpina suga. Un piešķir mums dziļu gandarījumu par paklausīšanu šīm vajadzībām.

Un neokortekss, kas prot rēķināt, domāt loģiski un argumentēt tā, lai varam izdzīvot šodienas pasaulē.

Katru reizi, kad pakļaujamies, klausam vienai smadzeņu daļai, mēs dzīvojam tās pieredzes, vērtību un rīcības pasaulē. Bet, izrādās, ka nereti, dažreiz bieži un neizbēgami, katra smadzeņu daļa prasa savu, no otrās daļas atšķirīgu un tai nepieņemamu rīcību. Šo konfliktu ‘starp jūtām un prātu’ cilvēce pazīst un apzinās gadu tūkstošiem. Vai tam ir risinājums?

2. Visa cilvēka dzīve sastāv no modeļu veidošanas: lai izdzīvotu, mēs izveidojam ārējās pasaules, sevis un citu cilvēku modeļus, shēmas, teorijas, kas skaidro ārējās pasaules procesus un ļauj paredzēt nākotnes notikumus. Kā tos, kas notiek neatkarīgi no mums, tā arī tos, kas veido atbildes uz mūsu rīcību. Šeit  arī dažas problēmas:

a) mūsu pasaules redzējums ir atkarīgs no mūsu zināšanu daudzuma dotajā nozarē. Var sacīt, ka mūsu smadzenes redz apkārtējo pasauli tikai caur savas pieredzes prizmu. Vēl var sacīt, ka mūsu pasaules redzējuma brillēm asumu piešķir pieredzēto sāpju, ciešanu daudzums.  Tā ir visai skarba informācijas teorijas aksioma, kas saka, ka cilvēki, kas nav iemācīti redzēt, nevar redzēt. To pašu var sacīt par skolu un vispārējo izglītību. Ja zinām nepietiekoši vai aptuveni, iegūtais ‘pasaules attēls’ neatbilst realitātei, ir kļūdains. Tā kā apkārtējā pasaule (cilvēki ap mums, mēs paši) nepārtraukti mainās, var sacīt, ka mūsu pasaules redzējums labākajā gadījumā vienmēr atpaliek no dzīves, sliktākajā gadījumā tas ir vienkārši aplams.

b) evolūcija mums ir iedevusi smadzenes, kuras nerūpējas par to, lai to īpašnieks dzīvotu ar realitātei iespējami tuvu pasaules attēlu, bet rūpējas par to, lai īpašnieks nejustu diskomfortu par savu nezināšanu vai rīcību. Šajā jautājumā evolūcija ir iestādījusi smalku balansu: mēs zinām, ka nereti tie, kas daudz domā un ir neapmierināti ar savu dzīvi, iet bojā: viņi izdara pašnāvību. Bet mēs zinām arī, ka viņu nav pārāk daudz.

c) mēs esam nolemti dzīvot ar šādām nepilnīgām smadzenēm (daži zinātnieki saka, ka mēs, cilvēki, esam konfliktu mašīnas), Austra Skujiņa  par mums rakstīja: ‘… iet zemes nelgas laimi dzīt’.

Risinājumi?

Vienu risinājumu mēs redzam ikdienā un masveidīgi – lai cik aplami nebūtu dažu cilvēku priekšstati par pasauli (reliģijas, dažādas mācības un vienkāršs izglītības trūkums), viņi nereti izdzīvo un skaļi paziņo par savu apmierinātību ar dzīvi.

Kritiskāk noskaņotiem cilvēkiem, kuri nedzīvo ar nezināšanas priekšrocībām un pašpārliecinātību, nepārtraukti jāmācās un sevi jāapšauba. Pamatā jāliek jauna pasaules izjūta, kura apzinās savu smadzeņu nepilnības, un cenšas tās izmantot kā priekšrocības (tas ir iespējams: katrs var iemācīties apzināties savas būtnes dziļumos gaidošās vajadzības un atļaut to piepildīšanu tad, kad tas neapdraud labklājību un izdzīvošanu), un iemācīties redzēt, saprast informācijas teorijas diktētos ierobežojumus un sadzīvot ar tiem. Kā Remarks ar dzīves īstenību. Nezaudējot īstumu, patiesīgumu un jēgu.

