Austra Skujiņa – laikmeta spogulis

Dzeja. 

Viens no daudziem. Frakā un cilindrī, iesprostots dogmu, morāles, aizspriedumu būros, ir šodienas cilvēks. Viņš dzīvo, lai dzīvotu, nīst, mīl, strādā tik sevis dēļ… Un izgaist kā papirosdūmi, aizmirstas ātrāk kā dziesmas par mīlu, mirst līdzi laikmetam savam!

… Lielās dzīves skatuves varoņi: traģiķi, komiķi un mīlētāji, mūžīgās maskas, ko lai jums saku – es, pūļa cilvēks ar dubļos samītu sirdi? Neticu romāniem, dzejām! Lielāks par vārdu ir cilvēks, cilvēks bez maskas un lepni paceltu galvu!

Vēlēšanās. Mīļais cilvēku dzimums, var gadīties – manis reiz nebūs un skumji pelēkās sienās, kur elpa dzer tabakas dūmus, sagaidīs nākam un ejam jūs citi. Tad nerakstiet laikrakstu slejās ne rindas par mūžu, kas tvīka mīlas vairāk kā gaisa. Tirāžu augstāki pacels ziņas par sacīkstēm boksā. Draugi, cilvēku dzimums, tad, kad jūs gaidīs un aizvadīs citi, – manu vārdu tik iekaliet asfaltā cietā, lai samin to kājas, jūsu mīļās, steidzīgās kājas, kā tagad ik dienas saminat jūs manu sirdi!

Ceļā uz karātavām. Pa ceļiem smilšainiem ved mani pakārt… Sirds jūt, kāds prieks ir putnam augstu gaisos celties, ja zeme cieši skauj un neļauj nomaldīties, cik maigs ir nokaltušu zaru glāsts. Virs galvas priedes smaržu pilnām skuju lūpām teic vārdus dziesmai iesāktai un nepabeigtai, kas visu mūžu meklēja sev ceļu kā avots kalnu slāņos. Nu aizved mani prom no dzīves akas, pie kuras gurdumā es liecos veldzēt slāpes, bet sāpes no melnās dzelmes dzīlēm smēlu. Ar varu tagad mani aizrauj prom. Tik mirklis pēdējais vēl siltu roku pasniedz atvadoties, un kvēls ir viņa skūpsts. Nu pirmoreiz es jūtu zemes smaržu un zvaigžņu brīnumu, un savas elpas dzeju, un pirmoreiz es zinu tavas dziesmas vārdus, zeme! Aiz priedēm debesmalā nedziest blāzmas svece, kaut zaros nakts… Tā mūžiem cauri degt prieka gavilēs un kvēlot moku sārtos kaut būtu ļauts! Pie karātavām mani gaida bende.

Dziesma par grimušiem kuģiem. … – Un vēl, – saka vakars, – man daudz kas ir zināms par dīvainu cilvēku – klaidoņu sugu, kas savus kuģus nelaiž labprāt ostā nevienā… Tagad tos viegli, maigi – kā sievietes rokas vecfranču dzejās – auklē smiltis zem plūstošo ūdeņu straumēm… – Gausi iedegas zvaigznes. Zeme tvan netīrā miglā. Pie jūras, – tur, kur ūdeņos horizonts zīmē zeltsārtas švīkas – kavējas vakars un dzied dziesmu par grimušiem kuģiem. 

Pieveikts. Pār kapu vēji skries. Tiem klēpī ziedu plēnes. Cik dzīve skaista bij! Kā sarkans magoņlauks, kas veciem trūdiem pāri deg un plaukst. Sniedz viņai no manis, draugs, skūpstu!

Šķiršanās dziesma. Vējš pretim skrien, vējš ass un skarbs un lietu sejā sit. Kas bijis reiz, tik akmens zin, laiks smagi tālāk rit. Par sejām tām, ko apmirdzēs reiz spuldzes, ielu takts, kas nāks un mīlēs, pievilsies, no gala atkal sāks, vējš dziesmu dzied. Vējš priecīgais un ceļus aizpūš ciet, kur sausās smiltīs ģindens kalst. Laiks tikai tālāk iet. Sniedz roku, iela pelēkā, man šonakt jāpazūd, pirms ēnas akmens stigās nāk un izdziest loga rūts. 

Dzīve. 

