Mūsdienīgas domas par cilvēka apziņu.

Vēsture.

Daudzi mūsdienu zinātnieki un mākslīgās inteliģences speciālisti saka, ka mēs pašlaik nezinām, kas ir apziņa un kā tā darbojas.  Tādēļ mēs nevaram uzrakstīt tai atbilstošu programmu.

Oksfordas Universitātes matemātikas un teorētiskās fizikas profesors R.Penrouzs grāmatā The Emperor’s New Mind [1] raksta, ka apziņa ir nealgoritmiska smadzeņu spēja, t.i., tāda, kurai nevar izveidot datora programmā izteiktu algoritmu.

Amerikas Fizikas Institūta izdotajā grāmatā Information, Entropy, and Progress [2] Roberts Eiress dod šādu apziņas definīciju (118.lpp.): Apziņa ir domājošas dzīvas būtnes sevis pašas neatkarīgas esības un savas apkārtnes apzināšanās.

Kas ir apziņa?

Filosofi un psihologi ir centušies atbildēt uz šo jautājumu kopš 17.g.s., kad Džons Loks sāka lietot vārdu ‘apziņa’ angļu valodā (consciousness). Pesimisti saka, ka, neskatoties uz to, ka daudzi par šo jautājumu domā un raksta, liels progress nav panākts. Kalifornijas Universitātes psiholoģijas profesors Šlingers (Henry D. Schlinger), izsaka domu, ka vispirms jāvienojas, par ko mēs runājam [3].

            Viena no labākajām pēdējos 20 gados uzrakstītām grāmatām par cilvēka smadzenēm ir Masačūsetas Tehnoloģiskā Institūta zinātnieka Marvina Minska grāmata Emociju Mašīna [4].  Arī šis autors raksta, ka savos mēģinājumos noskaidrot, kas ir apziņa, mēs lietojam nepareizu pieeju: mēs paši nezinām, nevaram noformulēt, ko mēs meklējam Ar apziņu mēs nereti apzīmējam ‘garīgo dzīvi’, domu scenārijus, iztēli, domāšanu, lēmumu pieņemšanu, sevis apzināšanos, ‘zemapziņas darbību’ u.t.t. Autors raksta, ka šis vārds kļuvis par universālu mentālās aktivitātes apzīmētāju gadījumos, kad nezinām, par ko runājam (skat., piemēram, Eiresa definīciju).

 

Kas nav apziņa?

Dubultspirāles atklājējs biologs Francis Kriks (Francis Crick) par apziņu sacīja, ka tā ir viena no lielākajām mūsdienu bioloģijas neatrisinātajām problēmām. Bet viņš vismaz pasaka, kas nav apziņa: Jūsu prieki un jūsu bēdas, jūsu atmiņas un ambīcijas, jūsu personīgās identitātes sajūta un brīvā griba, tas viss nav nekas vairāk, kā lielas nervu šūnu kopas un tām piesaistīto molekulu sadarbība [5].

            Vai tā ir? Jā, bet ar piebildi, ka glezna ir kaut kas vairāk, kā dažādu krāsu triepieni uz audekla, ka mūzikas skaņdarbs ir kaut kas vairāk kā dažādu frekvenču un dažādas intensitātes skaņu kopa. Kas tas ir, kas ir vairāk?

Intuitīvā sajūta, ka pie mūsu smadzeņu vadības pults sēž kaut kāds ‘Es’, kas novēro maņu orgānu signālus un ieslēdz muskuļu vadības pogas, izrādījās ilūzija. Izrādās, ka apziņu veido notikumu virpulis, kas vienlaicīgi darbojas dažādās vietās un attēlo dažādus indivīda iekšējās un ārējās pasaules notikumus. Katrs notikums cenšas ieņemt dominējošo vietu operatīvajā atmiņā, un kad viens process aizēno pārējos, tad smadzenes no tā izveido ‘stāstu’, ka visu to vadīja mans ‘Es’.

