Mūsu sabiedrības galvenās problēmas un to risinājumi

Imants Vilks

Progress sabiedrībā ir tad, kad risinājumu skaits ir lielāks par problēmu skaitu

Pašreizējie notikumi, mūsu laika tendences un cilvēces vēsture rāda, ka nākotnē mēs piedzīvosim lielas izmaiņas ekonomikā un valsts pārvaldē. Lai no šī laika gūtu kādu labumu, mums jāzina, kas šodien ir slikti, ko un kā jāmaina. Jāredz panorāma.

Kad sabruka padomju režīms, jaunajiem apstākļiem nebijām sagatavoti. Piemēram, mums nebija lielo un vērtīgo valsts uzņēmumu apstādināšanas, slēgšanas un saglabāšanas politikas [1]. Rezultātā nostrādāja instinktu diktāts, kuru atbalstīja daudzo padomjgadu pieredzes izveidotā morāle – katrs ņem ko var. Tie nedaudzie, kam bija pieejami sīkumi, ņēma sīkumus, tie pavisam nedaudzie, kam bija pieejami miljoni, ņēma miljonus. Vienkāršais vairākums neņēma neko, domāja un cerēja, ka jaunā sabiedrība, godīga un taisnīga vara un valsts atnāks paši par sevi – bez cilvēku atbalsta un uzraudzības. Rezultātā esam ieguvuši nabadzīgu valsti [2]. Valsti, kurā daļēji zaudēts neatkarības un labklājības ekonomiskais pamats – spēja ražot un saražoto pārdot. Valsti, kuras pilsoņi nolemti nabadzīgai dzīvei un savu un svešu parādu atdošanai.

Ja minētās izmaiņas būs lielas, mums būs iespēja daudzas pašreizējās problēmas risināt, mēģinot izveidot labāku un taisnīgāku valsti.

Mēģināšu uzskaitīt viegli un grūti, tuvākā un tālākā nākotnē risināmās sabiedrības problēmas.

  1. Problēma. Sociālais taisnīgums.

Šī problēma ir tik pat veca, cik veca ir cilvēce. Sociālā taisnīguma jautājumi ir apzināti un risināti, kamēr vien ir pastāvējušas cilvēku sabiedrības:

“Cilvēki domā, ka viņi ir brīvi, bet tā ir liela kļūda. Brīvi viņi ir tikai tajā dienā, kad vēl parlamentu. Pārējā laikā viņi ir vergi un nekas. Viņi izmanto īso brīvības brīdi, lai to pazaudētu. Un tas ir pelnīti.” Ž.Ž. Ruso. Tā ir 18.g.s. izteikta patiesība.

Bet šodien nav daudz citādāk:

„Ar vēlēšanām elite dod cilvēkiem iespēju balsot. Nelaime ir tā, ka tas ļauj viņiem domāt, ka viņi pieņem lēmumus.” S. Hantingtons.

Pagājušā gadsimtā to vispārīgāk pateica A. Einšteins:

„Liela daļa cilvēces vēstures pildīta ar cīņu par cilvēka tiesībām. Tā ir mūžīga cīņa, kurā pilnīga uzvara nav iespējama. Bet šīs cīņas atmešana nozīmē cilvēku sabiedrības sabrukumu.”

Latvijā šī cīņa, kas pavada visas cilvēku sabiedrības, ir ļoti vāja, tā gandrīz nenotiek. Tam vismaz trīs iemesli:

1) padomju sistēma vairākos piegājienos iznīcināja Latvijas gaišākos, izglītotākos cilvēkus. Rezultātā Latvijā ir sociāldemokrātu partija, kurai nav sociāldemokrātu programmas. 2007.g. 27. novembra ‘Latvijas avīzē’ Juris Bojārs raksta: “Labējie vislielāko nodokļu nastu uzvēla vistrūcīgākajiem, iedibinot valstī ‘regresīvo nodokļu sistēmu’, noteicot iedzīvotājiem ienākumu nodokli 25%, bet uzņēmējiem 15%. Akciju kapitāls un spekulācija ar nekustamajiem īpašumiem nav aplikta ar nodokļiem vispār. Progresīvā nodokļu sistēma, kas Latvijā pastāvēja kopš 1919. gada un dominē vairākumā pasaules labklājības valstu, Latvijā nav ieviesta. Jāievieš bagātības nodoklis.”

“…vai nu pilnīgi jāmaina visa LSDP postā novedusī vadība un valde, jauniem spēkiem masveidā stājoties partijā un pārņemot varu, vai jātaisa jauna Latvijas Sociāldemokrātiskā partija no jauniem, principiāliem, godīgiem sociāldemokrātijas entuziastiem, kas ir ar mieru strādāt, nevis lai apmierinātu savu varas un mantas kāri, bet lai ieviestu Latvijā Eiropas labklājības valstij atbilstošas pārmaiņas.”

“Tautai jābeidz ticēt katrās vēlēšanās jauniem brīnumdariem un viņu partijām. Brīnums notiek tikai tad, kad plašas tautas masas pašas iesaistās politisko reformu procesā kā LTF laikā un turpina aktīvi līdzdarboties arī pēc revolūcijas. Citādi notiek kā Francijā – ‘revolūciju iznesa tauta, bet tās augļus nozaga spekulanti’.”

2) padomju režīms izveidoja pasīvus un savtīgus indivīdus, kuri rūpējas tikai par sevi, un ņem tad, kad var paņemt. Šādi cilvēki nepiedalās kopēju problēmu risināšanā. To mēs novērojam, kad, piemēram, pasaulē cilvēki pret kaut ko protestē. Latvijā šādu protestētāju procentuāli ir 10-100 reizes mazāk.

