Nepietiekama informētība

Mēs dzīvojam nepietiekamas informētības apstākļos

Mūsdienīgā skatījumā cilvēks ir tūkstošiem gadu ilga evolūcijas procesa gadījuma notikumu veidojums. Ja nelietojam pirmatnējo cilšu ticējumus un mūsdienīgas fantāzijas, bet tikai to, ko redz, pārbauda un pierāda mūsdienu zinātne, tad mēs sevi redzam kā cilvēkveidīgo primātu pēcteci, kas sev līdzi nes daudzas šo primātu īpašības, ļoti daudzas, varam teikt – visu primātu vēsturi. Tas nozīmē, ka mēs neesam pilnīgi – mēs esam viegli ievainojami, mēs slimojam, novecojam un mirstam. Un ne tikai. Par savas dzīves piepildījumu, par savām zināšanām un dzīves jūtu vēsturi mēs varam teikt to pašu – nezinājām, nepratām. Dzīves laikā mēs kļūdāmies, sāpam un ejam bojā.

 Mēs zinām, cik nedaudzi cilvēki par sevi, par savu dzīvi var teikt – jā, es biju, es esmu laimīgs, man izdevās nodzīvot sakarīgu dzīvi. Nereti par sevi, par savu rīcību, par savu iepriekšējo dzīvi mēs sakām, ka to iepriekš nevar zināt un saprast, ka to vispirms ir jānodzīvo.  V. Kairišs, Kultūra, Diena, 6.09.03 raksta:

Tie ir tik nopietni jautājumi, uz kuriem labāk vispār neatbildēt, lai neizliktos par pēdējo muļķi. Nopietni jautājumi – tā ir visa dzīve. Lielos jautājumus var atrisināt, tikai dzīvojot.

Vai arī Zenta Mauriņa:

Ko nozīmē mana drosme staigāt pašai savu ceļu, ja ceļa nemaz nav? 

Vai arī  Oļģerts Kroders pēc nāves izdotajā grāmatā dažos vārdos pasaka galveno savas dzīves pieredzi: „dzīvei jēgas nav”. 

 Vai tā ir? Vai mēs, cilvēki, esam nolemti vispirms nodzīvot, un pēc tam – uzzināt, kā vajadzēja dzīvot, un sākt kaut ko saprast? Vai arī nākt pie slēdziena, ka dzīvei jēgas nav? Vai šī nolemtība ir mūsu dzīves neatņemama sastāvdaļa? Ko par to saka mūsdienu zinātne?

            Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, sāksim ar dažiem pamatjēdzieniem.

1. Cilvēka apziņa ir informācijas apstrādes mašīna, bijušais ESTI direktors E. Jakubaitis būtu teicis – galīgais automāts. Tā ir informācijas apstrādes mašīna, kuras iespējamo stāvokļu skaits, tāpat, kā jebkuram cilvēku izgatavotam datoram, ir galīgs, ierobežots. Piemēram, spēļu kauliņam ir 6 stabili iespējamie stāvokļi, trīsstūra piramīdai – tetraedram – tikai 4, bet skaitļošanas mašīnas atmiņas pamatelementam – trigerim – tikai 2. Dabīgi, ka ar cilvēka atmiņu ir tāpat: tajā ir galīgs neironu skaits, tādēļ tai ir galīgs iespējamo stāvokļu skaits.

            2. Otra informācijas apstrādes mašīnu, robotu un arī cilvēka apziņas īpašība ir tā, ka šo mašīnu izpildmehānismu rīcība nav mistiska, nav patvaļīga, bet ir atkarīga tikai no tā, kādas programmas un informācija tajās ir ielikta. Tie, kas lieto mobilos tālruņus, satelītuztvērējus, medicīnisko aparatūru, moderno audio aparatūru, aviācijas trenažierus vai  vienkārši – personālos datorus, labi zina, kā šo mašīnu ‘uzvedība’ – ātrdarbība, uz displeja rādītie paziņojumi, attēli un izpildmehānismiem dotās komandas ir atkarīgas tikai no šo mašīnu iekšējām programmām. Ja tās ir veiksmīgas un inteliģentas, tad ar tādām mašīnām ir patīkami strādāt, mēs sakām, ka tās ir saprotamas bez sarežģītu instrukciju lasīšanas, tās ir ‘user friendly’,t.i.,  lietotājam draudzīgas.

