Idilliskā plurālisma idille

Masu cilvēkiem vienmēr ir gatava atbilde uz jebkuru jautājumu, jo viņi visu zina un visā orientējās, nepazīstot neizpratnes un nezināšanas psiholoģiskos pārdzīvojumus.

Latvijā pirms neilga laika kāda apķērīga dāma izsacījās par „eiropeiskā plurālisma vērtībām”, tādējādi terminoloģisko daudzveidību papildinot vēl ar diviem oriģināliem atzariem. No viņas teiktā secināms, ka pastāv (1) „eiropeiskais plurālisms” pats par sevi un tam ir kaut kādas savas patstāvīgās (2) „vērtības” – „eiropeiskā plurālisma vērtības”. Savukārt pasaules globālo procesu analītikā kāds svešzemju kungs nesen izteicās par „ģeopolitisko plurālismu” – daudzu valstu līdzdalību mūsdienu ģeopolitiskajās kombinācijās. Jau labu laiku speciālajā literatūrā nākas priecāties par „identitāšu plurālismu”, „multikulturālisma plurālismu”, „seksuālās orientācijas plurālismu”, „etnisko plurālismu”, „ideoloģiju plurālismu”, „elitu plurālismu”.

Taču plurālisma jēdzienam anglosakšu zināšanu ideoloģijā faktiski ir tikai viens uzdevums – cilvēkos sagraut ticību patiesībai. Anglosakšu zināšanu ideoloģijā jautājums par plurālismu viltīgi maskētā veidā (zemtekstā) ir savīts ar jautājumu par patiesību. Zināšanu ideoloģija cenšas cilvēkus atradināt no patiesības un tā vietā cilvēkiem iezombēt atziņu, ka nav visiem viena patiesība, bet katram indivīdam  var būt sava patiesība par ikvienu lietu un parādību.

Turklāt vispriecīgākais – patiesība nemaz nepastāv! Bet, ja nepastāv patiesība, tad nepastāv arī morāle un morāles normas. Tādā gadījumā mēs katrs varam uzvesties saskaņā ar savu morālo kodeksu. Ne velti pašmāju „kēķa filosofijas” guru spriedelē: „Jo vairāk Latvija iekļaujas Eiropas garīgās dzīves norisēs, jo lielākā mērā sabiedrību pārņem tajā valdošais gars. Bet šis gars nes sev līdzi atziņu, ka universāla ētika nav iespējama [..] universāla dzīves jēga, ko varētu kādam iedot, nepastāv”.

Demokratizācijas apstākļos katram cilvēkam var būt savs pasaules uzskats un savs viedoklis par ikvienu jautājumu.

Pēc tam masu cilvēkiem tiek paskaidrots, ka demokratizācijas apstākļos nepastāv nekāda hierarhija. Tātad neviens pasaules uzskats, viedoklis, dzīves veids nav etalons un nevar būt dominējošais paraugs pārējiem cilvēkiem kā vispatiesākais jeb, ikdienišķajā valodā runājot, vispareizākais risinājums.

Masu cilvēkiem vēl pamācoši gudri ieskaidro, ka katram cilvēkam ir toleranti jāizturās pret otra cilvēka viedokli. Pateicoties tolerancei, plurālisms kļūst katra cilvēka vērtīgs ieguvums.

Katrs cilvēks var droši komentēt filosofa, mākslinieka, zinātnieka, politiķa, kosmonauta, terorista un jebkuras profesijas pārstāvja darbību. Un tas nekas, ka komentāra autors nav attiecīgajā jomā speciālists un nav vispār iepazinies ar attiecīgi komentētā cilvēka darbību. Jaukā plurālisma apstākļos pat elementāra kompetence netiek prasīta. Galvenais ir ļaut katram brīvi izteikt savu viedokli. Plurālisma apstākļos vienīgā prasība ir cienīt otra cilvēka viedokli un izturēties toleranti pret viedokļu daudzveidību. Viedokļu saturs (pareizs vai nepareizs) netiek ņemts vērā.

