Vladimira Putina uzruna par tradicionālo tikumisko vērtību aizsardzību

Krievijas prezidenta Vladimira Putina runa Valdajas konferencē (19.09.2013), kurā viņš apliecināja, ka Krievija aizstāvēs tradicionālās tikumiskās vērtības. Šī uzruna ir nozīmīga ar to, ka Putins ir bez maz vai vienīgais pasaules valstu vadītājs, kurš uz visaptverošas, mērķtiecīgas sabiedrības maitāšanas, homoseksualizācijas un perversizācijas fona oficiāli paziņo, ka aizstāvēs tradicionālās tikumiskās vērtības. Visa cita starpā šī Putina runa ir pamācoša un vairāk kā aktuāla arī Latvijai pilnā apjomā.

Pirmkārt es te domāju vispārīgu sarunu par nākotni, par stratēģiju un vērtībām, par mūsu valsts attīstības pamatā esošām vērtībām, par to, kā globālie procesi ietekmēs mūsu nacionālo identitāti, par to, kādu mēs vēlamies redzēt pasauli XXI gadsimtā.. Tas sakrīt ar E.Levita izteiktajām domām par Satversmes preambulu, kurā būtu jāietver tas, kas ir kopējs abām Latvijas kopienām. Tikai Levita izteikumos neesmu redzējis nedz zinātniskās ētikas, nedz evolūcijas teorijas pamatus, kas ir kopīgi ne tikai Latvijas kopienām, bet visiem cilvēkiem. Putinam arī, kā to turpinājumā redzēsim, ētikas un vēŗtību pamats ir nevis zinātnes apzinātie fakti, bet – reliģija. 

Šodien ar nepieciešamību meklēt jaunu stratēģiju un savas identitātes saglabāšanu kardināli mainīgajā pasaulē (pasaulē, kura ir atvērtāka, caurspīdīgāka, savstarpēji saistītāka) tajā vai citā formā saskaras gandrīz visas valstis un tautas: gan krievi, gan Eiropas tautas, gan ķīnieši, gan amerikāņi, gan praktiski visu citu pasaules valstu sabiedrības.

Acīmredzot runas rakstītājs ir izglītots cilvēks, kurš skaidri pasaka cilvēces esības pamatus: Krievijai un tās iedzīvotājiem jautājumi „Kas mēs esam?”, „Kas mēs vēlamies būt?” mūsu sabiedrībā skan arvien skaļāk un skaļāk. Mēs esam aizgājuši no Padomju ideoloģijas un atgriezt to nav iespējams. Fundamentālā konservatīvisma piekritēji, kuri idealizē pirmsrevolūcijas Krieviju (līdz 1917.gadam), izskatās, ir tikpat tāli no realitātes cik Rietumu ultraliberālisma piekritēji. Ir acīmredzams, ka mūsu virzība uz priekšu nav iespējama bez garīgas, kultūras un nacionālās pašnoteikšanās, pretējā gadījumā mēs nespēsim atbildēt uz ārējiem un iekšējiem izaicinājumiem, nespēsim gūt panākumus globālās konkurences apstākļos. Bet šodien mēs redzam šīs konkurences saasināšanos.

Pasaule kļūst arvien nežēlīgāka, brīžiem tiek atmestas ne tikai starptautisko tiesību normas, bet pat viselementārākā piedienība. Ir jābūt stipriem militārā, tehniskā, ekonomiskā ziņā, bet pats galvenais, kas noteiks panākumu esamību ir cilvēku kvalitāte, sabiedrības intelektuālā, garīgā un morālā kvalitāte. Galu galā gan ekonomiskā izaugsme, gan labklājības līmenis, gan ģeopolitiskā ietekme izriet no sabiedrības kvalitatīvā stāvopkļa, no tā cik lielā mērā vienas vai otras valsts pilsoņi izjūt sevi kā vienotu veselumu, kā vienu tautu, no tā cik viņos tas ir vēsturiski iesakņojies, no vērtībām un tradīcijām un no tā vai viņus apvieno kopēji mērķi un atbildība. To, ka visas lielvalstis un varas lielākā vai mazākā mērā atmet ne tikai starptautisko tiesību normas, bet arī elementārāko piedienību, mēs zinām. Kāds paradokss: mēs zinām, darām, un bez tam vēl sakām, ka tā nevajaga darīt, ja grib attīstību arī tālākā nākotnē: esam saskārušies ar vēstures vienības un tradīciju pārtrauktību, ar sabiedrības demoralizāciju, ar savstarpējās uzticības un atbildības deficītu. Tieši te ir meklējami daudzu problēmu, ar kurām mēs šodien saskaramies, pirmcēloņi. Jo jautājums par atbildību likuma, sabiedrības un savā priekšā ir viens no pašiem galvenajiem ne tikai tieslietu izpratnē, bet sadzīvē vispār.

