Dienvidkorejas ekonomiskā brīnuma recepte

Koreja bija Japānas kolonija no 1910.gada līdz 1945.gadam. Kaut ko attīstīt savā kolonijā japāņi nemaz i netaisījās, tās uzdevums bija tikai piegādāt metropolei izejvielas un lauksaimniecības produkciju. Uz 1960-ajiem gadiem Dienvidkoreja bija nabadzīga agrāra valsts ar nacionālo ienākumu 80 dolāri uz iedzīvotāju un 170 vietu pasaulē pēc labklājības līmeņa. Šīs bija tās izejas pozīcijas no, kurām Dienvidkoreja sāka savu augšupeju. [Vēl jāņem vērā Korejas karš 1950. – 1953.gadā, kurā gāja bojā apmēram 1,3 miljoni korejiešu un kura rezultātā Koreja palika sadalīta Ziemeļkorejā un Dienvidkorejā, kur dislocējās ASV karaspēks, kurš tur ir joprojām.]

Pēc 2006.gada ANO datiem Dienvidkoreja ir 26. pasaules labklājīgākā valsts, kuras IKP ir 20500 dolāru uz iedzīvotāju. Latvija šajā pašā reitingā ieņem 45.vietu, bet Krievija ir 65ā. Tā, lūk ir ļoti veiksmīga ekonomiskā attīstība, kuru pasaulē dēvē par „Korejas brīnumu”. Par šo brīnumu runā labēji – liberālās ideoloģijas piekritēji, kuri ekonomikas attīstību atstāj „neredzamajai tirgus rokai” un pacietīgi gaida, kad tā attīstība pati notiksies līdzīgi kā Buratino gaidīja, kad uzdīgs nauda. Dienvidkorejas gadījumā nekāda brīnuma patiesībā nav, tur jau 45 gadus ar ekonomikas attīstību nodarbojas valsts vēl kopš 1962.gada. Bet, lai ko tādu sāktu, valstī tik tiešām ir jābūt gudrai un rīcībspējīgai galvai, nevis tikai stulbi smaidošiem dekoriem. 

Dienvidkorejas brīnuma autors ir Paks Čonhi (1917 – 1979). Viņš bija ģenerālis, diktators un valsts prezidents. Paks Čonhi nokļuva pie varas 1961.gadā valsts apvērsuma rezultātā, kā tas tolaik Dienvidkorejā bija ierasts. Viņš pilnā savā pārvaldībā ieguva ļoti nabadzīgu valsti un nolēma to sākt labiekārtot. Viss bija jārada no nulles.

Visa to laiku Dienvidkorejas rūpniecība bija dažas šūšanas un automobiļu remonta darbnīcas, kā arī dažas cementa un velosipēdu fabrikas. Tirgus ekonomikas teorētiķi apgalvo, ka nevajag iespringt un pārlieku pārdzīvot. Viss nepieciešamais pakāpeniski pats uzradīsies, tikai nevajag traucēt tirgum – tā „neredzamā roka” visu nokārtos. Tas līdzinās kristiešu svētlaimes solījumiem pēc nāves. Tikai jāpaciešas.

Paks Čonhi savulaik aizrāvās ar Padomju Savienības pieredzi un sekoja tai. Izmantojot to, viņš nolēma izveidot Dienvidkoreju par visas pasaules darbnīcu ar spēcīgu orientāciju uz eksportu un rūpniecību, kura ir spējīga konkurēt pasaules tirgū. Viņš gribēja, lai Dienvidkoreja pelna ar to, uz kā tolaik tur pelnīja Rietumvalstis. Tas bija nopietns pieteikums uz vietu „zelta miljardā”. Pēc to laiku Dienvidkorejas reālijām tā bija fantastiska ideja, ja vien neskaita iepriekš jau realizēto Padomju industrializāciju. Ģenerālis Paks Čonhi izvirzīja uzdevumu veikt Dienvidkorejas industrializāciju.

„Mērķtiecīgas attīstības programma”

Paks Čonhi bija ģenerālis un viņš saprata, ka uzvarai ir nepieciešami kadri un skaidri formulēts uzdevums tiem. To, ka nabadzīgie Dienvidkorejas zemnieki vai velosipēdu fabrikas spēs „brīvajā tirgū” stihiski izaugt par vareniem koncerniem, kuri ir nepieciešami, lai iekarotu Dienvidkorejai pozīcijas pasaules tirgū, Paks Čonhi neticēja. Viņš pats nolēma radīt šādus koncernus un, lai to sasniegtu, rīkojās kā ģenerālim pienākas.

