Dave Eriqat, Civilizācijas gals?

Dave Eriqat, Civilizācijas gals?

Kādu dienu es nonācu pie vienkārša slēdziena: fantāziju pasaulē dzīvo nevis prezidents Bušs, bet gan – viņa kritiķi. Es neesmu Buša apoloģēts, viņš man ir vienaldzīgs kā muša aiz loga. Es tik paskaidrošu savu nostāju.

            Skatoties uz Buša invāziju Irākā, daudzi cilvēki redz nožēlojamu neveiksmi. Kādu neveiksmi? Ieviest Irākā demokrātiju? Likvidēt Irākas masu iznīcināšanas ieročus? Apkarot globālo terorismu? Ja tie būtu Irākas invāzijas patiesie mērķi, tad tā tiešām būtu vērtējama kā neveiksmīga. Bet ja nu patiesais mērķis bija nodrošināt Irākas naftas ieguvi pat ne dotajā momentā un varbūt pat ne priekš Savienotajām valstīm? Tādā gadījumā Irākas invāzija būtu vērtējama kā izdevusies, tā sacīt, veiksmīga misija.

            Vai arī aplūkosim šķietami bezatbildīgo Buša attieksmi pret valsts ekonomiku. Vai saprātīgs cilvēks var nezināt, ka vienlaicīga ieņēmumu samazināšanās un aizvien pieaugoši izdevumi rada budžeta deficītu, un ka šāds deficīts nevar būt mūžīgs? Agrāk vai vēlāk šādi veidoti valsts parādi radīs sekas. Šķiet, ka Bušs rīkojas tā, it kā rītdienas nemaz nebūtu. Bet varbūt, ka finansu nozarē tā tiešām arī būs? Tādā gadījumā šāda riskanta, šķietami bezatbildīga politika ir īsti vietā. Ja ir zināms, ka rīt parādi nebūs jāatdod, tad kāpēc šodien neņemt, cik vien var paņemt? Patiešām, ja jau rīt ir pasaules gals, tad kāpēc gan visu aizņemto naudu neizmantot ieročiem un izdzīvošanai svarīgu resursu, piemēram, naftas iegādei?

            Es esmu tikai viens cilvēks. Es tikai dažus gadus esmu rūpīgi studējis ekonomiku, apkārtējās vides un enerģētikas jautājumus. Es neesmu eksperts. Bet es esmu nācis pie slēdziena, ka civilizācija, kādu mēs to redzam pēdējā gadsimta laikā, ir nolemta. Mūsu patērētāju un piesārņotāju dzīvesveids un lielais cilvēku skaits – tās ir divas nesavietojamas lietas. Visur, kur vien mēs paskatāmies, mēs redzam zemes postīšanu, sākot ar gaisa, ūdens un zemes piesārņošanu un turpinot ar dzīvības bojāeju jūrās un dabas bagātību nesaudzīgu iztērēšanu. Kādam par to būs jāmaksā. Tā, kā patreiz, tas ilgi nevar turpināties.

            Ja jau es to varu redzēt, tad ir pamats domāt, ka to redz arī Savienoto valstu valdība, kuras rīcībā ir tūkstošiem dažādu ekspertu. Iedomājieties, ka jūs esat valdībā un jūsu eksperti saka, ka civilizācija ir nolemta, ko jūs darāt? Vispirms, protams, jūs to nesakāt aitu baram – tautai. Jo tas radīs pēkšņu un masveida paniku un tas, savukārt, tikai paātrinās bojāeju un iznīcinās jūsu valdību nekavējoties. Tā kā katrs grib izdzīvot, tad ko darīs valdība? Tā centīsies saglabāt fasādi, un pašas tautas labā radīt iespaidu, ka viss ir kārtībā. Un, tik klusu, cik vien iespējams, izmantos atlikušo laiku, lai sagatavotos nenovēršamajiem nākotnes notikumiem.

            Kas būs vissvarīgākais šajā nākotnē? Preces, galvenokārt: enerģija, pārtika un ūdens. Pārējais būs mazsvarīgs. Nauda ir šī saraksta beigu galā.

            Ja jūs būtu valdība, kā jūs gatavotos dzīvei sabiedrībā, kurā galvenās vērtības ir minētās preces. Vienkārši. Nodrošinoties ar tām, cik vien iespējams. Lūk, tādēļ ASV valdība ierīko militārās bāzes pasaules resursiem bagātos rajonos.

            Par ko jūs nerūpētos? Par naudu. Vienīgais, par ko šajā lietā ir jārūpējas, ir – lai tā nepazustu, nekļūtu nederīga pārāk ātri. Lūk, tādēļ dūmu aizsegi un greizie spoguļi, kurus ASV valdība lieto, lai uzturētu pie dzīvības  skaisto, bet neīsto valsts ekonomikas portretu. Daži man iebildīs, ka, lai izdzīvotu, tad nepietiek tikai ar enerģiju, pārtiku un ūdeni. Jā, tā tas arī ir. Bet, ja kāds pasaulē pārvalda šīs galvenās preces, tad visas pārējās var iegūt, ieskaitot cilvēku darbu un uzticību.

