Pārdomas par cilvēka dzīvi jeb Uz kurieni šobrīd iet cilvēce?

Šveices fiziķis, ķīmiķis, izgudrotājs un publicists Valters Kistlers (Walter Kistler) uz cilvēka dzīvi skatās no zinātnes perspektīves. Tāda ir viņa dzīve, viņa pārdomas par cilvēci un tās attiecībām ar dabu. Viņa pieraksti satur domas par to, ko nozīmē dzīvot produktīvu, domām un cerībām pildītu radošu dzīvi. Viņa pieraksti ļauj ielūkoties pārdomās par Universu un mūsu vietu tajā. Viņa grāmata (W.Kistler, Reflections on Life, 2003, Foundation for the Future) ir izpārdota, bet internetā tā brīvi pieejama.

                Zināšanu daudzums, kuru uzkrājušas mūsdienu zinātnes nozares, ir prātam neaptverams. Es lasītājam iedošu zināšanu un ideju panorāmu un centīšos parādīt dziļāk noslēptās sakarības, kas vispārībai nav zināmas un saprotamas. Es mēģināšu apgaismot dažus svarīgus pretrunīgus jautājumus, jautājumus  par pasauli kopumā un cilvēka dzīvi atsevišķi. 60 gadus es nerimstoši lasīju jaunāko fizikā, astronomijā, ķīmijā un bioloģijā, lai ieraudzītu ne ar ko neizgreznotu, neizskaistinātu patiesību. Lai iegūtu labāku izpratni par pasauli, kurā mēs dzīvojam, tās ceļiem un līdzekļiem, tās un kāpēc. Šī grāmata ir dzīves ceļojuma pieraksts, intelektuāla odiseja, ceļojums no zināšanām uz sapratni.

Rakstā publicējam nelielu ieskatu grāmatā. Mēs ieraudzīsim, ka autora teiktais ne vienmēr ir izsmeļošs un visaptverošs, bet galvenais, tas balstās uz mūsdienu zinātnes pamatatziņām, tātad, uz realitāti, un nereti visai radikāli atšķiras no mūsu presē pieejamā.

Manas bažas

Es esmu norūpējies, ļoti norūpējies par cilvēces nākotni uz šīs planētas. Evolūcijas un dzīvnieku izturēšanās pētnieki labi zina, ka jebkuras sugas indivīdi, kam nav jācīnās par izdzīvošanu, kam nav ienaidnieku un kas bez sevišķām grūtībām var iegūt pārtiku, laika gaitā deģenerējas. Tālo ziemeļu indiāņi un eskimosi zina stāstus un leģendas, kas liecina, cik svarīga loma veselīgu un izturīgu ziemeļbriežu saglabāšanā ir vilkiem, kas vienmēr iznīcina slimos un vājos, bet veselīgos un stipros atstāj sugas turpināšanai.

                Aptuveni pirms 150 gadiem cilvēce dzīvoja līdzīgos apstākļos. Laulātajiem bija lielas ģimenes, bet visi bērni neizdzīvoja. Tie, kam bija iedzimti defekti un kas mentāli nebija pietiekoši stipri, lai pārvarētu to dienu daudzās grūtības un slimības, nomira, nesasnieguši briedumu. Pat tiem, kas izdzīvoja, bija maz cerību atrast dzīvesbiedru un turpināt sugu. No otras puses, fizikāli un mentāli talantīgākiem indivīdiem bija lielāka iespēja atrast dzīvesbiedru, un viņi varēja atļauties lielāku ģimeni. Šie apstākļi ne vienmēr un visur bija dominējošie, bet tiem nenoliedzami bija svarīga loma cilvēku rases veselības saglabāšanā. Iespējams, ka šie apstākļi kaut kādā veidā pat uzlaboja cilvēces genofondu. Bet šī uzlabojuma cena bija augsta: cilvēki vienmēr bija pakļauti nesaudzīgajiem un nereti cietsirdīgiem dabas likumiem.

                Šodien stāvoklis ir radikāli mainījies, sevišķi – attīstītajās valstīs. Pārtika tur ir pārpilnībā un daudzas bīstamas slimības ir pilnībā izskaustas vai arī ir ārstējamas. Pateicoties mūsu bagātībai, mēs spējam atbalstīt arī tos, kas paši sevi nevar uzturēt. Ar zāļu un medicīnisko procedūru palīdzību līdz reproduktīvam vecumam tiek uzturēti dzīvi bērni ar dažādiem fiziskiem un mentāliem ģenētiskiem defektiem. Ir acīmredzams: mūsu labklājības valstis, labāko nodomu vadītas, Darvina nepielūdzamo dabiskās izlases likumu nostādījušas uz galvas. Šādos apstākļos neviena suga nevar ilgstoši izdzīvot.

                Daži lēnas ģenētiskas mentālas un fizikālas pasliktināšanās simptomi jau ir redzami. Neskatoties uz lielajām pūlēm, kuras mūsu zeme velta, lai visi tās pilsoņi saņemtu iespējami labāko izglītību, Amerikas augstskolu beidzēju atzīmes ir tuvas attīstīto valstu saraksta beigu daļai. Tas varētu būt tādēļ, ka mūsu studenti šiem testiem nepiešķir lielu nozīmi, vai arī tādēļ, ka mūsu izglītības sistēmā lieto stingrus vērtējumus – to ir grūti pateikt. Bet, ja šī situācija raksturo Amerikas iedzīvotāju spēju lejupslīdi, tad tas ir visai satraucošs signāls[1].

                Lai arī pretrunīgi un kreiso liberāļu neatzīti, daudzi pētījumi skaidri uzrāda sakarību starp dažādu indivīdu un grupu mentalitāti un viņu veikumu un panākumiem sabiedrībā. Piemēram, viens no labāk pazīstamajiem darbiem ir Ričarda  Hernsteina (Richard Hernstein) un Čārlza Mureja (Charles Murray) grāmata Zvanveida līkne (The Bell Curve)[2]. Pēc manām domām, šīs sakarības ir svarīgas un tālākas izpētes vērtas, atmetot dažādas  politkorektuma prasības un citus tabu, kas traucē pētījumus.

                Krasi jūtams augsti kvalificētu speciālistu trūkums jau tagad rada zaudējumus ASV industrijai, un tas spiež importēt zinātniekus, doktorus, inženierus un kvalificētus strādniekus no citām valstīm. Šīm valstīm, savukārt, pašām ir vajadzīgi  augsti kvalificēti cilvēki, un tās ņem ļaunā mūsu radīto ‘smadzeņu noplūdi’.

