Vecāku pedagoģija jeb bērnu audzināšanas pamatprincipi

Pirmā saruna. Mātes un tēva pienākumiem cilvēku ir jāsāk gatavot jau kopš mazotnes.

Māte atved uz mūsu skolu savu meitu. Māte nav mainījusies kopš tā laika, kad 10 gadus atpakaļ paņēma no galda eksāmena biļeti un bez sagatavošanās nolika vēstures eksāmenu, lieliski atbildot uz visiem jautājumiem. Pēc tam bija tik pat lieliskas atbildes literatūrā, matemātikā, ķīmijā, fizikā. Viņa bija skolas lepnums. Ir pagājuši gadi. Tagad viņa ir māte, kura atveda savu meitu pierakstīties uz pirmskolas grupiņu. It kā uzminot manu vēlēšanos uzzināt par viņas turpmāko likteni ko vairāk, jaunā māte sāk stāstīt: „Iestājos institūtā, pabeidzu divus kursus. Sekmes bija ļoti labas. Bet lemts bija notikt citādi. Izgāju pie vīra. Vīram darbs bija saistīts ar dzīvesvietas maiņām, tāpēc institūtu nācās pamest. Ar vīru nodzīvoju pus gadu. Šķīrāmies. Kad pasaki par to kādam – līdzjūtīgs klusums vai arī sāk mierināt. Man nevajag ne līdzjūtības, ne mierinājuma. Man ir liels rūgtums uz tiem, kuri mūs jaunības gados audzināja.”

Sieviete nopūtās un apklusa. Es jutu, ka viņu satrauc tas pats, kas jau daudzus gadus satrauc mani, un pajautāju: „Par ko Jums ir rūgtums?”

„Mūs nemācīja dzīvot! Ar vīru mēs šķīrāmies ne jau tāpēc, ka būtu vīlušies viens otrā, un ne tāpēc, kā mēdz teikt, ka „nebijām saderīgu raksturu”. Nē, mēs vienkārši nemācējām dzīvot. Nemācējām būt par vīru un sievu. Ne viņš un ne es. Nemācējām mīlēt viens otru. Jā, cilvēcīga mīlestība prasa lielu māku. Mums vienkārši nebija priekšstata, kas tas ir vīra un sievas mīlestība, un neviens pat nemēģināja mums to paskaidrot. Mēs nemācējām cienīt viens otru. Mēs nemācējām sajust sev blakām cilvēku. Nemācējām piekāpties viens otram. Nemācējām pakļaut jūtas saprātam un nemācējām novērtēt dzīvi – ai, cik tas ir svarīgi, prast novērtēt dzīvi!”

Mums tad ar jauno māmiņu sanāca ilga saruna. Tā uz visiem laikiem ir palikusi manā atmiņā un sirdī. Un tagad, kad es sāku rakstīt „Vecāku pedagoģiju”, es sāku domāt, kur tad ir šīs grāmatas pirmā lappuse? Nelaime tāda, ka šādas pirmās lappuses nemaz nav. Mēs ceļam māju, bet pamatu tai mums nav. Un pareizi taču, skolā mēs nemācām pašu galveno  – nemācām dzīvot. Mēs mācām daudzko. Mūsu skolēni zin daudzas noderīgas un vajadzīgas (reizēm arī ne pārāk vajadzīgas) lietas: gan to kāda matērija ir Saules centrā, gan cik atomu ir starpzvaigžņu platības kubikcentimetrā, gan to, kas bija rakstīts Hamurapi likumos, gan to, kas ir gravitācija, bet viņi neko nezin kā gatavoties ģimenes dzīvei, ko nozīmē būt par vīru un sievu, ko nozīmē būt par savu bērnu tēvu un māti. Mēs, vecāki un pedagogi, pat neaizdomājamies, ka vissvarīgākā dzīves gudrība, kas ir jāapgūst katram cilvēkam, ir cilvēciskās attiecības.