1926.g. 1.februāris. Vēstule Fēliksam Stabulem: “Klausos pelēkos vakaros, bet tikai ielu vienmuļo troksni dzirdu, klausos melnās pusnakts stundās, vai nenāks kāds ar viegliem bērna soļiem, bet ap maniem gurušiem pleciem vij savas rokas klusums un skumjas… Atsaucies, Pēr Gint, pirms atbalss vēl nav izgaisusi, pirms es vēl nenomaldos! Bet vai zini, ko es Tev lūgšu? Nu, protams, Tu nezini: vai nevari man miroņgalvu pagādāt?! Kad es atkal viena būšu ar savām skumjām, es nosēdīšos viņas priekšā un domāšu par dzīvību. Es slavas dziesmas nebeidzamas dziedāšu tai, jo gribu dzīvot, pirms manas vijoles stīgas vēl nav pārtrūkušas…”

1930.g. augusts. Dailes teātrī Jāņa Ziemeļnieka piemiņas vakars. Austra Skujiņa lasa atceres vārdus pirms mēneša mirušajam dzejniekam. Vakara beigās viņai nodod anonīmu vēstuli un ziedus. 

1930.g. 3. septembris. Austra Skujiņa māsai Hertai: “Herta mīļā, vai zini to, ka nekad vēl neesmu būvējusi tik daudz gaisa piļu kā šoruden? Un nekad – nekad vēl rudens saule nav bijusi tik silta un glāstoša, nekad naktīs Rīgas uguņi nav svieduši tik svelmainus starus pret zvaigznēm kā šajā brīnišķā rudenī! Vai Tu smīni? Es runāju patiesību.

Vakar manā istabā atkal ienesa klēpi sarkanu smaržīgu neļķu ar trausliem kātiem… un mazu kartiņu – Pīķa dāma, dāma melnā – . 

Herta, es zinu, kā to cilvēku sauc… Viņam mājās ir sieva, viņš dzīvo greznā dzīvoklī ar parketa grīdu, mākslinieku gleznām un skaistām mēbelēm. Un tur ir bezgala daudz grāmatu. Herta, es visu to zinu, un tas ir šausmīgi. Manā galvā kaut kas sāk griezties, kad ieraugu ziedus, sarkanos ziedus. Un es neparedzu nekādu labu beigu šim skaistajam romānam. Bet lai! Nekad vēl nav bijis tik daudz saules un tik daudz smaržu gaisā. Un nekad tā nav sāpējusi sirds!” 

1931.g. 21. janvāris. Austra Skujiņa māsai Hertai viņas kāzu priekšvakarā: “Romāns man vēl nav uzrakstīts pat ne pusē, tā ka naudu nekur nevaru dabūt. ‘Jaunākās Ziņās’ aizliegts dzejas drukāt, bet ‘Sociāldemokrāts’ maksā tikai 10 santīmus rindā. Kauns atzīties, Hertiņ, bet es bankrotēju un nekādā gadījumā nevaru Tev to dāvanu nosūtīt. Pagaidi mazliet, kad mani apbērs ar rozēm un lauriem, un, ja ne to (kas nekad nenotiks), tad lūdz Svēto Mariju, lai izdzen no manas sirds mīlestību un es nemaksāju pus algu par istabu, kurā pāris vakarus nedēļā parādās kāds cilvēks, lai – aizietu un atstātu tikai skumjas un vientulību… Jo tagad tuvojas vēlēšanas pilsētas domē un Saeimā, šādi tādi darbi sabiedrības, valsts un velns zin kā vārdā, un prātīgi cilvēki nedomā vairs par dzejām un hiacintēm.”

1932.g. 13. jūnija nakts. Ceļā uz mājām Raiņa un Brīvības bulvāra stūrī Austru Skujiņu aiztur policists, pieprasot uzrādīt personas apliecību. Pases viņai līdzi nav, un policists piedāvā ‘labprātīgu vienošanos’, citādi iecirknī tikšot sastādīts protokols ‘par nodarbošanos ar prostitūciju nakts laikā’. Policista šantāža turpinās vairākas dienas, draudot ziņot uz Zemkopības ministriju, kur Austra Skujiņa strādā par mašīnrakstītāju, un panākt viņas atlaišanu. Galu galā pēc paziņu ieteikuma dzejniece iesniedz sūdzību prefektam. Policists Saltups zaudē vietu, bet incidents nonāk avīžu slejās. 

1932.g. nakts no 4. uz 5. septembri. Daugavas dzelmē Austra Skujiņa pati pārcērt sava likteņa mezglu…

1932.g. 6.septembrī laikraksts ‘Pēdējā Brīdī’: “Vakarrīt agri ziņots policijai, ka pie AB dambja Daugavā uzpeldējis kādas sievietes līķis, kas vēlāk izrādījās jaunās, apdāvinātās dzejnieces Austras Skujiņas jau nedzīvais ķermenis. Noskaidrojot tuvāk lietas apstākļus, konstatēts, ka 23. g. vecā Skujiņa izdarījusi pašnāvību, labprātīgi ielecot Daugavā. Turpat notikuma vietas tuvumā uz kuģa piestātnes trepītēm arī atrastas slīkones atstātās mantas – tumšs vatēts mētelis ar tikko manāmām sīkām rūtiņām, brūns portfelis ar monogrammu A.S., dokumenti u.tml. 

