Naivais nihilisms jeb Karalis ir pliks!

Roberts Mūks:

“Mūsdienu garīgo konfliktu rada cilvēka prāta sadalīšanās divos pretišķīgos segmentos. No vienas puses, daudzi no mums tic, ka viss atrisināsies un radīs piepildījumu kādā viņsaulē. No otras, šķiet, vēl vairāk ir tādu, kas liek visas cerības uz ‘laimi’, ko nesīs zinātniskie atklājumi, – uz visa redzamā un taustāmā projekciju. Pirmo grupu pārstāv kristieši, kas tic transcendentam Dievam. Otrā grupa sastāv no progresa dievinātājiem. Šī modernā krīze ir dziļāka par jebkuru ekonomisko, politisko vai sociālo revolūciju.” 

Ir radusies plaisa starp garu (vārdu) un matēriju, starp subjektīvo un objektīvo. Arī pati filozofija no ‘viedības mīlestības’ ir pārvērtusies par tīrā prāta izdomātiem ‘pasaules uzskatiem’, kuriem ir ļoti maz sakara ar reālo dzīvi. Filozofs ir iemīlējies ne vairs viedībā, bet paša producētajās, mākslīgajās domu celtnēs, kurās pilnvērtīgi dzīvot nav iespējams. Diemžēl tā ir ‘nelaimīga mīlestība’, jo viņa partneris – objektu pasaule neatbild uz filozofu abstrakcijām, un viņiem neatliek nekas cits kā ieslēgties savos ‘ziloņkaula torņos’, no kuriem var noskatīties uz pasauli no augšas – neitrāli, objektīvi.

Tomēr tāds objektīvisms būtībā nav nekas cits kā grandiozs, eksaltēts subjektīvisms vai egocentrisms, kas pārtaisa pasauli saskaņā ar prāta imperatīviem – pielāgo un pienaglo loģiskā prāta prasībām. Roberts Mūks

20. un 21. gadsimti atnāca ar Darvinismu un kosmoloģiju, kuri nesaudzīgi un grūti apstrīdami parādīja ‘no kurienes mēs nākam’, ar ģenētiku, informācijas teoriju un mākslīgo inteliģenci, kuri ticami, balstoties uz to, ko var novērot, parādīja ‘uz kurieni mēs ejam’, un šīs zinātnes kopā ar Visuma izpēti un SETI (Search for Extraterrestrial Intelligence) tik pat nesaudzīgi parādīja ‘kāda tam visam ir jēga’.

Mūsu laika domātāji ir atzinuši, ka dzīve, Visums, mūsu Zeme un tās procesi pret mums  ir nesaudzīgi un ‘vienaldzīgi’ – tie vienkārši notiek un ļauj mums kļūdīties un arī iet bojā. Izrādās, ka mūsu pasaules uztvere ir greizo spoguļu karaļvalsts, kuras spoguļus veido katra cilvēka unikālā individuālā pieredze. Katra indivīda pasaules redzējumu veido viņa dzīveslaikā uzkrātās zināšanas. Tā ir informācijas teorijas aksioma, nolemtība, no kuras neviens nevar izvairīties. Mēs visi esam nolemti redzēt, sajust, izprast pasauli atbilstoši tam, kas mūsos ielikts.

Kā lai šādos apstākļos noķer, ierauga tā saukto ‘objektīvo realitāti’? Tas tiešām nav viegls uzdevums. Daži pat apšauba, ka tāda ‘objektīva realitāte’ vispār pastāv.

Mēs esam spiesti dzīvot šādos apstākļos un, par cik ‘pareizu dzīves izpratni’ mums neviens nedod (katrs propagandē savējo, to sauc par uzskatu bŗīvību), katrs savu dzīves izpratni priekš sevis (vairāk vai mazāk apzināti) veido pats. Un rīkojas saskaņā ar to.

Tomēr šajā dzīves pozīciju panorāmā varam saskatīt iezīmes, kuras raksturo lielākas un mazākas ļaužu grupas. Aplūkosim mūsu kultūrā visai izplatītu dzīves pozīciju, kuru es nosaucu par naivo (var teikt arī – traģisko) nihilismu. Šo pozīciju raksturo galvenie postulāti, – vairāk vai mazāk ticami pieņēmumi, reālās dzīves fakti un novērojumi, sakāmvārdi, dzīves gudŗības un arī – vienkārši pagājušo gadsimtu pirmatnējo cilšu ticējumi un aizspriedumi. Pilna dzīves bagātība. Ielūkosimies šajā bagātībā, ko dzejā un esejās mums atstājis latviešu filozofs, esejists un dzejnieks Roberts Mūks.

R. Mūka grāmatas ‘Kad Dievs aizgājis atvaļinājumā’ ievads, http://www.atena.lv/index.php?zoomid=119&menuid=763
Šai grāmatā sakopotās esejas var tikpat labi dēvēt par apcerēm, un to kopējais vadmotīvs ir prātojumi par dzīves jēgas problemātiku, par Dievu un cilvēku, par dvēseli kā starpnieku starp viņsaulīgo un pasaulīgo, par tehnoloģijas lomu modernajā pasaulē, par nāvi un tml.

Mans nolūks nav noskaidrot, kas ir Patiesība pēdējā instancē, bet ‘tikai mēģināt saprast ceļus, kas uz to eventuāli ved un, pa kuriem ejot, ir neizbēgami maldīties. Maldīšanās un aiziešana neceļos ir būtiska daļa no cilvēciskās kondīcijas. Varbūt vēl vairāk: pateicoties maldu ceļiem’, cilvēks atšķiras no dzīvnieka. Tikai cilvēks var aiziet neceļos. Tikai cilvēks var būt gan šķīsts, gan netikls, gan tāds, gan šitāds, bet nekad kaut kas viennozīmīgs, stabils un nepārprotams.
Mēs esam daudzi” dažādu paradoksālu (ne pretrunīgu) noslieču iemiesojumi, un ideāls ir tās apvienot nedalāmā veselumā,  saharmonizēt. Tikai retam no mums tas izdodas. Bet par tiem, kas to spēj paveikt, var teikt, ka viņi ir sasnieguši debesu valstību” zemes virsū jeb, budisma terminoloģijā, nirvānu.

Mana galvenā interese vienmēr ir bijusi dialogs starp austrumu un rietumu reliģijām. Precīzāk  saskatīt kādu slāni rietumu cilvēka psihiskajā struktūrā, kas radikāli neatšķiras no austrumnieka garīgā satvara. Bet tas nav viegls pasākums. Tas nav viegls gluži vienkārši tāpēc, ka šai gadījumā nepietiek ar prāta aparatūras iesaistīšanu. Šai jomā no visa pārējā (no emocijām, gribas, intuīcijas) izolētais prāts ir bezspēcīgs. Lai saprastu reliģiskās patiesības (piemēram, Dievu), vispirms ir nepieciešams sevī pamodināt kaut ko līdzīgu šīm patiesībām. Dievišķā dzirksts ir jāatrod cilvēka dvēselē. Tikai līdzīgs saprot līdzīgu.

Reliģiskās mācības, dogmatiskie formulējumi, teoloģija nav būtiski; tie ir prāta ražojumi, kas kā tādi var noderēt vai tikpat labi novest neceļos. Būtiskais ir prakse , pareiza dzīvošana. Tikai Dievs manī var saprast Dievu tur augstumos. Latvieši to izsaka sakāmvārdā: ko sēsi, to pļausi. Cilvēka dzīve ir sējas un pļaujas laiks. Šai laikā un šai laukā, protams, izaug arī nezāles. Bet arī tās ir nepieciešamas kaut vai tādēļ, lai labāk novērtētu zāli.

Visi t.s. pretstati vai pretrunas, ar kurām mēs sastopamies ikdienas dzīvē, ir polāri: nevar būt gaismas bez tumsas, dzīves bez nāves. Diemžēl rietumu cilvēks pēdējos gadsimtos ir koncentrējies tikai uz augšām; viņš dievina progresu, tiecas pēc dažādu nokrāsu utopijām, pēc kaut kā cēla, nezināma. Ticība nepārtrauktai augšupejai ir kļuvusi par viņa reliģiju, kuru praktizējot, viņš arvien vairāk attālinās no sava cilvēciski dievišķā kodola. Arī austrumnieks sāk arvien vairāk pielāgoties amerikāniskajam dzīves veidam”(American way of life).