3)  „Cilvēki, kuri nevar apmaksāt savus rēķinus, saņemt medicīnisko palīdzību un pabarot savus bērnus, daudz nerūpējas par apkārtējās vides un citiem globāliem jautājumiem. Lūk, tādēļ nav iespējams atdalīt sociālā taisnīguma un bagātību sadales jautājumus no apkārtējās vides saudzēšanas jautājumiem.”[3]

Risinājums.

Kā redzam no pasaules domātāju izteikumiem, sociālā taisnīguma problēma ir visu cilvēces sabiedrību pavadonis. Tās risinājumu visai skarbi izteicis Verners Heizenbergs:.”

„Cilvēki savus uzskatus nemaina, viņi izmirst.”

Mazliet saudzīgāk to pašu pasaka mūsdienu biologi:

„Cilvēki savus uzskatus maina tikai tad, kad ir apdraudēta viņu izdzīvošana.”

2. Problēma. Bagātības polarizācija.

Elitei uzkrājumi un īpašumi dod papildus ienākumus, vienkāršajiem iedzīvotājiem – zaudējumus (noguldījumu procenti bankā nesedz globālo naudas devalvāciju).

Otru polarizācijas daļu veido elites ietekme uz sabiedrības lielajiem ekonomikas procesiem, kas tai dod papildus peļņu, kuru apmaksā tauta (globālas būves, lielo uzņēmumu privatizācijas, ražošanas, pakalpojumu un tirgus nozaru veidošana vai slēgšana).

Risinājums

Daļēju balansa atjaunošanu var panākt, visiem ienākumiem piemērojot proporcionālus un progresīvus nodokļus. Nulles deklarācijas un ienākumu pārskatu iesniegšana. Vienota valsts iestāžu amatpersonu algu sistēma.

Šis risinājums prasa uzraudzības un piedziņas mehānismu izveidošanu. Šie uzdevumi nav vienkāršāki par privātajās rokās atdoto īpašumu apsaimniekošanu, to neprasmīga izpilde ved pie minētās polarizācijas palielināšanas.

Kaut arī likumdošanas un uzraudzības iestāžu darbības pamatā ir nevainības prezumpcija,

sabiedrības dzīves spēles noteikumu pamatā jāliek mūsdienu biologu atziņa, ka mēs esam primātu pēcteči, kuriem piemīt instinkts ņemt arī tad, kad izdzīvošanas nodrošināšanai tas nav nepieciešams. Uzraudzības sistēmu jāveido, apzinoties šo cilvēku īpašību.

Cilvēku sociālā, ģenētiskā, izglītības, mentalitātes un veselības nevienlīdzība ir plaša tēma, Rietumvalstu sabiedrībās tiek lietots pamatprincips: Nevienlīdzība ir atbalstāma tikmēr, kamēr tā veicina sabiedrības progresu [4].

  1. Problēma. Melnā biznesa īpatsvars nacionālajā kopproduktā.

Korupcija un melnais bizness ir mūsu civilizācijas slimība, tā ir globāla. Šī problēma ir abu pirmo problēmu nereģistrētais, nedeklarētais turpinājums. Šīs nozares apjomu raksturo galvenais skaitlis – nelegālā biznesa daļa nacionālajā kopproduktā, Latvijā tā ir ap 30%. Tās spēku raksturo milzīgie līdzekļi, kurus dalībnieki izlieto savas darbības uzturēšanai, tās iespaidā izveidoti pārkāpumus un valsts izlaupīšanu pieļaujoši likumi [5], izmeklēšanas un tiesu lēndarbība, slepenība un birokrātija.

Pašlaik Latvijā (u.c. pasaules valstīs) starp nelegālo biznesu un valsts varu pastāv kaut kāds līdzsvars, kuru sabiedrība ir spiesta pieņemt kā neatņemamu savas dzīves sastāvdaļu.

Risinājums.

Ja melnajam biznesam pieder 30% nacionālā kopprodukta, tas nozīmē, ka aptuveni 1/3 daļa valsts iedzīvotāju ‘darbojas šajā nozarē’, aktīvi aizstāv to un atbalsta. Bez kardinālām izmaiņām masu cilvēka vērtībās un domāšanā būtiskas izmaiņas nav gaidāmas.

Plašā skatījumā šeit divi ceļi:

  • patiesu, uz reālo dzīvi balstītu ētikas vērtību veidošana cilvēku apziņā;
  • visu valsts iestāžu darbinieku darba vērtēšana, izmantojot masu apkalpošanas teorijas jēdzienus un reālās cilvēku īpašības [6].

Policijas, izmeklēšanas iestāžu un tiesu sistēmas darbu mēra ar attiecīgā nozarē paveikto uzdevumu un atrisināto problēmu skaitu. Šos skaitļus regulāri publicē un stāvokļa uzlabošanu paziņo par sabiedrības galveno uzdevumu. Darbinieku apmaksa – atbilstoši šiem skaitļiem.

Tas tiešām ir grūts uzdevums. Mēs zinām, ka elite saviem bērniem nodrošina izcilu izglītību un informētību. Uzraudzības sistēmas cilvēku kompetencei, morālajām vērtībām un ieinteresētībai jābūt augstākiem.

  1. Problēma. Masu apziņas un rīcības manipulācija masu informācijas līdzekļu (MIL) izpildījumā.

Plašā skatījumā mēs cilvēka apziņas un rīcības pārvaldīšanu redzam visā cilvēces vēsturē. Šī apziņas pārvaldīšana ir ļāvusi atteikties no ķēdēm, ar kurām vergus piekala pie darba sola, un aizvietot tās ar pašu cilvēku izvēlētu rīcību, kuru veido sabiedrības kultūra, šaurāk – apziņas manipulācija un pārējie dzīves spēles noteikumi. Mūsdienu sabiedrībā atšķirībā no viduslaikiem apziņas manipulācija, pateicoties MIL, ir kļuvusi masveidīga, bet ķēdes – nevajadzīgas.

Risinājums atrodas problēmas nesējā.