                Visi šie novērojumi liekas apstiprinām to, ko paredz Darvina teorija: siltumnīcas apstākļos populācijas deģenerējas. Šī deģenerācija notiek ne tikai attīstītajās zemēs. Arī Trešās Pasaules valstīs Amerikas un Eiropas ieinteresētības un iesaistījuma iespaidā cilvēku dzīve ir stipri izmainījusies. Augsti izglītotu indivīdu pēcnācēju skaita samazināšanās vairs nav tikai Rietumu tendence. Tas pats ir vērojams pārtikušu iedzīvotāju grupās visā pasaulē.

                Nav šaubu, ka daži zinātnieki noteikti nepiekritīs maniem pesimistiskajiem uzskatiem. Augstāk minētos faktus var izskaidrot dažādi. Bez tam vēl, aplūkotais laika posms, salīdzinot ar laiku, kurš bija nepieciešams dabai, lai izveidotu Homo sapiens, ir ārkārtīgi īss. Bet, no otras puses, iznīcināt mākslas darbu, kas izveidots lēnām un ar lielām pūlēm, vienmēr ir daudz vieglāk un ātrāk, nekā to radīt. Manā skatījumā  situācija ir ļoti kritiska, un es uz to skatos ar lielām bažām.   Uzsvēršu, ka es gribu sacīt tikai to, ka situāciju ir jāanalizē. Par nelaimi, tikai nedaudzi pētnieki vēlas nodarboties ar nepatīkamu jautājumu, kuru vairākums labprāt ignorē[3]. Ja pie horizonta šķiet redzamas potenciālas briesmas, mums nevajadzētu tās aizmēzt projām un iebāzt galvas smiltīs. Drīzāk uz tām jāskatās godīgi un atklāti.

                Aplūkosim tipisku piemēru – mūsdienu apkārtējās vides aizsardzību. Ja pirms simts gadiem kādam industrijas pārstāvim teiktu, ka viņa rūpnīcas atkritumi var piesārņot upes, ezerus un pat kādu daļu no okeāna, un ka tie varētu pat izmainīt zemes klimatu, viņš par šīm bailēm tikai pasmietos. Viņš saprastu, ka viņa rūpnīcas piesārņojumi ir relatīvi niecīgi un droši vien nespēj iespaidot okeāna plašumus vai izmainīt zemes atmosfēras masu, un ka tādēļ šāds apgalvojums ir smieklīgs. Viņš iebilstu, ka pati daba, piemēram, ar saviem vulkāniem rada daudz lielāku piesārņojumu, viņš uzsvērtu, ka daba ir tik milzīga un daudz varenāka par mums, maznozīmīgajiem cilvēkiem, un ka diez’ vai mēs spējam iespaidot tās darbību.

                Bet šodien mēs esam stiprāki par dabu un būtiski iespaidojam savu apkārtējo vidi. Šis fakts kļūst par daudzu šīs planētas cilvēku rūpju objektu. Apkārtējās vides aizsargātāji izveidojuši spēcīgu sabiedrisku kustību. Tagad mēs saprotam, cik unikāla ir mūsu planēta savā lielumā, skaistumā  un daudzveidībā. Mēs apzināmies, ka mums rūpīgi jāglabā to, ko daba ir izveidojusi, jo katra bojāgājusī suga un jebkas, ko mēs iznīcinām, vairs nekad nav atjaunojama, tas ir zudis uz visiem laikiem[4].

                Es domāju, ka tuvāko 20 līdz 50 gadu laikā cilvēki beidzot ieraudzīs, ka ir vēl lielāks, daudz vairāk sarežģīts un izsmalcināts mākslas darbs, visdiženākais no visiem, kādu daba jelkad ir radījusi. Tā ir cilvēka iekšējā pasaule. Mēs patreiz piedalāmies mūsu iekšējās vides – cilvēces genofonda – lēnā un nemitīgā degradācijā. Šim delikātajam un izsmalcinātajam veidojumam nepieciešama aizsardzība un gādība, lai mēs varētu to atstāt nākošajām paaudzēm. Ja mēs ļausim tam pasliktināties pāri atjaunošanas iespējai, tas  ies bojā, un līdz ar to arī – mūsu kultūra.

Cilvēkvides dažādība

Viens no dabas aizsardzības kustības svarīgiem mērķiem ir saglabāt dabas radīto dažādību. Šodien šīs dažādības bojāejas apturēšanai tiek veltītas lielas pūles. Līdzīgi arī mūsu iekšējā vidē notiek svarīgas un nemanāmas izmaiņas, kas būtiski iespaidos visas cilvēces nākotni. Šodien mēs pieredzam ar zemu reproduktīvo līmeni saistītu ne tikai kompetentu indivīdu relatīvā skaita samazināšanos, bet vēl ātrāku šo cilvēku skaita samazināšanos visās iedzīvotāju grupās un visās nācijās. Tas stipri iespaidos patreizējā cilvēces genofonda bagātību. Dzimstība Eiropas valstu vairākumā ir tik zema, ka, ja tā netiks radikāli palielināta, 15 līdz 20 paaudžu laikā tas praktiski novedīs pie  Eiropas pamatiedzīvotāju izmiršanas. Šī tendence šķiet izplatāmies pārējās pasaules daļās un ļaudīs, tiem virzoties labklājības virzienā.

Nejaušs  trīs miljardu aminoskābju sakārtojums, kas veido cilvēka genomu (visu gēnu kopums), ir devis mums ģēnijus, valstsvīrus, māksliniekus  un literatūras talantus.  Šādas īpašības mūsos ir, bet, ja mūsu genoms pasliktināsies, šīs īpašības kļūs retas, un uzticamus cilvēkus būs aizvien grūtāk atrast.

Ģenētikas speciālisti zina, ka no vecākiem mēs mantojam tikai genomu, bet tas nav vienīgais faktors, kas nosaka, kāds katrs no mums būs pieaudzis. Gēnu uzdevums ir izveidot veselīgu un ārkārtīgi sarežģītu bāzi. Bet tā tikai izveido cilvēka īpašību skeletu, kuru vēl jāapaudzē ar miesu. Patiesībā ir vajadzīgi abi: gēni un mēmi (ideju un vērtību kopa, kas nosaka vērtības un izturēšanos cilvēku grupās). Solīdu ieguldījumu apziņas veidošanā dod audzināšana, mācības skolās un, visefektīvāk, līdzgaitnieku piemērs. Bet, ja skelets ir sabojājies, tad vairs nebūs nekas derīgs, ko apaudzēt ar miesu: vairs nelīdzēs nedz laba audzināšana, nedz plaša izglītība. Bez rūpīgi izkoptas un izsmalcinātas ģenētiskās bāzes kultūra un civilizēta sabiedrība nevar izdzīvot.