Mans credo ir: dzīvot no mazumiņa pretēji tam, kā to sludina Amerikas, šīs modernisma citadeles pilsonis, kura moto ir: the bigger, the better” jo lielāks, jo labāks. Taču vārds mazumiņš” šai gadījumā būtu jāsaprot ne tikai kvantitatīvā nozīmē, bet arī kvalitatīvi jeb, pareizāk,  metaforiski. Mazumiņā var būt koncentrēti neizmērojami lielumi. Izsakoties konkrētāk, cilvēkā šai radības fragmentā  potenciāli iemājo vesela pasaule. Ezoteriskajā tradīcijā cilvēks ir mikrokosms, kas atspoguļo makrokosmu. Un ne tikai cilvēks, katra lieta šai pasaulē ir neaizstājama daļa visuma konfigurācijās, katrs smilšu grauds, katra ūdens pile eksistē visa esošā kontekstā. Filozofiski tas nozīmētu, ka nav nekā substanciāla, nepārejoša, pašpietiekama.

Kad Dievs aizgājis atvaļinājumā”ir esejas un dzejoļi  par visu un neko. Ar vārdu nekas”es nedomāju kādu burtisku tukšumu, kaut ko neesošu vai bezjēdzīgu. Šo vārdu es lietoju kā budisma pēdējās realitātes”ekvivalentu (sk. Nekas”nav nekas). Tas ir stāvoklis, kurā cilvēks pieredz dievību kā absolūtu klusumu, kas mūs uzrunā ar savu tīro klātieni, ar savu vārdos neizsakāmo iraidību. Bet šis nekas”ir arī viss. Es esmu visumā, un visums  manī. Ar savu mazumiņu es piedalos lielajā simfonijā  simfonijā bez diriģenta. Ir tikai mūzika  bez sākuma un gala, te drūma, te līksma, brīžiem pat kakofoniska. Taču tieši kā tāda tā visu uztur pie dzīvības un ļauj mums mirdamiem nemirt.”

Taču domāju, ka to nevar bez Sokrāta viedokļa – lai atrastu patiesību, nepieciešama erotika(!?). Par to jālasa rakstā “Erotika Roberta Mūka dzejā” (“Karogs”, 1/2003, 78. – 83. lpp.). Uzmācās nostalģiskas atmiņas par skolotājiem, kuri ar savu filozofiju veidoja manī ārstu – ārsta darbiņš reizēm jāpadara zibenīgi, taču vienmēr jāatrod brīdis (ideālāk, kad pēc padarītā ārsts mazgā rokas). Jāsakārto doma jeb sava pieeja, vēlams, radoša – ko teiksi vīram vai sievai, dēlam vai mātei, kā arī vājiniekam. Dakteris vajadzīgs biežāk, kad ģimenē vai cilvēkam ir disharmonija – lielas bēdas vai bēdiņas. Ja cilvēkam esi vajadzīgs, tu esi klāt. Dakterī viņi saskata glābēju – viņš būs “Dievs”. Tādās reizēs jeb psiholoģiskajās ķezās jāprot pa godam izkulties. Garīgo vērtību nozīmē tas ir okeāns, jāprot peldēt, zaudēt nedrīkst. Nozīmīga ir stāja – uzvedībā, izprotot situāciju, arī sarunā. Receptes nav. Tā veidojas sapņos un realitātē – vecāki no skolotājiem un saviem ideāliem paņem to, kā pašiem nav.

Dzeja un daži I.V. komentāri. Bravūrīgā bohēmas pozīcija: Amrita vai kā vajag mirt. Kaut arī paziņo, kamirstot neatstāt pēdas’, autors tomēr mums pasaka, ka ‘tikai tā mēs mirdami nemirstam, Tāds ir dzīvības eliksīrs ko mums dievi skauž’:

Putni un citas lidojošas būtnes
laikam mirst klusi
tas ir
bez plātīšanās par nāves un dzīvības jautājumu
un droši vien bez „pēdējiem vārdiem”
un neatstājot pēdas

šis tad lai ir galvenais noslēpums –
mirstot neatstāt pēdas

kā ātrs vējš pārskrien klajumam
kā izšauta bulta neievaino gaisu
pazūd cilvēks kas ir nesavtīgi
mīlējis šo pasauli

tikai tā mēs mirdami nemirstam
Tāds ir dzīvības eliksīrs ko mums dievi skauž
nektars kas mūsos iedveš
to pašu skurbumu kāds it vējā un izšautā bultā
putna pēdējā dziesmā

Jau tagad

Kas mēs esam – balti, dzelteni vai melni,
Mucā auguši vai par mucām uzauguši,
Neirotiski tārpi vai kalnā kāpēji –
Ir atkarīgs no nāves.
Kāds es miršu, tāds es esmu.

Jau tagad uz maniem spārniem guļ
Nākotnes medus, izsūkts
No dienu un gadu blasfēmiskās skrejas,
Nāves ēdiens dzidrā dārzā,
Svēts no krītošu ābolu skaņām.

Ir jāpaceļas uz medus smagnējiem spārniem
Pret rītiem – uz Himalaju ielejām
Jau tagad.

…pa kalnu vēršu iemītām takām
nepacietīgas bites
dūc un eņģeļi aug
no pļavu krāsām.

Ir jāpaceļas pretim galam.

Tiešām, jēgas nav, bet vismaz ‘Ir jāpaceļas pretim galam’. Skarbi. Atklāti bezcerīgi.

Vērotājs pēc indiešu parauga. 

Tavas dienas ir skaitītas,
Un no sākta gala
Tu dodies pretim savam galam.
Tak nesteidzies –
Nostājies uz brīdi malā
Un vēro pats sevi kā kādu citu.
Sastingsti šai vērošanā,
Un tu manīsi, ka ir tikai ritēšana
Bez sākuma un gala,
Bet arī – ka bez tevis
Tas rats nespētu griezties pats ap sevi.
Tu neesi lieks.
Tu tikai nezini,
Ka esi
Liecinieks.

Bet nojausma, aizplīvurota cerība, bet varbūt tomēr ‘Tu neesi lieks. Tu tikai nezini, Ka esi Liecinieks.’ Un nepateikts paliek: ‘Tu tikai nezini, ka esi dalībnieks’.

Domas no ‘Roberta Mūka daiļrade’ http://www.liis.lv/latvlit_elles_kekis/rm/dail.htm: 

“Tilti nekur neved, Tie tikai ļauj mums būt pārejas stāvoklī. Mēs kā tādi Esam pāreja Uz šiem tiltiem kas nekur neved Varbūt ir jānoturas neturoties Ne Pie Kā”. (dzej.”Tilti”)

“Mums nav lemts pazust no šī laika un telpas-Tikai mainīties. Pārvērsties tēlos, kuru viela Ir rada sapnim un dziļāka par īstenību. Starp sapņiem un īstenību mums ir jāatrod Sava vieta- tas “klusais punkts”, kas nav Tikai pieturas punkts, bet- atvēzēšanās. Kā zemes lodes atvēzēšanās, nepārprotams lēmums Griezties ap savu asi.” (dzej.”Nemirstība”.)

Vai neskan jauki un patiesi:

“Viss izgaist, pazūd un atkal sākas Bez gala un malas. Tu neesi vientuļa sala Šai nebeidzamā plūsmā, Bet siets ar cauru dibenu-Nekur nepiesiets.” (dzej.”Nedari neko..”)

Indivīda un sabiedrības, šīs pasaules un viņsaules attiecības ir nebeidzams pilnveidošanās process:

“No debesīm vien nevar iztikt, Tur ir par daudz svēto. Ar elli tāpat- par daudz drūmi.”(dzej.”Nav ne debesu, ne elles..”)

Neizbēgams ir jautājums par pēdām, ko atstāj vai neatstāj cilvēks, viņa pēdas, darbi, domas:

“šis tad lai ir galvenais noslēpums-mirstot neatstāt pēdas kā ātrs vējš pārskrien klajumam kā izšauta bulta neievaino gaisu pazūd cilvēks kas ir nesavtīgi mīlējis šo pasauli tikai tā mēs mirdami nemirstam tāds ir dzīvības eleksīrs ko mums dievi skauž nektārs kas mūsos dveš to pašu skurbumu kāds ir vējā un izšautā bultā putna pēdējā dziesmā” (dzej.”Amrita vai kā vajag mirt”.)

Un tomēr, – kad trimdas vientulība un dzīves ilgas, svešniecības izmisums un dzīvotgriba atver dvēseli, visam pāri ir jautājums – kas esi:

Starp rindām neuzbāzīgs jautājums: bet varbūt tomēr es esmu kaut kas vairāk: “It kā visas pasaules stacijas Manī sapņotu Par neredzamām vietām, It kā es pats būtu lieta Bez vietas.” Un : ““Vai tik tai galā neblāzmo jauns sākums, Kurā bijušais un nākošais  Ir saliedēts tagadnes mirklī..”

“Pa vakariem nevar iztikt bez nostaļģijām-It kā tāli dunošu vilcienu silueti Ap mani drūzmētos, It kā visas pasaules stacijas Manī sapņotu Par neredzamām vietām, It kā es pats būtu lieta Bez vietas. (dzej.”Aizbraukt”.)