            Gatavojoties priekšāstāvošajam civilizācijas sabrukumam, jūs bez tam vēl censtos ātri un cik vien iespējams pamatīgi nostiprināt valsts varu. Kādēļ? Lai saglabātu kontroli pār šiem aizvien vērtīgākiem resursiem. Un, ne mazāk svarīgi, lai pakļautu, kā tagad saka, kontrolētu cilvēkus, un, ja nepieciešams, tad – arī ar spēku. Ja uz pēdējo piecu gadu notikumiem palūkojamies šādā gaismā, tad valdības rīcībā tieši to arī redzam. Likteņa ironija, ka Bušs kādā sarunā ASV konstitūciju nosaucis par ‘štrunta papīra gabalu’ (god damned piece of paper). Izskatās, ka tā tas dzīvē arī ir.

            Kādā izdomātā pasaulē tad dzīvo Buša kritiķi? Viņi dzīvo fantāziju pasaulē, kurā cilvēki var turpināt dzīvot tāpat, kā līdz šim. Pasaulē, kurā mēs varam turpināt uzlabot katra pasaules iedzīvotāja dzīves līmeni, ja vien mēs vienosimies saglabāt cilvēku vienlīdzību un savstarpēju sadarbību, līdzīgu dzīvei, kādu mēs piedzīvojām laikā pēc II pasaules kara līdz 70-gadiem. Bet tā ir fantāzija. Jo Zemei ir galīgi izmēri un galīgi krājumi. Mēs jau tagad to sākam aptvert attiecībā uz naftu. Bet naftas krājumu iztukšošana ir tikai pirmā krīze mūsu planētas resursu gaidāmo krīžu virknē. Galvenā problēma ir tā, ka Zeme nespēj uzturēt tik daudzus cilvēkus. Tieši mūsu lielā skaita, mūsu patēriņa dēļ okeānos izzūd zivis,  naftas piegāde atpaliek no pieprasījuma, meži tiek izcirsti, augu un dzīvnieku sugas iet bojā un ūdens kari mums vēl ir priekšā. Ja cilvēki būtu gudrāki un būtu ar mieru vairāk sadarboties, tas ir, būtu mazāk alkatīgi, tad Zeme varētu uzturēt arī vairāk nekā 6 miljardus cilvēku. Bet, diemžēl, tāds ideālisms cilvēciskajām būtnēm nav raksturīgs.

            Lieta, kas ir veicinājusi pasaules cilvēku skaita pieaugumu, ir nafta. Un tieši tās resursi draud izbeigties. Kad naftas piegāde samazināsies, un mēs nebūsim iemācījušies to lietot taupīgāk, daudzi cilvēki ies bojā. Naftas cenu pieaugums pirms tam sagraus ja ne visu pasaules valstu savstarpēji saistīto ekonomiku, tad vismaz to valstu ekonomiku, kuras vairāk atkarīgas no naftas piegādes.

            To tad arī es saucu par mūsdienu civilizācijas sabrukumu. Protams, ka dzīve turpināsies. Bet tā vairs nebūs līdzīga tai, kādu mēs dzīvojām līdz šim. Tā vairāk būs līdzīga viduslaiku dzīvei, kurā atsevišķi bagātnieki pārvalda resursus un kuriem pieder vara, bet pārējie (laimīgie dzīvi palikušie) ir viņu uzticami vergi. Daudzējādā ziņā šāds stāvoklis pastāv jau tagad, bet to redz un apzinās tikai paši zinošākie. Nākotne, par kuru es runāju, diemžēl, ir vēl spartiskāka par to, kuru šodien bauda darba bites.

            Es domāju, ka tas, ko mēs šodien pieredzam, ir titāniskas un izteiktas izdzīvošanas sacensības sākums: starp valstīm, starp civilizācijām, starp valdībām un iedzīvotājiem. Vēl vairāk, es domāju, ka Buša administrācija ir pirmā, kas ir ieraudzījusi šo sacensību. Šis skatījums ļauj saprast Buša valdības no iepriekšējām valdībām būtiski atšķirīgo, šķietami bezpalīdzīgo izturēšanos. Buša galminieki, korporācijas ieskaitot, bauda labklājību šodien, un viņi būs tuvojošos Jauno Viduslaiku aristokrāti.