Tāpat kā pret stipru vēju cilvēki aizsargājas, izmantojot tā spēku, lai iegūtu papildus enerģiju, tāpat kā augstu ūdens līmeni cilvēki izmanto lauksaimniecības zemju apūdeņošanai, tāpat arī šajā gadījumā MIL un internetu cilvēce izmantos pavisam jaunas – globālas apziņas (globālās problēmas apzinošas) domāšanas un rīcības veidošanai.

Šis uzdevums ir viens no mūsdienīgas valsts galvenajiem pienākumiem. Ja privāto un korporāciju MIL nodarbojas ar izdabājošas izklaides piegādi, kas vērsta uz vadāma patērētāja un peļņas veidošanu, tad valsts MIL ir iespēja un pienākums veidot to, ko sauc par informētu viedokli, un veidot rīcību, kas balstās uz realitāti, uz faktiem. Arī tad, ja stāvoklis ir slikts [7].

  1. Problēma. Mūsdienu sabiedrībās ir iespējama visai nepilnīga demokrātija vismaz trīs iemeslu dēļ:
  • materiālo labumu sadales jeb dzīves spēles noteikumi sabiedrībās vienmēr apsteidz likumus, kas tos uzrauga un regulē. Tā ir sena un zināma patiesība [8]. Latvijā demokrātijas nepilnības pirmo daļu apstiprina vienkāršais fakts, ka vēlēšanu likums un Satversme ir tik neadekvāti demokrātijas idejai, ka pat informētam un izglītotam iedzīvotājam nav iespējams [9] panākt likumdevējā un izpildvarā vēlētāju vairākuma intereses pārstāvošu cilvēku dominanci;

2) demokrātija, kurā piedalās neinformēti cilvēki, kas nezina faktisko stāvokli, ir tukša skaņa. “Whenever the people are well-informed, they can be trusted with their own government,” Thomas Jefferson, 1789. Tā vietā, lai veidotu informētu viedokli [10], valstij piederošie MIL (ieinteresētu sociālo grupu vai viņiem pakalpīgu pārstāvju iespaidā nedara praktiski neko (vai arī – valdība ziņas par faktisko stāvokli slēpj [11] no tautas), bet privātie un dažām sociālām grupām piederošie MIL izpilda ‘māņu kustības’ – pozitīvisma kampaņas, kuru vienīgais uzdevums ir panākt noteiktu sociālo grupu ielikteņu iekļūšanu likumdevēja orgānā–parlamentā un izpildorgānā-valdībā;

3) dzīve mūsdienu sabiedrībā ir specializēta daudzās nozarēs. Katrā nozarē nepieciešama kompetence, kuras iegūšana prasa lielāko daļu no cilvēka mūža. Šī kompetence ir inženiera, lidmašīnas pilota, ārsta vai jurista kvalifikācija, bez tām mūsdienu sabiedrība vairs nevar pastāvēt. Valsts vadīšana, kuru mēģina veidot nespeciālisti, sabiedrības vadības pamatprincipus [12] un procesus nezinoši un nesaprotoši cilvēki, ir pilnīgs absurds. Šī absurda lietošana visu sabiedrību nolemj nožēlojamai eksistencei.

Risinājumi.

Pirmo demokrātijas problēmas risinājumu jau sen ir pateikuši cilvēki ar lielāku demokrātijas pieredzi:

„Gudri cilvēki šīs vienkāršās patiesības ierakstīja Neatkarības deklarācijā, bet, ja nākotnē kādi cilvēki vai grupas paziņos, ka tikai bagātiem ir pieejama dzīve, brīvība un laime, tad viņu pēcnācējiem jāielūkojas Neatkarības Deklarācijā un jāatrod sevī drosme atjaunot cīņu, kuru uzsāka viņu tēvi.” Abrahams Linkolns

“History is the long and tragic story of the fact that priviliged groups seldom give up their privileges voluntarily.” Martin Luther King.

Tādēļ mums nav pamata domāt, ka īsā laikā kaut ko radikāli izmainīsim. Bet vienlaicīgi mums jāatceras Einšteina sacītais – ja mēs cīņu atmetīsim, tad sabrukums un degradācija ir garantēti.

Jāpāriet uz daļēju vai pilnīgu mažoritāro vēlēšanu sistēmu un vēlēšanu likumā jāievieš izglītības prasība un godīguma pārbaude. Satversmes un vēlēšanu likuma maiņa, pāreja uz elektronisko balsošanu, deputātu atsaukšana, Saeimas atlaišana. Jāizveido un jāievieš elektroniska Saeimas un valdības darba vērtēšana.

Otrās problēmas risinājums pašreizējā sabiedrībā nav paredzams. Izskatās, ka izmaiņas būs iespējamas tikai lielāku notikumu gaisotnē. Nepieciešamās izmaiņas: radikāla un totāla masu izglītības un informēšanas politikas maiņa no maldināšanas, izklaidēšanas un nekā nedarīšanas uz apzinātu visu cilvēku izglītošanu valsts pārvaldes un mūsdienu cilvēka dzīves pamatjautājumos [13]. Tautas indivīdu kompetenta, informēta viedokļa veidošana ir valsts MIL galvenais un svarīgākais uzdevums.

Trešās problēmas risinājums ir iespējams. Jautājumu par to, vai ir jāatlaiž vai jāsoda kādas iestādes darbinieks, neuzdod cilvēkiem uz ielas, bet atstāj izlemt speciālistiem. Galvenais, ko jānodrošina ierindas vēlētājam, ir – iespēja vērtēt un iespaidot likumdevēja un valdības darbu pēc esošā stāvokļa maiņas, pēc iegūtajiem rezultātiem. Tas nozīmē, ka ierindas vēlētājam nevienā nozarē nav jāsasniedz tādu pašu rezultātu, kā, piemēram, izcilam sportistam, bet vērtēt sportista (speciālista) sasniegumu viņš var. Šādas vērtēšanas sistēmas mums nav, bet to var izveidot: lietojot internetu, ir iespējams vērtēt galvenos visu vadītāju un iestāžu darba rezultātus un iespaidot viņu darba samaksu. Pašreiz mūsu sabiedrībā profesionāla un objektīva tautas ievēlēto cilvēku darba vērtēšana un uzraudzība nenotiek: nav tādas vērtēšanas sistēmas. Tās vietā ir patvaļa: paši sevi vērtē un paši sev (vai arī – sociālās grupas dalībnieki viens otram) nosaka algu.