Pirmkārt, Paks Čonhi noteica ekonomiskās nozares, kuras ir jāattīsta, jo visa attīstībai spēku un resursu nepietiek. Tika izvēlētas septiņas nozares: mašīnbūve, elektronika, tekstilrūpniecība, kuģubūve, naftas ķīmija, melnā un krāsainā metalurģija. Arī mūsdienu Latvijā par šo nozaru attīstību vēl joprojām ik pa brīdim pasapņo.

Nākamais jautājums – kadri. Ģenerālis iepazinās ar Korejā strādājošajiem vietējiem uzņēmumiem un viņu īpašniekiem un no tiem atlasīja apmēram trīsdesmit, viņaprāt, visperspektīvākos, kurus varētu cerēt attīstīt līdz nacionāla mēroga koncernu līmenim. Un sāka to darīt. Tā kā viņš bija ģenerālis un diktators, nebija neviena, kurš varētu viņam patraucēt. SVF konsultantu arī nebija un viņi tolaik vēl nemaz nebija sacerējuši savas standarta rekomendācijas. Ģenerāļa izveidotie koncerni ieguva nosaukumu „čeboli”.

Tā radās „Mērķtiecīgas attīstības programma„, kuras darbība tika nodrošināta ar speciālu likumu palīdzību. Nodefinētajām nozarēm un uzņēmumiem tika dota priekšroka apgādē ar resursiem, tiem bija nodokļu atlaides un citas priekšrocības. Valsts tos kreditēja. Finanses un bankas Dienvidkorejā bija nacionalizētas. Čeboli saņēma kredītus ar 3% gadā. Valsts nestādīja uzdevumu pelnīt uz kredītiem, kas tikai rada inflāciju, bet gan veikt industrializāciju. Šis valsts atbalsts savām prioritārajām nozarēm un uzņēmumiem nebija lēts prieks. 1960-ajos gados šis atbalsts bija 15% apmērā no IKP, bet 1980-ajos gados jau 46% no IKP. Salīdzinājumam mūsdienu Latvija atbalsta savas prioritārās nozares 1,5 – 2 % apmērā no IKP. Ir skaidrs, ka tas ir tikai ķeksīša veida naudas tēriņš.

Paralēli tam Dienvidkoreja stingri regulēja konkurenci prioritārajās nozarēs, piespiežot privātās kompānijas apvienoties vai pārtraukt darbību attiecīgajās nozarēs. Mūsdienu Latvija visu laiku dara pilnīgi pretēji, jo tā liek ES, kam nav nepieciešami spēcīgi konkurenti; labāk lai latvieši tikai dzied. Dienvidkorejas varasiestādes nereti pat veica tiešu „izvēlēto eksportētāju” zaudējumu atlīdzināšanu – galvenais attīstīt nozari un tās uzņēmumus. Attīstība maksā naudu, bet liela attīstība maksā lielu naudu.

Lai attīstība notiktu uz jaunāko zinātnisko un tehnisko sasniegumu bāzes, 1966.gadā Ziemeļkorejā tika izveidots Korejas zinātnes un tehnoloģiju institūts, bet nākamajā gadā speciāla Zinātnes un tehnoloģiju ministrija. Līdz pat šodienai Dienvidkorejā zinātnes finansēšanai tiek atvēlēti 3% no IKP, kas procentuāli ir 8 reizes vairāk kā Latvijā, bet naudas izteiksmē uz iedzīvotāju – 25 reizes vairāk nekā pie mums. Jaunākā ražošana maksā dārgi. Tā visa mērķis – plānot un realizēt nacionālos projektus zinātnes un tehnoloģiju sfērā ar mērķi paaugstināt zinātnisko pētījumu un tehnoloģiju izstrādes līmeni, kā arī sagatavot augsti kvalificētu personālu darbam zinātnes un tehnoloģiju jomā. Nopietna pieeja. Mūsdienu Latvijā nekas tāds ne tuvu nenotiek, lai gan arī mēs varētu savai attīstībai izveidot kaut kādu „Latvijas zinātnes un tehnoloģiju institūtu.” Varētu, ja vien gribētu [un spētu. Bet nespējam to pat saprast dēļ idiotiskas apsēstības ar antikrieviskumu un antipadomismu].

Īpaši ir jāatzīmē, ka valsts sniegtās atlaides un līdzdarbība, noveda pie augsta monopolizācijas līmeņa ražošanas struktūras rašanās, jo īpaši eksporta nozarēs. Šāda monopolizēta struktūra arī bija valsts mērķis, jo tikai tāda spēj ielauzties jau aizņemtajā pasaules tirgū un ieņemt tajā pienācīgu vietu. Jau 1980-gadu pirmajā pusē 30 lielāko Dienvidkorejas konglomerātu eksports pārsniedza 50% un tie viegli konkurēja pasaules tirgū. Sīkaļas tur konkurēt nespēj.