Patiesība un izklaides jeb uzmanības novēršana

Pasaules valstu valdības un ASV valdība it sevišķi negrib, ka viņu iedzīvotāji zina patiesību. Mūsdienu valdības nereti nonāk pie tā, ka tās sevi sajūt kā kaut ko atšķirīgu no cilvēkiem, kuru priekšgalā viņas ir, un parasti tās beidz eksistēt, sākot sacensību un cīņu pret šiem cilvēkiem. Tā tas ir attiecībā uz gandrīz jebkuru patreizējo pasaules valdību, un it sevišķi – attiecībā uz ASV valdību. Patiesības slēpšana palīdz valdībai sasniegt tās mērķus, jo, ja cilvēki zinātu patiesību, tad viņi sāktu prasīt, lai valdība viņiem kalpo.

            Vēl viens veids, kā atturēt cilvēkus no patiesības, nemaz nerunājot par galveno, kurā patiesību nedod, par to vienkārši klusējot, ir – barot cilvēkus ar sistemātisku izklaižu diētu. Vēlēšanas ir viena šāda izklaide. Tās ierosina cilvēku kaislības un viņus izklaidē vairākas nedēļas un pat vairākus mēnešus pēc kārtas. Vēlēšanas cilvēkiem dod pat piedalīšanās ilūziju, bet patiesībā  tās neko nemaina, sevišķi tādās valstīs kā ASV, kur visu nosaka nauda. Protams, ka pašas valdības vēlēšanas organizē un paziņo tās par likumīgām.

            Sekss, seksa skandāli un ar tiem saistītās sociālās problēmas ir vēl viena laba izklaide. Atcerēsimies tik, kādus romānus lētā prese sarakstīja par katoļu baznīcas seksa skandāliem. Kaut arī valdības vadītāju seksuālie piedzīvojumi pēc skaita stipri pārsniedz baznīcas darbinieku pārkāpumus, mēs par pirmajiem presē nelasām gandrīz neko. Tas ir saprotams, pārkāpumu publicēšana graus valdības prestižu, un mēdiji šo pārkāpumu slēpšanā ar valdību sadarbojas. Arī viendzimuma ļaužu sekss, kaut arī tā  ir viņu privāta lieta, ir mūsu izklaide. Palūkojieties tik, cik daudz uzmanības cilvēki veltī homoseksualitātei. Kāda gan citiem gar to daļa? Protams, nekāda, bet šī interese labi novērš cilvēku uzmanību no būtiskām lietām, tādām kā ačgārna ekonomiskā politika. Tas pats sakām par abortiem. Aborti ir šai lietā iesaistīto cilvēku darīšana, un tā nav sabiedrības darīšana. Bet valdība tik uzkurina debates par šo tēmu, lai novēstu cilvēku uzmanību. Seksuāli transmisīvās slimības – un slimības vispār –  ir labas izklaides, par ko var runāt, un bez tam vēl tās runas izplata bailes sabiedrībā.

Stāsti par likumu pārkāpumiem arī ir neizsīkstoša izklaide. Pat tad, ja pārkāpumu skaits samazinās, valdības mazliet ‘uzlabo’ noziegumu statistiku, lai radītu iespaidu, ka, ja jūs sperat kāju ārā no savas mājas, tad jūs riskējat ar dzīvību. Protams, noziedzība vairo cietumus, un cietumu pastāvēšana piešķir valdībai papildus pilnvaras. Nav nekāds brīnums, ka valdība par kriminālnoziegumu sauc arī tādu (sabiedrībai) nekaitīgu rīcību, kā narkotiku lietošana vai prostitūtas pakalpojumu pirkšana.

Reliģija arī ir izklaide. ASV pašlaik notiek debates par baznīcas atdalīšanu no valsts. Patiesībā tur nekādām debatēm nevajadzētu būt. Savienoto valstu konstitūcija šajā jautājumā saka skaidri: Savienoto valstu valdība neatzīst nekādu reliģiju. Un viss.

‘Civilizāciju sadursme’ droši vien ir pēdējā svaigākā izklaide, un izskatās, ka tā ir vienkārši izdomāta. Šodien pastāvošā musulmaņu-kristiešu antipātija ir kultūras un arī reliģiska izklaide. Pirms dažiem gadu desmitiem, kad valdīja lielāka garīgā brīvība, mums mācīja, ka kultūru atšķirības ir labas un apsveicamas. Šodien šīs pašas atšķirības tiek pasniegtas kā ‘civilizāciju sadursmes’. Protams, ka dažādas kultūras ir atšķirīgas. Bet tas nenozīmē, ka tām jāizraisa konfliktus. Jo pirms dažiem gadu desmitiem šo konfliktu nebija. Skaidrs, ka kultūras konflikti tiek mākslīgi uzkurināti. Kas to dara? Pasaules valdības un mēdiji. Palūkojieties tik, piemēram, kā Eiropas mēdiji un valdības kopēji sadarbojās, lai ar karikatūrām izprovocētu musulmaņus. Kultūru konflikti ne tikai izklaidē masas, bet tie valdībām rada it kā pamatotas iespējas un ticamas tiesības palielināt likumu regulējošo spēku, piemēram, noteikt, kādas galvassegas kur jānēsā, vai arī – ierobežot imigrāciju. Protams, ka ‘terorisms’ ir šīs ‘kultūru sadursmes’ papildus šķietamais apliecinātājs, un tas kalpo vispārēja sasprindzinājuma palielināšanai. Cik terorisma aktus izdara mūsu valdības? To nav iespējams precīzi pateikt, bet mēs varam būt droši, ka to ir daudz. Kāpēc valdības izdara terora aktus? Lai radītu izklaides, lai stiprinātu varu.