Ja apziņā izveido kaut cik reālu Homo sapiens smadzeņu modeli, tad ir iespējams sākt sevi saprast. Neteiksim – veidot un pārvaldīt. Bet mazliet var.

Sakarīgas zināšanas par mūsu smadzeņu darbību parādījās tikai pēdējos 20-30 gados. Piemēram, vēl šodien sabiedrībā dominē uzskats, ka lielam māksliniekam nevis jātēlo, bet jādzīvo līdzi tam, ko viņš tēlo. Daudzi tam notic un … sakropļo savu dzīvi un … iet bojā. Paskatīsimies tik uz latviešu aktieriem, kuri uz skatuves ‘spēlēja pa īstam’. Atcerēsimies Austru Skujiņu. Tā ejam bojā, kad pilnīgi, neatgriezeniski, visaptveroši, bez kompromisa un atkāpes pieņemam tās vērtības, par kurām paši rakstām, ar kurām dzīvojam. Šīs vērtības dod tādu svētumu un piepildījumu, kas pārāks par visu, tā šķiet, iespējamo un vērtīgo.

Bet… skarbā īstenība ir citāda: mūsu smadzenes mūs nedaudz maldina… Aizrautības vērtīgajā un svētajā brīdī tās paceļ mūs tādos augstumos, kas ‘stāv pāri visam’ un nerāda ikdienu, bez kuras nevar iztikt un nedzīvo neviena būtne, nerāda to, kā mainīsies mūsu izjūtas, uztvere un vērtības tad, kad dzīvosim šajā ikdienā. To mums saka neokortekss, kas aizrautības un piepildījuma brīdī ir … izslēgts. Vienkārši un nesaudzīgi – mēs jūtam dažādi, atšķirīgi, atkarībā no momenta, kurā jūtam…Visas sajūtas ‘skatās’ uz pasauli caur brillēm, kuru iekrāsojums ir atkarīgs no tā, kas ar mums pašreiz notiek.

Risinājums ir vienkāršs un … gandrīz nav iespējams. Bērniem ir jāmāca pamatpriekšstati par mūsu smadzeņu darbību. Tas šķiet vienkārši. Bet … par gandrīz neiespējamu to padara tas vienkāršais fakts, ka, kamēr mēs neesam paši piedzīvojuši to, ko mums stāsta, tikmēr mēs to nesaprotam un reti esam sagatavoti tam, kas mūs sagaida. Protams, mācīšana jau kaut ko dod: kad dzīvē piedzīvojam to, kas mācīts bērnībā, tad tomēr mazliet vieglāk orientēties, sevi saprast. Un vieglāk izvairīties no lielām kļūdām un bojāejas. Par to, kā iemācīties sevi saprast, profesionāli un saprotami rakstīts ASV medicīnas doktora psihoterapeita Daniel Siegel grāmatā ‘Mindsight’, tulkota latviešu valodā: Apzinātība, Jumava, 2016.

Kas ir laime? Mūsdienu smadzeņu pētījumi rāda, ka laimi var mērīt ar dzīves laikā saņemtā laimes hormonu dopamīna un serotonīna daudzumu. Tieši un tikai tādēļ miljonārs var būt mazāk laimīgs par cilvēku, kurš dzīvo pieticīgos materiālos apstākļos, bet dzīvo  lielas mīlestības, drošības un laimes pasaulē.

Kad dopamīns un serotonīns būs vairāk? Tad, kad cilvēkam izdodas piepildīt daudzas un dziļi izkoptas vajadzības.   Ko tas nozīmē? Tas nozīmē dzīvot daudzu dimensiju pasaulē – lielas savstarpējas pieķeršanās un mīlestības pasaulē (tā mums, Homo sapiens, ir vissvarīgākā, tā dod visvairāk laimes hormonus), kura izdaiļota, piepildīta ar sarunām, smaidiem, pieskārieniem, kustībām, valodu, dzeju, mūziku, darbu un tā doto gandarījumu, sportu un tā doto gandarījumu, jaunradi un tās doto gandarījumu, sevis veidošanu un pārveidošanu, bērnu audzināšanu, piedalīšanās savas sabiedrības un cilvēces nākotnes veidošanā.

