Pēc Maksimas

Par vainu un vājumu. Vainas atzīšana ir stipruma pazīme

Laikraksts Latvietis Nr. 286, 2013. g. 28. nov. Sanita Upleja –

Kādas gaisa pils un jumta dārza iebrukums Zolitūdē ir līdz pamatiem satricinājis visu Latviju, un sabrukuma radītie trieciena viļņi aizgājuši tālu pasaulē. Daudz kas Latvijā vairs nekad nebūs tā, kā bija līdz 21. novembra vakaram, tomēr šaipus dzīvības līnijai palikušajiem būs vien jādzīvo tālāk un jāmeklē atbildes uz ne vienu vien jautājumu, ko tik spilgti izgaismoja šī nelaime.

Viens no tiem ir morālas dabas un pēc savas būtības arī ļoti svarīgs visai mūsu sabiedrībai, ja gribam cieņpilni turpināt dzīvi tālāk no šī punkta. Tas ir jautājums, uz kuru nevar atrast atbildi ekspertīzēs, izmeklēšanās un tiesās. Tas ir dziļi iekšējs un individuāls jautājums, kam, ja pareizi atbildēts, var būt ļoti plašas un nozīmīgas sekas visas sabiedrības līmenī. Tas ir jautājums par vainu.

Justies cilvēkam

No vienas puses ļoti pārsteidzoši bija vērot, ka pēc tik liela apjoma negadījuma neviena no būvniecībā un ēkas lietošanā iesaistīto uzņēmumu un iestāžu amatpersonām nespēja kā pirmo pār lūpām dabūt vārdu, ka jūtas vainīga vai vismaz līdzvainīga notikušajā. Lai gan tas bija tieši tas, ko sabiedrība vēlējās dzirdēt. Tā vietā sabiedrība tika apbērta vēstījumiem, ko dažos vārdos var raksturot ar citātu no labi zināmas filmas – „man visi papīri kārtībā.“

Tomēr no otras puses šajā rīcībā nebija nekā pārsteidzoša, jo arī līdz šim esam pārsvarā to vien dzirdējuši, ka „to noskaidros tiesa un izmeklēšana“, „kamēr nav triju instanču tiesas sprieduma, nav vainīgs“, „tā ir visas sistēmas vaina“ un tamlīdzīgi. Tā ir taisnība, ka krimināllietā vaina tiek pierādīta ar tiesas spriedumu, un taisnība ir arī tā, ka pat notiesājoša sprieduma gadījumā cilvēki nereti joprojām neatzīst savu vainu un nejūtas vainīgi.

Taču līdzās kriminālprocesuālām un tiesu darbībām pastāv cilvēka iekšējā vainas apziņa un viņa sirdsapziņa. Un tas pat ir svarīgāk, lai cilvēks pats apzinātos un atzītu savu vainu un kļūdas, jo tas ir vienīgais ceļš uz vainas izpirkšanu, kļūdas labošanu un mācības gūšanu. Tas smagākais sods ir tas sods, ko cilvēks sev pats uzliek.

Un tieši tas arī tika gaidīts no arhitektiem, būvniekiem, inženieriem un veikalu īpašniekiem. Lai viņi uz notikušo paraugās nevis kā kaut kādu papīru bīdītāji, bet kā cilvēki. Diezin vai kāds viņus tagad apsūdz apzinātā un plānotā nozieguma veikšanā ar tiešu mērķi nogalināt cilvēkus. Visticamāk, ka tā ir kļūda, spēku pārvērtēšana, pārrēķināšanās, neuzmanība vai nolaidība, un diemžēl tās ir ļoti cilvēciskas lietas ar ļoti traģisku iznākumu citiem cilvēkiem.

Tāpēc arī viņu pienākums bija, sabiedrībai acīs raugoties, pateikt, ka jūtas kā cilvēki vainīgi vai vismaz līdzvainīgi, ka kaut kur kādā ķēdes posmā kaut kas nav noticis tā, kā tam būtu bijis jānotiek. Ka arī viņi ir tikai cilvēki un ka var kļūdīties. Ka viņi apzinās notikušā smagumu un ar to dzīvos visu atlikušo mūžu, pat ja izmeklēšana varbūt nepierādīs tieši viņu kriminālu vainu.