Veiksmīgas sabiedrības pamati.

Cilvēku labklājību, izturēšanos un panākumus lielā mērogā nosaka divi pamati: kultūra un ģenētiskais mantojums. Nāciju veido tās cilvēki, viņu intelektuālās spējas, vērtības, morāle un čaklums. Tie, savukārt, ir gēnu un  kultūrvides sadarbības produkts. Daba un barošana (nature and nurture) jeb gēni un audzināšana nosaka cilvēka dzīves virzienu – vai viņš būs zinātnieks vai noziedznieks, veiksmīgs profesionālis vai neveiksminieks. Protams, ir arī vēl citi faktori, tādi kā laime gadīties īstā (vai neīstā) vietā īstā (vai neīstā) laikā, ģimenes labklājība un sakari, un beigās, vienkārši veiksme vai neveiksme. Aizbraukšana no vienas valsts, piemēram, bijušās Padomju savienības, uz pilnīgi citādu, piemēram, ASV, var būtiski iespaidot cilvēka nākotni – paverot jaunas spēju un talantu izteikšanas iespējas. Bet visi šie faktori ir mazāk svarīgi, nekā pieņemts domāt. Personība un raksturs – dabisko dotību un audzināšanas sadarbības rezultāts –  ir svarīgāki.

                Tas pats ir spēkā attiecībā uz cilvēku grupām un nācijām. Nācijas īpašības, tās labklājība, panākumi, sociālā stabilitāte jeb kriminalitātes līmenis, tās spēja dot ieguldījumu visas cilvēces progresā – radošā darbība zinātnē, mākslā un tehnoloģijās – ir vienlīdz atkarīga gan no ģenētiskā materiāla, gan no kultūras, tradīcijām, vēstures, reliģijas un ētikas priekšstatiem.

                Protams, ka pēdējie elementi izveidojās pirmo iespaidā komplicētas sadarbības laikā. Cilvēki, un nevis ģeogrāfija, klimats vai dabas bagātības veido nāciju. Tā nav nekāda sagadīšanās, ka visbiežāk bagātākās nācijas ir tās, kurām ir augstāka inteliģence, bet nabadzīgajām tā ir zemāka. Kāpēc?

                Protams, ka liela nozīme ir cilvēciskajam kapitālam – tas ir uzkrātās zināšanas, prasmes un izglītība. Daudzas šīs kultūras tradīcijas ir tik smalkas un dziļi iesakņojušās, ka, lai pielāgotos jauniem apstākļiem, vajadzīgas vairākas paaudzes. Bet, lai cik arī tas nebūtu nepopulāri un politiski nekorekti, mums jāiedrošinās pētīt dažādu cilvēku grupu inteliģences un raksturu vidējās atšķirības, tāpat, kā mēs to darām atsevišķiem indivīdiem.

Mums ir labi piemēri, kas rāda, kādu iespaidu atstāj dažādas valdības. Aplūkosim bijušo Austrum- un Rietumvāciju vai arī Ziemeļ- un Dienvidkoreju. Cilvēki šeit ir ģenētiski līdzīgi, varbūt ar dažām nelielām atšķirībām. Droši vien arī uzņēmīgāko indivīdu ieceļošanai bija kaut kāda nozīme. 50 komunistu valdīšanas gadi redzami degradēja to austrumvāciešu un ziemeļkorejiešu augsto darba ētiku, kam nepalaimējās nonākt viņu pakļautībā[5]. Vienmēr vieglāk ir sabojāt, nekā uzcelt.

Nācijas panākumos droši vien sava nozīme ir arī tās viendabīgumam un etniskajai dažādībai. Tādā mazā un etniski homogēnā valstī kā Igaunija ir daudz vieglāk pāriet uz brīvā tirgus demokrātiju, jo visi tās iedzīvotāji jūtas kā vienas lielas ģimenes locekļi[6]. Mēs esam pieredzējuši, ka starp bijušajiem austrumvāciešiem un viņu radiniekiem Rietumos izveidojies kaut kāds aizvainojums, bet tam ir maza nozīme. Atšķirības var piešķirt nācijai arī kaut kādu derīgu pikantumu. Protams, ka Savienotās Valstis ir ieguvušas no tā, ka tajās ieceļoja inteliģenti, strādīgi un godīgi cilvēki no visas pasaules.

Droši vien ir kaut kāds optimāls balanss starp nospiedošu viendabīgumu un graujošu dažādību. Atšķirības dzimstībā var pēdējo efektu tā pastiprināt, ka sistēma kļūst pilnīgi nevadāma.

Vai vēsture ir zinātniska? Tāpat kā psiholoģija, mūsdienu vēstures studijas ir tādā stāvoklī, kādā ķīmija bija viduslaikos: tā galvenokārt sastāv no iespaidīgi skanošu, bet zinātniski nesakarīgu buramvārdu atkārtošanas.  Mēs mēdzam piešķirt lielu nozīmi tādām lietām, kā izglītība, ekonomika, militārā varenība un valdības formas. Bet valdības maiņas, ekonomikas uzplaukumi un kritumi, militārās uzvaras un zaudējumi ir tikai īslaicīgi vilnīši nāciju dzīvē. Upe plūst daudz dziļāk. Nācijas īpašības veido cilvēki, no kuriem tā sastāv. Marksistiskais redzējums, saskaņā ar kuru vēsturi veido ekonomikas faktori, ir vienkāršots un primitīvs. Nācijas bagātības un stabilitātes pamatā galvenokārt ir tās indivīdu inteliģence, spējas un morālās īpašības.

Zelta likumi, galvenie tikumi un nāves grēki.

Lielākajai daļai reliģiju ir zelta likums ‘Izturies pret citiem tā, kā tu gribi, lai citi izturas pret tevi’, vai arī ‘Visu ciešanu sakne ir iekāre’. Romas imperātors un stoiķu filosofs Marks Aurēlijs uzskatīja gudrību, taisnīgumu, iecietību un gara spēku par četriem galvenajiem tikumiem, bet mantkārību, nesātību, iekāri, skaudību, slinkumu, niknumu un lepnumu viduslaiku baznīca pasludināja par septiņiem nāves grēkiem. Mans zelta likums ir, ka mums jāmeklē patiesību, visu patiesību un tikai patiesību, lai cik tā arī būtu nepopulāra. Arī tad, ja šī patiesība nesakrīt ar politiski vai reliģiski ‘pareiziem uzskatiem’. Vienīgais, ko es nevaru ciest, ir neiecietība.