Ne tikai Latvijā bijušie režīma līderi un aktīvi darboņi, bet arī Vācijā pēc 2. pasaules kara daudzi aktīvi nacistiskā režīma atbalstītāji un dalībnieki palika vadošos amatos arī pēc valsts iekārtas maiņas. Gerhards Šrēders par to esot sacījis tā: – “Nav iespējams kaut ko nomazgāt tīru ar netīru ūdeni”. Bet ‘tīrā’ ūdens nebija nedz Vācijā, nedz mums. Tikai atšķirība ir tā, ka vācieši ir iedrošinājušies atzīt savas kļūdas un visai pasaulei par to pateikt, atšķirībā no mums un Krievijas. 

Pēc 1991.gada bija ilūzija, ka jauna nacionālā ideoloģija, attīstības ideoloģija, radīsies it kā pati no sevis. Valsts, valsts varas pārstāvji, intelektuālā un politiskā šķira praktiski pašdistancējās no šī darba, vēl jo vairāk, ka iepriekšējā oficiozā ideoloģija atstāja smagu pēcgaršu. Un patiesībā visi vienkārši baidījās pat tikai pieskarties šai tēmai. Bez tam nacionālās idejas, kas balstās nacionālā identitātē, neesamība bija izdevīga tai kvazikoloniālai elites daļai, kura devu priekšroku zagšanai un kapitālu izvešanai, un nesaistīja savu  nākotni ar valsti, kurā šie kapitāli ir nopelnīti. Hm, gandrīz kā par mums. 

Prakse ir pierādījusi, ka jauna nacionālā ideja nerodas un neattīstās pēc tirgus likumiem. Valsts un sabiedrības pašdistancēšanās nenostrādāja, tāpat kā nenostrādāja mehāniska citu pieredzes kopēšana. Šādi rupji pakaļdarinājumi, mēģinājumi no ārpuses civilizēt Krieviju nav guvuši absolūta sabiedrības vairākuma atbalstu, tāpēc ka tieksme pēc pašnoteikšanās, pēc garīgas, ideoloģiskas, ārpolitiskas suverenitātes ir neatņemama mūsu nacionālā rakstura īpašība. Visa cita starpā jāpasaka, ka šāda pieeja nestrādā arī daudzās citās valstīs. Ir pagājuši tie laiki, kad gatavus dzīves kārtības modeļus varēja uzstādīt citā valstīs tikpat vienkārši kā uzstāda kompjūter programmas.

Mēs tāpat saprotam, ka identitāte, nacionālā ideja nevar tikt uzspiesta no augšas, ka tā nevar tikt izveidota uz ideoloģiska monopola pamatiem. Šāda konstrukcija ir nestabila un ļoti neaizsargāta, mēs to zinām pēc pašu pieredzes, mūsdienu pasaulē šādai pieejai nav nākotnes. Nepieciešama vēsturiska jaunrade, labākās nacionālās pieredzes un ideju sintēze, mūsu kultūras, garīguma un politiskās tradīcijas izpratne, apskatot to no dažādiem skatu punktiem un saprotot, ka tas nav kaut kas sastindzis un mūzām nemainīgs, bet gan ir kā dzīvs organisms. Tikai tad mūsu identitātei būs stingrs pamats un tā būs vērsta uz nākotni, nevis pagātni. Tas ir galvenais arguments par labu tam, lai ideoloģijas attīstības jautājumi obligāti tiktu apspriesti ar cilvēkiem, kam ir dažādi uzskati un kam ir dažādi viedokļi par to, kas ir jādara vienu vai otru problēmu risināšanas sakarā. Mums visiem: gan tā saucamajiem neoslavofīliem, gan neorietumniekiem, gan valstiskuma idejas piekritējiem, gan t.s. liberāļiem – visai sabiedrībai ir jāveic kopējs darbs formējot kopējus attīstības mērķus. Vajag atbrīvoties no paraduma dzirdēt tikai idejiskos domubiedrus un neiedziļinoties, naidīgi vai pat ar naidu noraidīt jebkuru citu viedokli. Ar valsts nākotnes jautājumiem nedrīkst apieties kā ar futbolbumbu, kas ir nokļuvusi galēja nihilisma, patērētājmānijas, visa un visu kritikas vai bezperspektīva pesimisma dubļos. Tas nozīmē, ka liberāļiem ir jāiemācās sarunāties ar kreisu uzskatu pārstāvjiem un otrādi; nacionālistiem ir jāatceras, ka Krievija kopš savas rašanās ir veidojusies kā daudznacionāla un daudzkonfesionāla valsts un, sākot ekspluatēt krievu, tatāru, Kaukāza, Sibīrijas un vienalga kā vēl nacionālismu un separātismu, mēs sākam iet pa sava ģenētiskā koda iznīcināšanas ceļu. Darot tā, mēs pēc būtības sākam iznīcināt paši sevi. Atkal kā par mums. 

