Atbrīvoties no pieķeršanās

http://psih.lv/atbrivoties-no-piekersanas/

by Ansis

Vairums mūsu kreņķu rodas no mūsu kaislīgas vēlmes un pieķeroties lietām, kuras kļūdaini uztveram kā nemainīgas. Dalai Lama

Viena no Budisma pamata atziņām ir tas, ka dzīve ir ciešanas un ciešanu iemesls ir pieķeršanās. Cilvēka dabā ir pieķerties. Mēs meklējam stabilitāti, jo nedrošība, nenoteiktība rada mūsos trauksmi. Tāpēc mēs, kā cilvēki meklējam kaut ko, uz ko varētu balstīties – un balstāmies caur pieķeršanos.

Pieķerties varam tiklab mantām, kā cilvēkiem, darbam, idejām, statusiem, rezultātam. Mēs padarām šīs lietas par vērtībām un orientējam savu dzīvi ap tām.
Bet fakts ir tāds, ka visas šīs lietas ir mainīgas. Mantas pazūd vai salūzt, cilvēki šķiras vai mirst, darbs nāk un iet, idejas nerealizējas, statusi mainās, rezultāts nav tāds, kādu gaidīju. Piedzīvojot šo zaudējumu, mēs ciešam. Budisms piedāvā vienkāršu recepti – tā kā ciešanas rodas no pieķeršanās, tad lai neciestu – nav jāpieķeras. Nepieķerties – tas nozīmē – palaist vaļā. Atlaist.

Bet kā gan to izdarīt?
Tas nav vienkārši un nepietiek ar vienreizēju lēmumu. Nepieķeršanās ir jāmācās, jāpraktizē, jāveic soli pa solim, dienu pa dienai, mirkli pa mirklim – pamanot tos brīžus, kad vēlamies pieķerties un rīkojoties citādāk.

Zemāk esmu apkopojis dažus pieredzējušu cilvēku sniegtus padomus par to, kā ikdienā praktizēt nepieķeršanos:

Pieredze bez pieķeršanās

Pieņem mirkli tādu, kāds tas ir, necenšoties to pārvērst par vakardienu – lai cik vakar bija labi, vakardiena ir pagājusi. Neplānojot to padarīt par rītdienu – tā vēl nav pienākusi. Būt mirklī un priecāties par to, kas ir, jo tas paies, beigsies. Nekas nav pastāvīgs, nekas nav mūžīgs. Strīdēšanās ar šo atziņu tikai vairos sāpes.

Tici, ka tev ir pietiekoši daudz. Patiesība ir tāda, ka rītdiena būs citāda kā šodiena, lai kā mēs censtos. Attiecības var izbeigties. Darbs arī. Mantas var pazust. Šodien nevar izdarīt neko, kas garantētu, ka rīt tā nenotiks. Tāpēc tas, ko var darīt šodien, ir pateikties un priecāties par to, kas ir. Ar to pietiek.

Sabremzē sevi. Pamani tos brīžus, kad tu pieķeries cilvēkiem, mantām, apstākļiem. Pamani pašu pieķeršanos un sabremzē sevi, baudot mirkli, kas ir atvēlēts kopā – zinot, ka tas reiz beigsies.

Apraksti sevi elastīgi. Mēs visi nepārtraukti maināmies, augam. Aprakstot sevi, lieto vārdus, kuri var izturēt izmaiņas un augšanu. Ja tu, stāstot par sevi, lietosi savas intereses, lomas, attiecības, tas tikai vairos pieķeršanos, jo zaudējot to, kas tev ir, tu zaudēsi arī daļu no tā, kas esi.

Izbaudi tagadni pilnībā. Nav svarīgi, cik ilgi tu būsi labā pieredzē vai attiecībās ar cilvēku, kuru mīli, nekad nebūs pietiekoši. Tāpēc nedomā par kvantitāti – tai vietā skaties uz kvalitāti. Dzīvo šobrīd – šajā brīdī, kāds tas ir.