Visām šīm izklaidēm ir viena kopēja īpašība, proti, bezvārdu noruna par savstarpēju atbalstu starp valdību un mēdijiem. Ar iepriekšēju norunu vai arī – bez. Visās šajās masu izklaidēs valdība ir vairāk vai mazāk iesaistīta, sākot ar to, ka dažas tā vienkārši izceļ, bet citas – pati organizē. Un neviena no šīm izklaidēm pietiekoši labi neizklaidēs publiku, ja klāt nebūs dedzīgo mēdiju pārstāvju, kas visu notiekošo paspilgtinās. Man var iebilst, ka mēdijus, tāpat kā kodes pie gaismas, pievelk sensacionāli notikumi. Un visas šīs izklaides tiek pasniegtas kā sensacionālas. Bet es nedomāju, ka tā ir sagadīšanās, ka mēdiji ‘apgaismo’ šos notikumus: valdības un lielo mēdiju korporāciju intereses labi sakrīt.

Abas ‘saimnieciskās vienības’ cenšas dominēt, izmantot un vadīt ‘vienkāršos cilvēkus’. Un vienkāršie cilvēki, kas vairās no visa svešā un nesaprotamā, neizglītoti un bailīgi, pēc vienkāršiem algoritmiem tiek vadīti un manipulēti tā, lai paši palīdzētu pasliktināt savu labklājību. Palūkojieties tik, kā viņi atbalsta Bušu, vadītāju, kurš regulāri ir pasliktinājis viņu dzīveslīmeni, nemaz nerunājot par brīvību un tiesībām. Vienīgais, kas Bušam bija jādara, bija – jānospiež pogas reliģija, sekss, kultūra, un viņi reaģēja kā Pavlova suņi. Un visu šo pogu nospiešanu, protams, dedzīgi atbalstīja masu mēdiji.

Resursu iztērēšanas sacensība

Mēs, cilvēki, par sevi domājam, ka mēs esam daudz pārāki par t.s. ‘zemākajiem dzīvniekiem’. Labklājības laikos mēs varam atļauties domāt par tādām nevajadzīgām lietām kā kura filma dabūs ‘Oskaru’, vai man ir laba figūra un kur mēs pavadīsim nākošās brīvdienas.

Bet mūsu izdzīvošana vēl joprojām ir atkarīga no vienkārša vienādojuma: izdzīvošana = pārtika + ūdens + patvērums.

Trūcīgākos laikos, tādos, kādi mums stāv priekšā, šis vienādojums kļūst par ikdienas dzīves pamatprincipu.

Pārtikas ieguve šodien ir atkarīga no naftas. Naftas produkti tiek izmantoti lauksaimniecībā, nafta un dabas gāze nepieciešama pesticīdu izgatavošanā, un nafta nepieciešama pārtikas piegādei patērētājam. Šodien pārtiku no ražošanas vietas līdz patērētājam ved 10000 jūdzes, un tas nav iespējams bez naftas. Nafta būtiski palielina darba ražīgumu lauksaimniecībā. Planētas cilvēku skaita pieaugums galvenokārt ir tik liels, pateicoties tieši mums pieejamajai naftai. Mēs varam sacīt, ka mēs pārtiekam no naftas. Mēs, protams, varam ražot pārtiku arī bez naftas palīdzības – izņemot ģenētiski modificētu graudaugu šķirnes, kas prasa uz naftas produktu bāzes izgatavotus pesticīdus. Bet, jebkurā gadījumā, bez naftas produktu izmantošanas pārtikas ražošana būtu daudz grūtāka.

Ūdens ir dabas resurss, kura pārpilnību mēs uzskatām par pašsaprotamu. Mēs rīkojamies tā, it kā ūdens resursi būtu neierobežoti, un ka mūsu negausīgais patēriņš neatstāj uz dabu nekādu iespaidu. Mēs uzceļam pilsētas vietās, kur nav piemērotas ūdens krātuves – Fēniksa un Los Vegasa nāk prātā – un mēs iztērējam milzīgas neatjaunojamas pazemes ūdeņu krātuves. Mēs uzskatām, ka atjaunojamās ūdens krātuves tādas arī paliks neierobežoti ilgi. Tas ir ļoti optimistisks uzskats, sevišķi ievērojot to, ka patreiz mēs novērojam globālu zemes klimata maiņu. Mēs negatavojamies nebaltām dienām. Citās pasaules valstīs ūdens apgāde ir vēl lielāka problēma. Ūdens piegāde, tāpat kā pārtikas piegāde, ir atkarīga no enerģijas. Ūdens izsūknēšanai no zemes, transportēšanai līdz patērētājam un sagatavošanai lietošanai ir vajadzīga enerģija. Un, protams, pārtikas izgatavošanai arī ir nepieciešams ūdens.