Veiksmīgas sabiedrības iezīmes.

Modernas tehnoloģiskās sabiedrības darbībai nepieciešamas dažas īpašības, sauksim tās par sabiedrības galvenajiem tikumiem. Nācija, cilvēku grupa vai indivīdi, kuriem šo īpašību nav, nespēj piedalīties visos mūsdienu globālās tehnoloģiskās ekonomikas procesos. Jebkuras šīs iezīmes izkopšana veicina sabiedrības labklājību un padara to humānāku, īsi sakot, veido cilvēcisku dzīves telpu. Jebkuras iezīmes pasliktināšana sāk kaut arī lēnu, bet nenovēršamu sabiedrības lejupslīdi.

1`• Inteliģence.

Pirmais tikums šajā sarakstā ir inteliģence. Ne velti Marks Aurēlijs sava saraksta pirmajā  vietā novietoja gudrību. Problēma ir tā, ka gudrība ir subjektīva. Bet inteliģenci mēs protam visai precīzi mērīt. Tas ir ticams mērījums, kas objektīvi raksturo gandrīz jebkura indivīda panākumus skolā, darbā un dzīvē vispār, neatkarīgi no viņa reliģijas, tautības, dzimtes un rases, izņemot varbūt gadījumus, kad viņš uzaudzis ļoti sliktos apstākļos.

2• Godīgums.

Otrs tikums ir godīgums, ar to es domāju raksturu, morālos pamatus, uzticamību un iekšēju vajadzību pēc tās[7]. Cilvēki ar augstu inteliģenci, bet bez šī godīguma, spēj sabiedrībai nodarīt lielu kaitējumu.

3•Augšupejas vajadzība.

Lieli sasniegumi iespējami tikai tad, ja kādam pēc tiem ir liela vajadzība. Šajā jautājumā es nepiekrītu stoiķu filosofijai. Visi Rietumu sabiedrības sasniegumi balstās uz milzīgu vajadzību saprast dabu un izmantot tās milzīgos resursus, necenšoties tai vienkārši pakļauties. Jo daba tā vai tā vienmēr būs stiprāka.

4• Spēja sevi apvaldīt.

Vajadzībai pēc sasniegumiem jābūt balansētai ar sevis apvaldīšanu, ar to es domāju iekšēju, morālu sevis ierobežošanu. Lieliem zinātniekiem, biznesmeņiem un  reformātoriem minētās vajadzības krietni vien pārsniedz vidējo līmeni, bet līdzīgi tas ir tirāniem, masu slepkavām un psihopātiem.

5•Plaša, vispārēja izglītība.

Mēs nedrīkstam par zemu novērtēt plašas un pamatīgas izglītības nozīmi. Izdarot uzsvaru uz tehnoloģijām, mēs pēdējā laikā pārāk maz esam atbalstījuši izglītību. Bez tās katra nākošā paaudze aizvien vairāk zaudēs spēju redzēt savu izcelsmi un, rezultātā, spēju redzēt, uz kurieni viņi iet.

6•Humora izjūta.

Beidzot, humora izjūta un spēja par sevi un citiem pasmaidīt ir vajadzīga. Tas būs sevišķi svarīgi ceļojumiem kosmosā, un es esmu pārliecināts, ka kādudien mēs pieņemsim šo izaicinājumu un pārvarēsim šķēršļus, kurus droši vien sastapsim[8].

Īpašības, kas apdraud veiksmīgu sabiedrību.

Mēs varam uztaisīt moderno nāves grēku sarakstu, palūkojoties uz iepriekš uzskaitītajām īpašībām no negatīvās puses, novērtējot, cik kaitīgas tās ir sabiedrības izdzīvošanai. Bet es tās uzskaitīšu mazliet citādā secībā.

1• Zems IQ.

Pirmais šajā sarakstā ir zema inteliģence. Moderna tehnoloģiskā sabiedrība nav iedomājama bez augsta vispārēja IQ. Jo sarežģītāka kļūst mūsu ekonomika, jo lielāka kļūst sabiedrības vajadzība pēc izziņas spējīgiem cilvēkiem. Indivīdi, grupas un nācijas, kas atrodas zvanveida līknes lejasdaļā, konstatēs, ka viņi aizvien vairāk atpaliek, ir no dzīves ‘izmesti ārā’ un atstāti citu žēlastībai. Tas viņos var radīt skaudību, aizvainojumu un pat naidīgumu, sevišķi, ja pietrūkst bremzējoši faktori.

2• Impulsivitāte.

Paškontroles un sevis ierobežošanas iztrūkums ierindojas šī saraksta otrajā vietā. Indivīda līmenī iekšējo morālo ierobežojumu iztrūkums rada sociopātus un psihopātus: izvarotājus, slepkavas un masu slepkavas. Ja šīs īpašības apvienotas ar neierobežotu varu, tad rodas tādi genocīda īstenotāji, kā Hitlers vai Staļins – viņu  upuru skaits pārsniedz visu mūsdienu noziedznieku upuru skaitu kopā ņemot.

3• Pagrimums (korupcija).

Trešā sabiedrību apdraudošā īpašība ir godīguma trūkums: melošana, zagšana, krāpšana. Šīs īpašības ir destruktīvas jebkurā ģimenē, tās spēj novest līdz bankrotam jebkuru nozari, pat tādu, kas sabiedrībai ļoti vajadzīga. Plaši izplatītas korupcijas pieļaušana nobremzē dažu valstu attīstību, neskatoties uz to, ka to iedzīvotāju inteliģences līmenis ir visai augsts.

4• Pasivitāte, kūtrums, apātija.

Moderno nāves grēku saraksta ceturtajā vietā ir vajadzību jeb sasniegumu motivācijas iztrūkums. Tas cilvēkus, ģimenes un nācijas nolemj pašapmierinātai viduvējībai.

5• Neizglītotība.

Un visbeidzot, es domāju, ka zems vispārējās izglītības līmenis nav nekāda svētlaime. Tas mums atņem jebkādu savas attīstības un vēstures izjūtu. Pat visinteliģentākā sabiedrība nevēlas par jaunu atklāt iepriekšējo paaudžu uzkrātās zināšanas un kultūru.

Veiksmīgas sabiedrības vienādojums.