Lielu sabiedrisku ēku būvniecība ir liela apjoma darbs, kur iesaistīti ļoti daudzi cilvēki ar ļoti dažādu atbildības līmeni, un patiesībā šajā brīdī individuāli atbildīgam ir jājūtas katram, kurš šajā ēkā ir kaut vienu skrūvi ieskrūvējis vai kvadrātmetru nobetonējis. Katram no viņiem ir jāuzdod sev jautājums, vai es arī neesmu līdzvainīgs, vai savu darbu esmu izdarījis godprātīgi un vai neesmu pievēris acis, redzot citu nepadarītos darbus.

visbiežāk mūsu sabiedrībā tie cilvēki, kas atzīst vainu un izcieš sodu, nevis gadiem cīnās ar visiem atļautiem un neatļautiem līdzekļiem pret patiesības noskaidrošanu, tiek izstumti no sabiedrības pavisam, un atpakaļceļa viņiem nav arī pēc soda izciešanas, grēku nožēlošanas un izpirkšanas. Bet sods jau tāpēc ir sods, ka to izcieš, lai cilvēks atgrieztos dzīvē mainījies un vainu izpircis.

Savukārt par stiprumu nereti uzskatām savas vainas neatzīšanu, tiesāšanos, nemitīgu pārsūdzēšanu, valsts un sistēmas vainošanu, citu apkarošanu, slavenu advokātu algošanu, gozēšanos krāsainos žurnālos par spīti apsūdzībām un pamatotām aizdomām. Ja tas kļūst par ikdienas dzīves normu un paraugu citiem, tad diemžēl ir ļoti reti iespējams sagaidīt savas vainas atzīšanu un grēku nožēlas lūgšanu pirms trīs instanču tiesas lēmumiem. Varam jautāt sev, kurā brīdī no bērna vai pusaudža, kas spēj atzīt savu vainu un lūgt piedošanu, kļūstam par tādiem, kam „visi papīri kārtībā“ un „lai tiesa noskaidro“?

Tad nu nonākam kā apburtā lokā – vājš tas, kas atzīstas un vēlas laboties, bet stiprs tas, kam nav sirdsapziņas moku un kas melo acīs skatīdamies. Tad nu atduramies pie tā, pie kā esam nonākuši šobrīd – ka pat tik traģiskā negadījumā ar tik smagām sekām atbildīgajiem un iesaistītajiem bailēs no vājuma izrādīšanas neceļas roka atzīt savu cilvēcisko vainu. Krimināls sods jau par viņu galvām nāks agri vai vēlu tik un tā, taču tam nebūs nozīmes, ja paši kaut sev neatzīs vainu tik daudzu cilvēku priekšā. Ja nespēs sevī atrast iekšēju stiprumu parādīt savu šķietamo vājumu un atzīt vainu. Lūgt piedošanu.

Patiesībā nekad nav par vēlu atzīt vainu un tā kaut daļēji atslogot savu sirdsapziņu, ja tāda vispār ir. Patiesībā tā ir īpaša stipruma pazīme – spēt ieskatīties sevī, saredzēt tur cilvēku ar visām viņa vājībām un atzīt savu vainu un savas kļūdas. Pat, ja tas neuzcels mirušos, tas ļoti daudz ko var dot dzīvajiem, kuri vairs nevar atļauties dzīvot kā līdz šim. Papīru aizvējā.

Sanita Upleja, neatkarīga žurnāliste
pirmpublicējums portālā „IR“

About basicrulesoflife

Year 1935. Interests: Contemporary society problems, quality of life, happiness, understanding and changing ourselves - everything based on scientific evidence. Artificial Intelligence Foundation Latvia, http://www.artificialintelligence.lv Editor.
This entry was posted in All Posts, Happiness and Quality of Life. Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s