Līdzšinējās spekulācijas par apziņu kā kaut ko mistisku un nealgoritmisku ir saprotamas: mēs esam auguši kultūrā, kurā gadusimtiem cilvēka izturēšanās aprakstam un izpratnei lieto vienkāršus sadzīves jēdzienus. Tādēļ mums grūti iedomāties, ka mums nav speciālas ‘dvēseles’ un brīvās gribas, ka mūsu iekšējā dzīve nav nekas vairāk, kā tikai ķermeņa iekšējie signāli un iemācīta to aprakstīšana, to apzināšanās.

Šlingers raksta, ka apziņas skaidrojums jāmeklē nevis smadzenēs, bet gan – mūsu smadzeņu un mūsu izturēšanās veidošanās un mācīšanās vēsturē. Mūsu apziņa ir saistīta ar izturēšanos.

 

Šodiena.

Ņujorkas Sociālo Pētījumu Skolas (New School University, New York, NY 10003, USA) psiholoģijas profesors Kinsburns (Kinsbourne M) par smadzeņu darbību stāsta: Šodien zinātnieki ir padzinuši ‘garu’ no mašīnas’[1] nevis tādēļ, ka viņi ir gara dzīves nīdēji, bet gan tādēļ, ka milzums novērojumu liecina, ka jebkura cilvēka apziņas darbība ir saistīta ar smadzenēm. Ar magnētiskās rezonanses metodi vizualizējot asiņu plūsmu smadzeņu šūnās, smadzeņu pētnieki var gandrīz lasīt cilvēka domas. Viņi var pateikt, piemēram, vai cilvēks domā par kādu vietu vai cilvēka seju, vai arī cilvēks skatās uz pudeli vai kurpi.

Smadzeņu darbību var iespaidot ar vienkāršu fizikālu manipulāciju palīdzību. Smadzeņu stimulēšana ar elektrisko strāvu ķirurģiskas operācijas laikā var izsaukt halucinācijas, kuras nav atšķiramas no realitātes, piemēram, mūziku operācijas zālē slimnieks var uztvert kā bērnības dzimšanas dienas svētkus. Ķīmiskās vielas kofeīns, alkohols, prozaks un LSD var būtiski izmainīt to, ko cilvēki domā, jūt un redz.

Kad pārtrūkst smadzeņu fizioloģiskā aktivitāte, tad pazūd arī apziņa. Mēģinājumi sarunāties ar mirušo dvēselēm (pagājušā gadsimtā ar to nodarbojās nopietni zinātnieki) izrādījās lēti maģijas triki, un pirmsnāves pieredze, par kuru ziņoja tie, kas to bija pieredzējuši, izrādījās smadzeņu un acu nervu skābekļa nepietiekamības simptomi. Pagājušā gada septembrī zviedru zinātnieki ziņoja, ka viņi, stimulējot smadzeņu šūnas, kurās apvienojas redzes un ķermeņa iekšējo orgānu signāli, jebkuram pacientam prot izsaukt šādus ‘ārpusķermeņa’ piedzīvojumus.

Ko raksta zinātnieki.

Jāsāk ar pamatiem, un tad nonāksim arī pie definīcijas.  Pēdējos gados vairāki zinātnieki ir izteikuši domu, ka apziņa ir metaprogramma, kas darbojas līdzīgi datora centrālajam procesoram. Šī programma pārlūko, ieslēdz un izslēdz vairākas operatīvajā atmiņā ielādētas apakšprogrammas.

Lai runātu konkrētāk, jāsāk ar vienkāršām lietām, ko katrs var novērot. No pieredzes zinām, ka smadzeņu darbā pastāv ‘darba dalīšana’ – kad ejam, tad parasti nedomājam par to, kā kustinām rokas un kājas, un kā elpojam. Tas viss notiek automātiski. Mēs tam nepievēršam uzmanību, bet domājam par galveno – kā un kad nokļūsim galā, kā pārvietosimies tālāk, ko ņemsim līdzi nākošajā ceļa posmā, u.t.t. Bet, ja nepieciešams, mēs spējam pieslēgties savu kustības elementu novērošanai, piemēram, domāt un raudzīties uz to, kā liekam kāju, kā turam galvu, cik skaļi elpojam, vai mums ir karsti vai auksti, u.t.t.

