Postkoloniālisma Sindroms Latvijā.

Postkoloniālisma sindroms ir vairāk vai mazāk tipisks visām neatkarību atguvušām valstīm. Tam raksturīga plaša emocionāla amplitūda. No vienas puses tā ir eiforija, ko izraisa ticība, ka neatkarības atgūšana automātiski atrisinās visas agrākā režīma laikā samilzušās problēmas, no otras puses – ilūziju zaudēšana, vilšanās, pat depresija, atklājot, ka pie varas visbiežāk nonākuši iepriekšējā režīma demoralizēti cilvēki. Jo gan totalitārisma, gan koloniālisma apstākļos, kā to savulaik jau pārliecinoši aprakstīja Džavaharlals Neru, parasti izvirzījušies nevis godīgākie un principiālākie cilvēki, bet gan tieši otrādi – iztapīgākie bezprincipu ļaudis. Tomēr tie ir vienīgie jaunajā neatkarīgajā valstī, kam vispār ir jelkāda pieredze sabiedrības organizēšanā un vadīšanā.

1991. gadā, kad man gadījās pirmo reizi tikties ar kolēģiem no Londonas Universitātes Slāvistikas un Austrumeiropas institūta, vaicāju institūta direktoram prof. Maiklam Brančam: “Kā jums liekas, kad mēs sāksim dzīvot labāk, kā cilvēkiem klātos?” smaidot un ne brīdi nevilcinādamies viņš atbildēja: – “Tieši pēc 35 gadiem. Tāpēc, ka tad jūsu parlamentu sāks veidot cilvēki, kas dzimst tagad, neatkarības apstākļos”.

Nomācošu noskaņojumu rada arī atklājums, ka kapitālisms tā veidošanās stadijā nav īpaši humāns, bet uzreiz ielēkt pārticības sabiedrībā (“welfare society”) vienkārši nav iespējams. Tā, raksturojot pašreizējo situāciju Polijā M. Kruls, Varšavas Universitātes vēstures profesors, raksta: “Padomju tipa tautsaimniecības varēja izlikties par industriālās modernizācijas iemiesojumu, taču lielākajā daļā PSRS bijušo satelītvalstu marksistiski ļeņiniskā ekonomika ieslodzīja milzīgu skaitu cilvēku zemnieku saimniecībās. Šodien šī zemnieku rezerves armija rada visnopietnākos politiskos konfliktus, kādi vien redzēti Polijā kopš komunisma krišanas un laikā, kad tā cenšas kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti (1, 2)”.

Postkoloniālisma sindromam raksturīga arī dramatiska sociālo lomu maiņa, ko būtībā var saukt par dziļu identitātes krīzi. Tūlīt pēc neatkarības atgūšanas Latvijas pamatiedzīvotāji teorētiski kļuva par pilntiesīgiem savas zemes saimniekiem, bet pēckara ienācēji cittautieši no sev pierastā atbrīvotāju statusa teorētiski kļuva par kolonistiem. Abas iedzīvotāju grupas praktiski nebija gatavas šādai lomu maiņai. Latvijas neatkarība šoreiz bija atnākusi straujāk, nekā ļaudis bija gaidījuši.

1991. gada augusta pučs dažu dienu laikā šo jautājumu atrisināja. Pie tam par Latvijas neatkarību iestājās daudzi Latvijā dzīvojošie cittautieši, tāpēc tie sava neoficiālā statusa maiņu un diskusijas sabiedrībā par šo tēmu uztver ļoti sāpīgi. Vēsturiski šie cilvēki Latvijā bija nonākuši dažādi. Sākumā tie ieradās kopā ar padomju karaspēku Otrā pasaules kara beigās pilnīgā pārliecībā par savu atbrīvotāju misiju, toties vietējiem iedzīvotājiem tas bija kārtējais okupācijas karaspēks; tad sekoja atvaļinātās militārpersonas, kam gluži kā Senās Romas leģionāriem pēc izdienas ļāva apmesties plašās impērijas kolonijās.

Lietojot vēsturiski korektu terminoloģiju, tieši šos cilvēkus var dēvēt par kolonistiem. Tiem sekoja ekonomiskie bēgļi sākotnēji no kara un vēlāk – no nesaimnieciskuma izpostītajiem Krievijas reģioniem, kā arī cilvēki, kas te nonāca pēc augstskolu beigšanas ar darba norīkojumiem. Īpaši šis process pastiprinājās pēc 1959. gada, un to var dēvēt par Latvijas slēpto kolonizāciju. Kaut arī šiem cilvēkiem tika piešķirtas tādas privilēģijas, kādas nebija pamatiedzīvotājiem attiecībā uz valodas lietošanu, sadzīves apstākļiem, darba un karjeras iespējām, un daudzām citām jomām, viņus ieplūdināja tik lielā skaitā, ka vairs nespēja nodrošināt cilvēka cienīgus apstākļus arī viņiem – gadiem ilgā nīkšana kopmītnēs, komunālajos dzīvokļos un desmitiem gadu ilgās dzīvokļu rindas, faktiskais cilvēka beztiesiskums saskarē ar birokrātisko valsts aparātu utt. zināmā mērā satuvināja pamatiedzīvotājus un ienācējus.

