E.M.Remarque

Mīlestību nevajag ar draudzību aptraipīt. Beigas ir beigas.

Kad pārstājam aušoties, tad skaidrs, ka pienācis vecums.

Cilvēks pēc sava rakstura ir vārga radība. Kur tad savādāk būtu radies viņa šarms?

Nekādu izskaidrošanos. Izskaidrošanās ir vulgāra. Jūtām nav vajadzīga izskaidrošanās. Tikai darbība.

Pats labākais, ja vēlies sievieti zaudēt, parādi viņai dzīvi, ko iespējams sagādāt tikai uz dažām dienām. Viņa centīsies to atgūt – bet ar kādu citu, kurš spēj viņai to nodrošināt pastāvīgi.

Putns vēl sēž uz maniem zariem, bet jau pleš spārnus lidojumam.

Nekas nepaliek. Šajā otra cilvēka dzīvē bija pārāk daudz sākotnēja, lai tas varētu palikt. Nevarīgi, ne ar ko nerēķinoties, kā stāds, kas tiecas pretī kārdinājumam un vieglākas dzīves raibajai daudzveidībai.

Dzīvot – nozīmē dzīvot no citiem. Mēs visi pārtiekam cits no cita. Tāds neliels labestības siltumiņš šad tad…no tā nevajag vairīties. Tas piešķir spēku, ja klājas grūti.

 

Klusumu drebināja apslāpētā klauvēšana no āra, it kā istabā lauztos kaut kas pelēks, izmisīgs, bezformīgs, kaut kas skumjāks par pašām skumjām…kādas tālas, nezināmas atmiņas, milzīgs vilnis uzplūdis grasījās atgūt un saglabāt to, ko kādreiz izmetis un aizmirsis uz salas – mazliet cilvēcības, gaismas un domu.

 

Nožēla ir pats bezjēdzīgākais, kas vien var būt. Nekas nav atgriežams. Nekas nav par labu vēršams. Citādi mēs visi būtu svētum svēti. Dzīvei nav bijis nodoma mūs padarīt pilnīgus. Ja kāds ir pilnīgs, tam vieta muzejā.

 

Cilvēks ir varens savos nodomos un nevarīgs tos piepildīt. Tas ir viņa posts un viņa valdzinājums. Sapņi mums ir nepieciešami, bez tiem mēs nespētu samierināties ar īstenību.

 

Vai viss pasaulē nav pavilcināšana, žēlsirdīga pavilcināšana, raibs karogs, kas aizklāj tālos, drūmos, nepielūdzami tuvojošos vārtus?

 

Ja nevar neko darīt, tad nevajag sevi novest līdz ārprātam. – Jā, bet es nevaru… – Nemuldi, vari! Citi arī varējuši. Neesi pirmais. Kam vajadzīgs tāds heroisms – saprāta acīm blenzt pagātnes ēnu sērīgajās sejās.

 

Viņš bija iegaumējis doto mācību… Palīdzi, ja vari…Dari visu, kas tavos spēkos, bet, ja neko darīt vairs nevari, – aizmirsti! Novērsies! Saturies! Līdzcietība der mierīgam laikam. Nevis tad, ja runa ir par dzīvību un nāvi. Apglabā mirušos un iekodies dzīvē! Tā tev vēl noderēs. Sēras sērām, īstenība īstenībai. Sēras nav mazākas, ja tomēr raugās patiesībai acīs un to atzīst. Tikai tā var izdzīvot.

 

Kāpēc jāuztraucas, ja gadījums ir bezcerīgs? Jādara viss iespējamais, tad jādodas mājās.

Laiks ir īss. Izturēt – tas ir galvenais. Pienāks brīdis, un tu būsi vajadzīgs. Šim brīdim jācenšas sevi saglabāt un turēties gatavībā.

 

Tautas atkal reiz palēnām dzenamas uz kautuvi. Gan jau blusas paglābsies, kad avs tiks upurēta. Kā vienmēr.