Kad esam ieradušies darbā, mēs ne vienmēr varam atcerēties un pateikt, kas, notika pa ceļam – kā, braucot ar auto, izdarījām pagriezienus, bremzēšanu u.c. Varam sacīt, ka mēs neapzinājāmies braukšanas procesu un tādēļ neatceramies to. Mēs tajā laikā domājām par ko citu.[2]

Daudzi dzīvnieki apzinās ārējās pasaules signālus, bet iekšējās pasaules (iekšējo orgānu) signālus apzinās tikai cilvēki. Atšķirībā no dzīvniekiem cilvēki apzinās, jūt sava ķermeņa somātiskos stāvokļus, un šī apzināšanās veido apziņas pamatu. Dienvidkarolīnas universitātes neiroloģijas un psiholoģijas profesors, Smadzeņu un Jaunrades institūta (Brain and Creativity Institute) direktors un daudzu grāmatu autors Antonio Damasio raksta [6], ka šo iekšējo stāvokļu apzināšanās izveidojās tādēļ, lai cilvēki varētu salīdzināt, novērtēt ārējās pasaules signālus. Mums vajag apzināties savu iekšējo somātisko stāvokli, lai varētu novērtēt ārējās pasaules audiovizuālo signālu svarīgumu.

Zinātnieku un popularizētāju vairākums ar apziņu saista subjektīvo pieredzi. piemēram, kas tas ir, īpašības ‘sarkans’ sajušana? Fiziķis teiks, ka noteiktas frekvences fotoni ierosina acs fotoreceptorus.

Antonio Damasio raksta, ka no datoru darbības aizgūtā izpratne par noteiktu programmu ielādēšanu operatīvajā atmiņā nemaz nav vajadzīga: apkārtējās vides vizuālā, audio, smaržu, temperatūras un taustes informācija smadzenēs aktivizē noteiktus apgabalus, kas veido šo ārējo apstākļu ‘iekšējos attēlus’ – aktivizētus laukus (patterns). Ārējās pasaules ‘attēli’ atbilst nervu šūnu aktivitātei smadzenēs, šos ‘attēlus’ autors dēvē ‘congnitve represantations’. Tie ir ārējās pasaules attēli. Šādā skatījumā  ‘domāt’ nozīmē aktivizēt noteiktus smadzeņu šūnu laukus.

Bikamerālā apziņa.

Prinstonas Universitātes psihologs Džulians Džeimss (Julian James, 1920-1997) ir slavens ar to, ka uzrakstījis tikai vienu 1976.g. publicētu grāmatu Apziņas rašanās kā  bikamerālās apziņas veidojums (The Origin of Consciousness in the Breakdown of the Bicameral Mind). Autora laikabiedri nezināja, kā reaģēt uz grāmatā izteiktajām domām. Daži uzskatīja, ka Džeimss maldās vai ir īpatnis, bet Daniels Denets izteica domu, ka autors mums pateicis kaut ko svarīgu.

            Džeimsa galvenā doma bija, ka mūsdienu cilvēka apziņas sākusi veidoties tikai pirms kādiem 3000 gadiem. Tā laika cilvēka mentalitāte bija pildīta ar vizuālām un auditorijas halucinācijām, kurās cilvēki dzirdēja dievu balsis, kas teica, kas jādara. Tikai tad, kad šīs izjūtas tika apzinātas kā paša indivīda iekšējie signāli, varam runāt par modernā cilvēka apziņu.

            ‘Pirmsapziņas’ cilvēku apziņa bija sadalīta divās daļās (bikamerālā apziņa) – atbilstoši divām smadzeņu puslodēm. Šīs domas apstiprinājumu Džeimss atrod Homēra Iliādē, kurā galvenie varoņi saņem dažādu dievu norādījumus un pavēles. Džeimss izteica domu, ka tas ir ne tikai literārs sacerējums, bet arī precīzs tā laika cilvēku pasaules uztveres attēlojums.