 

  1. Problēma. Varas rīcības ierosināts masveida cinisms, nihilisms un bezcerīgums.

Kā veidojas šāds nihilisms? Kad Valsts prezidente un ministru prezidents saka, ka ar Krieviju jānoslēdz jauns robežlīgums, kas paredz Abrenes atdošanu Krievijai, un juristi un loģiski domājoši cilvēki izlasa Satversmes 3. pantu:

Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos (šajā gadījumā tas ir 1920.g. miera līgums) noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale

un 77. pantu:

Ja Saeima grozījusi Satversmes …, trešo… pantu, tad šādi pārgrozījumi, lai tie iegūtu likuma spēku, ir apstiprināmi tautas nobalsošanā, tad viņi saprot, ka ierosinātā robežlīguma noslēgšana ir pretrunā ar Satversmi. Un, ja viņiem un visai tautai paskaidro, ka nekā pretlikumīga tur nav, ka viss notiek likumīgi un ka viņi pareizi „nesaprot esošo situāciju”, tad nekas cits kā totāls izmisums un bezcerīgums cilvēku apziņā nevar veidoties.

Kad žurnālists uzraksta grāmatu Tiesāšanās kā ķēķis, kurā atklāj pārkāpumus tiesu sistēmā, par kuriem valsts ģenerālprokurors pasaka, ka grāmatā rakstītais atbilst faktiski notikušām sarunām, bet tiesu darbinieku konferences dalībnieki nāk pie slēdziena, ka satraukumam nav iemesla.

Kad valdība pieņem lēmumu par KNAB vadītāja sodīšanu par to, ka sistēmā nav izstrādāti likumi, kas vienlaicīgi nodrošina pietiekošu slepenību un iepirkumu uzskaiti, bet neatrisina jautājumus par miljoniem latu lieliem iztrūkumiem citās valsts iestādēs.

Kad valsts vadītāji nolemj no valsts budžeta apmaksāt Parex bankas zaudējumus, neprasot tautas atļauju un piekrišanu, un faktisko stāvokli slēpj no tautas, paziņojot atbilstošos dokumentus un līgumus par slepeniem, tad, protams, mēs zinām, ka tas veido pesimismu, bezcerīgumu un pamatotu neticību, ka nākotnē būs labāk.

Tie, kas savas kļūdas neatzīst un slēpj [14], ir nolemti tās atkārtot.

Risinājums. Radikāla izmeklēšanas un tiesu sistēmas reforma.

Principi:

  • darbinieku apmaksa atkarīga no atrisināto problēmu skaita un no esošā stāvokļa maiņas;
  • sodam par pārkāpumu jābūt nevis visiem vienādam, bet – atbilstošam sabiedrībai nodarītam kaitējumam.

Tas nozīmē, ka izmeklēšanas, tiesu un valsts iestāžu darbinieku sodam daudzos gadījumos par vienu un to pašu pārkāpumu jābūt lielākam par sodu, kuru saņem ierindas pilsonis.

Šī tiesu sistēmas reforma jānoformulē kā svarīgs visas sabiedrības uzdevums.

  1. Problēma.

Noziegumu izmeklēšanas un tiesu lēndarbība. Daļēji to rada cilvēka smadzeņu darbības īpatnības – vajadzība sevi apliecināt, nepamatoti izceļot savu svarīgumu [15]. Bet galvenokārt tā ir sociāla parādība, kādu pieredzējām, kad padomju režīma laikā nevarēja dabūt auto detaļas. Šos procesus ierosina un atbalsta ļaužu grupas, kas no tā gūst labumu.

Risinājums.
Kā iepriekš – radikāla tiesu sistēmas reforma. Jāizveido kompetenta uzraudzības sistēma. Tas nav vienkārši, jo daudzos gadījumos uzraudzītāju un sistēmas veidotāju kompetencei jābūt augstākai par sistēmas dalībnieku kompetenci.

  1. Problēma.

Latvijas Krimināllikumā ignorēts taisnīguma princips: valsts nerūpējas par cietušā zaudējumu kompensāciju.

Pašreizējais Latvijas krimināllikums paredz pārkāpēja ieslodzīšanu cietuma arī tajos gadījumos, kad tas nav vajadzīgs nedz pārkāpēja pārveidošanai, nedz sabiedrības drošībai.

Risinājums.

LSDSP programmā piedāvāts risinājums – ‘kompensāciju fonda tālākā pilnveidošana’. Šo Krimināllikuma kļūdu var labot konkrētāk un efektīvāk, Krimināllikumā ierakstot, ka ‘krimināllietā cietušajam valsts nodrošina kompensāciju uz vainīgā vai, ja tas nav iespējams, uz valsts budžeta rēķina’.

Kriminalitātes apkarošanas pamatā jāliek saudzīguma princips [16]: sodam jākompensē sabiedrībai vai indivīdam nodarītais kaitējums, iespējami saudzējot pārkāpēju. Pārkāpējs jāliek cietumā tikai tad, ja viņš ir bīstams sabiedrībai.

  1. Problēma.

Latvijas valstij nav savas pozīcijas cilvēka dzīves pamatjautājumos: kas mēs esam, kāda ir mūsu dzīves jēga, kāda ir katra cilvēka vieta mūsu valstī un pasaules civilizācijā. Kas ir atļauts, kas ir aizliegts, un kāpēc. Nav pamatpatiesību, nav pamatprincipu, ir tikai viedokļi.