 

Neredzama dvesma trīsuļoja viņam pretī, maiga, tikko manāma, atdevīga, pārpilna uzticības, – sveša sirds svešā naktī. Pēkšņi Raviks sajuta, ka dzīslās rit asinis. Tās strāvoja vēl un vēl, un kaut kas vairāk – pati dzīve, tūkstoškārt lādētā un slavētā, zaudētā un no jauna atgūtā…Vēl pirms stundas – kaila, izdegusi zeme, vakardienas pārmāktā bezcerība… Un tagad atkal trauksmains strāvojums tuvina noslēpumainajam brīdim, kuram neticēja vairs ne mūžam… Viņš bija atkal pirmais cilvēks jūras krastā, un no ūdens dzīlēm kaut kas cēlās augšup, gaišs un spožs, jautājums un atbilde saplūduši vienkop… atkal un atkal, tad sākās vētra…

 

Šodiena, kas nežēlīgi saplosa vakardienu kā šakālis antilopes miesu. Mīlas nakts meži, uzradušies tumsā kā brīnumaina burvība, jau atkal neaizsniedami tāli – vēl tikai mirāža virs laika tuksneša…

 

– Vai zini, ko es šodien darīju? Es dzīvoju. Atkal dzīvoju. Elpoju. Atkal elpoju. Es jutu zemi zem kājām. Atkal jutu. Pirmo reizi. Man atkal ir rokas. Un acis, un lūpas…

– Visu dienu dzirdēju visapkārt neskaitāmu strautu čalošanu, ūdens šļācās pāri pakausim, sitās pret krūtīm tā, it kā man tūlīt pat jāsāk zaļot, plauks lapas un ziedi…tas mani turēja un turēja savā varā un nelaida vairs vaļā… un te nu es esmu.. Un tu….

Nezināmā pievilcības vairs nav, un uzticības pievilcības vēl nav.

 

Mīlestība – tas ir viss! Tas ir brīnums un reizē pats dabiskākais, kas vien var būt. To es sajutu, kad nakts izzuda ziedpilnā krūmā, un vējš nesa zemeņu smaržu…bez mīlestības cilvēks ir kā mironis atvaļinājumā, nekā cita kā vien daži dati un neko neizsakošs vārds, kāda jēga, tik pat labi var arī nomirt.

 

Mīlestība nav gluds ezeriņš, kurā var pastāvīgi spoguļoties. Tai ir paisumi un bēgumi. Ir kuģu vraki, astoņkāji un vētras, dārgumu dārgumi un pērles. Bet pērles guļ dziļi.

 

Vēl nekas nav noticis. Bet tam visam nav nozīmes. Parasti viss izšķiras daudz agrāk. Cilvēki to neapzinās un vienīgi dramatiskās beigas uzskata par izšķirošo stundu, kura jau sen, pirms mēnešiem, ir nedzirdēti situsi.

 

Skaistie, likteņa tramdītie, nemiera dzītie cilvēkbērni…Kaut kur dziļi zemē milzenis magnēts – un virspusē sīkraibie radījumi, pārliecināti, ka pašiem ir sava griba un paši ir sava likteņa noteicēji…

 

Paskaties laukā pa logu. Vien vienīgs debess sārtums, zeltījums un zilgums. Vai saule jautā, kapēc vakar lijis lietus? Vai Ķīnā vai Spānijā plosās karš? Vai šai mirklī tūkstošiem cilvēku dzimst vai tūkstošiem cilvēku mirst? Saule ir uzlēkusi – un ar to pietiek. Un tu gribi, lai es jautāju? Tavi pleci šai gaismā ir kā no bronzas – un es tev lai jautāju? Tavas acis šai sārtajā atspīdumā ir līdzīgas grieķu jūrai, mēļas un vīnskurbīgas, – un es lai vaicāju par to, kas pagājis? Tu esi te – un es kā nejēga lai rokos pa pagātnes nokalutšajām lapām?