Mēs kaut kā aizmirstam, ka ne katra būtne, kura ir piedzimusi par cilvēku, arī ir cilvēks, par cilvēku viņš vēl ir jāpataisa. Katra cilvēciskā būtne, tiklīdz tā ir iemācījusies domāt un just, sāk tiekties pēc tās akas, ko sauc par laimi – cilvēcisko laimi. Katrs grib būt laimīgs, bet ne katrs piepūlas, lai padziļinātu šo savu laimes aku, atklājot tajā arvien jaunus avotiņus. Mācīt bērniem atklāt laimes avotiņus, kas ir saistīti ar citiem cilvēkiem, lūk kāda priekšmeta, diemžēl, nav skolu audzināšanas programā.

 http://infoagentura.wordpress.com/2014/12/18/vecaku-pedagogija-jeb-bernu-audzinasanas-pamatprincipi/

Tieši tas, kas trūkst mūsu sabiedrībās. Skolas mūs veido par mašīnu un datoru piedevām un apkalpotājiem, bet nemāca dzīvot. Cilvēka cienīgu dzīvi. I.V.

Citāti.

Labais tikai tad ir labs, kad tas ir priekš cilvēkiem. 

Meita Marija uz visu mūžu atcerējās dienu, kad tēvam palika trīsdesmit gadu. Bija jāatnāk viesiem, visi gatavojās ģimenes svētkiem, bet pēkšņi saslima vecmamma Marija – mammas mamma. „Ne par kādiem svētkiem nevar būt ne runas, „ – teica tēvs un aizveda vecmāti uz slimnīcu.

Kad Oļesjai palika 4 gadi, nomira mammas mamma. Tas notika maijā. Bērni iestādīja uz vecmātes kapa ziedus. Bet netālu no mājām iestādīja rožu krūmu un nosauca par vecmāmiņas Marijas rozēm. Katru gadu skaidrā maija dienā Marija, Petrika un Oļesja nes rozes uz vecmātes kapu. Šī diena ģimenē tā arī saucas – vecmāmiņas diena.

Varbūt kādam lasītājam var šķist: vai maz ir vērts runāt par ziediem uz kapa, rožu krūmu, kas ir veltīts mirušajam, par ģimenes dienu – vecmātes dienu. Jā, jo bez tā nav iedomājama īsta audzināšana, bez tā nav to garīgo spēku uz kuriem turas ģimene. Ir tāda veca franču paruna: mirušie atriebjas dzīvajiem par to, ka dzīvie ir aizmirsuši par mirušajiem.

Dzīve māca, ka atriebjas nežēlīgi: labā un dzīvei ideāli piemērotā zemē izaug velnarutks – cilvēki ar akmeņiem sirds vietā, bezdvēseliski, auksti aprēķinātāji. Mirušo atmiņas godināšana un cieņa pret tiem ir milzu kapitāls, kura procenti tiet dzīvajiem. Tās ir cilvēcības saknes.

Ļevs Tolstojs: bērnu audzināšanas būtība ir sevis paša audzināšana. Sevis audzināšana ir milzīgs vecāku ietekmēšanas līdzeklis uz bērniem.

Protiet sargāt un cienīt, turēt godā un pilnveidot cilvēcisko mīlestību – vissmalkāko un viskaprīzāko, vismaigāko un visstiprāko, visgudrāko un viscēlāko cilvēka gara bagātību. Par šo bagātību ir sacerēts tūkstošiem poēmu un miljoniem dziesmu.

Ja pasaule lūkotos bērna dvēselē tikai ar mātes maigajām acīm, ja viss, ko vēlāk savā dzīves ceļā sastaps bērns, būtu tik pat mīļš un maigs kā māte, tad pasaulē nebūtu  ne bēdu, ne noziegumu, ne traģēdiju.

