Hanss Selje ‘Mana mūža stress’. Zinātnieka memuāri.

Visā pasaulē pazīstamais Kanādas endokrinologs Hanss Selje, kas radījis un attīstījis mācību par stresu, ir arī lielisks “zinātnes rakstnieks”, daudzu speciālu un populārzinātnisku darbu autors. Autobiogrāfiskajā grāmatā “Mana mūža stress” viņš spilgti attēlo savas zinātnieka personības veidošanos, iepazīstina ar slavenās teorijas avotiem un tās attīstības gaitu, izklāsta dzīves principus, kuros šīs teorijas atzinumiem ierādīta nozīmīga vieta.

Cilvēce vienmēr tiekusies pēc laimes, bet tās vietā iznācis tas, kas iznācis, – zinātniski tehniskais progress ar tā neatņemamo pavadoni – stresu. Un tagad nu nekas cits neatliek, kā mazliet pakāpties atpakaļ un padomāt, kur ejam un kur patiesībā būtu jāiet. Šī Hansa Seljes klasiskā grāmata šai ziņā var būt labs padomdevējs.

Saistībā ar Hansu Selji man prātā nāk gadījums, kur es pirmo reizi izdzirdēju šā zinātnieka vārdu. Tas notika vēl laikā, kad pirms pāris gadiem studēju ārstniecību un man bija tāds studiju priekšmets “Sociālā pediatrija”, kuru pasniedza LU docents Valdis Folkmanis. Vispār šo pasniedzēju atceros ar sirsnību, kurš tad arī mūs, studentus, šad un tad par kaut ko citu arī ārpus studiju priekšmeta informēja. Un viens tāds gadījums bija, kad pasniedzējs pieminēja Hansu Selji un viņa šo grāmatu, līdz ar to mani aizraujot, bet manas aizņemtības dēļ tik tagad beidzot esmu ticis pie šīs grāmatas, to kaut cik izlasījis un varu uzrakstīt apskatu. Protams, sociālā pediatrija arīdzan zināmā mērā pēta stresa iedarbību uz bērniem, tā kā laikam jau nebūs viss melots, ka tomēr šī ieinteresēšana notika studiju ietvaros…😉

Pats Hanss Selje, šīs grāmatas autors, par grāmatu saka tā: “Šīs lappuses rezumē visu, kas man zinātnē un privātajā dzīvē bijis pats svarīgākais. Savu mērķi uzskatīšu par sasniegtu, ja šī grāmata palīdzēs citiem atklāt kādu dzīves gudrību – jaunu izturēšanās kodeksu, kas viņiem visu mūžu ļaus būt tikpat laimīgiem, kāds septiņdesmit viena gada vecumā jūtos es.” Protams, šī grāmata ir autora biogrāfija un atmiņas, tādēļ grāmatā pamatā visur ir lasāma “es” forma, tā radot sajūtu, ka autors stāsta to tieši tev, vienam vienīgajam lasītājam, kaut gan, par nožēlu jāatzīst, ka Hanss Selje jau kā 31 gadu ir viņsaulē… Tulkotājs, protams, ir centies saglabāt autora oriģinālo domu izteikumu un teikumu struktūru, tādēļ – šis vien tāda mana subjektīva replika…🙂

“Mans vispirmais mērķis ir parādīt, ko var mācīties no tāda zinātnieka dzīvesstāsta, kurš visu savu mūžu ziedojis dzīves stresa izprašanai un iegrožošanai.”

Šī grāmata ir gandrīz kā autora dzīves, varētu teikt, arī grēksūdze, jo viņš šajā grāmatā stāsta patiesību un neko citu kā tikai patiesību, kaut gan arī ne visu, lai nesagādātu sāpes un problēmas ne sev, ne citiem iesaistītajiem. Tas ir viens no iepriekšējiem brīdinājumiem, ar kuriem sākas šī zinātnieka autobiogrāfija un kuras pirmajai nodaļai ir dots tieši šāds virsraksts “Iepriekšēji brīdinājumi””.