Inteliģence, godīgums, vajadzība pēc augšupejas, spēja sevi apvaldīt un pat izglītības līmenis ir reizinājuma daba×audzināšana rezultāts. Mēs varam palielināt vai samazināt šīs derīgās īpašības, izmainot jebkuru reizinājuma daļu, bet vienkāršāk un politiski pieņemamāk ir nodarboties ar vienādojuma otro daļu. Par nelaimi, pēdējos gados no freidisma izaugusī morālā relatīvisma visatļautības filosofija, apvienota ar marksisma sludināto aizvainojumu, ir devusi ieguldījumu morālās savaldības un progresa vajadzības samazināšanā, aizvietojot tos ar filosofiju ‘atļauts ir viss, kas ir patīkami’. Šī filosofija ir pat attaisnojusi melošanu, zagšanu un krāpšanu augstākajā valdības un valsts saimniecisko darījumu līmenī.  Mēģinājumi koriģēt šo izturēšanos vai izveidot šajos jautājumos ļoti nepieciešamo vadību un disciplīnu ir tikuši noraidīti kā ‘nepierādītas apsūdzības’.

Izaicinājumi mūsu sabiedrībai.

Ja gribam izdzīvot, tad mums jāsakoncentrējas uz informācijas ieguvi. Tas prasa ielūkošanos kā mūsu ģenētiskajā mantojumā, tā apkārtējās vides ieguldījumā. Tikai pēc tam zinātne var informēt inteliģenci un masu mēdijus, lai tie, savukārt, var izplatīt informāciju visā sabiedrībā. Tā, lai katrs valsts iestādes darbinieks un koledžas vai universitātes absolvents spētu sakarīgi atbildēt uz sekojošiem jautājumiem:

• Kā dzimstība, mirstība un mūsu reproduktīvā politika iespaido cilvēces genofondu un mūsu iespaidu uz apkārtējo vidi?

• Kāda nozīme pasaules mainīgā demogrāfijas stāvokļa veidošanā ir smadzeņu noplūdei un pieplūdei, emigrācijai un imigrācijai?

• Kāda nozīme mūsdienu globālajā tehnoloģiskajā sabiedrībā nepieciešamo tendenču un spēju veidošanā ir ģenētikai un apkārtējai videi?

• Kādi mērķi šajā gadsimtā spēs iedvesmot cilvēci (piem., kosmiskās telpas izpēte vai ceļojumi kosmosā) un iedot tai jēgas sajūtu?

Mums jāsaprot, ka izmaiņas sabiedrībā nenotiks pēc valsts iestāžu lēmuma vai komandas[9]. Jebkurai strādājošai izmaiņai jānāk nevis no augšas, bet no apakšas – virzienā uz augšu.

Mēs esam izgudrojuši tranzistoru un izveidojuši uz datoriem bāzētu civilizāciju, kas piepildīta ar datoru spēlēm un interaktīvo televīziju. Mēs esam iekarojuši telpu un pastaigājušies pa Mēness virsmu. Bet tikai nedaudzi apzinās lielās izmaiņas, kas notikušas ar visu cilvēci. Tās ir izmaiņas ar draudīgām sekām. No bērna vai pusaudža statusa cilvēce pēkšņi ir iesoļojusi pieauguša cilvēka gadsimtā. Zinātne un tehnoloģijas mums iedevušas tik lielu varēšanu, ka mums pašiem jāuzņemas savas attīstības veidošana. Vadītāja postenim piemīt viena īpašība – tas nozīmē lielu atbildību. Diemžēl, neizskatās, ka mēs to apzināmies.

                Lai tas notiktu, zinātniekiem un mēdijiem jāizplata patiesību, tik pilnīgu un precīzu, cik pilnīga un precīza tā vien mums pieejama. Tikai tad mēs spēsim pieņemt lēmumus, kas balstās uz zināšanām, veikt korekcijas, kas nepieciešamas mūsu sugas un planētas izdzīvošanai un inteliģentas dzīvības saglabāšanai. Es ceru, ka šīs pārdomas palīdzēs nojaukt nepamatotus aizliegumus, kas bremzējuši pētījumus dažās pretrunīgās nozarēs, un iedos mums mentālo karti, kas ļaus sākt pētīt jautājumus, kas atrodas pie mūsu patreizējo zināšanu un mūsu esības robežām. Atbildes uz šiem jautājumiem ir ilgtermiņa mērķis, kas prasīs ne tikai augstu inteliģenci, godīgumu un milzīgu vajadzību, bet arī atvērtību jaunām idejām un gatavību atmest vecās, kuras izrādījušās novecojušas un neproduktīvas.

                Lai palīdzētu cilvēkiem apzināties, ka mūsu šodienas lēmumi un rīcība atstās neizdzēšamas pēdas uz nākošajām paaudzēm, Kistlers nodibināja privātu bezpeļņas organizāciju Nākotnes fonds (Foundation for the Future), kura galvenais uzdevums ir tādu faktoru zinātniskie pētījumi, kas noteiks mūsu dzīves kvalitāti tuvākā gadsimta laikā.

Valtera paša vārdiem tas skan tā: Mūsdienu  cilvēki man liekas kā iesprostoti tumšā alā. Daudzi no  viņiem atdursies pret alas sienām un tiks smagi sakropļoti. Fonda mērķis ir ienest alā kaut nelielu gaismu, lai cilvēki ieraudzītu un saprastu savu apkārtni un esības jēgu. Tikai pēc tam, kad būs izveidojusies izpratne un vienprātība, viņi drīkstēs kaut ko darīt.

 

Apziņas likumi

Mūsdienu psiholoģija ir atšķirīga no fizikas, pat no tās, kuru mācīja Ņūtons, tā vairāk līdzinās viduslaiku medicīnai. Tā vairāk līdzinās mākslai, kura risina vai vismaz cenšas risināt svarīgas cilvēka problēmas. Tā ir uzkrājusi lielu specifiskas informācijas daudzumu un izveidojusi dažādas terapijas metodes, gan, visbiežāk, neveiksmīgas. Jo neskaidrības ir saglabājušās (jo sevišķi) pašos pamatos. Galvenās koncepcijas balstās uz domāšanu vēlamības izteiksmē, un tas, ko māca universitātēs, ir novecojis.