Cenu jautājums tika risināts ļoti vienkārši. Tā kā Dienvidkorejā čeboliem konkurentu nebija un visi koncerni bija orientēti uz pasaules tirgu, viņiem bija jānosaka cenas zemākas par pasaules cenām. Ģenerālis personiski sekoja cenām . Viņš vispār ļoti aktīvi pats vadīja korejiešu industrializāciju un rīkoja ikmēneša operatīvās sanāksmes, kurās sekoja līdzi industrializācijas gaitai un risināja visas aktuālās problēmas.

Sacensība: totalitārisms pret brīvo tirguĢenerāļa un diktatora Paka Čonhi ekonomiskā politika izrādījās fenomenāli veiksmīga. Dienvidkoreja no vienas no nabadzīgākajām valstīm tikai 15 – 17 gadu laikā pārtapa par augsti tehnoloģisku ekonomisku lielvalsti. Dienvidkorejas ekonomika auga strauji : vidējais IKP ikgada pieaugums laika posmā no 1960. Līdz 1990.gadam bija 6,9%. Šo pieaugumu pārsvarā nodrošināja tikai ģenerāļa izveidotie lielie rūpniecības uzņēmumi „čeboli”, nevis tirdzniecība ar nekustamiem īpašumiem vai cita veida burbuļpūšana. Jau 1985.gadā „čeboli” nodrošināja 53% no Dienvidkorejas IKP. Šo rūpniecisko gigantu nosaukumi ir pazīstami visā pasaulē , arī Latvijā: Samsung, Hyundai, KIA, LG, SK Group, SN Global Co. Tie ir pasaules mēroga uzņēmumi. Piemēram, Samsung koncernā ietilpst 64 meitasuzņēmumi un tā vērtība ir 56 miljardi dolāru. Un radīja šos uzņēmumus valsts praktiski uz līdzenas vietas, izmantojot pārsvarā savus resursus ar mērķi attīstīt pašu ekonomiku.

Paks Čonhi necentās izpārdot savu valsti ārzemju investoriem, lai tie uz tās rēķina pelnītu. Viņš gribēja, lai paši korejieši pelnītu visā pasaulē. Ārzemju investoru daļa „čebolos” ir ne lielāka par 2%, bet pārējais ir korejiešu īpašums. Šādu pieeju var salīdzināt ar Latvijas valdību praksi, kuras rezultātā jau 65-70% Latvijas tautsaimniecības pieder ārvalstniekiem. Un šai daļai ir tendence nepārtraukti pieaugt. Gudrs diktators ir liela nacionālā bagātība.

Pret Paku Čonhi regulāri tika veikti atentāti un 1979.gadā viens no tiem, kuru organizēja viņa paša drošības dienesta vadītājs Kims Jegujs, izrādījās veiksmīgs. Pēc viņa Dienvidkorejā bija citi ģenerāļi un prezidenti [pašreiz Dienvidkorejas prezidente ir Paka Čonhi meita Paka Kinhje (1952)], bija pat nopietna ekonomiskā krīze, tomēr iespaidīgā Dienvidkorejas nacionālā ekonomika, kuru radīja ģenerālis, turpina strādāt un apgādāt pasauli ar kuģiem, elektroniku, sadzīves tehniku, automobiļiem un vēl daudz ko citu par pievilcīgām cenām.

Ernests Buivids, fragments no grāmatas „Latvijas ceļš: pretī jaunai krīzei”
/2007.gada jūnijs/

Avots: http://infoagentura.wordpress.com/2014/10/17/dienvidkorejas-ekonomiska-brinuma-recepte/

Šeit mēs redzam atšķirību: daži runā par Nīderlandes, Honkongas u.c. modeļiem, bet daži nosauc skaitļus un faktus. Tad, kad viņi analizēs, kas neļauj un kas vajadzīgs, lai kaut ko no modeļiem paņemtu priekš mums, tad mēs būsim pagājuši solīti uz priekšu. 

Bet šādas runas ir ‘bīstamas”: var izrādīties, ka to, ko var un izdarījuši citi, mēs ne vienmēr varam. Objektīvu iemeslu, faktu dēļ. Tādēļ labāk runāt par modeļiem, teikt, ka tie ir labi un mums tos jāievieš. Tādēļ daudzi tā arī dara. Karla Popera pieprasītā sevis apšaubīšana lai paliek citiem: ar to daudz vēlētāju balsis nevar iegūt. I. V. 

 

About basicrulesoflife

Year 1935. Interests: Contemporary society problems, quality of life, happiness, understanding and changing ourselves - everything based on scientific evidence. Artificial Intelligence Foundation Latvia, http://www.artificialintelligence.lv Editor.
This entry was posted in All Posts, Economics and Politics. Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s