Maija Kūle grāmatā ‘Eirodzīve’ izteiksmīgi apraksta esošo stāvokli: „Būtu naivi domāt, ka mūsdienu eirodzīvei – arī Latvijas sabiedrībai – ir saistošas tādas tēmas kā morāle, labā un ļaunā kritēriji. Deviņpadsmitais un agrākie gadsimti, kad kristietība vēl valdīja cilvēku prātos, ir pagājuši” (404.lpp.). „Jo vairāk Latvija iekļaujas Eiropas garīgās dzīves norisēs, jo lielākā mērā sabiedrību pārņem tajā valdošais gars. Bet šis gars nes sev līdzi atziņu, ka universāla ētika nav iespējama” (406.lpp.).

Mūsu filozofiem nav risinājumu, nav pozitīvās platformas, ko piedāvāt sabiedrībai: „Universāla dzīves jēga, ko varētu kādam iedot, nepastāv” (179.lpp.).

Faktu, ka ‘kristietība vairs nevalda cilvēku prātos’, valsts vadītāji mēģina labot ar vairāk vai mazāk izteiktu reliģijas atbalstīšanu.

Risinājums.

Fundamentāli jāmaina izglītības sistēma. Ētikas un filozofijas jomā atklāti atteikties no iepriekšējo gadsimtu reliģijām un sarežģītiem filozofiskiem prātojumiem [17], to vietā liekot mūsdienu zinātnes atziņas. Nedz mākslā, nedz kultūrā, nedz arī izglītībā neatbalstīt postmodernisma deklarēto visatļautību un dažādu uzskatu vienlīdzību, sabiedrībā izplatīto pesimismu un nihilismu, to vietā liekot dzīves jēgu un piepildījumu, kuru dod uz mūsdienu zināšanām balstīts pasaules uzskats. Izteikums „Universāla dzīves jēga, ko varētu kādam iedot, nepastāv” neatbilst patiesībai: mūsdienu zinātne katram domājošam cilvēkam dod skaidru, uz novērojumiem un faktiem balstītu priekšstatu par Visuma, komplicētības un dzīvības izcelsmi, par mūsu vērtībām un Homo sapiens [18] uzdevumu un esības jēgu.

Valstij piederošo MIL un izglītības sistēmas radikāla reforma. Izglītības pamatā jāliek mūsdienu zinātnes atziņas. Ētisko vērtību veidošana tautas apziņā ir valsts MIL un izglītības sistēmas uzdevums. Skolās sarežģītos mūsu dzīves jautājumus jāreducē uz pamatlikumiem un jāmāca šos pamatlikumus apzināties un domāšanā lietot.

Izglītības sistēmas un valsts MIL darbs jāvērtē nevis ar patērēto stundu skaitu vai iztērētās naudas daudzumu, bet ar mūsdienīgu aptauju un testu palīdzību, kas objektīvi uzrāda masu cilvēka apziņas attīstību un sagaidāmo indivīdu rīcību.

Valsts svētkos Valsts prezidentam jāuzrunā sava tauta un jāsaka tai patiesību par to, kas ar mums notiek, ko mēs darām pareizi un ko darām nepareizi. Kāda ir zinātniski pamatota, attīstību veicinoša norma.

Ekonomikas un morāles jautājumi ir saistīti: ja cilvēku dzīvei nebūs īstenībai atbilstošu morāles un ētikas pamatu, tad negodīguma apkarošana ekonomikā ir bezcerīgs pasākums.

Mūsu dzīves spēles noteikumu pamatā jābūt nevis deklarētiem aizliegumiem vai lozungiem, bet gan principiem, kurus cilvēki ievēro tādēļ, ka uzskata tos par pareiziem un taisnīgiem.

  1. Problēma.

Valstī nav apzinātas un noformulētas galvenās ekonomikas problēmas un to risināšana. Valsts iestāžu darbu nevērtē un darbinieku samaksu neveido pēc galvenajiem skaitļiem – ekonomikā, izglītībā, veselībā, noziedzības apkarošanā, labklājībā [19], (piemēram, pēc bagātības polarizācijas maiņas).Tā vietā notiek likumīga valsts izlaupīšana, pieņemot labi apmaksātā darbā savu sociālo grupu cilvēkus.

Risinājums.

Ekonomikas pamatā jāliek valsts regulēts un uzraudzīts brīvais tirgus, sacensība un konkurence. Uzvar labākais, bet spēles noteikumu pārkāpējs tiek izslēgts. Neatkarības un labklājības pamatā jāliek tas, ko mēs saražojam un varam pārdot. Jāierobežo nulles summas finansu operācijas, t.i., tādas, kuru rezultātā notiek bagātības pārdale starp sociālām grupām, bet nekas netiek radīts vai izgatavots [20]. Jāizveido valsts uzraudzības sistēma, kas šādas operācijas ierobežo vai padara neizdevīgas. Šādas sistēmas radīšana un uzturēšana nav viegls uzdevums.

Sabiedrības ekonomikas progresu nosaka darba ražīgums. Mūsdienu sabiedrībā tas stipri atkarīgs no valsts datorizācijas. Jāievieš lēts un (atsevišķās vietās) bezmaksas internets, datorizēta vēlēšanu sistēma un iedzīvotāju piedalīšanās demokrātiskā valsts pārvaldē: kā balsošanas reizēs, tā arī valdības darba iespaidošanā (vērtēšana un apmaksa).

  1. Problēma.

Noziedzība.

Risinājums.

Globāla valsts ekonomisko rādītāju, bet, svarīgāk – valstī izdarīto pārkāpumu statistika kā galvenais faktiskā stāvokļa raksturotājs. Valdība regulāri atskaitās iedzīvotājiem, publicējot grafikus un histogrammas.