                Kad psiholoģija apvienojas ar tādiem profesionālu zināšanu laukiem, kā bioloģija, ģenētika un statistika, tad tā kļūst par zinātni. Bet rezultāti parasti ir ierobežoti un pārāk abstrakti, tie neaplūko ikdienas problēmas, kuru risināšana cilvēkiem vajadzīga visvairāk. Kad nonāk līdz jautājumiem par dzīves jēgu un to, kā padarīt mūsu dzīvi piepildītu un saturīgu, tad psiholoģija lidinās visai retinātā gaisā, bez jebkāda solīda zinātniska pamata.

                Ir taču jābūt kaut kādiem pamatlikumiem un galvenajām sakarībām, kas apraksta un nosaka apziņas procesus tāpat kā materiālajā pasaulē fizikas likumi. Un iemesls, kādēļ tie līdz šim nav atklāti, nav vis instrumentu vai mēriekārtu trūkums,  (piemēram, mikroskops, kurš bija nepieciešams infekcijas slimības izraisītāju – baktēriju atklāšanai). Psiholoģijai nav vajadzīgas gandrīz nekādas fizikālas mēriekārtas. Galvenais, kas tai ir vajadzīgs, ir – neizdabāt sev un tās pacientiem ar domāšanu vēlamības izteiksmē.

Psiholoģija nenodarbojas ar nedzīvu, neitrālu matēriju, bet – ar cilvēkiem, kam katram ir savs lepnums un jūtīgās vietas. Lai viņus neapvainotu, dažas lietas nesaka un dažus jautājumus vispār nepēta. Ir iznācis tā, ka psiholoģijas zinātne ierobežota ar dažādu tabu mīnu lauku. Tikai nedaudzi ir iedrošinājušies doties šajā mīnu laukā, un viņiem ir nācies par to dārgi maksāt. Bet viņiem ir izdevies izveidot dažas vērtīgas izpratnes un novērot faktus, kas ļāvuši psiholoģiju no mākslas veidot par zinātni.

                Balstoties uz dzīves laikā gūto pieredzi, paša izjūtām un draugu pieredzi, kā arī milzum daudz izlasītā, es esmu izpratis dažas mentālo procesu pamatsakarības. Mana pārliecība ir, ka apziņas laukā ir likumi, kas nosaka tās darbību, un šie likumi ir tik pat neatceļami un  nepielūdzami, kā reālās fizikas vai matemātiskās loģikas likumi. Ja tos neatzīstam vai cenšamies pārkāpt, tam ir nopietnas sekas – tādas pašas, kā, piemēram, ja nesabalansējam ienākumus ar izdevumiem. Kādu laiku tas strādā, bet agrāk vai vēlāk mums jāsastopas ar realitāti.

Pirmais apziņas likums. Patikas un sāpju līdzsvars.

Pirmais apziņas likums ir attiecība starp patiku un sāpēm. Jebkurš indivīds (droši vien – arī dzīvnieks) dzīves laikā pieredz noteiktu patikas un nepatikas, sāpju un laimes sajūtas, un šo emociju summa ir tuvu nullei. Līdzīgi kā vēlamības izteiksmē dzīvojošie domātāji, kas centās izveidot mūžīgos dzinējus, un viduslaiku alķīmiķi, kas vienkāršus metālus centās pārvērst zeltā, tā miljoniem cilvēku šodien tik pat izmisīgi mēģina būt laimīgi ar narkotiku vai alkohola palīdzību.

                Neskatoties uz īslaicīgo eiforiju, kuru var radīt ar šo vielu palīdzību, lielā mērogā tie, kas šos līdzekļus sistemātiski lieto, neko neatrisina un nekad neatrisinās. Kāpēc? Tāpēc, ka, lai radītu prieku, ir vajadzīgas sāpes, un, lai gūtu gandarījumu, ir vajadzīgas grūtības. Dzīve bez grūtībām pat nav utopija, tā ir bezizejas bezsaturīgums. Grūtības ir nepieciešamas, lai uzturētu pasaules gaitu. Nav iespējama ilgstoša laime un komforts, kuru pērk par grūtā darbā nenopelnītu naudu.

                Vislaimīgākie cilvēki ir tie, kuriem ir mērķis. Grūtā darbā viņi gūst gandarījumu par tuvošanos šim mērķim; viņi to sasniedz, pārvarot šķēršļus, par kuriem viņi zina, ka tādi būs. Un visnelaimīgākie ir tie, kuri dreifē cauri dzīvei bez mērķa, bez jebkāda plāna vai uzdevuma. Savas dzīves laikā viņi pieredz aptuveni vienādu prieka un sāpju daudzumu. Bet, kad pienāk grūti laiki, un tādi neizbēgami visiem pienāk, tad pirmie var gūt iedvesmu no savas pagātnes un paveiktā kā no bankā noguldītas naudas. Bet otrajiem atliek tikai raudzīties tukšumā, un starp viņiem visvairāk ir to, kas nokļūst depresijā un izdara pašnāvību.

                Aplūkosim piemēru ar trim ūdens traukiem. Vienā ir auksts ūdens, otrā ir karsts, bet trešajā – remdens. Ievietojiet kreiso roku aukstajā ūdenī, bet labo roku – karstajā, un kādu brīdi paturiet. Pēc tam abas rokas ievietojiet remdenajā ūdenī. Kreisajai rokai tas liksies karsts, bet labajai – auksts. Līdzīgs process ir spēkā visiem patikas un nepatikas gadījumiem. Šis likums skaidro, kāpēc bagātībā un komfortā dzīvojoši cilvēki nav daudz laimīgāki par tiem, kas dzīvo daudz vienkāršāku dzīvi. Indivīda apziņa pierod pie vidējā patikas un sāpju līmeņa un ievēro tikai pēkšņas pārmaiņas. Citiem vārdiem, patikas un sāpju pieredze visiem cilvēkiem aptuveni vienāda. Tikai apstākļi, kas rada labpatiku un sāpes, ir dažādi.

                Nākam pie slēdziena, ka vienīgais veids, kā gūt nepārtrauktu laimi, ir pieredzēt aizvien stiprākus labus notikumus, bet tas ir mazvarbūtīgs un bezperspektīvs stāvoklis. Realitātē starp labpatiku un sāpēm ar laiku iestājas kaut kāds līdzsvars. Ir pārsteidzoši, ka, neskatoties uz visa mūža pieredzi, daudzi cilvēki nepieņem vienkāršo faktu, ka laime bez piepūles vai sāpēm nav iespējama. Pirmais likums mūs brīdina, ka labpatikas un sāpju sajūtas ir līdzsvarotas: vienas piedzīvošana lielā daudzumā paredz arī otru parādīšanos. Tajā vietā, lai dzītos pakaļ laimei, vajag izvēlēties kādu mērķi un saņemt gandarījumu par tā pakāpenisku sasniegšanu.