Pirmo reizi cilvēces vēsturē naftas pieprasījums ir pielīdzinājies piedāvājumam. Vēl vairāk, piegādes iespēja nākotnē samazināsies, un nākotnē naftas pieprasījums pārsniegs piedāvājumu. Kad pieprasījums pārsniedz piedāvājumu, cenas aug. Tas izsauks vājāko ekonomiku sabrukumu un to, ka pārtiku un ūdeni uz attālākām vietām vairs neatmaksāsies piegādāt. Bet plaisa starp pieprasījumu un piedāvājumu nozīmē ne tikai cenu celšanos. Tas bez tam vēl nozīmē, ka dažās vietās daudzu produktu vienkārši nebūs. Tie, kuri varēs nopirkt naftu, savas vajadzības apmierinās. Bet tiem, kuri nevarēs, nāksies iztikt.

Dažreiz pat tiem, kas varēs atļauties pirkt dārgo naftu, būs jāiztiek tādēļ, ka tās vienkārši nebūs pasaules tirgū. Iedomājieties, kad jūs piebrauksit degvielas tankam, tur būs rakstīts: Atvainojiet, degvielas nav. Un kad jūs aiziesit uz vietējo veikalu, tur nebūs pārtikas preču. Jo lielajām kravas mašīnām, kas tās piegādā, nebūs degvielas. Laikam ritot, šie hipotētiskie scenāriji kļūs aizvien biežāki.

Kas notiks, kad cilvēku izdzīvošana būs apdraudēta un viņi sāks sākt sacensties, lai iegūtu pārtiku, ūdeni un degvielu? Es domāju, ka sāks dominēt ļaunums. Mans priekšstats par cilvēci saka, ka šāda posta apstākļos katrs rūpēsies par sevi. Valstis katra rūpēsies par sevi. Un sacentīsies, kura pirmā. Un vairāk.

Pilsētas arī rūpēsies katra par sevi. Valdības arī rūpēsies par sevi. Civilizācija šī vārda tiešajā nozīmē[1] būs gājusi bojā. Izskatās, ka ģenētiski sakropļoti pēcnācēji, kodoldegvielas atkritumi un dažādas jaunas slimības tiek mērķtiecīgi radītas, lai samazinātu cilvēku skaitu un atvieglotu cīņu par resursiem.

Protams, ka ASV iebrukums Irākā ir nākotnes resursu kara pirmā zalve. Un ASV gatavošanās karam ar Irānu neapšaubāmi notiek tikai tādēļ, ka Irānai ir bagāti naftas un gāzes krājumi. Paturēsim prātā, ka visus pārvaldītos resursus nemaz nav jātērē. Tas, kas nosaka resursu sadali, var piespiest citus uzvesties vajadzīgā veidā, vai arī pats iegādāties sev vajadzīgos resursus, piemēram, ieročus vai integrālās shēmas.

Naudas lietošanas beigas

70-ie gadi bija Amerikas sapņa kulminācija. Tas bija laiks pēc iepriekšējās desmitgades civilajiem nemieriem un pirms masveida bezpajumtnieku nemieriem, tā bija samērā idilliska desmitgade. Tai, protams, arī bija savas problēmas, bet, dzīvojot tajā laikā, es to jutu kā sevišķi labu laiku. Dzīve bija laba, cilvēki bija laimīgi, draudzīgi un labsirdīgi, TV programmas un filmas – gaišas un jaukas, pilsoniskā brīvība bija neierobežota, valsts diktāts – minimāls, visa valsts bija pārtikusi un industrija bija augstumos. Tā nav sagadīšanās, ka lielākie debesskrāpji Amerikā tika uzcelti 70-os gados. Šīs ēkas bija Amerikas rūpniecības un varenības simbols. Kaut arī 70-gadu sākumā notika Vjetnamas karš, tas drīz beidzās. Kara pārtraukšana mazāk tika uztverta kā militāra sakāve, vairāk tā atspoguļoja cilvēku vēlēšanos ‘dzīvot pašiem un ļaut dzīvot citiem’. Tajā pašā laikā tika atcelta obligātā karaklausība un atslāba arī aukstais karš.

Par nelaimi, mēs nezinājām, ka tas bija tik labs laiks, kāds vairs pēc tam nekad nebūs. 70-gadi bija Amerikas sapņa kulminācijas laiks. Pēc tam sākās globalizācija un arī Amerikas rūpniecības lejupslīde, tērauda un auto industrijas bija pirmās. 70-gados mēs pieredzējām arī Amerikas naftas ieguves maksimumu, pēc šī laika mēs aizvien vairāk esam atkarīgi no ievestās naftas, un tas paātrina mūsu lejupslīdi.