Aplūkojot mums zināmās informācijas apstrādes mašīnas – Homo sapiens un viņa radītās, – mēs ieraugām divas stipri atšķirīgus rīcības avotus:

  • tādi, kurus iespējams mainīt, koriģēt. Homo sapiens vērtības un rīcību nosaka  evolūcija un dzīves laikā iegūtā pieredze; kaut grūti, bet šo avotu saturu iespējams mainīt;
  • tādi, kurus nav iespējams mainīt, kurus nosaka informācijas teorijas aksiomas, tās ir neatceļamas patiesības, kuras var apzināt un ievērot, bet nav iespējams mainīt vai atcelt.

Vispirms mēģināsim noformulēt informācijas teorijas aksiomas. 

  1. Jebkuras informācijas apstrādes mašīnas rīcība atkarīga tikai no tās informācijas, kas tajā izgatavošanas vai dzīves laikā ielikta, iegūta vai radīta.

Secinājums. Neviena informācijas apstrādes mašīna nevar izpildīt darbības, kuru izpildei tā nav sagatavota.  Nekāda ‘pārdabiska’ vai mistiska mašīnas rīcība nav iespējama. Vienīgais nenoteiktības avots: gadījuma meklējumi (random search).

2. Visas sevi apzinošas informācijas apstrādes mašīnu apziņā izveido un ar simboliem apzīmē dažādus jēdzienus, vairāk vai mazāk kļūdainus apkārtējās vides un sevis modeļus, kas atbilst tās individuālajai pieredzei. Visi informācijas apstrādes mašīnu izveidotie modeļi ir nepilnīgi. Realitātei tie var tikai tuvoties.

Secinājums.  Saprašanās starp mašīnām un cilvēkiem iespējama tikai par tik, par cik dotajā jautājumā tiem būs kopēja, līdzīga pieredze, piemēram, vienādas definīcijas.

3. Lai informācijas apstrādes mašīnas darbībai būtu kāda virziens, mērķis, dažādām iespējām jāpiesaista vērtības, tās rīcību jāvērtē, lietojot balvas un sodu. Kas vērtē? Mašīnas programmētājs, Homo sapiens gadījumā tā ir evolūcija, AI mašīnu gadījumā tas ir programmas autors.

4. Vērtību piesaiste jeb rīcības vērtēšana ir riskants pasākums, jo ir ļoti grūti vērtēt konkrētu rīcību, ja definētas vispārīgas vērtības, piemēram, cilvēces izdzīvošana liela laika mērogā. Šaurāk definētas vērtības nespēj dot atbildi uz jautājumiem, kuri rodas daudznozīmīgās situācijās. Piemēram, nāves soda atcelšana nerisina cilvēces izdzīvošanas uzdevumu. Plaši definētas vērtības, piemēram, cilvēces izdzīvošana liela laika mērogā, savukārt, prasa izveidot daudzus šādas izdzīvošanas modeļus, kuru veidošanai cilvēkiem nav pieredzes. Tādēļ visās sabiedrībās tiek lietoti vienkārši likumi un deklarācijas, piemēram, visiem ir vienādas tiesības, cilvēka dzīvība ir neaizskarama, katrs cilvēks ir persona, u.t.t. Vienkāršākā gadījumā tās ir tradīcijas un daļēji neapzināti rīcības šabloni, kam maz sakara ar evolūcijas un pašu cilvēku izveidoto realitāti.

Vērtību veidošana ir grūts process, jo visas informācijas apstrādes mašīnas veido modeļus un vērtības, balstoties tikai uz savu pieredzi. Tādēļ visi modeļi ir nepilnīgi, no tā izriet, ka neoptimālas ir arī no tiem veidotās vērtības.

Mūsdienu visizplatītākās mašīnas – Homo sapiens – galvenā problēma ir tā, ka evolūcijas veidotās balvas un sodi nav salāgoti ar optimālo rīcību. Piemēram, cilvēces augstākā mērķa – mūsu apziņas formas izplatīšana kosmosā, saprāta piešķiršana kosmosam – sasniegšanai Homo sapiens ģenētiski mantotās vajadzības ir ne tikai nepiemērotas, bet pat kaitīgas: tās virza cilvēci uz pašiznīcināšanos. Tā vietā, lai sāktu apzināties savu lielo uzdevumu, atbildību un iespējas, daudzi zinātnieki sacer fantāzijas par ‘kvantu apziņu’, kura it kā piemīt Visumam, un Platona pasauli (piemēram, Roger Penrose), kurā glabājas visa informācija, kurai zinātnieki brīžiem piekļūst un kaut ko nolasa.