 3. Trešā cilvēka apziņas īpašība ir sarežģītāka. Signālu pārvades ceļi jeb saites starp smadzeņu neironiem nav determinētas, bet aprakstāmas ar varbūtību sadalījumiem, kurus iespaido mācīšanās, ierastu situāciju atkārtošanās un no dažādiem ķermeņa orgāniem saņemtie elektriskie un ķīmiskie signāli. Piemēram, emociju iespaidā ‘mašīnas’ rīcību nosaka nevis loģiskā domāšana un situācijas analīze, bet iepriekšējās pieredzes izveidotie emociju šabloni. Tāpēc cilvēki nereti rīkojas mums nesaprotami, šķietami neadekvāti.

Bet ar to vēl cilvēka apziņa nav aprakstīta. Vēl paliek jautājums: vai mūsu domāšana ir ierobežota tikai ar smadzenēs ielikto informāciju? Par mūsu smadzenēs ielikto informāciju saka, ka to veido gēni × audzināšana. Bet vai tas ir viss? Vai mūsu domās var būt kaut kas cits, iepriekš nezināms, kaut kas tāds, ko mēs tur nekad neesam ielikuši? Vai mūsu apziņā nav nekā mistiska, nezināma un nesaprotama?

Pamatā, aksiomu līmenī atbilde ir vienkārša: apziņā ir tikai tas, kas tur ir ielikts, ieveidots. Pie pēdējā, pie veidošanas, piedalās indivīds, katrs apziņas īpašnieks. Tikai pēdējos gadu desmitos zinātnieki ieraudzīja, ka apziņā notiek informācijas jaunrade.

tas notiek, kā notiek jaunrade cilvēka apziņā? Cilvēka atmiņā dzīves laikā ierakstās visdažādākie notikumi un situācijas. Bez tam vēl, izmantojot smadzeņu vielas fluktuācijas,  apziņa var ‘izdomāt’, izfantazēt jaunas situācijas.  Kad tai jārisina kāds uzdevums, tad tā aplūko šo notikumu un situāciju varbūtību sadalījumus un izpilda ‘dabisko izlasi’ – atmet realitātei vai tālākai rīcībai nederīgos rīcības veidus, un, vairāk vai mazāk apzināti, pieņem lēmumus. Izmantojot informācijas teorijas formulas, var parādīt, ka šādā veidā cilvēka apziņa ģenerē informāciju jeb izpilda informācijas jaunradi. Piemēram, zinātnē, izdomājot jaunas hipotēzes, kas skaidro kādus novērojumus vai eksperimentus. Vai arī, mākslā, izdomājot kādus nebijušus notikumus vai sižetus. Bet arī šajos procesos pamatlikums paliek spēkā – cilvēka apziņā ir tikai tas, kas tajā dzīves laikā, ģenētiskā mantojuma un apkārtējās vides iedarbes ceļā ielikts, un jaunrades ceļā iegūts. Un nekas vairāk, nekādas mistikas. Nekādi mistiski spēki vai lauki.

 Vai cilvēka apziņā jaunradītā informācija ir kaut kas pilnīgi, radikāli jauns, tāds, kas nekad nav bijis visā Universā? Viela, process vai doma, kas līdz šim nekad un nekur nav bijusi? Jā, nereti tā tas arī ir. Patentu nozarē par jaunradi saka – izgudrojums ir izdarīts tikai tad, ja pieteikumā ir kaut kas būtiski, globāli jauns. Bet dažreiz mēs radām kaut ko tādu, kas ir jauns tikai priekš mums. Tā tas notiek tad, kad mēs atklājam to, kas kādreiz jau ir bijis, piemēram, kādas bojā gājušas civilizācijas vai kultūras darba paņēmienus, zāles kādu slimību ārstēšanai vai senas atziņas un domas. Ir iespējams, ka citi cilvēki šo izdarīto ‘atklājumu’ jau sen zina, pazīst un varbūt pat lieto. Bet priekš jaunizgudrotāja viņa izgudrojums ir jaunrade.

Par mūsu jaunradi var teikt, ka mēs esam kā bērni, kas no Visuma vielas rotaļu klucīšiem – molekulām, atomiem un enerģijas stāvokļiem savā iztēlē un dzīvē saliek kopā aizvien jaunas bildītes un mājas.

Izdarīsim īsu kopsavilkumu.

Cilvēka apziņai ir galīgs iespējamo stāvokļu skaits, tajā ir tikai tā informācija, kas tajā ielikta vai izveidota, jaunradīta, izmantojot agrāk no gēniem un no apkārtējās vides saņemto.

Cilvēka apziņai nav nekādu mistisku informācijas uztveres vai iegūšanas veidu.

Cilvēka apziņas darbību var saprast, izmantojot vienkāršus informācijas teorijas likumus. Cilvēka apziņas darbību var mainīt, apzināti mainot tās saturu.