Protams, piemēri masu apziņas idiotizācijai var būt visdažādākie. Teorētiski mums ir jāciena viedoklis, ka 2×2=8, Saule griežās ap Zemi, bet Zeme griežās ap Mēnesi.

Bet tas nebūt nav viss, ko zina ideoloģijas kompetentie speciālisti. Viņi zina, ka sagrauj ne tikai cilvēku priekšstatus par patiesību. Viņi zina, lūk, ko: sagraujot priekšstatus par patiesību, faktiski tiek sagrauti priekšstati arī par zināšanām un to lomu. Bet tas jau ir ļoti ļoti nopietni.

Loģika ir vienkārša. Ja nav iespējama patiesība, tad nav vajadzīgas zināšanas, jo tās nespēj atklāt patiesību. Ja zināšanas nevar atklāt patiesību, tad zināšanas nav vajadzīgas. Nav vajadzīga zinātne, nav vajadzīga zinātnes organiskā vienotība ar izglītību un īpaši augstāko izglītību.

Tie laimīgie, kuri ir strādājuši vai ieguvuši augstskolas diplomu pēcpadomju Latvijā, lieliski atcerās izglītības un zinātnes pseidovienotību ne tikai mūsu privātajās „bodēs”, bet arī valsts „bodēs”. Augstākās izglītības masveidības apstākļos šo gaismas piļu klientiem zinātne nav vajadzīga un var tikai traucēt auditorijā spīdināties ar savu „viedokli”. Augstskolu īpašnieki un vadoņi to saprot. Viņi nemoca savus klientus ar zinātni, kā arī ar zinātni nemoca pasniedzējus, kuri visbiežāk ne ar ko mentāli neatšķirās no klientiem.

Mērķis ir sabiedrības masas atradināt no civilizācijas veselajā saprātā vēsturiski vienmēr funkcionējošās pārliecības, ka patiesība reāli eksistē un jebkāda subjektīvā visatļautība ir liela muļķība un nebūt neliecina par garīgo brīvību. Gluži pretēji. Īsta brīvība vienmēr ir iespējama, pateicoties patiesībai. Mēs jūtamies brīvi tikai tad, ja zinām patiesību. Ja mēs patiesību nezinām, tad jūtamies neveikli, nezinīgi, neizlēmīgi, nepārliecinoši, nedroši, neticīgi. Patiesība ir brīvības priekšnoteikums, bet nevis brīvība ir patiesības priekšnoteikums. Turklāt patiesība nevar eksistēt vairākās versijās. Var būt tikai viena patiesība. Objektīvi rezumējot, plurālisms ir cilvēka subjektivitātes (Es pašapziņas) zaudēšana, jo balstās uz „viedokļu” nepatiesību, izlikšanos, aplamām zināšanām, nedomāšanu, modīgu ākstīšanos.

Lieki atgādināt, ka fundamentālas teorētiskās zināšanas ļoti dziļi ietekmē cilvēka priekšstatus par pasauli. Šīs zināšanas ir cilvēka pasaules uzskata pamatā. Taču liberālās demokrātijas zināšanu ideoloģija vēlas cilvēkos sagraut pasaules uzskatu. Mērķis ir panākt, lai ļaužu masām nebūtu nekāds pasaules uzskats un viņu galvās svilpotu vējš.

Ja agrāk cilvēcē valdīja princips „Jo vairāk zini, jo vairāk šaubies”, tad liberālajā demokrātijā ir jāvalda principam „Jo mazāk zini, jo mazāk šaubies”. Respektīvi, neviens nedrīkst šaubīties par liberālās demokrātijas konceptuālo pārākumu cilvēka dzīves iekārtošanā. Katram ir jāsaprot, ka vienīgi liberālās demokrātijas iekārta spēj nodrošināt patīkamu un veselīgu dzīvi.