Un tā iesākas šī grāmata, par kuru varētu rakstīt daudz laba un ikvienam noderīga, un tieši tādēļ iesaku – izlasiet šo grāmatu, gūstiet noderīgas atziņas savas dzīves saules ieraudzīšanai un laimes atrašanai, lai ikviens savos septiņdesmit varētu sacīt – es esmu tikpat laimīgs, kāds bija Hanss Selje, šis tik pasaulē pazīstamais stresa pētnieks. Veiksmi šīs grāmatas izzināšanā! Didzis Kukainis.

http://didzis.weebly.com/p257rdomas-par-un-ap-gr257mat257m/grmatas-apskats-hanss-selje-mana-ma-stress-zintnieka-memuri

Grāmatā dažas vērtīgas domas, kuras autors izteica jau pagājušā g.s. vidū, bet mēs vēl šodien neesam gatavi tās pieņemt.

Neviens nespēj dzīvot harmonijā ar sevi, ja viņš skaidri neredz un nesaprot pats savus motīvus un viedokļus. Iespējams, maniem viedokļiem nebūs daudz piekritēju, bet, ja es tomēr tos šeit apspriežu, tad pavisam nedomāju, ka kādam būtu pamats man pārmest vaļsirdības un godprātības trūkumu. Viens nav apšaubāms: cilvēka dzīves galamērķiem jābūt humānistiskam.

Vai mēs varam tikt vaļā no kariem? Man personīgi neliekas, ka izredzes uz to būtu sevišķi lielas. Cilvēkam, tāpat kā citām dzīvajām būtnēm, piemīt agresīvas tendences, kas, pareizās robežās turētas, noder savas dzīvības un tātad arī savas sugas dzīvības aizstāvēšanai. Pateicoties augstu attīstītām smadzenēm, cilvēks spēj vairāk nekā visas pārējās būtnes kontrolēt savu rīcību. Viens no galvenajiem mērķiem, kuru vārdā es tiku formulējis altruistiskā egoisma kodeksu, bija panākt, lai šo spēju varētu izmantot visā pilnībā. Agresivitāte gan ir iedzimta, taču to var jūtami pastiprināt ar provocējošu rīcību vai nomākt ar ētikas sistēmu. Ja indivīdiem, it sevišķi tiem, kuri vadoši iedarbojas uz lielām grupām (nacionālām, reliģiskām, utt), izdosies ieskaidrot, ka savus egoistiskos dzenuļus viņi labāk apmierinās, izpelnīdamies citu cilvēku labvēlību, nevis tiem uzbrukdami, mēs cilvēku agresivitātes iegrožošanā būsim sasnieguši vairāk, nekā to iespējams izdarīt ar kādiem citiem līdz šim ieteiktajiem līdzekļiem. Tiem, kuri pilnīgi nodevušies kādai konstruktīvai darbībai un rod tajā gandarījumu, agresivitāte izpaužas retāk nekā tiem, kuri kaujas ar garlaicību, dzīvo dīkdienīgi un ir neapmierināti ar citu izturēšanos.