             Šo galīgo automātu teorijas pamatprincipu  pieņemšana un pielietošana cilvēka rīcības izpratnē ved pie visai radikāliem slēdzieniem par mums pašiem, par mūsu rīcību mūsdienu dzīves apstākļos. Kanādas Toronto universitātes zinātnieks Keits Stanovičs grāmatā Robotu dumpis raksta, ka pirmo reizi cilvēces vēsturē mums parādījusies iespēja ieraudzīt savas apziņas, savas iekšējās pasaules ‘vadības sviras’, saprast to darbību un sākt ar to palīdzību veidot laimīgāku dzīvi. Autors raksta: Tikai ieraugot sevi kā robotus, mēs varam sākt veidot priekšstatu par sevi. Šī unikālā spēja piemīt tikai cilvēkiem:   veidot savu dzīvi,  izmantojot racionālu sevis vadīšanu.

             Viens no stiprākajiem slēdzieniem ir atziņa, ka cilvēka apziņas darbības izpratnei vairs nav vajadzīga māņticība un mistika. Bet tiklīdz kā no galīgajiem automātiem  nonākam pie cilvēka, tā daudzi šos pamatlikumus vairs negrib lietot, bet dod priekšroku mistikai un māņticībai. Piemēram, viens no RTU pasniedzējiem šīs esejas autoram reiz sacīja: Senie latvieši jau pirms vairākiem gadsimtiem zināja, kur paliek cilvēka dvēsele pēc nāves – tā kļūst par veli.  Bet mēs šajā jautājumā paliksim pie tā, ko var novērot un pārbaudīt.

             Simtiem un tūkstošiem paaudžu laikā visās tautās un kultūrās iepriekšējā paaudze nodod nākamajiem savu pieredzi, savas zināšanas un prasmes, savus priekšstatus, ticējumus un aizspriedumus. Bērni saņem pasakas un pieaugušo skaidrojumus, jaunieši saņem skolas gudrības un pamazām sāk apgūt priekšstatus par to, kas ir pieaugušo dzīve. Un paši gūst pieredzi, tajā piedaloties. Un nepaiet ilgs laiks, kad viņi jau it kā pašsaprotami kļuvuši par pieaugušiem un sāk dzīvot. Un visu to viņi dara  pirmo reizi.

            Nu un?, jūs teiksit, Kas par to? Viss taču notiek! Tā jau arī ir, bet šeit viens jautājums – ? Tas, ka visi cilvēki bērnībā un jaunībā daudz ko dara pirmo reizi, liek domāt, ka cilvēka apziņā un emociju pasaulē pirms tam nav pieredzes, kas teiktu, kā jārīkojas jaunajā situācijā. Vai mēs varam sagatavot savus pēcnācējus visam jaunajam, ar ko viņiem nāksies sastapties? Vai tas mums pietiekami labi izdodas? Daudzi cilvēki dažādos dzīves posmos par sevi saka: Cik es biju naivs! Es to nezināju. Kā gan es to varēju zināt!

Šeit esam spiesti ieraudzīt, ka skola un sabiedrība nav cilvēku pietiekoši sagatavojusi un šādiem cilvēkiem atliek sev vīrišķīgi teikt: Nu ko, neko nevar darīt, pats vainīgs.  Dzīves laikā mēs daudzi ieraugām, ka nezinājām, nebijām sagatavoti, kļūdījāmies.

 Vai šodien ir iespējams jaunos cilvēkus sagatavot dzīvei labāk? Domāju, ka – jā. Izklaides un datorkariņu vietā var izgatavot aviācijas vai kosmosa kuģu vadības programmām līdzīgas programmas – dzīves trenažierus, kuros apmeklētājs piedalās notikumos, kļūdās vai uzvar, un piedzīvo dziļas emocijas un … mācās no savām kļūdām.  Dzīves trenažierus, kuros notikumi un spēles noteikumi maksimāli pietuvināti reālajai dzīvei.

 Man var iebilst, ka visas pasaules rakstnieku sarakstītie darbi ir šādi ‘dzīves trenažieri. Bet izrādās, ka tā tam vajadzētu būt, tā tas varētu būt, bet tā tas ir tikai daļēji. Nekavēšos tagad pie tūkstošiem pasaules daiļliteratūras darbiem, aplūkosim tikai pāris piemēru. Osvalda Zebra stāsti ‘Brīvība tīklos’. Aprakstītie notikumi nepārprotami traģiski un nosodoši rāda, kā ir un kā nevajadzētu būt. Bet iztrūkst otra daļa: kā var būt, kā ir skaisti un pareizi. Šī otra daļa ir vajadzīga, lai mēs ieraudzītu savu niecību, lai mums kļūtu pašiem sevis žēl. Ko rakstīt un ko nerakstīt ir autora izvēle, bet es tikai saku, kas ir nepieciešams, lai lasītājs varētu mācīties.