Roberta Mūka dzejā daudz pretstatu

visur un nekur:

“Tāpat vien, Visur un nekur,-Uz to vietu, kur visu No jauna bur.”

bijušais – nākošais:

“Vai tik tai galā neblāzmo jauns sākums, Kurā bijušais un nākošais Ir saliedēts tagadnes mirklī..”

augšup – lejup

“Tavi spārni tevi nes te augšup, te lejup, Tu esi visur un nekur, Un katru brīdi tevi kāds cits No jauna bur.”;

Dievs – Velns

“Tikai zini, cilvēciņ, ka tu esi Pēc Dieva un Velna ģīmja Uztaisīts āksts.”

Indivīda dzīves jēgas meklējumu un eksistences būtību apliecina tik bieži sastopamais pretmets:

lūk,-“Neblenz debesīs. Turpu Neviens tevi nenesīs. Svini šo dzīvīti tepat vien Un mini pats sevi. Neuzminēt. Un tā tam jābūt. Tā tam jābūt, lai tu karātos Starp  debesīm un zemi-Kā Dieva nepieņemts Un mūžīgai tapšanai lemts.”

Mūžīgs ir sevis meklēšanas ceļš, tapšanas ceļš, sevis veidošanas ceļš. Dzejnieka ceļš, jo tikpat mūžīgas ir “radīšanas mokas. // Vai Tam Kungam bija tāpat, // kad viņš taisīja pasauli?”

Un –

“ man vairs nav ko teikt, Pusdzīvs, pusmiris es klimstu pa ielām, Meklējot.”

Un

“Es stāvu uz ielu stūriem Ar ubaga tarbu rokā, Kāds iemet pa grasim Un paiet nicīgi garām. Man nevajag jūsu grašu, Es tikai gaidu-Gaidu sevi pašu.”

Lai cik skaudri reizēm ir pretmeti, skaudra pati dzīve, Roberta Mūka dzeja ir dzīvi, nemitīgu kustību apliecinoša dzeja:

“Riņķo vien tālāk ap savu nabu, Tak zini: tu neesi pasaules centrs. Ir tikai riņķošana bez sākuma un gala. (..) Gan jau kādreiz Arī no tevis izšķilsies Nezūdamības dzirksts Un tu zināsi-Tas bija Dieva pirksts.”

TUMŠĀ DIEVA ĒRĀ jeb aicinājums nesekot lielajai, no senčiem mantotajai vajadzībai pēc jēgas, pēc mērķa, pēc kaut kā augstāka par mums pašiem: “Stāvi kluss un rāms, Ar nodurtu galvu Un ja runā –

Tad tikai Dievam – tumšajam Dievam Pa spalvai.”  Bet ne tikai. Protests un cerība arī vēl: “Skan balss: Mums viss vēl ir priekšā.”

(Kalijuga)

Ai, debesu tāles, kur gan jūs palikāt! Tikai circeņi dziesmās vēl jūt Pie zemes pieplakušas mūžības ritmus, Tikai rēnos vakaros pazib Pa senai harmonijai. Bet varbūt arī tā ir labi, Varbūt arī tā ir māka –Dzīvot zem hermētiski noslēgta Debesu vāka, – Dzīvot ar circeņiem kopā Un – ieklausoties, kā no zemes iekšām Skan balss: Mums viss vēl ir priekšā.  Tikai nepieskaries mākoņiem. Stāvi kluss un rāms, Ar nodurtu galvu Un ja runā –Tad tikai Dievam – tumšajam Dievam Pa spalvai.

DRŪMĀ BRĪDĪ

Ja manai paaudzei vēl bija vērtības, tad tagad ‘ir atnākusi jauna maiņa’:

Par velti tu vēl apkārt klaiņo, Par velti skaties tuvās sejās.Ir atnākusi jauna maiņa,Skan jauni toņi viņas dzejā.  Met projām nogurušo spalvu,Met projām, vēlreiz met,Un nesaki it kā no galvas Nekad, nekad vairs „bet”.

 Ja arī tā tev dzīvot grūti,Tad ieklausies, ko runā pelni,Un, neko nežēlodams, sūtiPats sevi, dārgumiņ, pie velna.

BEIGAS UN ĀMEN

Dienas kā traki suņi skrien, Tikai tu stāvi malā. Vai tad viss jau ir galā ? Vēl nē. Man tikai patīk vērot Šos lidojošos sarkofāgus –Kā tie blāvi iznirst It kā no senas sāgas Un pazūd Nekurienē.

Nē, viss vēl nav galā. Vēl pēdējā pīpe kūp, Pēdējiem sapņiem drūpot. Tak neskumsti, jo – kā gudrie teiktu –Tevi visvairāk mīlēs Beigtu.

SAPŅU SPĒKS

Vai tiešām Ādams koda ābolā –Tai aizliegtajā auglī?Muļķis. Tad jau labākBūtu ganījies pa dābolu Kopā ar zirgiem un govīm, –Un kādā naktī svelmaināUzsapņojis pats savu Ievu,Jo, lūk, sapnī viss atļauts –Pat tēlot Dievu. Tad arī šai pasaulītē Nebūtu ienācis grēks Un pār visu valdītu  Sapņu spēks.

KLAIDA DZEJNIEKA PROBLĒMA

Kā lai tevi apdzejo, Latvija, Ja tu pati Esi kļuvusi par dzeju –Kaut kur vidū starp sapni un īstenību, Tuva un tāla, Te zelts, te smilšu grauds nīcības lavīnā? Vai tad pietiek ar ticību, lai tu būtu? Nē, mēs esam neticīgo paaudze. Mēs nēsājam savās dvēselēs Paši savus pīšļus, Un no tiem aug tikai vāri, kroplīgi stādi. Vai pa kādai grūtsirdīgai lilijai. Varbūt man tevi jāiekaļ marmorā kā paradīzes putnu, –Kā putnu, kuŗa spārnos kvern sastinguši gadsimti? Bet arī marmors apsūb. Tad jau labāk paliec tāda, kāda esi –Te sapnis, te īstenība, Te melna, te balta ––Taisni kā dzejā – nekad, nekad Līdz galam neizkalta.

Pēc plūdiem                    

Viss jau sāk saplūst ar kādu sevišķu vizmu, Ar kāda neredzēta, neiedomājama putna tuvošanos Mūsu dvēseļu noslēpumam un tām naktīm, kuŗās kauli atdusas drošāk nekā piramidās. Šis putns, liekas, ir attāls rads tām naktīm.

Mēs bijām laupītāju gadsimts, bet mūsu sirojumus izbeidza milzīgi plūdi. Ai, nekad nekad nebūs zināms ar kādām jaunām dvēselēm tagad savienojas mūsu trūdi uz tām atlantidām, kur notiek Tikai mūžīga augšāmcelšanās, arvien augstāk un augstāk celšanās.

Vēji ir apstājušies. Tikai pārdabīgu spārnu vēdas Precīzi, nesteidzoties mūsu dvēselēs, mūsu aklajās dvēselēs ievelk savas pēdas.

Tai, kas aiziet

 Jūsu gaitā ir lēnīgums no tiem dārziem, Kuŗos augļi ienākas reizē ar saulrietiem, Un Jūsu acis brīžiem ir kā vizma — kā vizma no šiem saulrietu augļiem. Kādas senības, kādu aizsāktu sapņu, kādas liesmas grāciju Jūs esat sagūstījusi?

Nē, viss Jūsu skaistums ir aiziešanā, Jo ir vēl dziļāki dārzi —Pilni vizmas bez vārda un robežām.

Bet Jūsu acu dārzos, Jūsu acu dārzos es varētu ganīties bezmērīgi  Garšojot augļus tikai neaizliegtus, tikai neaizliegtus.

Linardam Taunam

 Tad tomēr Tu nomiri. Un rudens ir tāds pats kā agrākos laikos, Tie paši putni — mūžības izdētie — klaiņo pār Manhatenu, Klaiņo seju peizāžos, izgleznotos bez perspektīvas, starp traktieru sienām, Tās pašas balsis un vārdi, — tikai muzikants, tas Milta muzikants tagad spēlē austrumniecisku meldiju uz balalaikas.

Ja ieklausās, var pazīt senus laikus: Sarkofagos tērptas meitenes, ēnaini cerberi, puszirgi ar dieviem iekšās, —Un visas neticamās svītas priekšā Xisouthros, babilonietis (Ievērojams ne ar to, ka nodzīvoja 64.800 gadus, bet ar to, ka nelaikā nomira)

Bet mēs ticam šīm lietām —Tāpat kā rudenim, Tāpat kā ūdeņiem lieliem un neapturamiem, Tālu vēju atdzītiem putniem Un mutēm pēc ātras nāves.