Valdības darbu vērtē un apmaksu veido pēc šiem skaitļiem un to maiņas (piemēram, izskatīto, atrisināto un noraidīto iesniegumu skaits). Darbinieku skaitu un apmaksu (noteiktu funkciju veikšanai) nosaka, salīdzinot ar Eiropas labklājības valstu attiecīgiem skaitļiem.

Kriminalitātes apkarošanas jomā radikāla likumu uzraudzības un sodu sistēmas maiņa. Uzskaites, uzraudzības un no rezultātiem atkarīgas apmaksas izveidošana nav viegls uzdevums: ja tas tā būtu, tad šādas sistēmas būtu radītas un strādātu nevis atsevišķās vietās un valstīs, bet – visā pasaulē.

  1. Iedzīvotāji savu valsti uzskata par svešu un naidīgu.

Sabiedrībā izveidojušās divas antagonistiskas cilvēku grupas. Vienā pusē ir valsts iestāžu darbinieki, kuri pārstāv valsti, kas nerūpējas par saviem pilsoņiem, tos neaizstāv un tiem nepalīdz, un iedzīvotāji, kuri savu valsti jūt kā kaut ko svešu un naidīgu, kuru apkrāpt ir ‘goda, slavas un varonības lieta’. Piemēram, daudzi mūsu valsts iedzīvotāji atklāti priecājas par to, ka viņiem izdevies ieraudzīt netaisnīgo pensiju likumu un atbilstoši tam 1996-1999.g. veikt palielinātas sociālās iemaksas – pārdodot kādu īpašumu, ‘strādājot’ vienlaicīgi vairākās darba vietās, u.t.t., un tagad saņemt nepamatoti lielu pensiju, vai arī par to, ka viņiem izdevies sarunāt ar ārstu un veselu gadu nestrādāt un saņemt slimības pabalstu, u.t.t.

Iedzīvotāju vairākums nejūt savu valsti kā pašu radītu sistēmu, kura strādā priekš cilvēku labklājības, ir tiem izdevīga, tos atbalsta un aizstāv. Tādēļ viņi ir vienaldzīgi un apātiski, nepiedalās valsts veidošanā, partiju un sabiedrisko organizāciju darbā un politikā.

Ir iestājusies pozitīvā saite – jo vairāk valsts no iedzīvotājiem cenšas piedzīt nodokļus un parādus, jo mazāk valsts rūpējas par savu iedzīvotāju labklājību un tiesībām, jo vairāk iedzīvotāju šo valsti neatbalsta. Ja pozitīvo saiti pārstāvošo pušu cilvēku skaits palielinās, šāda sabiedrība lemta bojāejai – iestājas kāds galējais stāvoklis, kurš izpaužas, piemēram, kā vispārējs pārtikas, kādu preču, ūdens vai enerģijas trūkums [21]. Mūsu nesenā padomju režīma sabrukums to labi ilustrē.

Risinājums.

Jāmaina vēlēšanu likums, pamatā liekot atziņu, ka valsts pārvaldi, tāpat kā lidmašīnas vadību un ķirurģisku operāciju, var uzticēt tikai sagatavotiem cilvēkiem. Vēlēšanu tiesības nevar parādīties automātiski, pēc kāda vecuma sasniegšanas, bet tikai tad, kad pilsonis ir apliecinājis savu spēju un vēlēšanos piedalīties sabiedrības dzīves noteikumu veidošanā. Visās skolās jāmāca priekšmetu ‘mūsdienīgas valsts pārvaldes pamati’ un balsošanas tiesības jebkuram pilsonim parādās tikai pēc eksāmena nokārtošanas un atestāta saņemšanas.

Panorāmas skatījums.

Šajā rakstā lielās cilvēces problēmas aprakstītas ļoti saudzīgi, citējot pasaules zinātniekus un domātājus. Bet ir pieejami arī tiešāki un skarbāki zinātnieku un politiķu izteikumi:

The ultimate underlying problem is that we human beings have lots of nonsense ideological garbage which influences how we think and behave.  This is of course the case with Americans as well, who are programmed by corporate advertisements, political rubbish, economic quasi-religion of the market and so forth. The problem is basically universal and global [22]. Vai arī, piemēram,  Our (Wealth-Dominated) Banana Republic:

http://www.readersupportednews.org/video/4-video/4142-sen-bernie-sanders-our-wealth-dominated-banana-republic.

ASV mums ir priekšā ne tikai zinātnē, tehnoloģijās, labklājībā un demokrātijas sasniegumos, bet arī minēto problēmu izpausmēs – parādos, karos, demokrātijas sabrukšanā, ekonomikas problēmu un politiskās cīņas jomā: http://www.truthdig.com/report/item/happy_as_a_hangman_20101206/.

Atgriezīsimies savās mājās. Redzam, ka šodien vai rīt nekas nav gaidāms. Ja atceramies pēdējos ‘nemierus’ pie Saeimas nama un mazliet padomājam, tad ieraugām, ka ar kopā sanākšanu un pakliegšanu nepietiek. Nepietiek ar to, ka mums kaut kas nepatīk, ka mēs (pat pamatoti) pret to protestējam. Ar postīšanu, noliegšanu un protestēšanu vēl neviens neko nav uzcēlis. Vēl divi soļi ir absolūti nepieciešami:

  • Visiem protestētājiem skaidri jāzina un jāprot pateikt, kā jādara, kā viņi grib un prot darīt labāk; lai to spētu, jādiskutē, jāmācās. Vajadzīga kompetence daudzos specifiskos jautājumos, un vēl divos – jāprot novērtēt ievēlēto cilvēku darbu (tas nozīmē – jāprot izveidot vērtēšanas sistēmu!), un jāprot novērtēt ievēlēto cilvēku godīgumu. Pēdējais nereti ir vēl grūtāks uzdevums – citam valodu var iemācīt tikai tas, kas pats to prot.
  • Protestētājiem jāprot darīt labāk un to jāpierāda ar savu rīcību. To dara, veidojot savas organizācijas un izplatot zināšanas. Šeit daudzas iespējas, piemēram, Jura Bojāra ieteikumi, darbošanās ‘Tautas forumā’, dažādu nozaru pamatzināšanu izplatīšana internetā.