Var jau var sacīt, ka visiem autoriem nav jāraksta par to, kā vajadzētu būt. Var jau parādīt, kā ir slikti un nepareizi, pieņemot, ka lasītājs to, kā ir pareizi, zina pats, ka tas ir vispārzināms. Izrādās, ka ja pagājušos gadsimtos daudziem šķita, ka viņi zina, ‘kā ir pareizi’, tad par šodienas ātri mainīgo laiku gan jāsaka, ka to, kā šodien ‘ir pareizi’, zina visai nedaudzi pasaules izglītotākie cilvēki, un tad arī – nepilnīgi. Tādēļ var teikt: ja mākslinieks grib, lai viņa darbs dzīvotu ilgāk par viņu pašu, tad tajā jāieliek ilgstošākas vērtības.

 Vēl piemērs, filma ‘Samsara’. Mūsu dzīves un pasaules skaistums parādīts, un … kā mēs steidzamies …. aizvien ātrāk. Brīžiem mūsu steigu autori parāda paātrinātā tempā, un tas izskatās gandrīz smieklīgi. Ja nebūtu pašnāvnieciski traģiski, bez jēgas, satura un mērķa apzināšanās. Turam dzīvniekus šauros sprostos, kā bioloģiskus automātus izmantojam viņu vairošanās un izdzīvošanas instinktus, un masveidīgi nobarojam, nokaujam, sadalām un apēdam. Bez tam vēl filmā parādīts, kā izskatīsies Zeme, kad mūsu šeit vairs nebūs.

Un to, ko filmā ierauga mūsu sabiedrība, pasaka mūsu kino kritiķi Naumanis un Rietuma ‘Kultūras dienā’: „bezideoloģiska  filma, kurā parādīts tikai pasaules skaistums”. Ir iznācis tā, ka sabiedrības pārstāvji, kuru uzdevums ir ieraudzīt un pateikt līdzcilvēkiem, neieraudzīja  pašu galveno: ja mēs neieraudzīsim savu bezmērķa skrējienu, mēs iesim bojā. Filmas autori apzinās un parāda, bet sabiedrība neierauga, neatpazīst, neprot izlasīt.

 Plašāk skatoties ieraugām, ka pagājušo gadsimtu autoru mākslas darbi kā šodienas modernās, komplicētās ‘dzīves trenažieri’ der nepilnīgi, jo viņu laika kultūrā nebija šodien nepieciešamo zināšanu.

 Ar šodienas autoru darbiem nav daudz labāk: jaunākās informācijas un evolūcijas teorijas atziņas par cilvēka būtību zina visai nedaudzi, šīs atziņas reti vai nepilnīgi māca skolās. Ir izveidojusies īpatnēja situācija: tikai ar vārdu un skaistumu apdāvinātie nedzīvo zinātnieku vidē un ir spiesti nodzīvot savu dzīvi bez cilvēka esības pamatu apzināšanas. Šādu mākslinieku (rakstnieki, aktieri) mums ir daudz un, vai arī, kā Austra Skujiņa, pasaka mums, ka dzīve varētu būt pasakaini skaista, bet tāda tā nav (skat. eseju ‘Austra Skujiņa – laikmeta spogulis). Viņi spēj veidot skaistus un traģiskus mākslas darbus, bet bez cilvēku esības pamatiem. Precīzāk būtu teikt, ka viņi izmanto tās cilvēku esības izpratnes, kādas var izveidot viens indivīds savā sociālā vidē.

             Mūsu skolās pēdējos gados vērojama interesanta tendence: bērnu apziņā netiek ieveidota izpratne, izjūta par savas rīcības nozīmīgumu, par to, kā katra indivīda dotā momenta rīcība atstāj neizdzēšamu iespaidu uz visu viņa dzīvi.

Padomju sistēma bija līdzīga – tā nebalstījās uz reālo cilvēku dabu, bet piedēvēja cilvēkiem tādas īpašības, kādas evolūcija viņiem nav iedevusi. Piemēram, mēs zinām, ka padomju sistēma vismaz deklarāciju līmenī mēģināja īstenot principu „no katra pēc viņa spējām, katram pēc viņa darba” un mēģināja pietuvoties principam „no katra pēc viņa spējām, katram pēc viņa vajadzībām”, un, ka tas nestrādāja. Kur bija kļūda, kāpēc nestrādāja? Sistēmas ideologi bija ignorējuši vienu no svarīgākajām cilvēka īpašībām – ņemt arī tad, kad tas izdzīvošanas nodrošināšanai nav vajadzīgs. Mēs zinām, ka evolūcijas galvenais darbarīks un dzinējspēks ir katra indivīda izdzīvošanas apdraudējums. Tie nav tukši vārdi – pie tiem, kuri mūsu kultūrā pieejamos brīdinājumus neņem vērā, evolūcija pielieto arī izkapti.