PADOMS MELANCHOLIĶIM

Tā smeldze, kas tevī dus kā glums apaļš tārps Nav nekas speciāls. Necelies spārnos uz citu pasauli, Tikai pacelies mazliet virs sevis paša, noskaties Uz sevi no tās malas, kur zāle aug tāpēcKa tā aug, skaties uzmanīgi, ilgi, kamērVairs nezini, kas tur aug, zāle vai tu, kamērTas tārps kļūst viens ekstatisks tārps, tas ir, Taurenis. Kad tādējādi tevis vairs nav –Apgriezies Un ej tālāk.

AIZTURĒSIM ELPU

Nenāksim pārāk tuvu saviem miroņiem. Atomi viņu pierēs var izraisīt ķēdes reakciju Kā arī sava veida konflagrāciju Ar mūsu dulnumā sistajām pierēm. Marmors viņu pierēs ir no uguns, kas nekad nenodziest Un no šīs uguns mums jābaidās. Viņu krūtis ir tukšas un vieglas Un izturīgas pret gaisu.

Uz tādām krūtīm var likt tikai puķes, kas nesmaržo, Lai viņu krāsas, krāsas vien blāzmotu Kā kāda glezna, kā zemes iekšu atvēršanās Un aizrīšanās no šīm krāsām. Nenāksim pārāk tuvu saviem miroņiem. Aizturēsim elpu no bailēm, ka arī viņiem nepielīp Dzīve. Mums ir nepieciešami miroņi kā tādi.

JAU TAGAD

Kas mēs esam – balti, dzelteni vai melni, Mucā auguši vai par mucām uzauguši, Neurotiski tārpi vai kalnā kāpēji –Ir atkarīgs no nāves.Kāds es miršu, tāds es esmu. Jau tagad uz maniem spārniem guļ Nākotnes medus, izsūkts No dienu un gadu blasfēmiskās skrejas, Nāves ēdiens dzidrā dārzā, Svēts no krītošu ābolu skaņām.

Ir jāpaceļas uz medus smagnējiem spārniem Pret rītiem – uz Himalaju ielejām Jau tagad….pa kalnu vēršu iemītām takāmnepacietīgas bites dūc un eņģeļi aug no pļavu krāsām.

Ir jāpaceļas pretim galam.

JAUNAIS MŪKS

Ko gan tu meklēji klosterī, Kad saule vēl bija zenītā? Vai tu gribēji apsteigt nāvi, Dzīvojot it kā būtu miris? Nozagt ēnu noslēpumu? Tā ir perversa doma, draugs. Vēju nevar piesiet –Tam jāpūš, kur iepatīkas.

Un mēs – mēs tikai maldugunis šai aklajā brāzmā. Mums nav dots zinīgi blāzmot.

Skaisti un bezcerīgi. Es tiešām esmu dziļi pateicīgs gadījumam, kurš piešķīris man šo laiku, kurā mums ir iesējams zināt.

NEPATĪKAMS PIEDZĪVOJUMS

– Laiks atvadīties – viņš teica un ar trauslu smaidu sejā izgāja laukā – tumsā meklēt kaut ko tādu, no kā nekad nevajag atvadīties. Neatrada.

Un viņu pārņēma liegas šalkas, redzot, kā no tālienes (varbūt no debesīm) tuvojās šakāļi.– Tas ir svētums – viņš domāja, – tik tiešam viss nu ir piepildīts. – Bet arī no tā bija jāatvadās.             Pamācība:   Netici nekādām šalkām, jo stāv rakstīts – visa ļaunuma sakne ir alkas.

Cik skaisti, skarbi,  un bezcerīgi. Šodiena mums ir iedevusi, kā Jānis Grots rakstīja, zināšanas, kas “pacels cilvēci uz atziņām kā klintīm, kad mūsu laikmets aizmirstībā grims”. Zināšanas par mums, mūsu izcelsmi, mūsu smadzeņu darbību, un par to, kā mums sevi saprast un veidot. Lai dzīvotu skaisti un pilnvērtīgi. 

Domas no krājuma “Apaļais cilvēks”. Rindkopas beigās lpp. numurs.

Katram cilvēkam ir astrālais ķermenis – tāpat, kā viņam ir sirds, smadzenes un aknas. Tas ir dvēseles izpausmes līdzeklis un viens no būtiskajiem veidiem, kādos prāts ir apvienots ar matēriju.

Astrālo ķermeni ar fizisko savieno kāda saite. Kolīdz tā pārtrūkst, iestājas nāve. Šī saite ir elastīga, var tālu izstiepties un veido būtisku saiti starp abiem ķermeņiem. (15).

Nemeklē viņsauli ‘zilās tālēs’. Tā ir tepat – pie tavām kājām. Arī pa dubļiem var staigāt ar galvu uz augšu un redzēt zvaigžņu mirgu. (16)

Dzejot nozīmē kaut uz brīdi novērst skatu no ikdienas trokšņiem un nebūšanām, ieklausīties kādā balsī, kas nāk no dvēseles apcirkņiem, un salikt to pantos. Īsts dzejnieks ir nevis tas, kas rada kaut ko no jauna, bet kas prot Visuma ritmus atdarināt cilvēku valodā. Vispār – šai pasaulē nekā jauna nav, varam tikai mēģināt saskaņot savu dzīvi ar visu to, kas eksistē jau kopš laiku sākuma. Kosmoss nav nekas cits, kā tikai mūžīga dzeja, un to varam tikai plaģiēt. Dzejnieks nerada neko jaunu; viņš ir tikai talantīgs plaģiators. 17.

Reliģijas māca, ka dzīve ir sagatavošanās nāvei, tālab jāsaka, ka dzīvei ir jēga tikai tad, ja cilvēks ir sagatavojies nāvei. 20

Dvēsele iesniedzas laukos, kas mums ar prātu nav saprotami. Tā satur sevī tik pat daudz noslēpumu, cik sevī slēpj viss universs. Bet, ja telepātiskas percepcijas tomēr ir iespējamas, tad secināms, ka psihe tās dziļākajos slāņos piedalās kādā eksistences formā, kas atrodas viņpus laika un telpas, – kādā ‘mūžībā’. 29

Dzīvē visi nēsājam maskas. Visa dzīvošana ir viena vienīga masku balle. Ko tad aiz tām slēpjam? Savu īsto patību? K.G. Jungs jau ir noskaidrojis, ka cilvēka īstais ‘es’ ir aprakts zemapziņas dzīlēs un tikai retam cilvēkam izdodas ar to kontaktēties. Vairākums šīs pasaules cilvēku par to pat nenojauš. 29

Parastam cilvēkam ir lemts pavadīt dzīvi, klenderējot pa šīs pasaulītes dubļiem, šad tad papriecāties, mīlēt, nīst, pacelties gaisos un atkal krist atpakaļ ikdienas varzā. 30

Te varētu piebilst: ideālā vai teorētiskā komunisma solījumi dzīvot ‘paradīzē’ tepat virs zemes ir saprotamas ilgas. Bet diemžēl kaut kas tāds neizdevās, un solītā paradīze pārvērtās par elli. Bet no otras puses, varbūt tam tā bija jānotiek. Komunisti savā kolektīvajā neapziņā nojauta, ka nav debesu bez elles. Viņi tikai aplami iedomājās, ka paradīzei jābūt mūžīgai. Šai  punktā viņu ideāli atgādina kristiešu paradīzi.

Laikam gan cilvēkam jādzīvo vien tālāk ar galvu uz augšu – savā sapņu un nepiepildīto ilgu pasaulē. Ir jāiztiek no ‘varbūt’. Varbūt šī masku balle kādreiz beigsies un mūsu īstais ‘es’ iznirs no neapziņas bezdibeņa. Varbūt kaut kas tāds notiks, kad ‘debesu valstība nodibināsies virs zemes, piedzims jauns Ādams un Ieva un viņu pēcnācēji vairs nekad nekritīs grēkā’. 30

Ja šis Dievs, kā to Nīče proklamēja, ir miris, cilvēkam ir nepieciešams meklēt jaunus veidus, kādos atklājas (dzīves) dievišķā dimensija. Varbūt par spīti Nīčem Dievs nebūt nav miris, bet tikai nolēmis atklāties cilvēkam daudzās formās, veidolos.