 

Sevis modeļa veidošana. 

Visas dzīves laikā mums jāveido sevis un citu modeļus. Pēc dažām tikšanās reizēm mēs izveidojam vienpusīgu (dažreiz paša izdomu un sapņu izveidotu) priekšstatu par cilvēku. Nākošie iespaidi to papildina nereti ar šķietami pilnīgi nesavietojamiem attēliem. Tas ir tādēļ, ka mēs visi esam tādi: dažās nozarēs vai aspektos talantīgi, gudri un veiksmīgi, bet citās – kā es mēdzu domāt par sevi – totāli un nekompetenti nejēgas. Kuri rīkojas elementāri aplami. Kliedzoši nezinoši un – traģiski.

No tā var mācīties saprotamu un sakarīgu  sevis un citu modeļu veidošanu. Sevi un citus nevajag pārāk nosodīt tad, kad klaji redzama ‘viņu muļķība’ – dažās nozarēs, dažos jautājumos mēs visi esam tādi. Vērtīgākais, ko no tā var mācīties: katrā cilvēkā ir vērtīgākās, veiksmīgākās īpašības, kas nodrošina vismaz kaut kādu (standarta) eksistenci, bet nereti – arī izcilību.

Tomēr galvenais ir – rūpēties par sevi, savu attīstību un veiksmi. Tādēļ ir derīgi apzināties savus talantus un spējas, kas dod iespēju kaut ko darīt labāk par citiem, un jācenšas tās lietot: panākumi vienmēr sagādā gandarījumu un apmierinājumu. Un vienlaicīgi tramīgi lūkoties uz sevi, uz savu rīcību un nodomiem: vai tikai šoreiz atkal viņš netaisās izpildīt kārtējo muļķību, kaut ko nepārdomātu, ko vēlāk būs jānožēlo.

Par citiem? Lai viņi tādi ir – tu viņus nepārtaisīsi. Galvenais – ieraugi, saproti, un pieņem un priecājies par viņu labajām īpašībām, un izvairies, neprovocē viņu neskaisto rīcību. Sava vīrišķība tur ir vajadzīga, lai pieņemtu tuvākos cilvēkus tādus, kādus gadījums vai liktenis tev ir iedevis. Vai tur nekā nevar darīt? Var.

Tas prasa gadiem ilgu otra cilvēka veidošanu un pacietību, kuras mums nav. Pie saviem bērniem mēs to vēl spējam izdarīt (jo mēs vismaz saprotam, ka viņi ‘nav vainīgi’), bet pie pieaugušajiem risinām tā, kā vairākums: paciešam, labākā gadījumā neprovocējot, vai arī meklējam citus un šķiramies.

Mūsdienu sabiedrībās tik daudzi šķiras tādēļ, ka objektīvi vieglāk un derīgāk ir meklēt labāku, piemērotāku (paturot prātā savu nepilnību), nekā pārtaisīt nepārtaisāmo. Bet, tā kā šķiršanās nodara lielu kaitējumu pašiem un citiem, mēs ievelkam elpu un – dzīvojam tādu dzīvi, kādu gadījuma notikumi un gēni mums ir iedevuši. Pa brīžam galvu paceļot un citiem kaut ko atstājot.

Lai cik dažādās sabiedrībās arī nedzīvo cilvēki, viņu bērni izaug tā, ka viņi vairāk vai mazāk spēj eksistēt. Tas liecina par mūsu smadzeņu elastīgumu: programmē kā gribi, bet iznāk dzīvotspējīgs indivīds. Acīmredzot tā ir visu informācijas apstrādes mašīnu īpašība, aksioma.

Cik viņi ir pa īstam laimīgi? Mazāk par 10%. Cik no viņiem ir piemēroti izdzīvošanai liela laika mērogā? Mazāk par 1 %. Šis fakts rosina domu, ka visu sabiedrību cilvēku mentalitāte prasa radikālu pārmaiņu. Iepriekš minētā elastība ļauj domāt, ka tas ir iespējams, bet kritisks skatījums liek domāt.

Imants Vilks, rādioinženieris, dz. 1935.g, nomiris pagaidāv vēl nav. Tālr. 29211836.