 Tādēļ sabruka iepriekšējā sistēma un tādēļ mēs šodien dzīvojam sabiedrībā, kurā ne tikai ņem vērā šīs cilvēka īpašības, bet kura uz tām balstās.

 Pēdējos gados skolās bērnu apziņā tiek izveidota falša nesodāmības izjūta, kas viņiem neļauj izveidot piesardzību un atbildību par katru savu soli – apziņu, ka katra izvēlētās rīcības ceļa galā stāv dabiskā izlase ar atvēzētu izkapti. Mazvērtīgas, nepiepildītas, tukšas dzīves veidā, ar lētiem un vulgāriem gaumes, domu un rīcības šabloniem pildītas dzīves veidā, un, visbeidzot, alkohola un narkotiku dvingā brīžiem cietumos pavadītas dzīves veidā.

            Evolūcija cilvēkus ir veidojusi tā, ka viņi bīstas un izvairās no pārkāpumiem tikai tad, ja redz atvēzēto izkapti – pa miskastēm rakņājošos cilvēku, uz ielas sakņupušu ubagu, piedzērušos un pažobelēs nosalušu cilvēku. Galvenais evolūcijas arguments ir nevis cilvēka tiesības, bet – labklājības un izdzīvošanas apdraudējums. Patreizējā pieredze nereti rāda, ka mūsu skolās bērni cilvēka tiesības ir apguvuši kā kaut ko automātiski un pašsaprotami darbojošos, bet nevis – kā trauslu cilvēku kultūras sasniegumu, par kura saglabāšanu nepārtraukti jārūpējas.

Daudzi mūža vidū vai otrā pusē ierauga, ka ne vienmēr  pratuši izveidot savā dzīvē lielu mīlestību, veiksmīgu ģimeni un bērnus. Daži ierauga, ka ir kļuvuši atkarīgi – no alkohola, narkotikām, azartspēlēm, pornogrāfijas, neizkopta seksa vai ir vienkārši nolemti skriet cauri dzīvei, sevi nezinot un nesaprotot, strādāt, meklēt un neatrast. Dažiem no viņiem, mazākumam, izdodas sevi un savu dzīvi mainīt, izlabot – paklausieties tik dažādus bijušo atkarīgo raidījumus. Vai palūkojieties tik uz dažādām reliģiju kopienām, dianētikas centriem, atturībnieku klubiem un citiem sevis pārtaisītājiem. Viņi ir sevi, savu nezināšanu ieraudzījuši un izrāpušies. Bet nezinātāju un nepratēju vairākums ir nolemts klusēt,  piecelties nevarēt un eksistēt turpināt. Sakostiem zobiem, ar vienīgo mierinājumu, ka daudziem ir vēl sliktāk. Vai nav dīvaini, ka mums ir daudz apkārtējās vides aizstāvju, bet nav cilvēku aizstāvju?

            Otra, mazākā daļa, ir cilvēki, kas paši sev nesaka, ka nav zinājuši, ka ir kļūdījušies. To par viņiem saka sabiedrība, tās uzraudzības un palīdzības iestādes, kas cenšas neveiksmīgajiem palīdzēt, tos sodīt un pāraudzināt. Šīs otras grupas pārstāvji bieži nemaz nezina, kāpēc viņi ir kļūdījušies un labāk nevarējuši. Viņi neapzinās, ka viņi sevi nezina, nepazīst un nesaprot. Viņi, atbilstoši saņemtajai un arī nesaņemtajai izglītībai, ir nolemti rīkoties saskaņā ar savas sociālās vides domāšanas, jūtu un rīcības šabloniem. Un, ja viņi kādu nosoda vai par savas dzīves nepilnīgumu apsūdz, tad tā ir valdība un citi cilvēki. Un pats fantastiskākais, ka daļēji viņiem ir taisnība. Kā tā? Pie tā tad arī pakavēsimies.

             Minēto galīgo automātu teorijas pamatprincipus var izteikt vienā teikumā, proti, cilvēka rīcību neveido mistiski procesi, bet – tikai tas, kas apziņā ielikts vai jaunrades ceļā radīts. No šīs vienkāršās domas mēs iegūstam visai radikālus slēdzienus par mūsu sabiedrību.