Arī cilvēks ir pretrunu mezglojums – būtne, kas dzīvo nepārtrauktā iekšēja konflikta stāvoklī. Viņš ir reizē Dieva un velna kalps. 31

Nav iespējams iztaisnot cilvēka dabu; tas būtu pretrunā ar viņā ‘iestādīto’ Dieva tēlu. 31

Cilvēka liktenis – būt par nemiera garu, tiekties arvien pēc kaut kā labāka, pilnīgāka, tiekties un nekad – neatrast. 32

Velns ir ‘nemiera gars’. Un tas ir labi, jo absolūts miers taču ne ar ko neatšķirtos no nāves. Nīčes sludinātā Dieva nāve ir absolūti labā un taisnā Dieva nāve. Vieglas smiltis! 32

Dzīves vilcienam nav galapunkta. Ir tikai daudzpunktes – daudzas stacijas, kurās mēs izkāpjam un atkal iekāpjam. Arī nāve nav galapunkts, bet tikai atelpas brīdis ceļā uz viņsauli. Tur ‘augšā’ atveras debesu vārti un sākas ceļojums pa citu pasauli, kas ir pavisam savādāka salīdzinājumā ar redzēto virs zemes. 32

Ir radusies plaisa starp garu (vārdu) un matēriju, starp subjektīvo un objektīvo. Arī pati filozofija no ‘viedības mīlestības’ ir pārvērtusies par tīrā prāta izdomātiem ‘pasaules uzskatiem’, kuriem ir ļoti maz sakara ar reālo dzīvi. Filozofs ir iemīlējies ne vairs viedībā, bet paša producētajās, mākslīgajās domu celtnēs, kurās pilnvērtīgi dzīvot nav iespējams. Diemžēl tā ir ‘nelaimīga mīlestība’, jo viņa partneris – objektu pasaule neatbild uz filozofu abstrakcijām, un viņiem neatliek nekas cits kā ieslēgties savos ‘ziloņkaula torņos’, no kuriem var noskatīties uz pasauli no augšas – neitrāli, objektīvi.

Tomēr tāds objektīvisms būtībā nav nekas cits kā grandiozs, eksaltēts subjektīvisms vai egocentrisms, kas pārtaisa pasauli saskaņā ar prāta imperatīviem – pielāgo un pienaglo loģiskā prāta prasībām. 37

Nekas nav mūžīgs, izņemot sfēru mūziku. 39

Cauri gadsimtiem ir pastāvējis konflikts starp prātu un ticību (zināšanu un ticēšanu). Vieni ir uzsvēruši racionālā prāta lomu, citi mēģinājuši iztikt ar ticēšanu. Taču, kā to liecina klosteru dzīvesveids, mūki, uzmanīgi vērojot  savus iekšējos procesus, vairs neizjūt atšķirību starp ticēšanu un domāšanu. Viņi ir sasnieguši kādu līmeni, kurā var nonākt pie pestījošas zināšanas, – stāvokli, kas transformē visu cilvēka dzīvi. Tā ir zināšana, ko nevar krasi atdalīt no dzīvošanas. Cilvēks ne tikai zina, bet arī spēj dzīvot saskaņā ar savu zināšanu. Tradicionāli to dēvē par gnosis – par viedu dzīvošanu.

Konfliktu starp ticību un prātu viselementārākajā formā var novērot parastā ikdienas dzīvē: tas, ko prāts atzīst par pareizu, bieži nesaskan ar to, kam tic ‘sirds’. Piemēram, cilvēks grib ticēt nemirstībai, debesu valstībai vai Dievam, bet viņa ticība mēdz būt pretrunā ar loģiku, ar pieejamo evidenci. 43.

Arī kristieši atzīst, ka domāšana pati par sevi nevar pārveidot cilvēka dabu. Reizē ar kādas filozofiskas sistēmas vai ‘pasaules uzskata’ izpratni iestājas neapzināta pārliecība, ka tagad es varēšu sākt dzīvot saskaņā ar jaunatklāto, domās izperināto ‘patiesību’. Lai gan aktuālajā dzīvē šāda pārliecība izrādās maldīga, turpinām dzīvot šīs ilūzijas pavadā. Kāpēc? Tāpēc, ka domas par t.s. lielajām patiesībām mēdz absorbēt mūsu apziņas spektru un dara mūs aklus pret to emocionālo un fizisko impulsu kvalitāti, kas nosaka visu mūsu ikdienas eksistenci. Kristīgajā terminoloģijā – domāšana dzemdē lepnības garu. 44

Cilvēks nedrīkst absolūti un neatgriezeniski paļauties uz izolētu intelektu. Reizē ar prātu ir nepieciešams izkopt un attīstīt iekšējo vai ezoterisko dvēseles slāni.  Senās reliģiskās tradīcijas māca, ka cilvēkā iemājo kāds spēks, kas viņu tuvina Patiesībai. 44.

Zaudētā kristietība ir paslēpta dvēseles apcirkņos, bet dvēsele nav nemainīga substance. Pēc Nidlmana, tā bija katastrofa, kad kristīgie teologi pasludināja, ka dvēsele eksistē cilvēkā jau gatavā, pabeigtā formā. Šis pieņēmums noveda pie tā, ka mūs ordinārās domas, sajūtas un emocijas identificēja ar dvēseli un līdz ar to izsauca veltīgus un aplamus mēģinājumus uzlabot un pilnveidot šīs ordinārās funkcijas. Taču īstenībā domas, emocijas un sajūtas nespēj neko būtiski mainīt. Maiņa un transformācija iestājas, pateicoties augstāka spēka – gara – intervencijai. Bet šis gars var aktivizēties tikai tad, ja cilvēkā eksistē kāds faktors, kas garu var pieņemt un izplatīt pa visām mūsu esmes daļām. 49.

Laimes meklējumi, kas dažādās formās sastāda cilvēku vairākuma galveno dzinējspēku un morālisko ideālismu, nav nekas daudz vairāk kā veltīgi prāta mēģinājumi pārmainīt emocijas. 50

Ja negribam dzīvot akli vai mēģināt rast piepildījumu no Austrumiem importētās un pa ceļam noplicinātās gudrībās, mums jārauga skatīties uz kristiānismu kā uz liktenīgu faktu, kuram ir lemts ‘iekrāsot’ Rietumu cilvēka gara dzīvi ne tikai mūsdienās, bet arī paredzamajā nākotnē. Un varbūt vislielākā mistērija pastāv tieši tajā, ka šis fakts nav šķirams no  zinātnes-tehnoloģijas triumfa. 54

Amerikā tehnoloģijas triumfu vismaz pa daļai veicināja vācu pietistu draudžu ieceļotāji. Betlēme tērauda kompānija, kas sākuma bija maza kalēju kopiena, ar laiku izveidojās par vienu no lielākajiem amerikāņu bruņošanās industrijas centriem. 57-58. Tādējādi harismatiskie pasākumi, kuru nolūks bija palīdzēt nodibināt Dieva valstību (Tūkstošgadi), vēstures gaitā noveda pie tehnoloģiskās evolūcijas dinamisma…58

Vai ir iespējama mūsdienām atbilstoša ‘tehnoloģijas teoloģija’? Kristīgo teologu vairākums apmierinās ar deklarācijām par tehnoloģijas dēmonisko raksturu u.tml. Cilvēki neapzinās, ka, to darot, viņi atstāj tehnoloģiju un tās radīto pasauli velnišķīgu spēku pārziņā. 60

Varbūt pieņemamāka ir slavenā franču jezuīta un arheologa Teijāra de Šardēna hipotēze, ka zinātnei un tehnoloģijai ir lemts būt par nepieciešamu stadiju ceļā uz visu lietu piepildījumu jaunā Paradīzē. 61

Visos laikos cilvēku ir urdījusi nojausma, ka viņā kaut kā trūkst – kaut kā tāda, kas viņam it kā būtu nolemts no dzimšanas un kas neizskaidrojamā kārtā viņam ir atņemts, nolaupīts. Tajā pašā laikā cilvēks neskaidri apzinās, ka šāds stāvoklis nav ‘normāls’ un ka tāpēc ir nepieciešams iesaistīties pasākumā, kas vestu uz labāku un pilnvērtīgāku pasauli – pasauli, kurā vairs nebūtu ar zemes dzīvi saistīto agoniju. Reliģiju filozofi un teologi to dēvē par nemirstības instinktu, kas, šķiet, ir tik pat neizravējams kā kailās izdzīvošanas instinkts dzīvniekos. 61

Uz jautājumu ‘Kas ir dzīve?’ viennozīmīgi (objektīvi, t.i., visiem pieņemamā veidā)  atbildēt nav iesējams tāpēc, ka ‘dzīve’ nav objekts, ko var vērot no ārpuses. Dzīve ‘dzīvo’ ne tikai cilvēkā, bet arī visā universā. Mēs esam daļa no Visuma dzīves. 77

Nemeklē atbildi Ne debesīs, ne peklē, Gan jau uz tavas ādas Reiz izstīdzēs Paradīzes koks.