Krievijas suverenitāte, patstāvība un nedalāmība ir neapšaubāmas aksiomas. Tās ir sarkanās līnijas aiz kurām nevienam nav brīv atrasties. Lai cik arī dažādi nebūtu mūsu uzskati, diskusija par identitāti, nacionālo nākotni nav iespējama bez visu tās dalībnieku patriotisma. Patriotisma, protams, pašā labākajā šī vārda izpratnē. Pārk bieži savā nacionālajā vēsturē mēs esam saskārušies nevis ar opozīciju valsts varai, bet gan ar opozīciju pašai valstij, opozīciju Krievijai kā tādai. Es jau par to minēju. Puškins par to runāja. Un mēs zinām ar ko tas parasti beidzas – ar valsts kā tādas iznīcināšanu. Mums praktiski nav tādas ģimenes, kuru nebūtu piemeklējušas pagājušā gadsimta nelaimes. Vienu vai otru vēsturisko notikumu vērtējums joprojām šķeļ valsti un sabiedrību. Mums ir jāsadziedē šīs brūces, mums ir jāatjauno vēstures „audu” viengabalainība. Nedrīkst vairs mānīt pašiem sevi, izstrīpojot no vēstures nesmukas vai ideoloģiski neērtas lappuses, saraujot starppaaudžu saiknes, metoties galējībās, radot vai nopulgojot kumirus. Ar opozīciju valsts varai un pašai valstij mēs saskaramies daudzās pasaules valstīs. Tas nāk no, kā Putins trāpīgi saka, kopējo, lielo vērtību izzušanas, atmešanas. Cilvēki, kuri šīs vērtības (savā rīcībā) ir atmetuši, dzīvo pēc principa: izklaidējamies, kamēr varam, kamēr esam dzīvi. Senākā šīs ‘filosofijas’ doma ir, ka ka gan jau kaut kā tie mūsu pēcteči izgrozīsies, kaut ko izdomās. Jaunākā, modernākā šīs ‘filosofijas’ doma ir, droši vien šajā gadsimtā visa cilvēce (vai tās attīstītākā daļa) ies bojā, tāpēc vēlreiz: dzīvojam, cik īsti, bagāti, lepni un izcili vien varam. Kaut kādai cilvēces nākotnei, kuras priekšā mēs esam atbildīgi, mēs neticam. Mēs esam tik izglītoti, ka zinām, ka tādas atbildības nav. 

Globāla morāles un vērtību degradācija ir notikusi arī pirms citu, senāko civilizāciju bojāejām. 

Mēs redzam kā daudzas eiroatlantiskas valstis ir aizgājušas pa ceļu, kurš noliedz viņu pašu saknes, tai skaitā arī kristīgas vērtības, kas ir Rietumu civilizācijas pamats. Tiek noliegts tikumiskais pirmsākums un jebkura tradicionāla identitāte: nacionāla, kultūras, reliģiska un pat dzimumidentitāte. Tiek realizēta politika, kas vienā līmenī pielīdzina daudzbŗnu ģimeni ar viendzimuma partnerību, ticību Dievam ar ticību sātanam. Politkorektuma ekscesi ir nonākuši pat tik tālu, ka pilnā nopietnībā tiek runāts par partijas reģistrēšanu, kura par savu mērķi pasludina pedofilijas propogandu. Cilvēki daudzās pasaules valstīs kaunas un baidās runāt par savu reliģisko piederību. Pat tiek atcelti svētki vai arī tiem tiek doti citi nosaukumi, kaunīgi slēpjot šo svētku pamatjēgu, šo svētku tikumisko pamatu. Esmu pārliecināts, ka tas ir vistaisnākais ceļš uz degradāciju un primitivizāciju, uz dziļu demogrāfisku un morālu krīzi.