Pēcpadomju Latvijā idiotijas plurālismam ir piemēru jūra. Tajā iedomīgi lepni plunčājās Interneta komentāru lielākā daļa. Augstprātīgi plunčājās tādi pseidointelektuālie saiti kā „satori”. Diemžēl plunčājās arī augstskolu pasniedzēju „zinātniskie projekti” humanitārajās un sociālajās disciplīnās. Automātiski ir skaidrs, ka tāpēc plunčājās arī viņu studentu kursadarbi un diplomdarbi, kā arī maģistra un doktora domraksti.

No „glaunās” jūras izvēlējos vienu piemēru – kādas dāmas maģistra darbu. Manuprāt, tas ir ļoti jauks piemērs. Tas teicami parāda, pie kā var novest idiotijas plurālisms un tā ambīciju maksimālisms. Dotajā tekstā ambīciju pārspīlētā galējība robežojās ar ārprātu, jo maģistra darbā tiek apšaubīta mākslas jēga, perspektīvas, loma cilvēku garīgajā pasaulē.

Darba ievadā ir teikts: „Tā kā mūsdienās mākslas pasaulē vērojams plurālisms, kad paralēli līdzās pastāv dažādas teorijas un mākslas virzieni, tas nozīmē, ka nav iespējams runāt par vienotu mākslas skatījumu”.

Ar smaidu lasāmi autores rožainie secinājumi: „Mākslā šobrīd sadzīvo dažādi virzieni, stili, mākslinieki ir brīvi darboties savā jomā, tiem nav jākonfliktē, jācīnās par savu taisnību. Tas pats attiecas arī uz dažādām mākslas teorijām.[..] Mūsu brīvība ir to atzīt vai neatzīt. Šādu situāciju, kur līdzās pastāv dažādas teorijas dēvē par plurālismu, un tieši tas ir attiecināms uz mūsdienu mākslas pasauli. Plurālisms mākslas pasaulē norāda, ka ir mainījusies mākslas uztvere, ka vairs nevar runāt par kādiem universāliem kritērijiem, kas kalpo par mākslas atskaites punktu. Mākslinieki var izvēlēties, kādam stilam, virzienam pievērsties, var tos kombinēt vai izmantot tikai kādus noteiktus aspektus. Savukārt, mākslas uztvērēja uzdevums ir mēģināt orientēties un neapmaldīties plašajā teoriju un mākslas darbu klāstā, rēķinoties ar to, ka katram mākslas stilam un pat katram mākslas darbam ir pašam savs „stāsts”. Mākslas uztvērēja „instruments” ir interpretācija, kas ļauj viņam tuvoties, izprast katra mākslas darba „stāstu”. Māksla runā par pasauli, kurā mēs mitināmies, tāpēc tās „stāsts” skatītājam (klausītājam) nevar būt svešs. Jautājums ir tikai, cik lielā mērā katrā gadījumā mēs spējam uztvert stāsta jēgu. No vienas puses tas ir atkarīgs no tā, cik tieši vai netieši mākslas darbs iemieso mākslinieka ideju, bet no otras puses no tā, cik veikli mēs protam rīkoties ar „instrumentu”, ko sauc par interpretāciju”.

Uzdrošinos piebilst, ka „interpretācija” ir tas pats „instruments”, ko plurālisma glumajā murkšķēšanā sauc par „viedokli”, un tas ir „instruments”, ar kuru šodien „veikli prot rīkoties” sabiedrības vairākums. Tāpēc autores patriotiskās bažas ir veltas, jo tagad reti var sastapt cilvēku, kurš nekautrējās agresīvi „komentēt” jebkuru  „tieši vai netieši mākslas darbā iemiesoto mākslinieka ideju”. Saprotams, visinteliģentākie plurālisma fani visomulīgāk jūtās „netieši iemiesoto ideju” komentēšanā. Par „netiešajām idejām” viņu „viedoklis” parasti ir viskategoriskākais un vispareizākais.

Artūrs Priedītis, citāti no

About basicrulesoflife

Year 1935. Interests: Contemporary society problems, quality of life, happiness, understanding and changing ourselves - everything based on scientific evidence. Artificial Intelligence Foundation Latvia, http://www.artificialintelligence.lv Editor.
This entry was posted in All Posts, Human Evolution. Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s