Attiecībā uz pieķeršanos citiem cilvēkiem:

Iedraudzējies ar sevi – Citus cilvēkus atlaist ir daudz grūtāk tad, kad tavs pašvērtējums ir atkarīgs no viņiem. Iedraudzējies pats ar sevi un tici, ka tava vērtība nav atkarīga no tā, ko citi saka vai domā. Tādā veidā tu varēsi būt patiesās attiecībās ar citiem – nevis ar to, kādas sajūtas viņi tevī izraisa.

Pavadi laiku vienatnē. Iemācies izbaudīt vienatni. Attīsti pats savas intereses, jo tās neviens un nekad tev nevarēs atņemt. Veido savas intereses tādas, kuras nav atkarīgas no citiem cilvēkiem vai apstākļiem.

Turies viegli. Neturies pārāk cieši, lai cik mīļš būtu tas otrs. Pretēji tam, ko saka romantisms, cilvēki nav viens otra otrās puses. Katrs ir vesels un atsevišķs. Cilvēki var būt tuvi, bet ja tuvība ir pārāk cieša, tā traucē abiem. Esot kopā ar otru, atceries, ka jūs abi esat veseli, pilnīgi, pabeigti arī viens bez otra.

Tiecies ar daudziem cilvēkiem. Ja tavā dzīvē būs tikai dažas attiecības, tās var kļūt pārāk svarīgas. Šajā pasaulē ir miljardiem cilvēku, esi atvērts jaunām attiecībām! Pieļauj iespēju, ka nākotnē arī satiksi cilvēkus, ar kuriem dalīties mīlestībā.

Netaisnojies. Tādas domas kā “es nevaru bez viņas dzīvot”, “mana dzīve bez viņas nav nekā vērta” “viņa ir manas dzīves jēga un saturs” izskatās patiesas, bet tās tādas nav. Vienīgais veids, kā palaist attiecības vaļā un nejust sāpes ir ticība, ka tu esi pietiekoši spēcīgs dzīvot tālāk, kad lietas mainīsies. Un tās noteikti mainīsies.

Attiecībā uz pieķeršanos pagātnei:

Atceries, ka pagātni nav iespējams mainīt. Nevar mainīt pat tad, ja pārmalsi to domās tūkstots reižu. Pat ja sodīsi sevi. Pat ja atteiksies to pieņemt. Pagātne ir pagājusi. Vienīgais veids kā atbrīvoties no ciešanām, ir piedot sev. Neviens cits tavā galvā nevar ienest mieru – tikai pats.

Mīli, nevis baidies. Pieķeršanās pagātnei bieži ir saistīta ar bailēm – bailes no tā, ka otra iespēja netiks dota, bailes no tā, ka netiksi galā. Baiļu vietā ir vērts fokusēties uz to, ko mīli – un kreņķu vietā radīsies prieks.

Svarīga ir tagadne. Tai vietā, lai domātu par to, ko tu izdarīji vai neizdarīji, kas tu biji vai nebiji, izdari labu darbu šodien, tagad. Esi tāds, kāds vēlies būt – šodien. Palīdzi kādam. Pasaki paldies. Padari šodienu par tik pilnu un jēdzīgu, ka kreņķim par vakardienu nepaliek vietas.

Stāsti mierīgi. Mūsu pieredze ir ne tikai tas, kas ir noticis, bet arī tas, kā par to mēs stāstam – tai skaitā paši sev. Neveido drāmu, stāstot par pagātni. Tai vietā fokusējies uz to, ko esi secinājis, ko iemācījies. Tas ir tas, kādēļ tā pieredze bija nepieciešama.

Atveries jaunai pieredzei. Ļoti bieži, kad pieķeramies, mēs darām to tādēļ, ka mums ir ļoti ērti. Mēs zinām, kā jutīsimies – laimīgi, droši – paredzami. Bet, ir pilnīgi iespējams, ka citi cilvēki, citi apstākļi radīs tādas pašas, vai labākas jūtas. Vienīgais veids, kā to uzzināt – palaist to, kas bijis, un ļaut jaunajam nākt.