Līķi tūliņ nogādāja pilsētas morgā, kur tam paredzēta sekcija. Dzejnieces traģiskais solis pārsteidza kā tuviniekus, tā sabiedrību. Pēc dažām pazīmēm, Austra metusies Daugavā jau svētdienas rītā pirms plkst. 5, kad vēl viņas māsai Rūtai turpinājās kāzu mielasts ar Dailes teātra aktieri Filipsonu, kas sākās sestdienas vakarā. 

Mūsu līdzstrādnieks vakar ieradās nelaiķes dzīves vietā Klostera ielā 19, kur taisni blakus Saeimai Romas katoļu baznīcas garīdzniecības namā dzejniece ieņēmusi pilsētas darbinieka Jēgera dzīvoklī nelielu istabiņu. Dzejnieces puritāniski iekārtotā istabā pie sienas spožs Latvijas armijas virsnieka zobens, pie kā nokarājas pāris sārtas vītušas rozītes. Tas izrādās viņas brāļa Arvīda kādreizējais piederums, kurš arī dzīvi noslēdzis traģiski. 1927.g. 17. martā viņš, Arv. Skujiņš, 7.Siguldas kājnieku pulka leitnants, atrasts Latgalē, Liepnā, nošāvies. Arī viņš, tāpat kā māsa Austra, nav atstājis pēc nāves nekādas vēstules, kas noskaidrotu pašnāvības iemeslus. 

Nelaiķes dzejnieces istabā tikai vēstule ar 10 Ls papīra zīmi un kāds vīšķīts ar metāla naudu, ko mirusī lūdz nodot dažām personām – parādu nokārtošanai. Austra Skujiņa atstājusi uz galda arī vairākas grāmatas ar atzīmi, kam tās pieder, resp. no kā dzejniece tās paņēmusi lasīšanai. 

Istabas stūrī uz postamenta zem sakaltušiem viršu ziediem novietots mazs Budas tēls un Tokanagas romāns vācu valodā ‘Iela bez saules’. Nelaiķes dzīvoklī vēl pie sienas pie kādas mistiskas pastkartītes Austras pašrocīgi norakstītais Poruka dzejolītis ‘Kad būs asras izraudātas’, kura pirmais pants, kā zināms, noslēdzas ar drūmo ‘Mani apņems nāves miegs’. Virs kušetes, kur dzejniece gulējusi, istabā pie sienas kāds vērtīgs Madonnas tēls, bet pie pretējās sienas somu duncīts un atkal kaltuši ziedi. Uz palodzes tikai viens neliels puķu pods ar kaktusu. 

Viss tas norāda uz aizgājušās trauslo dvēselisko raksturu ar zināmu mistisku tendenci, kaut nelaiķe bijusi sociāldemokrātiska darbiniece”. 

1932.g. jūlija beigas. Iznāk žurnāla ‘Domas’ 7. numurs, tajā Austras Skujiņas pēdējais iespiešanai nodotais dzejolis ‘Ceļā uz karātavām’ ar noslēguma rindām: 

“Aiz priedēm debesmalā nedziest blāzmas svece, kaut zaros nakts… Tā mūžiem cauri degt prieka gavilēs un kvēlot moku sārtos kaut ļauts! Pie karātavām mani gaida bende.”

Godīguma un Patiesīguma, Sapņu un Mīlestības, Nezināšanas un Izlikšanās, Vientulības, Bezcerības un Izmisuma, Vīrišķības un Varonības laikmets nav pagājis. Godīgumu un Patiesīgumu esam atstājuši savai Vientulībai, Sapņus esam paturējuši sev, Mīlestību atdevuši gadījumam, un Nezināšanu, Bezcerību un Izmisumu slēpjam no visiem.  Un klusējam un turpinām nest, jo mums ir iestāstīts, ka Nezināšana un Izlikšanās ir Vīrišķība un Varonība (I.V.): 

“Par sejām tām, ko apmirdzēs reiz spuldzes, ielu takts, kas nāks un mīlēs, pievilsies, no gala atkal sāks, vējš dziesmu dzied.” 

About basicrulesoflife

Year 1935. Interests: Contemporary society problems, quality of life, happiness, understanding and changing ourselves - everything based on scientific evidence. Artificial Intelligence Foundation Latvia, http://www.artificialintelligence.lv Editor.
This entry was posted in All Posts, Happiness and Quality of Life. Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s