            Iliādes varoņi lieto ne tikai tādu iekšējo monologu, kādu mēs pazīstam šodien. Tā laika varoņu lēmumi, plāni un ieceres izveidojās zemapziņā un pēc tam tos viņiem halucināciju veidā ‘paziņoja’ dažādi draugi vai dievi.  Iliāde  ir robežšķirtne starp diviem atšķirīgiem cilvēka mentalitātes veidiem, pirmais no kuriem ļauj ielūkoties senākā apziņas darbībā. Ja uz cilvēku vēsturi lūkojamies ar šādu izpratni, tad šo apziņas veidu redzam darbojamies seno civilizāciju, piemēram, Mezopotāmijas vai senebreju (Vecā Derība) mākslā un literatūrā.

            Džeimss rakstīja, ka šīs senās mentalitātes paliekas varam sastapt arī mūsdienās, piemēram, mākslinieciskā iedvesmā un poēzijā. To pašu varam teikt par šodienas modi “runāt valodās’ un ‘sarunām ar eņģeļiem’.

 

Kā veidojas apziņa?

Daniels Denets interneta žurnālā ‘Edge’ [7] rakstīja, ka ‘lai apzinātos, nepieciešama skaņu vai zīmju valoda’. Izturēšanās psihologs Skiners (B. F.Skinner) raksta [8]: Apzināties nozīmē spēt izteikt savu pieredzi verbāli. Tātad, apzināties nozīmē spēju atcerēties, aprakstīt, izteikt kādā (sajūtu, smaržu, skaņu, redzes tēlu) valodā savu pieredzi. Tas nozīmē, ka apzināšanās ir sociālās saskarsmes produkts.

            Vai bērns pēc piedzimšanas sevi apzinās? Visu valodu mācīšanās (un, tātad, spēja sevi apzināties) notiek pakāpeniski. Mācīšanās sākas ar to, ka vecāki bērnam rāda kādu priekšmetu un jautā: kas tas ir? Kamēr bērns vēl nav iemācījies, vecāki saka priekšā: tas ir suns. Ja bērns spēj atkārtot, viņš saka: suns. Protams, bērns nezina, ka tas ir suns, bet viņš vienkārši atkārto. Bet pēc vairākiem šādiem mēģinājumiem, sevišķi vēl, ja pa starpu bērns tiek ‘iepazīstināts’ ar citiem objektiem, tādiem kā grāmata, krūzīte, bumba, bērns ātri iemācās teikt ‘suns’, kad pieaugušais uz to norāda un jautā: kas tas ir? Labs pedagogs apstiprina: jā, tas ir suns.

            Šādā veidā bērns mācās apzināties savu apkārtni un spēj par to runāt. Pāreja no vienkāršiem jēdzieniem uz sarežģītākiem veido pilnīgāku apkārtnes apzināšanos.

            Piemēram, vecāki bērnam jautā: ko tu dari? Saņemot bērna atbildes un tās koriģējot, bērnam iemāca apzināties savas darbības. Jo vairāk vārdu bērns iemācās, lai aprakstītu savas darbības, jo labāk, pilnīgāk bērns sevi apzinās.

            Dažreiz arī pieaugušie iet pie ārsta (psihoterapeita), lai viņš mums palīdzētu labāk apzināties savas darbības. Ārsts to dara tāpat kā vecāki, kas māca bērnam valodu – novēro pacienta izturēšanos un māca tam pašam izdarīt novērojumus un precīzi runāt par savu rīcību. Kad esam iemācījušies un spējam paši sev to (ko mēs darām un kas ar mums notiek) aprakstīt, par mums saka, ka mēs esam iemācījušies sevi labāk apzināties.