 

Der Mensch ist gross in seinen Extremen. In der Kunst, in  der Liebe, in der Dummheit, im Hass, im Egoismus un sogar im Opfer – aber dass, das der Welt am meisten fehlt, , isst eine gewisse mitlllere Guete. Liebe Deinen Naechsten.

 

Lai valdītu pār citiem, jāvalda pār sevi.

 

Pilnīgi un daudzpusīgi dzīvi izdzīvo vien tas, kurš dedzīgi ļaujas acumirklim un izdzīvo to tā, it kā tas būtu pēdējais.

 

Jo mazāk zina, jo vienkāršāk dzīvot. Zināšanas dara brīvu, bet nelaimīgu.

 

Īstenībā tas taču ir kauns, ka staigā pa zemi un par to gandrīz nekā nezina. Daudz lielāks kauns, ja vispār nezina, kādēļ staigā pa zemes virsu.

 

Kamēr cilvēks nepadodas, viņš ir kaut kas vairāk par likteni.

 

Laimīgam būt ir relatīvs jēdziens. Kurš to apjautis, reti jūtas gluži nelaimīgs.

 

Cilvēks ir liels aktieris, un viņam patīk lomas, kurās var daudz raudāt. Ir cilvēki, kuriem nav drosmes tvert savu laimi. Kad tā nāk, viņi dzen to prom. Viņi grib nelaimīgi būt, bet tomēr tādi nav, jo viņu nelaime ir viņu laime. Ikviens otram izvaid savas bēdas: ak, cik viņam grūti klājas! Bet kādēļ nevar būt otrādi? Kādēļ nevar rādīt labo! Kas mūžīgi daudzina savas klizmas, sāk beidzot tām ticēt. Cik bieži cilvēki paši velti sarūgtina savu dzīvi – un tā taču ir skaista! Tikai sīkam nebūt, bet vienmēr lielam būt. Tad arī dzīve būs liela!

 

Nekas nedrīkst mūs satriekt, visam būs tikai spārnot un iededzināt mūs! Smejoties uzvarēt dzīvi!

 

Ja vien var, vajag kaut ko mācīties klāt.

 

Kas gan var būt bezcerīgāks par pieredzi, vecumu un kailu inteliģenci?  – Nabadzība, slimība un vientulība!  – Tie ir tikai citi nosaukumi pieredzei, vecumam un nepareizi ievirzītai inteliģencei.

 

Dumjam piedzimt nav nekāds kauns, tikai dumjam nomirt.

 

Cilvēks tikai tad apzinās, kas viņam piederējis, kad tas slīd no rokām ārā.

 

“Nabaga tārpiņš, ” es teicu, “tam vēl nav ne jausmas, kas to sagaida. Gribētos zināt, kādam karam tas izaugs.”

“Mežonis! Vai tad jums nemaz nav jūtu?”

“Pārāk daudz, citādi man tādas domas nemaz nenāktu prātā.”

 

Lai saglabātu mieru, mēs karojam.

 

Kas no tiesas ir pazudis, tas klusē.

 

Kāpēc jāuztraucas, ja gadījums ir bezcerīgs?

 

Mēs, cilvēki, esam dīvaini radījumi. Mēs kautrējamies savas jūtas paust citiem, kaut esam labi draugi, – un bieži vien slēpjam tās arī no sevis.

 

Tāds nu reiz ir cilvēks: īsti dārgs viņam ir tikai tas, kas ir zaudēts.

 

Kad cer, tad notic tik viegli.

 

Cilvēks prot lieliski izplānot visu – citiem.

 

Kad mēs beidzot tiešām esam kaut ko iemācījušies, tad esam par veciem, lai liktu to lietā, un tā tas turpinās  – vilnis aiz viļņa, paaudze pēc paaudzes. Neviens ne drusciņas neiemācās no citiem.

About basicrulesoflife

Year 1935. Interests: Contemporary society problems, quality of life, happiness, understanding and changing ourselves - everything based on scientific evidence. Artificial Intelligence Foundation Latvia, http://www.artificialintelligence.lv Editor.
This entry was posted in All Posts, Understand and Manage Ourselves. Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s