Nepieķeršanās rezultātam.

Ļauj lietām būt. Tas nenozīmē, ka nav vērts strādāt labākas rītdienas vārdā. Tas nozīmē tikai to, ka tu esi mierā ar to, kas ir, nekreņķējoties par to, ka kaut kas nav kārtībā ar pašu vai dzīvi. Tas nozīmē balstīties pieņemšanā.

Pamani savu pieķeršanos: Ja esi pieķēries kādam noteiktam rezultātam – sapņu darbam, vai perfektām attiecībām – iespējams, tas rada ilūziju par to, ka kādu dienu viss būs ideāli. Pamani to, un atceries, ka vienīgais brīdis, kas ir, tas ir šobrīd – un tas ir visa tava prieka vērts.

Atbrīvojies no nepieciešamības visu zināt. Lai kā tu censtos, tu visu nezināsi. Dzīve ir neizzināma, neparedzama. Centieni visu paredzēt tikai patērēs tavu enerģiju, jo rītdien būs vēl cita rītdiena. Nav nekādas garantijas par to, kā viss beigās sanāks. Ir tikai šis brīdis – dzīvo tagad.

Piepildi savu mērķi jau šodien: Jau šodien tev ir viss, kas nepieciešams, lai dzīvotu pilnu un apjēgtu dzīvi. Doma par to, ka ir nepieciešams noteikts naudas daudzums, noteikts statuss vai noteiktas kvalitātes attiecības, un tikai tad dzīve būs piepildīta, ir nepatiesa. Dari to, ko mīli – un dari to šodien.

Nepieķeršanās jūtām.

Pieņem, ka sāpes ir neizbēgamas. Lai cik labi tu darītu visu, kas ir šajā – vai citā – sarakstā, tu zaudēsi lietas, kas ir svarīgas un tas sāpēs. Bet sāpēm nav jākļūst par ciešanām. Sāpes ir neizbēgamas – ciešanas izvēlamies.

Sauc savas jūtas vārdā. Sajūti savas jūtas, atzīsti tās, izpaud tās un ļauj jūtām pāriet. Neatlaidies, bet izej cauri savām jūtām – ļauj tām būt, bet nepazūdi tajās.

Pieraksti un izmet. Pieraksti savas jūtas, jo ne vienmēr tās varēsi izteikt tiem cilvēkiem, uz kuriem tās attiecas. Raksti dienasgrāmatā, uzraksti vēstuli (un izmet vai sadedzini to). Tas palīdz.

Pasaki paldies. Saki paldies par prieka mirkļiem – lai cik īsi tie būtu. Ja seko tumšāks brīdis, atceries, ka tas nāk tādēļ, lai ko mācītu – un vēl pēc brīža būs nākošais prieka mirklis. Viss dzīvē ir ciklisks.

Virzies uz mieru. Mūsu katra galējā vēlme ir miers un laime. Pat ja šobrīd gribas dusmoties vai skumt, tas, kas ir aiz šīm vēlmēm ir vēlme būt mierā ar to, kas ir noticis. Būt mierā – tā ir attieksme un to var izvēlēties. Izvēlies to.

Esi tagad. Pieredzi mirkli, apzinies to, izbaudi un palaid, lai var nākt nākošais.

Tas nebūs viegli. Cilvēka dabā ir pieķerties un izjust laimi, esot cieši kopā ar savu objektu. Vienkārši atceries, ka tas paies, bet tas, kas vienmēr paliek, ir tava spēja izvēlēties, kā izturēties pret to, kas notiek. Pieķerties un ciest, vai palaist un būt brīvam.

Iedvesmai izmantoju šo: http://zenhabits.net/zen-attachment/

Šeit daudz derīgu domu par to, kā sevi saprast un uzraudzīt, lai izvairītos no ciešanām. Bet daži izteikumi prasa papildus domas.  