Līdz šim es nesapratu, cik svarīga loma bija tam, ko uzsāka prezidents Niksons – viņš atvēra durvis tirdzniecībai ar Ķīnu, galveno mūsdienu globālās ekonomikas dalībnieku. Viņš dolāru ‘atdalīja’ no zelta, un tādā veidā veicināja mūsu bagātības sabrukšanu – uzsākot nerimstošu dolāra devalvāciju. Niksons sāka karu pret narkotikām, mūsdienīgās pretterorisma cīņas priekšteci. Abi kari – kā karš pret terorismu, tā karš pret narkotikām izposta mūsu nacionālo bagātību, jo šie kari kalpo ASV valdības imperialistiskajām ambīcijām, bet nekā nedod valsts labklājībai.

80-ie gadi bija dekāde, kuras laikā agrāk uzkrātās valsts bagātības tika sistemātiski iztērētas, galvenokārt ar ‘apvienošanās mānijas’ palīdzību. Šajos gados mēs piedzīvojām industrijas un ekonomikas lejupslīdi, bet to maskēja ekonomikā iepludinātie līdzekļi, kuri tika iegūti no ‘apvienošanās’, kā arī – no masveidīgas parādu uzkrāšanas. 80-os gados parādījās vēl viena komponente – ārzemju kapitāla ieplūšana valstī. Daudzus 80-os gados pārdotos īpašumus nopirka ārzemju kompānijas, sevišķi – japāņu. Šī tendence paātrinājās desmitgades otrā pusē, un tas iezīmēja Amerikas ekonomikas lejupslīdi. Bez tam vēl 80-os gados parādījās mītiska ‘servisa ekonomikas teorija’, kas mēģināja attaisnot Amerikas kvalificētā darbaspēka aizplūšanu. Ekonomika ir kā piramīda. Šīs piramīdas pamatu veidošana ir bagātības un labklājības avots: tās ir bagātības, kuras mums dod Zeme un Saule. Derīgie izrakteņi, enerģija, lauksaimniecība, zveja, mežsaimniecība ir pārējo bagātību avoti. Virs šī piramīdas pamata ir rūpniecība, kas izmanto šos dabas produktus. Šī otrā līmeņa rūpniecība, kas izmanto izejmateriālus un pievieno tiem vērtību. Trešajā līmenī ir ražotāju kompānijas, kas pirmos apkalpo: juridiskās firmas, reklāmas aģentūras, kuģniecības kompānijas, aviācijas kompānijas, viesnīcas, restorāni, un izklaižu pārdevēji. Bagātības pa šo piramīdu pārvietojas uz augšu un tur rada uzkrājumus, algas, kas tiek izdalīti katrā piramīdas pakāpē. 80-to gadu mīts – servisa ekonomikas teorija – mācīja, ka valstī iespējams saglabāt piramīdas augšdaļu, bet iztērēt pamatu. Pēdējo trīs gadu desmitu laikā mēs esam pārveduši daļu no šīs ekonomikas piramīdas bāzes uz tādām valstīm kā Ķīna un Indija, un patiešām, sākumā nauda turpināja plūst uz piramīdas augšējiem slāņiem, kas bija palikuši Savienotajās valstīs. Šodien mēs pieredzam ne tikai augsto tehnoloģiju darba vietu pārvietošanos uz Ķīnu  un Indiju, bet arī to, ka sajās zemēs uzplaukst arī apkalpojošās un reklāmas kompānijas.

90-ie gadi bija strauji pieaugošas globalizācijas un ASV ekonomikas lejupslīdes gadi, to veicināja tādi līgumi kā NAFTA, GATT, WTO. Bet šo lejupslīdi maskēja labklājības ilūzija, kuru radīja akciju tirgus burbulis 90-o gadu beigās. Līdzīgi kā iepriekšējā ‘apvienošanās mānija’, akciju tirgus burbulis arī piesaistīja ārzemju kapitālu. Nelielu labklājības pieaugumu deva darba ražīguma pieaugums 90-to gadu beigās.

Beidzot, 2000.gads raksturojas ar atkarību no ārzemju kapitāla pieplūduma. Līdzšinējās bagātības ir iztērētas un vienīgais, kas palicis, lai noturētu ASV ekonomiku virs ūdens, ir masīva preču patērēšana no iedzīvotāju puses un pēdējo krājumu iztērēšana no valdības puses, un tos abus finansē aizvien pieaugošu valsts parādu kalni. Savienotās valstis kļuvušas par nāciju, kuras ļaudis viens otram pārdod hamburgerus, bet ārzemnieki apmaksā rēķinus.