Vai visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi? Dažreiz man jautā, vai es domājot, ka visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi un viņiem vajadzētu baudīt vienādas tiesības. Es zinu, ka šis apgalvojums ir ietverts Amerikas konstitūcijā, taču uzskatu, ka vienkāršotais tā iztulkojums, ar kādu parasti sastopamies, ir acīmredzami aplams. Vieni cilvēki ir tukli, citi – kalsni, vieni ir gudri, citi – muļķi, misters X ir vājš un slimīgs, turpretī misteram Y ir dzelzs veselība. Pilnīgi vienādi nav pat identiskie dvīņi. Ābrahams Linkolns savā vēsturiskajā runā gribēja sacīt, ka visiem cilvēkiem būtu jābauda vienādas izredzes gūt laimi. Bet ir smieklīgi apšaubīt faktu, ka mēs ne tikai neesam piedzimuši vienādi, bet praksē arī nebaudām vienādas izredzes kaut ko sasniegt. Tāpat kā aklajiem nevar dot tiesības kļūt par lidotājiem, ko viņi arī nevēlētos, būtu veltīgi šķiest laiku un pūles, mācot plānprātīgiem, kā kļūt par fiziķiem teorētiķiem. Tas pats sakāms arī par sieviešu atbrīvošanas kustību. Sievietei būtu jābauda ar vīrieti vienādas iespējas izvēlēties profesiju, fiziski un garīgi attīstīties. Taču tas būs pareizi tikai noteiktās robežās, ko novilkusi Daba. Es visnotaļ esmu par to, ka sievietēm jādod līdztiesība, ciktāl Daba atļauj to īstenot. Vīrietim nevar piešķirt tiesības dzemdēt. Kur tad šeit paliek vienlīdzības koncepcija? Vīrieši un sievietes nav bioloģiski vienādi, un tur mēs neko nevaram un arī negribam darīt; taču nevajadzētu uzskatīt, ka viens dzimums ir pārāks par otru. Tas, protams, nozīmē, ka par vienādu vai līdzvērtīgu veikumu vīriešiem un sievietēm vajadzētu saņemt vienādu atalgojumu. Līdzīgu iemeslu dēļ nevar sacīt, ka ‘vienādas’ ir visas rases. Katrai no tām ir savas labās un sliktās īpašības, un, tāpat kā abiem dzimumiem, tām vajadzētu baudīt vienādas tiesības – bet tikai samērā ar to, ko tās patiešām spēj un grib darīt. Vienlīdzības principus pieņemot bez ierunām, mēs atvērtu durvis netaisnībai, jo noteikt, kurš ko spēj darīt, tiktu atstāts sabiedrības ziņā un bieži vien tas tiktu lemts pēc visai neelastīgiem likumiem. Nebūdami vienādi konstituēti, visi indivīdi tomēr būtu jāvērtē pēc viņu pašu nopelniem. Jo neatkarīgāki jūs esat, jo lielāks pašvades un pašdisciplīnas spēks jums jāiegūst. Paskatīdamies apkārt, jūs bez grūtībām ieraudzīsit, ka ne visiem mūsdienu sabiedrībā šīs īpašības piemīt un ne visi arī tās vēlas likt lietā.

Cik efektīva ir īsta demokrāija? Daudzi politiķi terminu ‘demokrātija’ lieto tā, it kā tas būtu vārdkopas ‘laba valdība’ sinonīms. Pat vistotalitārākie un autokrātiskie valdnieki vai valdošās partijas pasniedz savas idejas šai etiķetei atbilstošā iesaiņojumā. Tādēļ vispirms noskaidrosim, ko šis termins patiesībā nozīmē. Pēc Vebstera vārdnīcas, demokrātija ir ”pārvaldība, kurā vara tieši vai ar vēlētu pārstāvju starpniecību pieder tautai; pašu valdīto veikta valdīšana”. Šo ideālu es pilnībā atbalstu, taču es sev jautāju, vai šāda sistēma vispār varētu pastāvēt. Cik es saprotu, nevienā sabiedrībā  – ne tagad, ne agrāk – šāda demokrātija vēl nav īstenota. Tieši valdīt tauta nevar, jo neviens indivīds, no kādiem sastāv sabiedrība, nespēj efektīvi ietekmēt visu citu indivīdu rīcību. Nav iespējama arī valdīšana ar patiesi ievēlētu pārstāvju starpniecību, jo vesela nācija taču nevar būt vienisprātis  par to, kam vajadzētu būt tās pārstāvjiem. Visas valdības ir lielā mērā totalitāras – vara koncentrēta vienas vai nedaudzu personu rokās un pakļauta šo personu gribai. Šīs privilēģijas tām devusi vai nu mantošanas veiksme (kā autokrātiskās monarhijās ar to dzimtajiem monarhiem un aristokrātiem), vai arī veikla politiska manipulēšana ar masām, kas nodrošinājusi balsu vairākumu.

Par autokrātiskām dinastiju monarhijām nav daudz ko runāt, jo tās ir tikpat kā izzudušas. Ja ko varu sacīt tām par labu, tad varbūt vienīgi to, ka, pastāvot varas mantošanai, nākamo valdnieku jau no agras bērnības iespējams gatavot viņa grūtajiem pienākumiem. Un vēl var piebilst, ka, reiz tikušam pie varas, viņam nav jādegradējas pašam un jāizšķiež milzums tautas enerģijas un naudas, lai vēlēšanu kampaņā savāktu atkārtotai ievēlēšanai nepieciešamo balsu vairākumu. Šos divus momentus nevajag novērtēt par zemu, taču manotās varas lielais trūkums ir tās ārkārtīgais riskantums. Ja valdnieks ir ļauns vai nenormāls, masām neatliek nekas cits kā ķerties pie ‘nelikumīgas’ sacelšanās vai arī novākt viņu ar izsūtīšanu vai nogalināšanu.