  1. Sabiedrība savu indivīdu apziņā neveido objektīvu ārējās pasaules attēlu: mēs esam bioloģiskas būtnes homo sapiens  pēcteči ar primātu instinktiem un trejādām smadzenēm[1], pie kam galvenais indivīda rīcības noteicējs ir limbisko smadzeņu vajadzību piepildīšana.
  2. Sabiedrība neveido indivīdiem iespēju sevi saprast, balstoties uz mūsdienīgām zināšanām, un tas nepalīdz veidot kaut cik veiksmīgu personīgo dzīvi un personīgo laimi. Tā vietā cilvēku apziņa tiek pildīta ar šķietami nekaitīgiem pirmatnējo cilšu ticējumiem (astroloģija, zīlēšana, dažādas ‘modernas’ mācības par nezināmām enerģijām un laukiem), dažādu reliģiju pasaules radīšanas un uzbūves ēkām, un, visbeidzot, morāles un ētikas pamatiem, kam maz sakara ar īstenību, kam ir tikai lozunga loma, kurus sabiedrība masveidīgi neievēro. Neskatoties uz to, ka Satversme paredz, ka reliģija no valsts ir šķirta, mūsu valsts skolās mācītā ētika balstās uz reliģiskiem mītiem.
  3. Sabiedrība neizveido indivīdiem iespēju sevi apzināti attīstīt un veidot, balstoties uz augstāk minētām izpratnēm.
  4. Sabiedrība neizveido iespēju indivīdiem veidot laimīgu laulības un ģimenes dzīvi, jo nemāca tiem zīdītāju emociju pasaules veidošanās bioloģiskos, evolūcijas veidotos pamatus. Valsts izglītības sistēma dzīvesbiedra meklēšanu atstājusi komercstruktūru vai neprofesionāļu amatieriskai izpildei.
  5. Kas atliek tiem, kas pie sevis ieraudzījuši šīs izglītības iztrūkumu? Tad, kad mēs ieraugām, ka paši neesam pietiekami labi zinājuši un  mācējuši, mēs varam ieraudzīt iespēju un pienākumu dot saviem bērniem to, kas mums pašiem visvairāk ir pietrūcis. Jo kas gan vēl labāk par mums var to zināt?
  6. Tad, kad mēs ieraugām, ka savu dzīvi esam nodzīvojuši nepilnīgi un pat nepareizi, tad varam to sākt veidot pa jaunam, atbilstoši tām zināšanām un izpratnēm, kuras mums šodien ir pieejamas.

 Kādas tad ir tās jaunās zināšanas un izpratnes? Tās ir zināšanas par to, kas veido mūsu iekšējo pasauli, mūsu domāšanas un jūtu telpu. Palūkojoties uz mūsdienu masu informācijas līdzekļiem, mēs ieraugām neskaitāmus iekšējās pasaules veidošanas piedāvājumus: tie ir vienkārši un labsirdīgi ieteikumi, kas bieži nebalstās uz realitāti, bet gan – uz mūsu kultūras šabloniem, tās ir Austrumu un Rietumu reliģijas, jogas mācības, zintnieku un dievturu mācības. Palūkojieties tik, piemēram, uz ‘Delfu’ portālu: tur nereti redzam morālei un reliģijām pāri stāvošus pavīpsnātājus, un viszinošus un mazliet ciniskus reālās pasaules zinātājus un sapratējus. Un meitenes, kas nra ‘Dienasgrāmatās’ raksta skaistu un sāpīgu dzeju un esejas.

            Visas šīs iekšējās pasaules pozīcijas dod iekšēju stabilitāti un sakarīgu, nepretrunīgu ārējās pasaules izpratni. Kāds teiks: Tā ir uzskatu dažādība, un lai taču katrs dzīvo ar tādiem uzskatiem, kādi viņam patīk. Vai tad te ir kādas problēmas?

             Izrādās, ka dažas problēmas ir un tās ir prozaiski vienkāršas. Tikmēr, kamēr mūsu iekšējās pasaules spriedumi ‘izskaidro’ un ironiski komentē ārējās pasaules notikumus, tikmēr viss izskatās varen braši un pārliecinoši. Bet tad, kad mēs savas iekšējās pasaules šablonspriedumus pielietojam savas personīgās dzīves veidošanā, tad vairāk kā puse no mūsu noslēgtajām laulībām tiek šķirtas, un mēs vairojam sev līdzīgus neveiksmīgai dzīvei sagatavotus bērnus, kas ir nolemti nest šo nevarēšanu tālāk.