            Vecāki māca bērniem ne tikai aprakstīt savu izturēšanos, bet arī – savu iekšējo pasauli, savas izjūtas. Viņi lieto tās pašas metodes, bet – ar mazākiem panākumiem.  Lai iemācītu bērnam pateikt, kā viņš jūtas, vecākiem jāvadās pēc bērna izturēšanās vai ārējām pazīmēm – bērns raud, berzē sāpošo vietu, salūzusi kāda rotaļlieta. Neviens pieaugušais nevar tieši sajust bērna iekšējās pasaules signālus, tādēļ iemācīt tos izteikt vārdos ir grūtāk. Ne velti paši pieaugušie nereti nespēj pateikt, kāpēc viņi jūtas nospiesti – viņiem neviens to nav iemācījis.

Pašsaruna.

Vērojot apkārtējo pasauli, bērni ar laiku iemācās redzētos priekšmetus nosaukt pie sevis, klusi, tā, ka apkārtējie nedzird. Vēl vēlāk seko redzēto priekšmetu, savas rīcības un savu sajūtu apzīmēšana ar vārdiem, tos izsakot tikai domās. Neiroloģiskie pētījumi apstiprina, ka šajos gadījumos tiek ierosināti, gan ar mazāku amplitūdu [9.10], tie paši nervu centri, kas aktīvi tad, kad attiecīgos vārdus izrunājam skaļi. To var saukt par domāšanu jeb iekšējo runu. Psihologi Karlsons (Neil Carlson) and Buskists (William Buskist) raksta [11], ka apziņas darbības pamatā ir valoda. To apstiprina arī klīniskā pieredze: slimnieki, kuri slimo ar amnēzijas veidu (anterograde amnesia), kas saistīts ar hipokampa bojājumu, spēj iemācīties jaunas kustības vai izturēšanos, bet nespēj pateikt, ko iemācījušies (viņi nezina, ka to prot). Smadzeņu pētnieki saka, ka šiem slimniekiem smadzeņu bojājums atņēmis spēju apgūto mācēšanu izteikt vārdos, atcerēties, apzināties, bet nav atņēmis spēju šo mācēšanu lietot.

            Ja apziņa ir pielīdzināma iekšējai sarunai par apkārtējiem notikumiem, paša izturēšanos un ķermeņa sajūtām, tad minētās amnēzijas slimnieki spēj runāt par notikumiem un savām prasmēm tikai pirms smadzeņu bojājuma. Par šādiem slimniekiem saka, ka viņiem ‘pārtraukts savienojums starp uztveri un apzināšanos’ [11].

Apziņas iekšējā dzīve.

Kas ir tā mistiskā iekšējā dzīve? Iekšējo signālu avoti ir centrālā un perifērā nervu sistēma, pie pēdējās pieder sāpju, temperatūras, spiediena un taustes receptori. Ja mēs iemācāmies aprakstīt sāpju sajūtu uz ādas virsmas vai ķermeņa iekšienē, tad var sacīt, ka mēs apzināmies šīs sajūtas. Šo sajūtu apzināšanos  tad arī sauc par apzinātu iekšējo dzīvi.

            Par to, ko uztver mani maņu orgāni, es varu pakāpeniski runāt aizvien klusāk, beigās tā, ka tikai es varu sevi sadzirdēt. Šajā brīdī es ar sevi sarunājos privāti, iekšēji, priekš citiem slēpti, bet – es tomēr runāju. Bet šī runa nenotiek kādā mistiskā apziņā, prātā vai dvēselē, apziņas pētnieki saka, ka tādas speciālas apziņas vietas vai ‘dvēseles’ vienkārši nav. Šī runa tad arī ir tā ‘apzinātā iekšējā dzīve’, par ko tik daudz runā.

            Līdzīgi kā evolūcijas biologi runā par pakāpenisku sugu maiņu, arī smadzeņu pētnieki runā par pakāpenisku izturēšanās maiņu un fizikāliem notikumiem, kas to veido. Šāda pieeja dod apziņas problēmas elegantu risinājumu. Tā ir jauna, strauji augoša eksperimentālās zinātnes nozare.