Vēlēta valdība, manuprāt, nav daudz labāka. Ticis pie varas, tikai retais politiķis noturas pret kārdinājumu rīkoties tāpat, kā to darīja dinastiju valdnieki; tiesa gan, vēlētie valstsvīri nevar gluži tik brīvi atļauties despotisku vai pat nelikumīgu rīcību. To darīt viņi vilcinās, jo saprot, ka vismaz teorētiski viņiem vajadzētu pakļauties tautas gribai. Taču, lietodams varu, vēlēts darbonis nekad nepārstāv vairākumu; viņš pārstāv vienīgi to vēlētāju vairākumu, kuru kampaņas laikā izdevies apvārdot. Tas, protams, nav viens un tas pats. Lielum lielais iedzīvotāju vairākums ir pavisam nesagatavots novērtēt, kurš kandidāts ir vislabāk kvalificēts un visvairāk tiecas rīkoties tā, kā būtu pareizi no viņa atbalstītāju viedokļa vai kā to no viņa gaida atsevišķais vēlētājs.

Kaut arī šajā jomā man nav itin nekādas pieredzes un es gluži labi saprotu, kādu kritiku varu izpelnīties par šādiem izteikumiem, es tomēr ļaušu brīvu vaļu savai ķecerīgajai attieksmei pret demokrātisko sistēmu: es uzskatu, ka nav taisnīgi dot visiem vienādas balsstiesības. Man neliekas pareizi, ka slinkiem, nekam nederīgiem cilvēkiem, šiem nekaunīgajiem parazītiem, kas ir sabiedrības nasta, būtu jāļauj tikpat daudz sacīt par valsts pārvaldīšanu kā tiem, kas savu mūžu ziedo konstruktīvam darbam vispārības labā. Ja nerunājam par morāliskiem apsvērumiem, tad nepavisam neliekas, ka efektīvi vai sabiedrības augstākajām interesēm atbilstoši ir dot tikpat lielu balsspēju imbecilim kā prāta milzim; un savukārt introvertētam, neinformētam vientuļniekam, kas dzīvo nošķirti kaut kur tuksnesī, nebūtu atvēlama tikpat liela ietekme uz mūsdienu sabiedrību kā augsti kompetentam sociologam vai politiskajam zinātniekam.

Es pilnībā apzinos, ka lemt, cik balsu kuram būtu jāpiešķir, ir ļoti riskanti, taču domāju, ka atrisināt šo problēmu ir ārkārtīgi svarīgi un sabiedrisko zinātņu speciālistiem nevajadzētu tam žēlot savas pūles. Bez šaubām, pilnīgi izvairīties no kļūdām neizdotos, bet es neredzu, kāpēc lai šīs kļūdas būtu biežākas vai bīstamākas nekā tās, kuras gadās tiesnešiem vai ķirurgiem, kas izlemj tikpat svarīgus vai vēl svarīgākus jautājumus. Interpretācijas kļūdas ir neizbēgamas jebkurā rīcības izlemšanas aktā, taču to varbūtība ir mazāka, ja lēmējs ir attiecīgā jautājuma speciālists, nekā ja izšķirošais vārds pieder balsu kopskaitam. Pēdējais man šķiet tikpat nepareizi kā vērtēt armijas spēku pēc tai esošo ieroču skaita, nemaz neņemot vērā, vai tās ir bultas vai atombumbas.