             Un mēs, galvenās darbojošās personas, retāk ieraugām savu nezināšanu un neprasmi, bet, šķiet, ka biežāk vainojam citus cilvēkus, apstākļus, sagadīšanos, valsti, sabiedrību. Par ko tad vainojam? Par to, ka mēs nezinājām, mums neiemācīja, neiedeva to, ko mums vajadzēja zināt. Un tā turpinām paaudzēm ilgi. Vai no šī apburtā loka ir izeja? Jā, mūsdienu zinātne dod izeju. Tā mums saka, ka tagad, pirmo reizi cilvēces vēsturē mums ir radusies iespēja ieraudzīt savas iekšējās pasaules vadības sviras, saprast, kā tās darbojas, un sākt sevi veidot un vadīt. Neizmantojot nedz Freida sacerējumus par ‘Edipa kompleksu’, nedz reliģijas paziņojumus par ‘iedzimto grēku’, nedz pagājušo gadsimtu morāles paziņojumus par to, ka  ‘palūkoties uz sevi no mūžības viedokļa’ mums nav lemts. Tā raksta Andris Rubenis 1997.g. izdotās  grāmatas Ētika XX Gadsimtā 27.lpp.

            Kas ir šīs sviras? Kur ar tām iepazīstina? Šīs ‘sviras’ ir mūsdienu evolūcijas teorija un medicīna, kas māca, kas ir mīlestība un kā tā mūsos darbojas, kādas trejādas smadzenes evolūcija mūsos ielikusi, mums mantojumā iedevusi. Šīs sviras ir mūsdienu kosmoloģija, kas ļauj mums paskatīties uz sevi lielā laika un telpas mērogā, un, visbeidzot, tā ir informācijas teorija, kas ļauj ieraudzīt mūsu vietu, mūsu esības jēgu un to, kā mēs jau tagad mūžīgi dzīvojam tālāk nodotajā informācijā un personīgi dzīvosim tuvākajā nākotnē..

            Ieraudzīt šīs sviras nozīmē ieraudzīt sevī darbojamies bērnībā ieveidotos šablonus. Ģenētiķi tos sauc par kultūras mēmiem. Tie ir vietējās kultūras veidoti uzskatu, izpratnes, emociju un izturēšanās šabloni, kurus cilvēki apgūst bērnībā un ir nolemti lietot visu mūžu. Piemēram, tā ir nepieciešamība sevi apliecināt, braucot ātrāk par citiem. Vai arī, piemēram, nepatika un pat naids pret jebkuru, kurš izsaka atšķirīgus uzskatus. Vai arī priekšstats, ka laimi veido seksa partneru skaits vai mantiskais stāvoklis. Un neprasme runāt emociju valodā un šo valodu dzirdēt tad, kad kāds ar mums tajā runā.

            Kur ar šīm svirām iepazīstina? Diemžēl, mūsu skolās šādā skatījumā – pagaidām ne. Var teikt, ka mūsu skolās pašlaik māca pelnīt naudu un … to tērēt. Varam sacīt, ka mūsdienu sabiedrība galvenokārt sagatavo strādniekus, amatniekus un aroda pratējus, bet to, kas katram dod vislielāko piepildījumu, to, ko sauc arī par laimi, atstāj amatieriskai pašdarbībai vai individuāliem meklējumiem un mēģinājumiem.  Un nemāca veidot un mēģināt nodzīvot sakarīgu, piepildītu dzīvi. Ar ko piepildītu? Ar izpratni par savu vietu esības ķēdē, ar skaistumu, harmoniju un dziļām emocijām.

            Es pirmīt teicu, ka tiem, kas savās neveiksmēs apsūdz sabiedrību un valsti, kaut kādā ziņā ir taisnība. Kādā? Tādā ziņā, ka tie, kas nolēma, ko mums skolā jāmāca, kaut kādā ziņā ir atbildīgi par saviem lēmumiem un to, ko mēs saņemtās un nesaņemtās izglītības iespaidā esam darījuši. Un laikam jau vienīgais, ko mēs varam darīt, ir, ieraudzīt, ka šodien mēs esam atbildīgi par to, ko un cik daudz  bērniem māca skolās. Pagājušajā gadsimta beigās zinātnē vēl nebija zināšanu, kuras domājoši cilvēki varēja likt sevis izpratnes pamatā, bet šodien – ir. Tas mums uzliek sevišķu atbildību.

            Otrs slēdziens, kuru var izdarīt tie, kas ieraudzījuši savu nezināšanu un neprasmi ir – sākt steidzīgi mācīties. Jo tā ir vienīgā iespēja, kā jau šodien mūsdienu pasaulē var dzīvot sakarīgu dzīvi.

Slēdzieni.