Kaut gan būtiskas atšķirības psiholoģijā saglabājās. Tēlaini izsakoties, tā bija atšķirība starp graudu un dzirnakmens psiholoģiju.

Tieši tāpat kā graudi starp dzirnakmeņiem jūtās ne tikai Latvijas pamatiedzīvotāji, bet arī citu Austrumbloka valstu ļaudis, kaut arī tur kolonizācija bija vairāk garīga, nekā fiziska.

Šīs metodes izsmeļošu aprakstu sniedz rakstnieks, patlabanējais Čehijas prezidents Vaclavs Havels. Havels komunistu metodi apzīmē kā posttotalitāru, jo,  kaut gan tā bija totalitāra caur un cauri, tā vienmēr centās izlikties par kaut ko pavisam pretēju:

“Posttotalitārā sistēma pavada cilvēku katrā viņa solī, bet dara to ar uzvilktiem ideoloģiskiem cimdiem. Tāpēc arī dzīve šajā sistēmā ir pilnībā piesūkusies ar meliem un liekulību. Birokrātijai padotā valdība tiek saukta par tautas valdību. Strādnieku šķira tiek verdzināta strādnieku šķiras vārdā. Indivīda totāla degradēšana tiek dēvēta par visaugstākās pakāpes atbrīvošanu. Informācijas liegšanu sauc par tās pieejamību visiem. Varas pielietošanu manipulācijas nolūkos sauc par publisku varas kontrolēšanu un varas kaprīzu izmantošanu – par likumību. Kultūras apspiešanu dēvē par tās attīstību. Impērijas iespaida izvēršanās tiek izskaidrota kā atbalsts apspiestajiem. Domu brīvības paušanas aizliegums pārvēršas par vislielāko brīvības izpausmi. Smieklīgās vēlēšanas kļūst par demokrātijas viscēlāko paveidu. Neatkarīgas domāšanas aizliegšana kļūst par viszinātniskāko no pasaules uzskatiem. Militāra okupācija top par brālīgu palīdzību. Valsts iekārta ir sapinusies savos melos. Tādēļ tā ir spiesta viltot. Tā vilto pagātni. Tā vilto tagadni. Un tā vilto nākotni. Tā vilto statistiku. Tā izliekas, it ka tā nebalstītos uz policejiska aparāta, kam pieder visa vara un ko raksturo jebkuru principu trūkums. Tā izliekas, ka respektē cilvēktiesības. Tā izliekas, ka neviens netiek vajāts. Tā izliekas, ka ir visvarena. Tā izliekas, ka tā neizliekas” (3,24).

Galvenā atšķirība ienācēju un pamatiedzīvotāju psiholoģijā bija tā, ka pirmie šai ideoloģijai ticēja, bet otrie – neticēja. Tālākais jautājums – ja ticēja, tad tāpēc, ka bija izdevīgi tai ticēt vai arī sava naivuma un neizglītotības pēc? Šis ir ārkārtīgi delikāts jautājums un uz to pilnīgi atklāti var atbildēt tikai sirdī katrs cilvēks pats sev. Ja šī (ienācēju – I.V.) ticība bija īsta un neviltota, un nāca no nepietiekamas izglītības, tad tikai lieku reizi apstiprinās fakts, ka Krievija vairumā gadījumu kolonizēja kaimiņu teritorijas, kuras bija sasniegušas augstāku attīstības un izglītības līmeni nekā tā pati.

Ja ticēt bija izdevīgi, tad automātiski vairs nevar būt runa par augstiem mērķiem. Līdz ar to starp abām pusēm pastāv zināma neveiklības sajūta, kā rezultātā abas jūtas neērti.

Tāpēc postkoloniālisma sindromam Latvijā ir savas īpatnības:

  1. Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas ienācēji to nav atstājuši, kā tas bija klasiskās koloniālisma jūgu nometušu valstu situācijās (Indija, Alžira u.c.), bet gan turpina dzīvot, izliekoties, ka nekas nav mainījies, ka dzīvo tajā pašā valstī, kāda tā bija agrāk, un nereti cenšas pasniegt savu privilēģiju zaudēšanu kā minoritāšu apspiešanu vai cilvēktiesību pārkāpumus.
  2. Latvijas pamatiedzīvotāji savukārt izliekas, it kā ienācēju nemaz nebūtu, un tos ignorē, uzskatot, ka viņu problēmas nav Latvijas problēmas; tā starp abām iedzīvotāju grupām neveidojas dialogs.
  3. Bijušai metropolei arī šie iesūtītie cilvēki vairs nav vajadzīgi, bet viņu bērni ir dzimuši Latvijā un bieži uzskata to par savu vienīgo dzimteni.
  4. Pēc neatkarības atjaunošanas politiskā vara nokļuva Latvijas pamatiedzīvotāju rokās, bet ekonomiskā vara lielākoties nokļuva ienācēju rokās, kas izmantojot savus padomjlaika priviliģētos amatus, komunistiskās partijas, komjaunatnes u.c. tā laika valstisku organizāciju naudas fondus un kontaktus, izveidoja gan jaunās Latvijas spēcīgākās ekonomiskās privātstruktūras, gan ēnu ekonomiku,
  5. tā savukārt radot labvēlīgu augsni korupcijai (arī kontrabandai, centieniem izvairīties no nodokļu maksāšanas utt.). To veicināja gan pieredzes un zināšanu trūkums likumdošanā un valsts pārvaldē, gan valstiskuma apziņas trūkums plašā Latvijas sabiedrībā, nespēja sevi identificēt ar valsti. Tieši “morāli mazvērtīgu cilvēku nonākšanas pie varas un labklājības, plašu sabiedrības aprindu demoralizācija” (5,130) ir viens no kolonizācijas smagākajiem pēcefektiem.
  6. Fakts, ka Latvijas pamatiedzīvotājiem gadsimtiem ilgi bija liegta iespēja veidot savu valsti, ka latviešu aristokrātija tika iznīcināta jau 14. gadsimtā pirms nacionālas valsts izveidošanas (Rietumeiropā nacionālās valstis pamatos izveidojās Renesanses laikmetā), latviešu sabiedrībai ir svarīgs trūkums, jo tieši aristokrātijai vēsturiski ir bijusi īpaši svarīga vieta valstiskuma idejas nostiprināšanā; Rietumeiropā tieši aristokrātijas pārstāvji paaudžu paaudzēs gadsimtiem ilgi veidoja profesionālās diplomātijas tradīcijas, izkopa valstiski stratēģiskas domāšanas principus.
  7. Līdz pat 19. gadsimta vidum latviešiem praktiski bija liegtas tiesības nodarboties ar jurisprudenci, garīdzniecību, profesionālu mākslu, tirdzniecību, bet padomju laikos – ar Latvijas iedzīvotājiem tradicionālo jūrniecību. Šīs nišas aizņēma cittautieši, tāpēc latviešiem šajās jomās vēl nav izveidojušās spēcīgas tradīcijas; kā rezultātā bieži vērojama neprasme veidot savas valsts tēlu (arī valstisko identitāti) un veiksmīgi aizstāvēt savas intereses starpvalstu līmenī.
  8. Saglabājies padomjlaika komunikāciju stils, kas izpaužas kā: 1) orientēšanās uz korporatīvām jeb partejiskām interesēm nevis uz valstiskām jeb nacionālām interesēm, 2) jēdziena “nacionāls”  izpratne kā “etnisks” nevis “valstisks”, un ar to saistītās problēmas, 3) 20. gadsimtā piedzīvoto politisko nodevību un padomju totalitārisma rezultātā izveidojies nepamatots aizdomīgums un sazvērestību saskatīšana, 4) noslēpumainība lēmumu veidošanā un pieņemšanā, 5) rupjība un pavēlnieciskums attiecībās ar padotajiem, 6) nevēlēšanās un neprasme strādāt komandā, 7) skaļa, agresīva runas maniere.                                                                                                                                                                                                                                                                                                      Šajā rakstā īsi un trāpīgi par mūsu sabiedrību. Pirms vairākiem gadiem strādāju ārzemju vēstniecību darbiniekiem. Kad runājām par Latvijas kā godīgas valsts atjaunošanu, daudzi diplomāti man teica: “Mr. Vilks, it will take at least one generation”. Mums ir jāsaprot, ka daudzas Vaclava Havela minētās posstotalitārās sabiedrības īpašības mūsu dzīvē sastopamas vēl šodien, ka pāreja ir pakāpeniska. Latvijā dominēs brīvība un godīgums tikai tad, kad rakstā minētos faktus mācīs skolās. Jo neviens pie varas esošais negrib pieļaut, ka skolā bērniem stāsta, cik viņš ir slikts un negodīgs.  I.V.                                                                                                                  Vairāk: http://tencinusarunas.wordpress.com/2013/08/12/postkolonialisma-sindroms-un-identitate- latvija-s-ankrava/

About basicrulesoflife

Year 1935. Interests: Contemporary society problems, quality of life, happiness, understanding and changing ourselves - everything based on scientific evidence. Artificial Intelligence Foundation Latvia, http://www.artificialintelligence.lv Editor.
This entry was posted in All Posts, Contemporary Society Problems. Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s