Puisis ar meiteni kaisli mīl viens otru. Viņiem iesaka: ieskatieties labi viens otrā, iepazīstat labāk viens otru. Nē, mēs esam pārliecināti par mūsu mīlestību, tā ir mūžīga. Apprecējās, nodzīvoja dažus mēnešus kopā, viņa gaida bērniņu un, lūk, jaunajam vīram iekrita acīs cita meitene, viņš pēkšņi sajuta, ka nemīl sievu. Lūk, jums vēl viena šķiršanās, vēl viena sabiedriska traģēdija. Cilvēkam, kurš vēl nav piedzimis, tā ir nelaime visas dzīves garumā. Kāpēc tā notiek, ko darīt, lai tā nenotiktu, kā tāpēc ir jaaudzina jaunatne?

Tikai tur, kur tēvs pats audzina sevi, rodas bērnu pašaudzināšana. Bez spoža tēva piemēra visas sarunas par bērnu pašaudzināšanu ir tukšas skaņas. Bez vecāku piemēra, bez vecāku mīlestības siltuma un gaismas, kas izpaužas savstarpējā cieņā un rūpēs, bērnu pašaudzināšana nav iedomājama. Bērnam gribas būt labam tikai tad, kad viņš redz ideālo un aizraujas ar to. Šajā ļoti smalkajā audzināšanas sfērā tikumiskie jēdzieni formējas tikai uz cēlu cilvēcisko jūtu pamata. Bet bērnu jūtas rodas no vecāku jūtām.

„Man bija septiņi gadi, kad mamma smagi saslima. Tēvs pa naktīm sēdēja pie slimnieces gultas. Atmiņā palikusi šāda aina. Pamostos rītausmā. Māte smagi elpo, bet tēvs ir noliecies pār viņu un skatās uz mammas seju, un acīs viņam ir tādas sāpes un tāda mīlestība, ka tai mirklī man atvērās vēl nezināma cilvēciskās dzīves lappuse – uzticība. Man šķiet, ka kopš tā brīža es pa īstam iemīlēju tēvu. Ir pagājuši desmit gadi. Tētis ar mammu dzīvo mierā un saticībā. Viņi man ir visdārgākie cilvēki pasaulē. Tēvu mīlu ar kaut kādu īpašu mīlestību. Nav bijis tāda gadījuma, kad es nepaklausītu viņa padomam vai samelotu. Vienmēr, kad skatos viņam acīs, redzu visuvarenās cilvēciskās mīlestības nedziestošo gaismu.”

Visstiprākā un vissmalkākā cilvēciskā gara bagātība – mīlestība – uz bērnu iedarbojas kā mūzika, kā apburošs skaistums, kurš valdzina dvēseli. Šī bagātība nepārtraukti noskaņo jūtīgās bērna sirds stīgas – jūtīgumu uz vārdu, labo gribu, maigumu, sirsnīgumu. Tas, kura bērnība ir apgaismota ar mīlestības kā nonogurstoša, laimi radoša darba gaismu, atšķiras ar izteikti jūtīgumu pret tēva un mātes vārdu, viņu labo gribu, viņu pamācībām, padomiem un brīdinājumiem.

Jaunatne ir ne tikai jāaudzina, bet, pirmkārt, ir jāaudzinās pašiem. Mūsu piemēra jauniešiem nekādas mīlestības nemaz arī nebija. Bija tikai patērētāja vēlme pēc baudas, kas kļūdaini tika noturēta par mīlestību.Viņu laulībā nebija paša galvenā – nebeidzamā darba, kas pēc būtības ir savu gara spēku ieguldījums otrā cilvēkā, lai viņš kļūtu labāks – garīgi bagātāks, laimīgāks. Galvenais – laimīgāks. Kad jaunlaulātie savstarpēji rada laimi, kad ikdienas rūpēs ir šī vissmalkākā un visstiprākā cilvēciskā bagātība, tad savstarpējā mīlestība ir mūžīga, tad pēkšņi nevarēs izrādīties, ka viens it kā ir labāks par otru.