                Pasaules attīstīto zemju problēma ir tā, ka tajās populārā hedonisma filosofija mēģina ignorēt apziņas pirmo likumu. Vienkāršie paņēmieni, kuru mērķis ir maksimizēt labsajūtu un izvairīties no sāpēm, ir visai atšķirīga no iepriekšējo paaudžu attieksmes, kas izveidoja tagadējās Eiropas un Savienoto Valstu varenību. Lielā mērogā lētā pašizdabāšanas filosofija nedos vairāk labsajūtas kā narkotiskas vielas vai pārēšanās.

                Liela daļa korupcijas, kuru mēs pieredzam Rietumu pasaulē, rodas no netiklas vēlēšanās pēc tūlītēja piepildījuma un labsajūtas. Iepriekšējo gadsimtu cilvēku laimes principu sirēnas dziesma bija smalki sabalansēta ar stingrajiem reliģijas sprediķiem. Šodien reliģija ir zaudējusi savu spēju vadīt mūsu dzīves. Tās vietā pašizdabāšanas himnas, kuras sprediķo daudzi sociologi un psihologi, izklaides industrija un mēdiju darboņi, mums saka: Ja tas tev ir patīkami, tad pieņem to, dari to!

Otrais apziņas likums: Motivācijas nezūdamības likums.

Šis likums apgalvo, ka motivācija indivīda apziņā, tāpat kā enerģija un masa fizikā, nevar tikt radīta vai iznīcināta. Nav iespējams izraisīt interesi par mācīšanos, sportu, dabu vai mākslu, ja indivīdam nav šīs intereses iedīgļu. Kāpēc? Šodien mēs zinām, ka mūsu vēlmes, dziņas un emocijas neveidojas korteksā (evolūcijas nesenākais veidojums, smadzeņu virsējā, loģiski, analītiski domājošā daļa), bet senākā evolūcijas veidojumā – limbiskajās smadzenēs. Izglītība un audzināšana atstāj iespaidu uz korteksu, tas ir kā dators, kura atmiņu var saprogrammēt. Iekšējās, dziļākās smadzenes ir relatīvi ‘neuztverīgas’ pret ārējiem iespaidiem, tās vairāk līdzinās vadības blokam, kuru mēs nevaram pārprogrammēt. Šis arī ir otrā likuma iemesls. Identisko dvīņu novērojumi rāda, ka pieredze var ievadīt emocijas noteiktā gultnē, bet interešu un intelektuālo vajadzību pamati meklējami apaugļotajā olšūnā: ja to nav, tad mācīšana būs kā ūdens uz pīles astes. Tāpat kā motivāciju nevar radīt tur, kur tās nav, līdzīgi arī tā ir ļoti noturīga tur, kur tā ir. Pat smaga bērnība un grūta dzīve nespēj to iznīcināt.

Trešais apziņas likums: iedzimtība × audzināšana un nevis iedzimtība + audzināšana.

Trešais likums aplūko sen pazīstamo jautājumu par iedzimtības un audzināšanas lomu cilvēka dzīvē. Likums saka, ka talanti un to izkopšana ir multiplikatīvi. Trešais likums ir sevišķi rūgts piliens mūsu izglītības sistēmai. To, ko daba nav iedevusi jaundzimušā ģenētiskajā bāzē, nekāda izglītība vairs nespēj pilnībā izlabot. Līdzīgi, bez pareizas audzināšanas un izglītības visapdāvinātākais indivīds nespēs sasniegt savu iespējamo potenciālu.

Patiesa apziņas zinātne.

Es domāju, ka minētie trīs likumi kopā veido zinātniskās psiholoģijas pamatu. Tie izteic premisu, ka cilvēka apziņā emocijas (patika un nepatika, pacēlums un depresija, mīlestība un naids, labestība un dusmas, drošsirdība un bailes) un nevis racionālais, kalkulējošais saprāts, ir tas, kas noteic izturēšanos. Bez šīm emocijām mums nav cilvēka apziņas un inteliģences, bet ir tikai dators.

Šie apziņas likumi spēj veidot atbildes uz reālās dzīves jautājumiem. Tās nesakrīt ar mūsdienu sociālo zinātņu mācītajām dogmām, kuras vairākums vēlas dzirdēt.  Otrais likums māca, ka ilūziju atmešana un skarbas realitātes pieņemšana to vietā nenākas viegli: tas prasa limbiskajās smadzenēs noslēpto dziņu, vēlmju un emociju pakļaušanu evolūcijas nesenākā, datoram līdzīgā korteksa loģiskajiem argumentiem.  Un trešais likums saka, ka dažiem tas izdodas vieglāk, bet citiem – grūtāk, bet laba audzināšana sabiedrībā ar stabiliem ētikas standartiem nāk par labu visiem. Un visbeidzot, pirmais likums mums atgādina, kā atsevišķiem indivīdiem, ģimenēm, grupām un sabiedrībām, tā visai cilvēcei kopumā, ka īslaicīgā ilūziju radītā labpatika vienmēr būs jāapmaksā ar grūtībām, nepatiku un ciešanām nākotnē.

                Mūsu sabiedrībā būtiski pazeminājusies darba kultūra. Uzņēmīgi biznesmeņi, apzinīgi darbinieki un daudzas ģimenes vēl joprojām rūpīgi strādā. Un viņu gandarījums ir ne tikai materiālais atalgojums, bet arī garīgais apmierinājums par labi padarītu darbu vai pelnītu mīlestību. Diemžēl pārāk daudzi mūsu jaunās paaudzes pārstāvji, studenti un bērni pieraduši pie labklājības kā pie kaut kā pašsaprotama: viņiem nav izveidojusies pienākuma un atbildības apziņa. Viņi brīvi lieto alkoholu, narkotikas un mazvērtīgu pārtiku, vienaldzīgu seksu bez saistībām, vārtās garlaicībā un noraida jebkuru aizrādījumu par bīstamu dzīvesveidu.

                Pirmajā acu uzmetienā tā var šķist tīri vai paradīze – sociālistu ideāls beidzot sasniegts. Bet īstenībā tā nav paradīze, jo pirmais apziņas likums nepieļauj ilgstošu labpatikas un sāpju nesabalansētību. Kaut kad rēķins ir jāpieņem un jāapmaksā, līdzvērtīgu neapmierinātības, nepatikas un sāpju daudzumu piestāda lielā Dabas grāmatvedība sabojātas dzīves, narkotiskas atkarības, neveiksmīgas laulības, zudušas mājas, sakropļotu bērnu, garīga sabrukuma un depresijas veidā.