Politiskā protesta pāraugšana veikalu izlaupīšanā un ēku demolēšanā ir kaitīga:

1) pie varas esošajiem ir viegli cīnīties ar protestētājiem, jo viņi ‘savalda likuma pārkāpējus’;

2) iznīcinot materiālās vērtības, tauta iznīcina pašas saražoto;

3) protestētāji netuvojas savam mērķim – pievērst savam postam pasaules sabiedrības uzmanību un saņemt pasaules progresīvo cilvēku atbalstu; šādi protestētāji degradē, apkauno savu ideju;

4) šādi protestētāji nav gatavi radīt ko jaunu, labāku. Viņi ir līdzīgi Romas Spartaka sacelšanās dalībniekiem: uz brīdi ieguvuši varu, dara to pašu, pret ko protestēja – dzēra vīnu un izklaidējās ar sievietēm.

Secinājumi.

Mums nav nekāda pamata domāt, ka 1% elite, 10% nodrošinātie un 60% uz nodrošinājumu skrejošie mainīs izglītības sistēmu. Pirmie 11% to nedarīs tādēļ, ka viņi ir pietiekami izglītoti, lai nezāģētu zaru, uz kura sēž, otrie – tādēļ, ka viņiem nav laika, viņiem jāstrādā, jārūpējas par bērniem un izdzīvošanu, bet trešie, šeit nepieminētie, to nedarīs tādēļ, ka viņi nevar.

Tūlītēju un universālu risinājumu nav nevienam. Droši vien tādēļ, ka tie nav iespējami. Cilvēki mācās nevis tad, kad viņiem kāds pasaka vai vēsture parāda, bet tikai tad, kad viņi paši ir visu pārbaudījuši, pieredzējuši, sāpējuši un gājuši bojā. Bet, neskatoties uz to, šo mācīšanās procesu var paātrināt un veicināt.

 

Vēl jau var teikt, ka minētie risinājumi tiks ierosināti tad, ja notiks daži neikdienišķi notikumi: masveida katastrofas, kas ved pie esošās sistēmas funkcionēšanas pārtraukuma; tik strauja masu dzīves līmeņa pasliktināšanās, ka apdraudēta daudzu cilvēku izdzīvošana; masu cilvēks sāk apzināties savas problēmas un sāk patvaļīgi veidot jaunus dzīves spēles noteikumus.

Atturēsimies no pasaules gala un globālu katastrofu sludināšanas un ieraudzīsim, ko darīt šodien – ar tādiem cilvēkiem, kādi viņi ir, un tādā sabiedrībā, kāda mums ir.

No mūsdienu sabiedrību vēstures, no cilvēces lielo domātāju izteikumiem un uzskaitīto problēmu risināšanas grūtībām redzam, ka problēmas ir neatņemams cilvēku sabiedrības pavadonis. To apzināšanās ir pirmais solis – slimību var ārstēt tikai tad, kad ir apzināti simptomi un uzstādīta diagnoze.

Pirmo reizi cilvēces vēsturē uz zemākiem materiālo labumu sadales pakāpieniem stāvošajiem ir parādījusies iespēja sevi aizstāvēt – izmantojot internetu, kā priekš savstarpējas saziņas, tā arī – priekš mācīšanās, priekš gatavošanās savas valsts pārvaldei. Šeit vietā atcerēties Žana Žaka Ruso brīdinājumu: „Ja mēs izmantosim īso brīvības brīdi, lai to atkal pazaudētu, tad tas būs pelnīti.”

Vai tiešām ir tik grūti ‘dabūt demokrātiju’? Cilvēces vēsture rāda, ka – jā. To ilustrē pašreizējie notikumi pasaulē. Bet sākumā ir vienkārši: izplatīt zināšanas, kamēr cilvēku vairākums apzināsies, kas ar mums notiek. Informācijas teorija saka, ka rīcība sekos neizbēgami: katra loģiskā automāta rīcība (gadījuma notikumu izpildījumā) ir atkarīga, ir noteikta ar tajā ielikto informāciju.

Literatūra.

  1. Par to, kā SVF ‘šoka terapija’ palīdzēja iznīcināt Latvijas rūpniecību, grāmatā ‘Jaunā pasaules kārtība un mēs paši’ nodaļā ‘Šoka terapija Austrumeiropā’ raksta J. Kučinskis: SVF noteikumos bija prasība ‘subsīdiju atcelšana rūpniecībai un lauksaimniecībai.’ 38.lpp.
  1. Ja valsts nespēj efektīvi apsaimniekot savus īpašumus, tā atdod tos privatizācijai. Valsts, kurai īpašumi nepieder, nevar pelnīt ar to apsaimniekošanu vai izīrēšanu. Kad tā šos tautas īpašumus (zeme, upes, energotīkli, sabiedrisko pakalpojumu struktūras) atdevusi, vienīgais tās ienākumu avots paliek nodokļu iekasēšana no tiem, kam īpašumi atdoti, un no iedzīvotājiem. Ja valsts nespēj veikt šo uzdevumu un arī nespēj aizsargāt savu budžetu pret likumīgu un nelikumīgu izlaupīšanu, tā ir nabaga (to var redzēt pēc tās īpašumā esošo būvju stāvokļa), tā savas pamatfunkcijas vairs pienācīgi nespēj veikt (to var redzēt pēc valsts nespējas apkarot aizvien pieaugošo noziedzību, nespējas pienācīgi rūpēties par vecākās paaudzes ļaužu veselību un izdzīvošanu un pienācīgu bērnu izglītību).