Īpašumu pārdošana ārzemniekiem turpinās, piemēram, dažu jūras ostu pārdošana Dubai. Pēdējo 30 gadu laikā skaidri redzamas divas tendences: uzkrāto bagātību iztērēšana un jaunu vērtību izgatavošanas iespēju samazināšanās. Un nepārtraukta valsts varas pastiprināšana.

Šodien ASV ekonomikas disbalanss ir tik liels, ka es neredzu iespēju, kā vēl kaut ko var glābt. Vēl vairāk mani pārsteidz, ka cilvēki turpina pirkt valsts parādzīmes. Vai šie ieguldītāji tiešām tic, ka viņi kādreiz atgūs savu naudu? Valsts parāds ir tik liels, ka tā atmaksa ir gandrīz neiespējama, sevišķi vēl, ja mēs neredzam valdības vēlēšanos palielināt nodokļus vai samazināt patērēšanu. Izskatās, ka ASV valdība zina, ka tā nespēj samaksāt nacionālo parādu un tādēļ tā klusībā paļaujas uz dolāra tālāku devalvāciju, kas samazinās kopējo valsts parādu.

Tas ir tikai laika jautājums, kad dolāru norēķinu zemju investori sapratīs un pārstās pirkt dolāru parādzīmes. Kad tas notiks, tad dolārs sabruks. Kad valdība nevarēs aizņemties, tad vienīgais veids kā iegūt naudu, būs – to drukāt. Tas paātrinās dolāra pazušanu no pasaules skatuves, bet pirms tam būs hiperinflācija.

Globālā pieprasījuma un piedāvājuma maiņas dēļ naftas cenas strauji celsies, tas vēl vairāk apgrūtinās ASV ekonomiku un paātrinās dolāra sabrukumu. Es personīgi neredzu kā var izvairīties no dolāra devalvācijas, ātras vai lēnas. Es domāju, ka tā būs pakāpeniska.

Visas pasaules valdību emitētās naudas zīmes ir līdzīgi apdraudētas. Neviena no tām nebāzējas uz kādu fizikālu resursu, piemēram, zeltu. Visas valūtas apdraud iespējama devaluācija, vēl jo vairāk tādēļ, ka šodien tās ir savstarpēji saistītas. Ja viena valūta pēkšņi sabrūk, sevišķi tik svarīga, kā dolārs, tas var izsaukt globālu naudas kā maiņas līdzekļa vērtības bojāeju.

Bez tam vēl, cilvēku ticība valūtām daļēji ir atkarīga no globalizācijas. Japāņu investora gatavība pirkt amerikāņu dolārus daļēji ir atkarīga no gaidāmajām Japānas-Amerikas ekonomiskajām attiecībām. Bet laikā, kad globālā tirdzniecība aizvien vairāk atkarīga no naftas deficīta, uzticība arī citu valstu valūtām samazināsies. Valstis aizvien biežāk dos priekšroku starptautiskai tirdzniecībai, kurā kā norēķinu līdzekli lieto zeltu.

Ja dolārs kļūs bezvērtīgs, var notikt, ka pat vietējā tirdzniecībā sāks lietot zeltu vai citus dārgmetālus. Šāda tirdzniecība visbiežāk gan notiks melnajā tirgū, jo valdība centīsies saviem pilsoņiem konfiscēt zeltu un citus dārgmetālus.

Galvenais ir, ka valdības emitētā valūta piederēs pagātnei. Kā valdība turpinās rīkoties?

Resursu iegūšana

Vienīgais veids, kā valdība var turpināt eksistēt bez naudas un resursiem ir – lietot spēku. Šajā ziņā Savienoto Valstu valdība ir sevišķi labi nodrošināta un tā jau ir nodemonstrējusi gatavību lietot spēku tad, kad jāiegūst resursi.

Irākas nafta ir pirmais piemērs. Irānas nafta un dabasgāze var būt nākošais. Tālākā nākotnē tādi var kļūt Centrālās Āzijas enerģētiski bagātie rajoni. Protams, arī citas varenas un izsalkušas valstis, kā Ķīna un Indija, būs ieinteresētas šo rajonu pārvaldīšanā, un tas izsauks karus. Vidējo Austrumu nafta droši vien kļūs tik iekārojama, ka ieguvējvalstis būs spiestas katru naftas pārvadātājtankeri nodrošināt ar militāru eskortu.

Valstu iekšienē enerģijas sadali kontrolēs valdības. Vispirms tā nodrošinās savas vajadzības, pēc tam tiks nodrošinātas korporācijas, bet iedzīvotāji iztiks no tā, kas paliks pāri.

Arī pārtika valdībai ir tik pat kritiski svarīgs resurss, jo valdībā, kā zināms, strādā cilvēki. Tādēļ ir loģiski pieņemt, ka kādā brīdī valdība pārņems arī pārtikas sadali. Un, tāpat kā ar naftu, valdība visupirms nodrošinās sevi, un iedzīvotāji saņems to, kas paliks pāri.