Jēga nav ‘objektīvi’, no sākta gala ‘iestādīta’ pasaulē; tā nav objektīvs dotums. Jēga piedzimst, tikai to meklējot, un arī tad – tikai pa daļai. Cilvēks pēc savas dabas ir mūžīgs meklētājs, nemiera gars. 79

Jaunākie transpersonālās psiholoģijas atklājumi apstiprina senu reliģisku atziņu, ka cilvēkā ir iedzimta vajadzība pēc kaut kā tāda, kas pārsniedz viņa normālo ikdienas pieredzi, vajadzība pēc kādas integrācijas – personīgas un sociālas, kas transcendē parastās psiholoģijas paleatīvos efektus. Šādu integrācijas sajūtu sniedz misticisms. 85

Cilvēka lielākā kļūda ir nomocīt sevi ar t.s. dzīves un nāves jautājumu un iedomāties, ka mēs spējam atrisināt visas mistērijas. 92

Jungs ar to grib teikt, ka vislielākās un svarīgākās problēmas  īstenībā nav atrisināmas, jo tās izsaka nepieciešamo polaritāti dzīvei; tās nevar atrisināt, bet tikai transcendēt. 95

Sudzuki pilnīgi atzīst apziņas  lomu cilvēka dzīvē; viņš to dēvē par vislielāko kosmoloģisko notikumu evolūcijas gaitā, ļaujot mums pētīt dabas noslēpumus un likt tiem kalpot cilvēkam. Taču apziņai ir vēl kāda cita funkcija: ietiekties arvien dziļāk savā avotā – neapziņā. Sudzuki uzskata, ka neapziņa uzkrāj visu to, kas ir latents psihē, tā ir mistiskās pieredzes augsne. 99

Iespējams, ka cilvēka apziņa attīstījās no dzīvnieka apziņas. Taču tad jājautā, kurā brīdī cilvēkā pēkšņi parādījās nemirstīga dvēsele? Nemirstību pierādīt nevar, bet tikai tāpēc šo jautājumu ignorēt arī nevar. 102

Kāpēc budisms noliedz ego eksistenci? Pārliecība par ego neesamību izriet no budistu pārliecības, ka viss šai universā nepārtraukti mainās. Ir tikai maiņa.

Līdzīga argumentācija sastopama 18.g.s. skotu filozofa Deivida Hjūma darbos: kolīdz es ieskatos sevī  pašā, es allaž ieraugu kādu percepciju – mīlestību, naidu, prieku vai sāpes. Bet es nekad nevaru ieraudzīt sevi pašu. Kolīdz mēs ieskatāmies savā prātā, mēs tur atrodam tikai domas, emocijas, vēlmes, u.t.t. Es varu teikt, ka es vēroju krāsu, bet nekad sevi pašu. Es varu vērot savas domas, bet ne pašu domātāju. Mēs varam vērot tikai mentālus stāvokļus, bet nekad kādu nemainīgu ego. 104

Galvenā problēma ir tikai tā, – cilvēka miesa nav nekas vairāk kā potenciāli trūdi. No zemes tu esi ņemts, par zemi tev jāpaliek. Tavs gars ir taisīts no citādas vielas. 110

Mūsdienu garīgo konfliktu rada cilvēka prāta sadalīšanās divos pretišķīgos segmentos. No vienas puses, daudzi no mums tic, ka viss atrisināsies un radīs piepildījumu kādā viņsaulē. No otras, šķiet, vēl vairāk ir tādu, kas liek visas cerības uz ‘laimi’, ko nesīs zinātniskie atklājumi, – uz visa redzamā un taustāmā projekciju. Pirmo grupu pārstāv kristieši, kas tic transcendentam Dievam. Otrā grupa sastāv no progresa dievinātājiem. Šī modernā krīze ir dziļāka par jebkuru ekonomisko, politisko vai sociālo revolūciju. 111

‘Zemes reliģija’ visspilgtāk izpaužas ticībā zinātnes progresam. Taču kļūst arvien skaidrāk, ka šāda ticība nevar ilgi pastāvēt. ‘Zemes reliģija’ mūsdienās ir diskreditēta. Tas savukārt ir radījis bažas, neomulības sajūtu. Mūsdienu baismām piemīt jauns aspekts. Cilvēks ierauga pats sevi kā nevarīgu puteklīti bezgalīgajā kosmosā. Šīs situācijas pamatā ir bailes, ka cilvēce var pazust no zemes virsas, ka tai nav nākotnes un ka evolūcijai nav paredzams iznākums. 112

‘Zemes reliģija’ nespēj garantēt, ka cilvēka pūliņi nebūs veltīgi.

Līdzīgā stāvoklī ir no kanceles sludinātā oficiālā kristietība. Mūsdienās arvien vairāk cilvēku noraida kristietību tāpēc, ka tā neprasa no viņiem pietiekami daudz; uzsvars tiek likts uz morāli: tev būs, tev nebūs…Cilvēki skatās uz kristīgo vēsti kā tādu, kas veicina individuālismu, egoismu un ieinteresētību privātās ‘dvēseles pestīšanā’.

Mūsdienu pilsoni vairāk interesē jautājums par sociālo taisnību u.tml. nekā dievišķā žēlastība. Cilvēks grib ticēt nākotnei šajā pasaulē, bet evaņģēlijs to, šķiet, noniecina. Uzsvaru liek uz pārdabisko, uz viņsaules priekiem. Kristietis jūtas iesprostots starp viņa pieredzē doto pasauli un transcendentālo Dievu. Īsti svarīgā, viņam saka, ir nevis šī pasaule, bet nākamā – debesu valstība. 113

Tāds ir cilvēka liktenis – dzīvot mūžīgās šaubās, pārtikt no domu druskām, no cerībām un gaidām, no labestības un naida uzliesmojumiem. 126

Dvēsele ir ‘faktors’, kas caurstrāvo visu esošo. Tā apdvēseļo visu pasauli. Par cilvēku, kuram kaut kas tāds nav pieņemams, varētu teikt, ka viņš tikai izskatās dzīvs. Īstenībā viņš jau ir miris. 128

Dzeja.

Kur vien eju – Tās pašas sejas, tie paši smaidi un vaidi. Ko tad lai citu gaida! Tev nebūs izbēgt no laika skavām Kāto vien tālāk un neprāto velti, Tev jāiet, lai ietu. Ir tikai viens ceļš –Pie veļiem.   136

Man apnikuši visi ‘nemiera gari’. Ko tad viņi meklē? Patiesību ‘tur augšā”? Neatrast. Labāk iztukšo savu galviņu, Uzaudzē uz tās vīģes koku, Ēd viņa augļus –Un tu dzīvosi bez mokām.

Elle un paradīze ir tepat, -Tavas dvēseles dzīlēs. Klusē un dzīvo vien tālāk Ar Dievu uz pusēm.   140 Viss pazūd un gaist, Nekur nav pieturas punkta, Tikai te vēl kverni Savas ādas maisā.

Pacelies gaisos labi augstu –Virs mākoņu vāliem Vai – rocies zemes dzīlēs. Muļķības. Nemeklē to, kā nav. Miers ir tepat –Tavas sieviņas lūpās Un Latgales sierā.   153

Viņdien es uzrakstīju vēstuli Dievam, Tak nevarēju atrast adresi. Kur tas Viņš iraid? Visur un nekur’, kāda balss bilda. ‘Tu pats esi tilts uz debesīm, Viņš ir tevī un visā radībā,

Un Viņa vārdu dvesma Ir Visuma ēsma.     157

Veļu māt, Kāda tad ir tava adrese? Viņsaulē, Spoku ielā 33?  Nē. Tu klejo tepat pa lauku sētām, -Draugos ar visu radību, – Kā savējā, Kā dzīvo un nedzīvo savedēja. Tu esi vidū starp dzīvi un nāvi, Starp ‘būt’ un ‘nebūt’. Tavos soļos nav steigas, Ne sākuma, ne beigu.   159

Manu līķi pazemē Apēdīs tārpi. Labu apetīti!  Bet ak vai! Kā gan mans gars iztiks bez miesas? Lidos pa augšu vien? Vai tad es būšu Iestājies spoku kārtā? Laikam gan, laikam gan.     161

Nemeklē Dievu ‘tur augšā’, Viņš meklē tevi Šai dzīves peklē. Ko tad tu te dari, –Ja vispār kaut ko vari? Savā putrā vāries? Debesu mannā? Velti. Iztukšo skaustu, Lai tur tik vēji šalko, Aizver acis un gaidi Ko Viņš tev sacīs.    179 Tik nelido par augstu, Tur augšā aiz zvaigznēm Neviens tevi negaida,–Pagaidām.  191 Šai saulē tev nav vietas. Varbūt debesīs? Par tālu.  Labāk klejo tepat pa dzimtenes ārēm  Ar galvu mākoņos.Tev citu debesu nava: Kas gan tevi uztaisīja – Ne šādu, ne tādu? Kas tevi iedēstīja Šīszemes varzā? Nejautā. Klimsti vien tālāk kā te Dievam, te velnam Pielaulāts.    192

Šai dzīvē tev nav veicies, Tu proti tik pantus kalt Un vārīties savā putrā. Labāk saliec savu dzīvi pantos, Lai tajā atskan kosmosa ritmi Un tu būtu viens ar visu –Bez sava prāta. Tak arī Dievs itin labi Iztiek bez šī aparāta.