 

  1. Citāts no zinātnieku grupas diskusijām.
  1. Šeit jāpiebilst, ka daudz kas atkarīgs no tā, ko saucam par progresu.
  1. Piemēram, iespēja valsts iestādē sev vai sociālās grupas dalībniekiem noteikt atalgojumu.
  1. Uzraudzības sistēmas noteikumus veido, balstoties uz to, kas katram indivīdam ir izdevīgi.
  1. Ja zina ceļu, kas ved uz elli, tad no tā var izvairīties. Makiavelli.
  1. We have got rid of the fetish of the divine right of kings, and that slavery is of divine origin and authority. But the divine right of property has taken its place. The tendency plainly is towards…’a government of the rich, by the rich and for the rich’. Rutherford Birchard Hayes, US Prezident 1822-1893.
  1. Var jau teikt, ka ir iespējams, un hipotētiski tā tas arī ir. Proti, ja informētie cilvēki būtu tik bagāti un brīvi, ka izveidotu politisku spēku, kas uzvar nākošajās vēlēšanās. Diemžēl, šī iespēja ir tikai hipotētiska.
  1. Informēts viedoklis ir tāds, kas satur ziņas ne tikai par vienu notikumu, bet – par visu procesu, piemēram, nevis cik daudz narkotiku vakar vai gada laikā atņemts pārvadātājiem, bet arī – cik liela ir kopējā narkotiku plūsma cauri Latvijai, cik tiek patērēts Latvijā, un kā šie skaitļi mainās. Un plašākā skatījumā – cik pamatota ir totāla narkotiku aizliegšana.
  1. Banka ‘Parex’.
  1. Sabiedrības procesu izpratnei nepieciešamas vairākas zinātņu nozares: evolūcijas, informācijas, automātiskās regulēšanas teorija, bioloģija, psiholoģija.
  1. Par to jau rakstījis Jānis Kučinskis: http://www.tautasforums.lv/?p=771
  1. Man ir sacīts, ka, ja tautai darītu zināmu Parex bankas stāvokli un darījumus, tad izceltos valsts mēroga finansu krīze, masu nemieri un rezultātā – valsts bankrots. Tas skaidri rāda, ka valsts vadītāji paši saprot, ka viņi nav izveidojuši informētu sabiedrību, un tai neuzticas pamatoti.
  1. Tās ir vispārzināmas tendences, skat., piemēram, Dž. Orvels, 1984.
  1. Saskaņā ar klasisko sodu teoriju sods ietver arī atmaksu – kaitējuma nodarīšanu pārkāpējam. (ne par velti Latvijas krimināllikums runā par ‘soda izciešanu’, t.i, soda mērķis ir likt pārkāpējam ciest. Šī nostādne ir pretrunā ar cilvēcīguma pamatprincipu – nevienam nedrīkst likt ciest vairāk, kā tas pārkāpēja pāraudzināšanai un cietušā (sabiedrības vai privātpersonas) zaudējumu kompensācijai nepieciešams. Tāpat kā ķirurģiskā operācijā – nevienam nedrīkst likt ciest vairāk, kā tas ārstēšanas mērķa sasniegšanai nepieciešams.
  1. Piemēram, morāles filozofu vidū ir populāri prātojumi par to, kā pareizāk rīkoties vilciena vadītājam, ja ir dots, ka avārija ir neizbēgama: iet pašam bojā, nobraukt vienu, piemēram, savu radinieku, vai vairākus svešus cilvēkus. Kaut arī evolūcijas, informācijas un varbūtību teorijas pielietošana arī šajos gadījumos dod skaidras izpratnes un atbildes, galvenais tomēr ir – apzināt un mācīt pamatprincipus.
  1. Skatīt, piemēram, pasaules eksakto zinātņu pārstāvju un filozofijas doktoru Michael Schermer, Victor Stenger, E.O. Wilson, Sam Harris grāmatas, rakstus, lekcijas un interneta diskusiju vietnes. Vai arī latviešu valodā grāmata ‘Zinātniskā ētika jeb Domājošā cilvēka ceļš’. Raksti latviešu un angļu valodā un norādes uz avotiem: https://basicrulesoflife.wordpress.com.
  1. Šādas vērtēšanas iespējas dod masu apkalpošanas teorija: darbinieku algas atkarīgas no pieņemto apkalpošanas pieprasījumu un atteikumu skaita, no apkalpošanas ātruma (ar cik piegājieniem pieprasījums apmierināts), no apkalpotā cilvēka atzīmes.
  1. Par to nodaļā ‘Trešais ceļš’ labi rakstīts J. Kučinska grāmatā ‘Jaunā pasaules kārtība un mēs paši’.
  1. Šeit jāpiebilst, ka, ja dzīves apstākļu pasliktināšanās notiek lēnām un to pavada MIL radīts troksnis, tad šāds stāvoklis var turpināties ilgi: „Nakts neiestājas pēkšņi. Tāpat ir ar apspiešanu. Abos gadījumos ir arī puskrēsla, kuras laikā viss ir šķietami nemainīgs. Un tieši šajā puskrēslā man jāprot saskatīt maiņu, lai cik nemanāma tā arī nebūtu, jo pretējā gadījumā mēs kļūstam par tumsas upuriem.” Tiesnesis Viljams Duglass.
  1. Citāts no zinātnieku grupas diskusijām.

About basicrulesoflife

Year 1935. Interests: Contemporary society problems, quality of life, happiness, understanding and changing ourselves - everything based on scientific evidence. Artificial Intelligence Foundation Latvia, http://www.artificialintelligence.lv Editor.
This entry was posted in All Posts, Contemporary Society Problems, Economics and Politics, Happiness and Quality of Life, Inequality and Social Justice, Values and Sense of Life. Bookmark the permalink.

One Response to Mūsu sabiedrības galvenās problēmas un to risinājumi

  1. Pingback: Par pamatvērtībām | Basic Rules of Life

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s