Sveiciens no citiem medību laukiem

Nevaimanājiet un neraudiet ne šodien, ne pēc tam. Tā raudāšana mūsu kultūrās ieveidojusies no nezināšanas. Šodien mēs skaidri zinām, ka pēc fiziskā ķermeņa nāves mēs visi turpinām dzīvot citos. Tajos, kuros esam daļu no sevis atstājuši.

Totāla, pilnīga esksistences izzušana ir viena no daudzajām mūsu kultūras radītajām ilūzijām. Ir laiks atbrīvoties no tām un dzīvot ar plašāku skatījumu uz dzīvi – mēs visi, vairāk vai mazāk, dzīvojam cauri daudzām paaudzēm, daļēji ar to, ko esam saņēmuši no iepriekšējiem, daļēji ar to, ko atstājam aiz mums paliekošajiem. Patiesībā tas taču ir tik vienkārši.

Šodien ir pienācis laiks, kad cilvēce šo indivīda ķermeņa (un citu apziņās izkliedēto) dzīveslaiku vēl vairāk pagarinās – šajā gadsimtā pamazām, pakāpeniski mūsu apziņa tiks pārnesta uz citu, drošāku fizikālo vidi, un katra konkrētā indivīda dzīveslaiks pagarināsies. Būs klonēšana, kopēšana, un visus skeptiķu, ticīgo un filosofu spriedelējumus par neiespējamību malā nobīdīs iegūtie rezultāti, kas tiks lietoti kā pašsaprotami. Tāpat, kā šodien mobilie tālruņi un internets.

No manis kad nākat atvadīties, tad nav jāraud, bet jāiet tālāk, dzīvojot ar to, ko es esmu atstājis. Nesot to tālāk. Kad kāds nomirst, tad nebēdāsimies, bet mācīsimies atmest pirmatnējo cilšu ticējumus un vīrišķīgi pieņemt skarbās dzīves īstenības stundas.

Ja mūzika, tad piemērota ir tā dziesma Kur palikšu (disks Tikai rozes), kurā Jānis Sproģis dzied par mūsu nākotni:  – Es palikšu bērzā, es palikšu bērnos, es palikšu tevī, var būt. Visa mūsu dzīve pildīta ar lielumu un svētumu kā Verdi ‘Nabucco’ un cilvēcīgumu pāri niecīgajam kā ‘Aīdas’ triumfa maršā.

Es kopš bērnības esmu domājis par šiem lielajiem un skaistajiem jautājumiem, un visas atbildes esmu atstājis savā grāmatā un šeit, šajā mājaslapā – pasaules zinātnieku vārdiem izteiktas. Tas mans vēstījums un sveiciens palicējiem  – ne tikai vienai dienai, bet visam mūžam. Pagaidām, kamēr indivīda nemirstībai cilvēce vēl nav pietuvojusies, jums būs jādzīvo ar to, ka jūs katrs, unikālais indivīds, viņa ‘es’ agrāk vai vēlāk mirs. Bet šajā gadsimtā, ja nenostrādās kāds no pašu sagatavotajiem masveida bojāejas mehānismiem, cilvēce pietuvināsies vairākkārtīgai indivīda dzīveslaika pagarināšanai, un tad daži, jaunākie no jums, to pieredzēs.

Paceltu galvu, ar skaistumu un iekšēju harmoniju, gatavi vienmēr pieņemt savu mazo, individuālo nāvi, tāpat, kā ikdienā mums jāpieņem savas nezināšanas radītās kļūdas, ejiet uz priekšu, neaizmirstot lielāko uzdevumu un atbildību, uz tālāku Homo sapiens attīstību, kas varbūt Visumam iedos apziņu.

Prozaiskās lietas. Ķermeni sadedziniet vai atdodiet mediķiem, ja tas kaut kur vēl der. Dedzināt labāk būtu laukos ugunskurā, bet es jau zinu, ka jums traucēs daži šabloni. Tad jādedzina krematorijā, labāk bez zārka, tādu pašu pliku vai lupatā ievīstītu. Bet atkal traucēs šabloni, un droši vien būs vajadzīga tā kaste.

Kapus nevajaga. Kopt vajaga tās domas, kuras es esmu jums atstājis, un nevis smilšu kaudzes. Ja daudz, tad pie tiem diviem baltajiem bērziem upes malā domās plāksnīti, kam garām iet. I.V.

About basicrulesoflife

Year 1935. Interests: Contemporary society problems, quality of life, happiness, understanding and changing ourselves - everything based on scientific evidence. Artificial Intelligence Foundation Latvia, http://www.artificialintelligence.lv Editor.
This entry was posted in All Posts, Happiness and Quality of Life, Human Evolution, Understand and Manage Ourselves, Values and Sense of Life. Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s