Tik ieklausies, kā Viņa balss Skan mežu šalkās, Negaisu dārdos..Gan jau kādreiz Pienāks arī tava kārta Sadegt uz Viņa mīlestības sārta.     207

Šai saulē viss zūd un mainās, Te ir, te nav. Arī no taviem trūdiem Jauna dzīvība dzims, Un uz kapa tava Puķītes plauks. Tak arī tās drīz novītīs. Tā tas ir lemts –No zemes tu jemts, Par zemi jāpārtop.

Tik nenokar galvu, Varbūt kāds kaut kur Mūžības guni kur.      209

Kādu laiku Es meklēju dzīves jēgu. Jo vairāk meklēju, Jo vairāk tā bēga. Varbūt man ir lemts Dzīvot ‘uz labu laimi’? Varbūt jēga ir tepat deguna galā, Ikdienas solī, Dienu un nakšu ritmā, Laika joņo. Neboli acis, – Tik klausies, Ko kāda balss no tavām ‘iekšām’Sacīs.        218

Met laukā no galvas visas domu druskas! Šai dzīves teātrī Tev cita loma: Tu esi klauns, Un tur nav ko kaunēties. Tāda ir dzīve – maskarāde No dzimšanas līdz kapa malai.

Varbūt arī nāve Ir pieturas punkts, Varbūt tu pārdzimsi Šai pašā pasaulē, Uzliksi jaunu masku Un jandāliņš turpināsies. Cik ilgi? Dievs to zina. Tu vari tikai minēt. Neuzminēt. Varbūt Tev jādzīvo no ‘varbūt’?     229

Dzīvo, dzīvo, uzdzīvo! Reibsti no zemes sulām, no vējiem, No mākoņu glāstiem, No visa, kas ir. Vai tad tā nav visu matēriju mistērija –Ka vispār kaut kas ir?    236

No dienas dienā Es dzīvoju divās pasaulēs –Debesu un virs zemes, Tak nevienā man nav miera. Kur tad ir manas mājas? Ne augšā, ne lejā, Tev jādzīvo vidū – Sapņu un ilgu apsēstam, – Te laika, te mūžības skavās, -Uz varavīksnes, kas apvieno Debesi un zemi.       240

Dzeja no krājuma „Dienu varzā kā paradīzes dārzā”. http://www.atlants.lv/eseja/roberta-muka-dzejas-krajuma-apalais-cilveks-diev-/641929/

 Dzejas teksts rada ļoti drūmu un nomācošo iespaidu. Teksts izraisa pārdomas par dzīves būtību un dzīves apnicību. Par cilvēkiem, to uztverēm, to skatījumu uz dzīvi. Iedalījumi „pesimists” un „optimists” šai sakarā šķiet pārāk plaši, pārāk neko neizsakoši jēdzieni. Dzejas rindas principā aicina nenosodīt, netiesāt autoru vai kādu jautājumu, tas vienkārši atklāj Roberta Mūka psiholoģisko stāvokli, vajadzības, domas. Tomēr man kā lasītājam šī dzeja izraisīja izmisumu, dusmas, nepacietību un neizpratni.

Teksta galvenais motīvs ir neapmierinātība ar dzīvi, apnikums, ideoloģija par nāvi kā atpestīšanu, ticība pēcnāves mierinājumam.

„Man apnicis staigāt pa bāriem.
Tempt alu un šņabi,
Tērgāt par visu un neko.
Vai tad nebūtu labāk šai dzīvei
Darīt galu?
Iedzert indi un doties pie veļiem?
Beidz smērēt papīru,
Met spalvu pie malas!
Tur Viņsaulē uz tavas ādas
Uzaugs paradīzes koks
Un pienāks gals visām mokām.”…134

Viņš domāja, ka mūsu dzīves būtiskās problēmas nav iespējams risināt ar loģikas palīdzību un uz tām nevar būt tādu atbilžu, kuras ir nepārprotamas. Krājuma vadmotīvs ir reliģija visplašākajā nozīmē, cilvēka tieksme pēc kaut kā transcendentāla, apziņas dzīlēs mītošā dieva atmodināšana.

Krājumā iekļautas gan esejas, gan dzeja. “Kosmoss nav nekas cits kā mūžīga dzeja, un to varam tikai plaģiatēt. Dzejnieks nerada neko jaunu; viņš ir tikai talantīgs plaģiators.”

Latgalietis vai zemgalietis. Mičiganietis vai rīdzinieks. Budists vai kristietis. Dzejnieks vai filozofs. Avens vai Mūks.

“Par tevi var sapņot,
Bet sapņi tad pārvēršas upēs
Ar kuŗām es ieplūstu vēl nebijušu laiku veidos,
Un tu pati zaudē savus veidus.
Tikai rokas –
Tavas neizbēgamās, nepielūdzamās, pielūdzamās rokas
Mani atnes atpakaļ. –
Rokas – mūžam atpakaļ plūstošās upes.”

Roberts Mūks, ‘Pret straumi’, http://www.host-a.net/u/fribuuki/Pret_straumi.zip

Jānis Ziemeļnieks zināja vairāk:

Un, kad pēc gadiem, kad es būšu miris,

Tu, tāļais draugs, reiz lasīsi šīs dzejas –

Es redzēšu, kaut smiltīs būšu iris,

Kāds savāds maigums staro tev uz sejas.

Es zināšu, ko tu tai brīdī domā,

Ko tava dvēs’le ilgodamās nes…

Tu būsi saistīts dzīvot manā lomā

Un izjust to, ko izjutu reiz es.

Jānis Grots arī zināja vairāk (Dzejolis ‘Atziņa’):

             Nav Dieva debesīs, nav Dieva dabā,

            Ik mirkli daba pati mirst un dzimst,

            Ir tikai cilvēks, cilvēci kas glabā,

            Ja nav vairs cilvēces, tad arī cilvēks ļimst.

Ir vēl tik nākotne, kas pieder jaunām ģintīm.

Ak, laimīgie, kas vēl tik rītdien dzims!

Tie pacels cilvēku uz atziņām kā klintīm,

Kad mūsu laikmets aizmirstībā grims. 

Biogrāfija. Otrā pasaules kara laikā devies trimdā, R.Mūks studēja vairākās universitātēs – Vācijā teoloģiju (taisījās kļūt par katoļu mācītāju, bet vēlāk šo domu atmeta), Beļģijā žurnālistiku un ASV bibliotēkzinības un filozofiju. 1970.gadā viņš ieguva filozofijas doktora grādu. Viņš ir publicējis vairāk nekā 10 filozofiski psiholoģisku apcerējumu angliski un latviski (turklāt tie tulkoti arī daudzās citās valodās), kuros apskatīti ar reliģiju (īpaši – Austrumu), mitoloģiju, iztēli, arhetipisko psiholoģiju u.c saistīti jautājumi. Jau 50.gados latviešu presē sāka parādīties Mūka dzeja; ir iznākuši vairāki dzejoļu krājumi. Viņa dzeja ar savu artistisko vieglumu, metaforisko oriģinalitāti un spriego intonāciju pieder pie 80.gadu trimdas dzejas nozīmīgākajām vērtībām.

Otrā pasaules kara laikā devies trimdā, R.Mūks studēja vairākās universitātēs – Vācijā teoloģiju (taisījās kļūt par katoļu mācītāju, bet vēlāk šo domu atmeta), Beļģijā žurnālistiku un ASV bibliotēkzinības un filozofiju. 1970.gadā viņš ieguva filozofijas doktora grādu. Viņš ir publicējis vairāk nekā 10 filozofiski psiholoģisku apcerējumu angliski un latviski (turklāt tie tulkoti arī daudzās citās valodās), kuros apskatīti ar reliģiju (īpaši – Austrumu), mitoloģiju, iztēli, arhetipisko psiholoģiju u.c saistīti jautājumi. Jau 50.gados latviešu presē sāka parādīties Mūka dzeja; ir iznākuši vairāki dzejoļu krājumi. Viņa dzeja ar savu artistisko vieglumu, metaforisko oriģinalitāti un spriego intonāciju pieder pie 80.gadu trimdas dzejas nozīmīgākajām vērtībām.

Roberts Mūks (īstajā vārdā Roberts Avens) dzimis 1923.gada 14.janvārī Gālēnu pagastmājā Rēzeknes apriņķī, kur viņa tēvs strādāja par skrīveri. Pamatskolā viņš sāka iet Dricēnu pagastā un ar pūlēm pabeidza pamatskolu Maltas pagastā. Par pīpēšanu un citām izdarībām viņam nācās aiziet no skautiem. Tad tēvs Robertu nosūtīja uz Aglonas klasisko ģimnāziju. Tur viņš kopā ar draugiem bez atļaujas braukāja pa Cirīša ezeru, nakšņoja Upuru salā un rakstīja pantiņus meitenēm. Katru dienu ģimnāzistiem kopsolī bija jāiet uz svēto misi. Kā Mūks pats atzīst, par spīti visām dumpībām, tajos laikos viņā izveidojies kāds reliģisks noslāņojums, kas saglabājies mūža garumā (viņš to dēvē par katoliski hierarhisko lietu skatījumu: šai pasaulītē ir iedēstīta zināma kārtība, no kuras nevar izvairīties, ja negrib padoties haosa spēkiem).