Kas tad ir apziņa?

Apziņa ir nepārtraukta iekšēja pašsaruna par mūsu publiski un privāti saņemtiem signāliem un izturēšanos.

Droši vien būs vajadzīgs ilgāks laiks, lai apjēgtu, ka mūsu apzinātā iekšējā dzīve nav nekas vairāk kā iemācīts verbāls (vai neverbāls, tēlu un notikumu valodā izteikts) izturēšanās apraksts, tāpat, kā bija vajadzīgs ilgs laiks, lai saprastu, ka Zeme nav plakana un nav Visuma centrs, un ka dzīvība uz Zemes nav Radītāja darbs.

Literatūra.

  1. Roger Penrose, The Emperor’s New Mind, Penguin Books, 1991
  2. Robert Ayres, Information, Entropy, and Progress, AIP Press,1994.
  3. Schlinger, H.D., “How the Human Got its Mind”, Debunking the Last Great Myth in Psychology.” Skeptic, 11: 48-53.
  4. Marvin Minsky, The Emotion Machine, Simon&Schuster, 2006.
  5. Crick, F. 1994.   The Astonishing Hypothesis: The Scientific Search for the Soul. New York, Y.: Scribner and Sons.
  6. Antonio Damasio, The Feeling of What Happens: Body, Emotion and the Making of Consciousness. . Heinemann: London, 1999.
  7. Dennett, D. 2005. Edge: The world question center. edge.org/q2005/q05_10.html#dennett
  8. Skinner, B. F. 1945. “The Operational Analysis of Psychological Terms.”

Psychological Review, 52: 268-277.

  1. Rosen, H. J., J. G. Ojemann, J. M. Ollinger, and S. E. Petersen. 2000. “Comparison of Brain Activation During Word Retrieval Done Silently and Aloud Using fMRI.” Brain Cognition. 42: 201-217.
  2. Palmer, E. D., H.J. Rosen, J. G. Ojemann, R. L. Buckner, W. M. Kelley, and S. E. Petersen. 2001. “An Event-Related fMRI Study of Overt and Covert Word Stem Completion”. NeuroImage 14: 182-193.
  3. Carlson, N., and W. Buskist. 1996. Psychology: The Science of Behavior (5th ed.). Boston, MA: Allyn and Bacon.

Publikācijās ielūkojies un interneta sarunās piedalījies Imants Vilks.

[1]           ‘Gars mašīnā’ (angl. The ghost in the machine) ir angļu filosofa  Džilberta Railsa (Gilbert Ryle) ironisks Renē Dekarta ķermeņa-gara duālisma apzīmējums. Pirmo reizi tas parādījās Railsa grāmatā ‘Apziņas koncepcija’ ( The Concept of Mind, 1949), kurā viņš apraksta Dekarta duālisma absurdumu: mentālā aktivitāte notiek paralēli fizikālajiem procesiem, bet to sadarbība nav zināma.

[2]               Simtiem un tūkstošiem šādu procesu nodošana zemapziņai nozīmē, ka smadzenēs strādā daudzi vairāk vai mazāk savstarpēji saistīti automātiskās regulēšanas kontūri, kuru novērošanai vai iespaidošanai apziņa var pieslēgties. Tāpēc daudzi zinātnieki saka, ka cilvēkam tuvu mākslīgo inteliģenci tuvākajos gados nevarēsim izveidot – šādu kontūru izveidošana prasa ne tikai apjomīgas programmas un atmiņu., bet arī dažādu audio,  vizuālo, taustes, smaržu, kustību u.c. procesu attēlu izveidošanu, atpazīšanu, pārveidošanu, klasificēšanu un glabāšanu pastāvīgajā atmiņā.

About basicrulesoflife

Year 1935. Interests: Contemporary society problems, quality of life, happiness, understanding and changing ourselves - everything based on scientific evidence. Artificial Intelligence Foundation Latvia, http://www.artificialintelligence.lv Editor.
This entry was posted in All Posts, Understand and Manage Ourselves. Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s