Vispār jau ir divu veidu pieķeršanās: egoistiskā, īpašnieka pieķeršanās mantai vai īpašumam, kas saistīta ar atkarības izveidošanos, un radošā pieķeršanās, kas saistīta ar gatavošanos nākotnei. Jādomā, ka autors, iesakot nepieķeršanos, ir domājis pirmo: ” Tas nenozīmē, ka nav vērts strādāt labākas rītdienas vārdā.”  Bet par otro gan varam izteikt dažas domas:

Mums nav jāveido sevī pieredze bez pieķeršanās. Ir labi un pareizi dzīvot un daudz darīt ar lielu aizrautību un pieķeršanos. Jo (tikai) tad sasniegtais dod mums dziļu gandarījumu un pieildījumu. Kad dzīvojam dzīvi, kad ejam savu ceļu, tad ir labi saņemt evolūcijas sagatavotās balvas par aizrautību un pieķeršanos.

Tāpēc tas, ko var darīt šodien, ir pateikties un priecāties par to, kas ir. Ar to pietiek.” Nē, ar to nepietiek. Vēl mums ir iespēja domāt un rūpēties par to, kas būs rīt. Plānot, gatavoties un saņemt. 

“Esi tagad. Pieredzi mirkli, apzinies to, izbaudi un palaid, lai var nākt nākošais.” Es teiktu: pieredzi šo mirkli, jo tam ir nākotnes smarža. Dzīvo šodienai un nākotnei, apzinoties, ka varbūt tā tāda arī nebūs. Bet šī apziņa lai ir kā putna spārni, kas tevi nes augstu virs ikdienas, ļauj redzēt un skatīties pāri ikdienai, redzot plaši un tālu uz priekšu. Bet jau šobrīd pieņemot domu, ka nākotne, visticamāk, nebūs tāda, kādu tu to esi izsapņojis, bet būs citādāka. 

Tādēļ vienlaicīgi mums jākultivē sevī spēju redzēt un apzināties, ka itin viss, ko mēs darām, ko iemīlam un kam pieķeramies, reiz izzudīs. Arī mūsu dzīve. Mums jāiemācās skatīties uz dzīvi, redzot un apzinoties mūsu esības īslaicīgumu un traģismu, un jāiemācās vīrišķīgi un pazemīgi pieņemt to, ka kādreiz tas viss tiks atņemts. (Patiesībā mēs daudz ko būsim atstājuši citiem, tiem, kas nāk pēc mums). Lai šī apziņa ir tā, kas piešķir vērtību katram acumirklim, kuru liktenis un gadījums mums ir atvēlējis. Un tad, kad gadījums mums kaut ko atņem, kam mēs esam gatavojušies, gaidījuši un cerējuši, tad mums jāatrod sevī vīrišķību un spēku pieņemt arī to, jo – tāda ir īstā, skarbā un patiesā cilvēku dzīve. Lai šī apziņa ir tā, kas iedod mums atbildības sajūtu par jebko, ko darām šodien. Jo šodien varbūt  ir vienīgā un pēdējā iespēja ‘kaut ko vēl padarīt.’ (tā Imants Skrastiņš un Raimonds Pauls Jāna Petera dzejā mums saka).

Tādēļ ir pareizi teikt un apzināties, ka sāpes ir neizbēgamas. Tā ir mūsu skola, kas virza uz priekšu mūsu augšupeju. Mēs nevaram teikt, ka tas, kas mūs virza uz priekšu, uz attīstību, ir nederīgs vai nevajadzīgs. I.V.

About basicrulesoflife

Year 1935. Interests: Contemporary society problems, quality of life, happiness, understanding and changing ourselves - everything based on scientific evidence. Artificial Intelligence Foundation Latvia, http://www.artificialintelligence.lv Editor.
This entry was posted in All Posts, Happiness and Quality of Life, Understand and Manage Ourselves, Values and Sense of Life. Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s