Grāmatas ‘Zinātniskā ētika jeb Domājošā cilvēka ceļš’ autors. Tulkojis ASV psihiatru grāmatu ‘The General Theory of Love’ (latv. valodā ‘Mīlestības teorijas pamati’), tulkojums pieejams nodaļā ‘Derīga informācija’, kā arī medicīnas doktora psihiatra Daniela Sīgela grāmatu ‘Mindsight’, latviešu valodā ‘Apzinātība’.

Lapā ievietotie raksti lasāmi pie attiecīgām tēmām (Categories):

All posts:  https://basicrulesoflife.wordpress.com/all-posts/,

Artificial intelligence: https://basicrulesoflife.wordpress.com/ai/

Are we doomedhttps://basicrulesoflife.wordpress.com/category/are-we-doomed/

Contmeporary Society problems: 

https://basicrulesoflife.wordpress.com/category/contemporary-society-problems/

Economics and politics: 

https://basicrulesoflife.wordpress.com/category/economics-and-politics/

Happiness and quality of life:

https://basicrulesoflife.wordpress.com/category/happiness-and-quality-of-life/

Human evolution: https://basicrulesoflife.wordpress.com/category/human-evolution/

Inequality and social justice: 

https://basicrulesoflife.wordpress.com/category/inequality-and-social-justice/

Scientific publications: 

https://basicrulesoflife.wordpress.com/category/scientific-publications-abstracts-urls/

Understand and manage ourselves: 

https://basicrulesoflife.wordpress.com/category/understand-and-manage-ourselves/

Values and sense of life: 

https://basicrulesoflife.wordpress.com/category/values-and-sense-of-life/

Categories:

All posts:  https://basicrulesoflife.wordpress.com/all-posts/,

Artificial intelligence: https://basicrulesoflife.wordpress.com/ai/

Are we doomedhttps://basicrulesoflife.wordpress.com/category/are-we-doomed/

Contmeporary Society problems: 

https://basicrulesoflife.wordpress.com/category/contemporary-society-problems/

Economics and politics: 

https://basicrulesoflife.wordpress.com/category/economics-and-politics/

Happiness and quality of life:

https://basicrulesoflife.wordpress.com/category/happiness-and-quality-of-life/

Human evolution: https://basicrulesoflife.wordpress.com/category/human-evolution/

Inequality and social justice: 

https://basicrulesoflife.wordpress.com/category/inequality-and-social-justice/

Scientific publications: 

https://basicrulesoflife.wordpress.com/category/scientific-publications-abstracts-urls/

Understand and manage ourselves: 

https://basicrulesoflife.wordpress.com/category/understand-and-manage-ourselves/

Values and sense of life: 

https://basicrulesoflife.wordpress.com/category/values-and-sense-of-life/

 

7 Responses to Home

  1. I blog frequently andd I really appreciate your content.
    Thhis great article has truly peaked mmy interest.
    I will book mark your website and keep cyecking for nnew details about once per week.

    I subscribed tto your RSS feed too.

    Like

  2. Annabelle says:

    What you posted was very reasonable. But, what about this?
    suppose you added a little content? I ain’t saying your
    content is not good, but suppose you added something that makes
    people want more? I mean Basic Rules of Life | Contemporary society problems, quality of life, happiness, understanding
    and managing ourselves, – based on scientific evidence is kinda plain. You
    could peek at Yahoo’s front page and watch how they write news headlines to grab people interested.
    You might add a related video or a related picture or two to
    grab people excited about everything’ve got to say.
    Just my opinion, it could make your blog a little livelier.

    Like

  3. It’s hard to find well-informed people about this topic, however, you sound like you know what
    you’re talking about! Thanks

    Like

  4. Autors says:

    Paldies par vērtīgiem un derīgiem rakstiem. Šeit atradu daudz noderīga priekš skolas. Gaidīšu nākamos tekstus!

    Like

  5. This website was… how do I say it? Relevant!! Finally I’ve found something which helped me. Kudos!

    Like

  6. OK, I was searching all my life. Now, it seems, I have found not the answers for everything, but I do know some basic principles, have started understanding some basic forces moving us and our societies, and I am carefully looking for something reasonable. And worthy.

    Like

Leave a Reply

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.