Šodien gandrīz visas attīstītās valstis vairs nespēj pašatjaunoties, pie tam, tās to nespēj pat izmantojot migrāciju. Bez kristietībā un citās pasaules reliģijās ieliktajām vērtībām, bez tūkstošiem gadu laikā izkristalizētām morāles un tikumības normām cilvēki neizbēgami zaudēs savu cilvēcisko cieņu. Un mēs uzskatām ka tas ir dabiski un pareizi šīs vērtības atstāt. Ir jāciena jebkuras mazākumgrupas tiesības būt atšķirīgiem, tai pat laikā vairākuma tiesības arī nedrīkst tapt apšaubītas. Putins tikai nesaka, ka arī Krievija nespēs pašatjaunoties, kamēr neatzīs savus pārkāpumus, kamēr viņu vadītājs nenometīsies ceļos režīma nomocīto cilvēku pieminekļa priekšā. 

Vienlaicīgi mēs redzam centienus tādā vai citādā veidā reanimēt vienpolāru unificētu pasaules modeli un starptautisko tiesību institūta un nacionālo suverenitāšu vājināšanu. Tādai vienpolārai, unificētai pasaulei nav nepieciešamas suverēnas valstis, tai ir nepieciešami vasaļi [uzticami kungu kalpi]. Vēsturiskā nozīmē tā ir atteikšanās no savas būtības, no Dieva, dabas dotās pasaules daudzveidības. Mēs skaidri redzam, ka ne tikai Latvijā reliģija nav šķirta no valsts. 

Krievijā, kurai savulaik centās piekabināt „tautu cietuma” birku, gadsimtu laikā nav izzudis neviens mazais etnoss. Tie visi ir saglabājuši ne tikai savu iekšējo patstāvību un kultūras identitāti, bet arī savu vēsturisko telpu. Ziniet, es ar interesi uzzināju (vienkārši nezināju iepriekš), ka Padomju laikā katram šādam mazam etnosam bija savs iespiedizdevums, tika atbalstīta valoda un nacionālā literatūra [Padomju Latvijā tika izdots liels daudzums kvalitatīvu grāmatu un augstas kvalitātes klasikas tulkojumi, kuri i klāt nestāv mūsdienu „brīvajā” „Latvijā” izdodamajām saturiskā ziņā gaužām zemas kvalitātes grāmatām]. Starp citu, daudz ko no šai sfērā iepriekš darītā mums ir jāatgriež. Pie tam mums ir uzkrāta unikāla dažādu kultūru savstarpējās ietekmes, bagātināšanās un cieņas pieredze. Šis polikulturālisms, polietniskums dzīvo mūsu vēsturiskajā apziņā, mūsu garā, mūsu vēsturiskajā kodā. Cik skaista vēstures interpretācija, kurā minēti arī daži fakti!

Vēlreiz uzsveru, ka nekoncentrējot mūsu spēkus uz cilvēku izglītību un veselību, uz savstarpējas valsts un katra pilsoņa atbildības sajūtas  veidošanos un, visbeidzot, neatjaunojot sabiedrībā uzticību, mēs zaudēsim vēsturiskajā konkurencē. Hm, kādas patiesības tiek pasniegtas tiem, kas vērtē valsti un tās vadītājus nevis pēc viņu darbiem. I.V. 

Vairāk: http://infoagentura.wordpress.com/2013/10/24/vladimira-putina-uzruna-par-tradicionalo-tikumisko-vertibu-aizsardzibu/http://www.kremlin.ru/news/19243.

About basicrulesoflife

Year 1935. Interests: Contemporary society problems, quality of life, happiness, understanding and changing ourselves - everything based on scientific evidence. Artificial Intelligence Foundation Latvia, http://www.artificialintelligence.lv Editor.
This entry was posted in All Posts, Economics and Politics, Human Evolution. Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s