Ja valstī parādīsies ūdens trūkums, tad mēs varam būt droši, ka tā sadali arī pārņems valdība. Nākotnē, kur naudai vairs nav vērtības, vienīgais veids, kā valdība var saglabāt savus iedzīvotājus, ir – nodrošināt viņus ar pārtiku, ūdeni un pajumti. Nākotnes sabiedrībā, kurā dominēs ikdienas resursu sadale, cilvēki būs ieinteresēti strādāt valdības dienestā – nav svarīgi, vai tas būs birokrāts, strādnieks vai militārists – jo tad katrs saņems dienas pārtikas devu un jumtu virs galvas.

Protams, valdībai vajag vairāk nekā pārtiku, ūdeni un pajumti. Valdībai vēl vajadzīgi ieroči, transporta līdzekļi, datori, sakaru iekārtas un tūkstošiem dažādu rūpniecības preču. Dažas no tām vai to komponentes izgatavo citās valstīs. Bez naudas valdība tās nevar nopirkt. Bet, pats galvenais, ka ir ko dot pretī – nafta, ūdens, pārtika. Dažas ļoti svarīgas ražotnes, piemēram, ieroču ražotnes, ‘drošības apsvērumu dēļ’, valdība pārņems savā kontrolē.

Vergu darbs

Valdība nevar iztikt tikai ar resursiem un materiāliem. Vēl vajadzīgs darbaspēks. Daļēji to var nopirkt par valdības rīcībā esošiem resursiem. Bet, lai valdība varētu strādāt ‘ar peļņu’, būs jālieto vergu darbs, tas ir, tāds, par kuru nav jāmaksā pēc vienošanās.

Mums jau tādi ir. Daudzi no šajā valstī apcietinātiem diviem miljoniem jau strādā pēc šādiem noteikumiem. Viņi ‘pelna’ no 25 centiem līdz dolāram stundā, un nereti viņi strādā priekš lielajām amerikāņu koroporācijām. Dažreiz no šo cietumnieku algas vēl atrēķina par telpu īri. Viņi ir spiesti strādāt līdzīgi vergiem. Nav grūti iedomāties nākotnes vergus rūpnīcās, kurās  ražo visu ko, sākot ar ieročiem un beidzot ar datoriem, vai arī fermās, kurās ražo pārtikas produktus, pretī par to saņemot ēdienu un nakts patvērumu cietumnieka kamerā.

Savienoto valstu militāristi pašlaik jau mēģina izmantot civilos cietumniekus militārajā darbā. Tas ir tikai laika jautājums, kad šo stāvokli legalizēs. Kad strādnieku-vergu stāvoklis būs legalizēts, tad vairs nebūs grūti papildināt valsts strādājošo skaitu. Valdībai tik atliek aizliegt, paziņot par nelikumīgiem dažādus rīcības un izturēšanās veidus. Noķers, ka braucāt ar auto ‘nepareizā dienā’? Trīs mēneši cietumā pakosiet kastēs munīciju. Noķers, ka glabājāt zelta monētas? Sešus mēnešus cietumā montēsiet datorus. Noķers, ka pa tālruni ar krustmāti runājāt musinošas runas? Piecus gadus cietuma fermā abi audzēsiet labību. Protams, ka tiesas spriedumi paredzēs arī mantas konfiskāciju, ja jums būs kas tāds, kas valdībai der. Pie mums jau tas notiek. Piemēram, mantas konfiskācija par prostitūtas noīrēšanu vai par to, ka jūsu auto atrod marihuānas cigareti. Vai arī, ja lidostas teritorijā jums klāt būs ‘pārāk daudz’ naudas, to konfiscēs.

Slēdzieni

Kaut arī šajā esejā iet runa par Savienotajām Valstīm un to nākotni, daudz no šeit sacītā attiecas uz visu cilvēci. Arī citas valstis var piedzīvot līdzīgas problēmas, ja tām nebūs kādu resursu vai līdzīgas Savienotajām valstīm militāras varenības.

Šīs esejas uzdevums nav ieteikt mums priekšāstāvošo problēmu risinājumus, kaut arī tādi ir, bet šīs esejas mērķis ir izskaidrot šķietami neloģiskos procesus, kuri notiek pasaulē. Lūkojoties uz notiekošo šīs esejas gaismā, mēs varam saprast Buša rīcību pat arī tad, ja mēs to neatbalstām: tā ir dabas bagātību iztukšošanas sacensība, pilsonisko brīvību ierobežošana un bezatbildīgā rīcība valsts ekonomikā.
Copyright 2006 by Dave Eriqat


[1] Civility – laipnība, pieklājība

About basicrulesoflife

Year 1935. Interests: Contemporary society problems, quality of life, happiness, understanding and changing ourselves - everything based on scientific evidence. Artificial Intelligence Foundation Latvia, http://www.artificialintelligence.lv Editor.
This entry was posted in All Posts, Are We doomed?. Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s