Einšteins esot sacījis, ka zinātnisku strīdu nekad nevar izšķirt demokrātiski, pēc balsu vairākuma; kaut arī deviņdesmit deviņi no simta apgalvotu, ka teorija ir aplama, un tikai viens atzītu, ka tā ir pareiza, tomēr, gadījumā ja šī viena atzinums atspoguļotu patiesību, pārsvars būtu viņa pusē. Domāju, tāpat kā ienākumiem pieskaņo nodokļus, vairāk jēgas būtu, ja medaļu, titulu un citu apbalvojumu vietā par sasniegumiem atalgotu ar attiecīgu balsu skaitu. Ja, izvēlot cilvēkus vadošiem amatiem, tādam, kas nekad neko nav paveicis un vienmēr dzīvojis parazītiski, nebūtu nevienas balss, turpretī kādam Einšteinam to būtu tūkstošiem, man nudien neliktos, ka tas ir netaisnīgi vai neefektīvi.

Par seksuālo brīvību. Pretēji mūslaikos valdošajam viedoklim, es nekādā ziņā nedomāju, ka seksuālā visatļautība, kas tagad kļuvusi tik populāra, būtu vēlams sabiedriskās attīstības virziens. Es uzskatu, ka tā ir kaitīga ne tik daudz morālisku, cik bioloģisku un psiholoģisku iemeslu dēļ. Promiskuitāte tiecas atņemt dzimumattiecībām spēcīgo apmierinājumu, ko sniedz intimitāte starp diviem cilvēkiem, kuri pret to neizturas kā pret ikdienišķu notikumu. Ja nerunājam par tiešu miesīgo baudu, tad jāsaka, ka cita citai sekojošas ‘mīlas dēkas’ ar dažādiem partneriem spēj dot gaužām maz. Pārdzīvojums kļūst lēts un ikdienišķs.

Veselam jaunam indivīdam attīstās mīlas alkas, un, tiklīdz kā pienāk pubertāte, ir iespējams uzsākt seksuālu dēku virkni. Taču neierobežotai tūlītējai jebkuru juteklīgu dziņu apmierināšanai var būt ilgas postošas sekas, turklāt galvenokārt attiecībā uz abu dzimumu psiholoģiskajām ievirzēm.

Gan nelokāmie pirmslaulību šķīstības aizstāvji, gan arī tie, kas propagandē neskaitāmus fiziskus sakarus, noliegdami jebkādu vajadzību pēc laulības vai citām ilgākām savienībām, acīmredzot ir vienlīdz galēji. Es neesmu sevišķi gatavs aizstāvēt ne reliģiskos, ne hedonistiskos uzskatus šajā sakarā. Kā ārsts varu sacīt vienīgi to, ka cilvēka organisms ir veidots tā, ka pilnīga pašrealizācija ir sasniedzama, tikai lietojot visas tā daļas. Ja jūs nelietosit savus muskuļus, tie atrofēsies. Domāju, lai pilnībā izbaudītu dzīvi, ir jāiepazīst visas iespējas, ko var piedāvāt mūsu organisms. Tas nenozīmē, ka askētiski reliģiozi cilvēki, kas tic mūžīgai šķīstībai, vai pat mocekļi, kas vēlas ciest par saviem uzskatiem un gūt apmierinājumu, sevi upurējot, nevar dzīvot laimīgi. Daži cilvēki pilnīgi atsakās no seksuālas baudas un aiziet tuksneša vientulībā nodoties apcerei. Ja šis dzīvesveids dara viņus laimīgus, kādēļ lai viņi tā nerīkotos? Ikviens meklē prieku pats savā veidā. Taču, būdams biologs, es uzskatu, ka lielākoties šāda sevis aizliegšana noved pie frustrācijām, kuru sekas izpaužas daudzās sfērās. Ar laiku šie cilvēki pret sev no sākuma uzspiesto kodeksu sliecas slepeni vai pat atklāti sacelties. Protams, neloģiski ir, akli paklausot šādiem pašuzspiestiem principiem, pamatoties uz ticību, ka, sodot sevi ar šķīstību, var izpirkt visus grēkus, un tajā pašā laikā dzīvot pastāvīgu alku stāvoklī. Ārstiem labi zināms, ka Dabas apspiešana var novest pie patoloģiskām komplikācijām.  

Viens

About basicrulesoflife

Year 1935. Interests: Contemporary society problems, quality of life, happiness, understanding and changing ourselves - everything based on scientific evidence. Artificial Intelligence Foundation Latvia, http://www.artificialintelligence.lv Editor.
This entry was posted in All Posts, Understand and Manage Ourselves. Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s