Nākotnes fonds (Foundation for the Future) ir 1996.g. dibināta privāta bezpeļņas organizācija, kuras mērķis un uzdevums ir vairot un izplatīt zināšanas par cilvēces nākotni. To vada dibinātājs un prezidents Valters Kistlers (Walter Kistler). Vadībā piedalās fonda valde, 14 pasaulē pazīstami zinātnieki. Citas speciālistu grupas vada trīs galvenās fonda programmas: Cilvēce 3000, TV sērija Nākošā tūkstošgade, Kistlera balva. Pēdējā ir ikgadēja 10000$ balva par grāmatu, kas dod nozīmīgu ieguldījumu sabiedrības uz zinātni bāzētas izpratnes veidošanā  par notikumiem, kas iespaidos cilvēces nākotni. Fonda dibinātāji raksta, ka šādu zināšanu izplatīšana veidos mūsu sugas nākotni: priekšāstāvošās tehnoloģiskās izmaiņas un zinātnes progress radīs tādas iespējas, kas pārsniedz jeb ko, ko mēs šodien spējam iedomāties . Šīs iespējas radikāli izmainīs dažādu sabiedrību politiku, reliģiju un kultūru, ieskaitot pat jēdzienu – kas ir cilvēks. Šodienas cilvēkam jābūt informētam par pašlaik notiekošām un priekšāstāvošajām izmaiņām, lai, notikumiem attīstoties, mēs varētu pieņemt piemērotus lēmumus.


[1] Evolūcija mums nav iedevusi tiešu vajadzību pēc izglītības: kaut arī tās īpašnieki dzīvo daudz pilnvērtīgāku un bagātāku dzīvi, limbiskās smadzenes to ‘nenovērtē’ un tieši nepieprasa. Tāpēc masu cilvēks nereti uzķeras uz lētā izklaides industrijas piedāvājumu āķa, kas sola ‘bezgala labsajūtu’, neko nesakot par indivīda labsajūtu lielā mērogā – visas dzīves garumā un dažādībā. Citiem vārdiem, evolūcija nav mūs sagatavojusi dzīves kvalitātes veidošanai ar izglītības palīdzību, bet modernā sabiedrība to dara tikai par tik, cik tas nepieciešams tiem, kam minētā industrija dod peļņu. Kaut arī valsts cenšas to kompensēt, pieņemot likumus par obligāto izglītību, tas strādā vāji: indivīda rīcība galvenokārt atkarīga nevis no priekšrakstiem, bet no izkoptām vai neizkoptām ģenētiski mantotajām vajadzībām.  

[2] The Bell Curve galvenā doma ir vienkārša: cilvēku mentālās spējas ir atšķirīgas. Grāmatas nosaukums saka, ka to sadalījums starp sabiedrības indivīdiem atbilst zvanveida (Gausa) varbūtību sadalījuma līknei: visvairāk ir cilvēku ar vidēju intelektu, bet galēji mazspējīgu un stipri apdāvinātu cilvēku skaits ir mazāks: jo lielāks talants, jo mazāka tā parādīšanās varbūtība. Šīs inteliģences atšķirības nosaka indivīda sociālo vērtību un vietu sabiedrības sociālajā struktūrā. Autori saka, ka galvenais sociālā statusa noteicējs ir ģenētiskie faktori. Sociologi ir rūpīgi dokumentējuši sociālā statusa maiņu vairāku paaudžu laikā: intelektuālās spējas ir galvenais faktors, kas nosaka, vai indivīds sasniegs augstāku vai zemāku sociālo stāvokli, nekā viņa vecāki. Ja, kā to apgalvo The Bell Curve autori, IQ mantojamība ir augsta, un, ja sabiedrībā valda tendence, ka precas līdzīga intelekta partneri, tad dažu paaudžu laikā izveidojas kaut kas līdzīgs intelektuālai aristokrātijai. Šo sajūtu vēl pastiprina fakts, ka intelektuālā elite norobežojas no pārējās sabiedrības: dzīvo atsevišķās vietās, sūta savus bērnus uz privātām skolām un atbalsta sociālos institūtus, kas rūpējas par viņu specifiskajām interesēm un izpriecām. Patreizējā politiskajā stāvoklī šādas idejas liekas ne tikai apšaubāmas, bet – pat musinošas. Bet autori raksta, ka intelektuālo spēju vērtēšanai sabiedrībā ir stiprs ekonomisks pamats.

[3] Tiešām, tā ir ļoti interesanta situācija: cilvēku vairākums to ignorē neinformētības dēļ, bet mazākums – tādēļ, ka tas viņiem ir izdevīgi. Jo viņi nevēlas un nespēj domāt lielā mērogā – par visas cilvēces attīstību.

[4] Informācijas teorija māca, ka ar gadījuma meklējumu palīdzību jaunradīto informāciju pēc nodzēšanas atjaunot nav iespējams. Ja tā nodzēsta pilnīgi (kāda augu vai dzīvnieku suga gājusi bojā), tad dotajā fizikālajā vidē vairs nav zināms, kāda tā bija. Jaunas, citas līdzīgas sugas izveidošanai vajadzīgs ļoti ilgs laiks – gadu tūkstoši. Šādā skatījumā var teikt, ka mums patreiz zināmās komplicētības formas (dzīvās būtnes) ir unikālas un neatkārtojamas.

[5] Droši, ka mēs neesam izņēmums.

[6] Kaut arī Igaunijā pastāv etniska dažādība, šī kopējā ģimenes sajūta pie viņiem ir vairāk jūtama.

[7] To vēl var saukt par garīgo jeb dvēseles tīrību.

[8] Spēja saprast sevi un citus un pasmaidīt par savām un citu kļūdām un nezināšanu ir vajadzīga ne tikai kosmosa ceļojumos: tas ir domājoša cilvēka iekšējās pasaules pamats.

[9] Atcerēsimies padomju sistēmas lēmumus un paziņojumus par sabiedrības augšupeju.

About basicrulesoflife

Year 1935. Interests: Contemporary society problems, quality of life, happiness, understanding and changing ourselves - everything based on scientific evidence. Artificial Intelligence Foundation Latvia, http://www.artificialintelligence.lv Editor.
This entry was posted in All Posts, Happiness and Quality of Life, Inequality and Social Justice, Understand and Manage Ourselves. Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s