  1. Cilvēki visas dzīves laikā ir spiesti mācīties, mainīt savus priekšstatus un vērtības, un ieraudzīt, ka viņi nav bijuši pietiekoši izglītoti, nav bijuši pietiekami sagatavoti tām dzīves pārmaiņām, kuru saņēmēji un dalībnieki viņi ir bijuši spiesti būt.
  2. Tiem, kas to ieraudzījuši un apzinājušies, ir iespēja sākt mācīties sevi saprast un veidot, kaut ar nelielu nokavēšanos, sākt dzīvot pilnvērtīgāku dzīvi. Vidējais mūža palielinājums attīstītajās valstīs jau tagad atbalsta un nākotnē vēl vairāk atbalstīs šo tendenci – dos cilvēkiem iespēju aizvien lielāku mūža daļu nodzīvot, sevi saprotot.
  3. Par visu cilvēka dzīvi retoriski var teikt, ka mēs dzīvojam, mēs esam spiesti dzīvot nepilnīgas, nepietiekošas informētības apstākļos. Jo pēc notikušā vienmēr var teikt, ka būtu bijis labāk, ja mēs būtu vairāk zinājuši, būtu bijuši labāk sagatavoti.
  4. Galvenais cilvēka rīcības noteicējs ir nevis loģiskā prāta argumentētie spriedumi, bet gan – emocionālo vajadzību piepildīšana. Visbiežāk šī rīcība ir neapzināta. Ieraudzīt sevi kā zīdītāju evolūcijas produktu, kuram objektīvi piemīt zīdītāju-primātu īpašības, mūsdienu sabiedrību skolās visbiežāk nemāca un tādējādi neveido jaunā cilvēka spēju sevi saprast. Nemāca ieraudzīt, ka emociju pasaules vajadzību piepildīšana ir galvenais piepildītas, laimīgas dzīves noteikums, un nemāca to apzināti veidot.
  5. Izteikums, ka cilvēka apziņā nav pieredzes, kas teiktu, kā katram jārīkojas jaunā situācijā, ir pareizs tikai daļēji: cilvēka zemapziņā šī pieredze ir. Šī pieredze ir ģenētiski mantotie instinkti mūsu spēju un vajadzību veidā un gandarījumā par šo vajadzību piepildīšanu. Šai tūkstošgadīgajai pieredzei mēs drīkstam uzticēties, izņemot tos gadījumus, kad ģenētiskās vajadzības ir sakropļojuši mūsu kultūras mēmi, piemēram, kad mūsos izveidota patoloģiska vajadzība pēc alkohola, narkotikām, azartspēlēm, bezsaturīgām izklaidēm, pornogrāfijas vai homoseksuālām attiecībām.
  6. Jau tagad ir iespējams labāk sagatavot nākošo paaudžu cilvēkus pilnvērtīgai un sakarīgai dzīvei. Tam vajadzīgās zināšanas ir pieejamas jauno zinātnes atziņu un izpratņu veidā. Tie ir informācijas teorijas, bioloģijas un evolūcijas teorijas pamatjautājumi, kas runā par cilvēka domāšanu, jūtām un rīcību. Šīs zināšanas ļauj saprast un izkopt mūsu ģenētisko mantojumu un saprātīgi to lietot.
  7. Harmoniska cilvēka iekšējās pasaules pamatā ir mūsdienīgas zināšanas par cilvēces esības pamatjautājumiem, kas domājošam cilvēkam ļauj apzināties savas emocionālās vajadzības, un ļauj lietot loģiski domājošo saprātu, lai plānotu un dzīves laikā šo vajadzību piepildīšanu sasniegtu. Ļaujot savlaicīgi izvairīties no mūsdienu sabiedrībā izplatītajiem kaitīgajiem aizspriedumiem, uzskatiem un piedāvājumiem.

Literatūra

  1. V.Kairišs, Kultūra, Diena, 6.09.03.
  2. Keith E. Stanovich,, The Robot’s Rebellion, The University of Chicago Press, 2005.
  3. Andris Rubenis. Ētika XX Gadsimtā, Rīga, 1997.g., 27.lpp.

[1] Pirmatnējās smadzenes, limbiskā sistēma un neokortekss. Pirmatnējās smadzenes vada neapzinātos ķermeņa procesus: sirdsdarbību, asinsriti, elpošanu, gremošanu, vielmaiņu, imūnfukciju u.c. Loģiski domājošās un valodas vārdos ‘runājošās’ smadzenes ir neokortekss, bet svarīgākās ir limbiskās jeb emociju valodā runājošās smadzenes, kas loģiskās valodas vārdus nesaprot un tiem neklausa.

About basicrulesoflife

Year 1935. Interests: Contemporary society problems, quality of life, happiness, understanding and changing ourselves - everything based on scientific evidence. Artificial Intelligence Foundation Latvia, http://www.artificialintelligence.lv Editor.
This entry was posted in All Posts, Happiness and Quality of Life, Human Evolution, Understand and Manage Ourselves. Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s