Dvēseles slinkums ir vienaldzība pret cilvēku. Tu ej pa lielpilsētas ielu, redzi starp daudzajiem ļaudīm cilvēku, kuram acīs ir apjukums un izmisums. Tavs skatiens paslīdēja gar šīm unikālajām acīm, bet neaiznesa līdz tavai dvēselei ne apjukumu, ne izmisumu, tu nepadomāji, ka tavā priekšā ir nelaime, iespējams pat veselas pasaules bojāeja, jo katra cilvēka dvēsele ir neatkārtojama pasaule. Ja tu nejūti šo unikālo pasauli otrā cilvēkā, tad tev ir šīs slimības – dvēseles slinkuma, pirmās pazīmes. Pārvari sevī šo slimību. Ieskaties visā, kas notiek tev apkārt. Iemācies redzēt un sajust cilvēku. Atceries, ka pats galvenais tavā apkārtējajā pasaulē ir cilvēks. Cilvēks visā savā sarežģītībā un daudzšķautnainībā, ar saviem priekiem un bēdām: ja nepārvarēsi sevī šo slimību jau iedīglī, tad nespēsi ieraudzīt un sajust savā sievā cilvēku, nespēsi viņu mīlēt, nespēsi radīt viņā skaistumu un augstsirdību un tādēļ arī nespēsi pareizi audzināt savus bērnus!

Un, lūk, šis paša garīgās pasaules redzējums, ieskatīšanās savā dvēselē kļūst īpaši svarīga kopš tā brīža, kad tev jaunēkli, radās doma par precībām. Dzīve ar sievu lauilībā un bērnu audzināšana ir viena un tā paša zieda divas ziedlapiņas. Atceries, nākamais tēvs, atceries jaunais cilvēk, kuram sieva pēc vairākām dienām dosies uz dzmdību namu, – atceries, ka tēva prieku var salīdzināt ar dārznieka prieku, kurš gadiem sargā koku no aukstumiem un slimībām, lolo to, pa naktīm neguļ un beidzot ierauga sava darba augļus. Bērnu audzināšana ir īpašu spēku atdošana, garīgu spēku. Cilvēku mēs radām ar mīlestību – ar tēva mīlestību pret māti un mātes mīlestību pret tēvu, ar visdziļāko ticību cilvēka skaistumam un cieņai. Visbrīnišķīgākie bērni izaug tajās ģimenēs, kur māte un tēvs pa īstam mīl viens otru un līdz ar to mīl un ciena citus cilvēkus.

Ja jūs gribat atstāt pēc sevis kaut ko, nav obligāti būt izcilam rakstniekam vai zinātniekam, kosmiskā kuģa radītājam vai jauna periodiskās sistēmas elementa atklājējam. Jūs varat apliecināt sevi sabiedrībā, izaudzinot labus bērnus. Labus pilsoņus, labus strādniekus, labu dēlu, labu meitu, labus vecākus.

Cilvēka radīšana prasa visaugstākā mērā sasprindzināt visus jūsu garīgos spēkus. Tā ir gan dzīves gudrība, gan meistarība, gan māksla. Bērni ir ne tikai un ne tik lielā mērā laimes avots. Bērni ir laime, kas tiek radīta ar vecāku darbu. 

Ko tas nozīmē – būt morāli gatavam kļūt par tēvu un māti? Cilvēka būtība visvairāk izpaužas pienākumā. Apstāklī, ka cilvēks uzliek sev atbildību par citu cilvēku. Pienākums, pienākums un vēlreiz pienākums – lūk, tā atmosfēra, kurā ir jāaudzina būtne, kas ir piedzimusi par cilvēku, lai tā būtu cienīga saukties par Cilvēku. 

About basicrulesoflife

Year 1935. Interests: Contemporary society problems, quality of life, happiness, understanding and changing ourselves - everything based on scientific evidence. Artificial Intelligence Foundation Latvia, http://www.artificialintelligence.lv Editor.
This entry was posted in All Posts, Happiness and Quality of Life, Understand and Manage Ourselves, Values and Sense of Life. Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s