No Aglonas Mūks pārcēlās uz Rīgu un iestājās 1.valsts klasiskajā ģimnāzijā, kur iemīlējās sengrieķu un latīņu valodā. Kopš tā laikā viņā ir neviltots apbrīns pret klasisko senatni. Rīgā būdams, viņš staigāja uz “Māmuļu” klausīties tā laika latviešu filozofu priekšlasījumus – T.Celmu, P.Jureviču, P.Dāli. Ģimnāzijas gados parādījās pirmie Mūka dzejoļi latgaliski (ar pseidonīmu R.Lūks) un kvazifilozofiski sacerējumi “Rēzeknes ziņās” un Daugavpils avīzē “Daugavas Vēstnesis” (pirmā publikācija – raksts par I.Kantu “Rēzeknes ziņās” 40.gadu pirmajā pusē). Vēlāk Mūks daudz publicējās žurnālā “Ceļa Zīmes”, laikrakstos “Laiks”, “Londonas Avīze” u.c.

Lai varētu studēt, pēc ģimnāzijas beigšanas (1942.gadā) vajadzēja pavadīt vienu gadu darba dienestā Vācijā. Atgriezies Rīgā, Mūks iestājās LU Klasiskās filoloģijas fakultātē, kur paguva noklausīties tikai lekciju – viņam bija jāiet leģionā. Leģionārus aizveda uz Poliju, kur viņi kādā sādžā raka kartupeļus, pēc tam Mūku nosūtīja uz tulku skolu Oranienburgā pie Berlīnes, kur mācīja vācu valodu un mērķī šaušanu. No tiem laikiem viņam ir pilnīgi pretīgs militārisms un viss, kas saistīts ar iešanu kopsolī. Mūks skaitījās 15.latviešu divīzijā, un, krieviem tuvojoties Berlīnei, kareivji pulkveža Januma vadībā disciplinēti meta plintes krūmos un nonāca angļu gūstā. Tā beidzās viņa kara gaitas, neizšaujot nevienu lodi (pēc paša vārdiem: ja būtu šāvis, droši vien tik un tā nebūtu trāpījis). Sekoja seši mēneši gūstekņu nometnē. Kad angļi bija noskaidrojuši, ka latviešu leģionāri nav gluži tas pats, kas Waffen SS, viņus palaida brīvē. Mūks devās uz Vircburgas “dīpīšu” nometni Bavārijā, kur jau bija apmetušies viņa vecāki. Viņš iestājās Vircburgas universitātēs Filozofijas fakultātē, taču nekāda nopietna studēšana neiznāca.

Vēlāk Mūks devās uz Baltijas universitāti Hamburgā, taču drīzumā tā tika likvidēta un viņš atgriezās Vircburgas nometnē. Tā laika dzīvi viņš atceras kā “dzīvi pagaidām” – nepamatotas cerības uz drīzu atgriešanos dzimtenē.

Vēl tajā laikā Mūkam bija vēlme kļūt par katoļu baznīckungu. 1946.gadā viņš devās uz Beļģiju, kur netālu no Antverpenes latviešu katoļu bīskaps B.Sloskāns un dr.B.Kokins bija nodibinājuši kaut ko līdzīgu katoļu semināram. Taču latviešu mācībspēku trūkuma dēļ studēt gribētāji tika izmitināti pa beļģu semināriem. Mūks nonāca Luvēnas universitātē. Tur viņš saprata, ka mācītājs no viņa neiznāks – nevarēja samierināties ar vienu otru dogmatisku ticības formulējumu. Pametis semināru, Mūks kādu laiku pastrādāja fabrikā, kur dabūja diloni. Apārstējies viņš iestājās Briseles universitātes Žurnālistikas fakultātē, ko beidza 1953.gadā, iegūdams maģistra grādu.

1954.gadā R.Mūks izceļoja uz ASV. Apmeties Mičiganas štatā, kur jau dzīvoja viņa vecāki un citi radi, viņš uzsāka darbu vietējā klavieru fabrikā. Iebraucis Amerikā, Mūks angliski neprata nemaz, taču drīz valodu apguva un iestājās Mičiganas universitātē. Pēc pusotra gada viņš bija saņēmis maģistra grādu bibliotēkzinībās un dabūja darbu kādā katoļu koledžas bibliotēkā. 50.gadu vidū viņš sāka presē publicēt savus dzejoļus. 60.gados sāka parādīties Mūka filozofiskie apcerējumi un esejas angļu valodā.

Garlaicības mākts, Mūks iestājās Ņujorkas Fordhama universitātes Filozofijas fakultātē, kur 1970.gadā aizstāvēja disertāciju par M.Eliādes uzskatiem un kristietību un ieguva doktora grādu filozofijā (specialitāte – salīdzināmā reliģiju vēsture). Līdz 1987.gadam viņš bija reliģijas vēstures profesors Aionas koledžā Ņūrošelā. Ļoti spilgta pieredze bija tikšanās ar tibetiešu garīgo līderi Dalai Lamu, kuru Mūks koledžas vārdā sveica, kad tam tika piešķirts goda doktora nosaukums.

Filozofijā Mūks galvenokārt ir pievērsies arhetipiskajai psiholoģijai un Austrumu reliģijām. Viņš mēģina uzcelt tiltu starp Rietumiem (K.G.Junga un Dž.Hilmana psiholoģijas ietērpā) un Austrumiem (budisma ietērpā). Mūka pirmā psiholoģiskā grāmata ‘Iztēle ir realitāte’ iznāca 1980.gadā. Šis, kā arī nākamie darbi balstās uz Junga un viņa sekotāja – arhetipiskās psiholoģijas pamatlicēja DHilmana, filozofa M.Heidegera un islāma sholasta H.Korbēna atziņām un pētījumiem. Viņš ir veicis pētījumus arī par P.Tillihu, antropozofiju un tās dibinātāju R.Šteineru u.c. Mūka pasaules izjūta radusies plašā vēsturiskā, filozofiskā un reliģiozā, arī psiholoģiskā salīdzinājumā ar mūsdienu subkultūru un tradīcijām. Angliski rakstītos filozofiskos sacerējumus viņš publicēja ar īsto vārdu – Roberts Avens. Viņa grāmatas tulkotas daudzās pasaules valodās.

60.gadu sākumā trimdas periodikā sāka parādīties Mūka dzejoļi, pirmais krājums Nāve un Otto iznāca 1982.gadā. Viņa dzejā izpaužas ass intelekts un skeptiska ironija, apvienota ar alkām pēc mīlestības, maiguma, jutekliskā un garīgā, Zemes un kosmosa, cilvēka un dabas vienotības, par dominanti uzskatot cilvēka mūžīgo atrašanos starp neziņu, tumsu, instinktiem un garīgo aktivitāti, skaistuma un humānisma sargāšanu, starp piesaisti laikmeta maldiem un vēlmi atrast un izjust ārpus laicīgo, pār personīgo. Amerikā Mūks bija Latvijas Rakstnieku apvienības (LaRA) biedrs.

Latviju pēc ilgiem gadiem Mūks atkal ieraudzīja 1989.gadā. Periodiski dzīvodams gan ASV, gan Latvijā, 1991.–1993.g. viņš bija Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, 1998.gadā viņš kļuva par šīs augstskolas goda doktoru. Kopš 1998.gadā Mūks dzīvo Rīgā un turpina publicēt filozofiskās un dzejoļu grāmatas. 2001.gadā iznākušais dzejoļu krājums ‘Ar pīpi uz mākoņu malas’ ir saņēmis K.Barona fonda prēmiju.

About basicrulesoflife

Year 1935. Interests: Contemporary society problems, quality of life, happiness, understanding and changing ourselves - everything based on scientific evidence. Artificial Intelligence Foundation Latvia, http://www.artificialintelligence.lv Editor.
This entry was posted in All Posts, Happiness and Quality of Life, Understand and Manage Ourselves, Values and Sense of Life. Bookmark the permalink.

2 Responses to Naivais nihilisms jeb Karalis ir pliks!

  1. Cecil says:

    Hi admin do you need unlimited content for your site ?
    What if you could copy article from other pages, make it unique and publish on your blog – i know the right tool for you, just search in google:
    kisamtai’s article tool

    Like

    • Hi, Cecil!
      thank you for Your thoughts. Stephen Hawking in a ‘Universe in a nutshell’ writes that 90% published in science is trash. I try to replicate the remaining 10%. :))
      And sometimes write my own thoughts You can doubt!

      Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s