Jānis Kučinskis: Visapkārt vieni oligarhi

http://www.delfi.lv/aculiecinieks/news/sabiedriba/janis-kucinskis-visapkart-vieni-oligarhi.d?id=38891031

Autors tik skaisti un saprotami uzrakstījis. Vairākums pasaules zinātnieku tik labi neraksta. Bet tas lai paliek viņiem un sistēmai, kurā viņi darbojas. Viņi arī ir produkts. J. Kučinskis ir patstāvīgs domātājs, kurš pats sevi izglītojis, un, kā tas dažreiz gadās, nav saņēmis sistēmai pievienoto nederīgo. Tā kādreiz ir gadījies ar lieliem zinātniekiem, kuru domāšana nav tikusi piesārņota ar nederīgajiem vecajiem modeļiem: viņi izveidoja jaunus.

Mēs jau 20 gadus dzīvojam sabiedrībā, kuras galvenais dzinējspēks un motivācija ir privātas intereses – privātu interešu apmierināšana. Pirmais būtiskais pasākums pēc valsts neatkarības pasludināšanas bija privatizācija. Tas nozīmē, ka Latvijas zeme, meži, ūdeņi, dabas bagātības, ilgstošā periodā iekārtotā infrastruktūra un uzņēmumi caur īpašu procedūru tika sadalīti privātai izmantošanai. Viens sagrāba vairāk, otrs mazāk, trešajam vispār nekas netika. Jau dažos mēnešos bija skaidrs, ka sabiedrība noslāņosies tajos, kam ir, un tajos, kam nav. Un tiem, kam ir, būs lielākas iespējas savu ietekmi un varu vairot uz to cilvēku rēķina, kuriem ir mazāk vai nav nemaz.

Veidojās oligarhiska varas piramīda, kuras virsotnē ir daži privileģētie, kuru interesēs darbojas visi, kas ir zemākajos varas piramīdas līmeņos. Jo augstāk kāds atrodas varas un naudas piramīdā, jo lielākas tam iespējas kontrolēt un savās interesēs izmantot tos, kas ir zemākajos līmeņos. Pašā piramīdas apakšā izkārtojies sadalītās sabiedrības vairākums, uz kura balstās visas piramīdas smagums un kuram šī varas piramīda ir burtiski jānotur uz saviem pleciem. Turklāt, kā jau visās oligarhiskās sabiedrībās, izkārtojies tā, ka piramīdas apakšējā daļā ir nospiesti reālu vērtību radītāji, bet piramīdas augšienē – augļotāji, naudas sistēmas manipulatori un shēmotāji, kuri paši nekādu sabiedrībai derīgu darbu, protams, neveic. Apakšā esošajiem atliek savu darbu, prasmes un lojalitāti pārdot tiem, kas augšā. Piramīdas lejā esošie šo piramīdu gan baro, gan ir no tās atkarīgi. Tā ir klasiska oligarhiskā iekārta. Turēt šo piramīdu uz  saviem pleciem vai neturēt, tā ir pašu turētāju brīva izvēle.

Tā nav viņu izvēle. Viņi ir piedzimuši, sagatavoti un nolemti turēt. Informācijas teorija saka, ka viņi citādi nemaz nevar.  Visas cilvēces vēstures laikā ir notikusi materiālo labumu pārdale. Agrāk bija lielceļu laupītāji un pirātu kuģi, bet tālu jau neesam aizgājuši: vai tad mūsdienu kari un ‘palīdzība’ ir kas cits? Bet mēs esam progresējuši: vergu ķēžu vietā tagad ir brīvība, demokrātija un izklaide. 

“Otrais solis bija “investīciju piesaiste”. Svešzemju investorus mēs uzņēmām kā glābējus – tikpat naivi un draudzīgi, kā savulaik Amerikas indiāņi Kolumbu vai mūsu senči vācu tirgoņus un krustnešus. Un šie investori klusu, bet mērķtiecīgi ieņēma vietas piramīdas augšgalā, pakāpeniski izspiežot vietējos privatizatorus.

Kāpēc tauta, tie, kas saprot, neceļas kājās un visu neizmaina? kāpēc cerētās radikālās izmaiņas nenotiek. Un kad (un vai) notiks.

“Kāpēc mēs šādu iekārtu pieņēmām? Tas ir mūsu katra personīgais noslēpums. Bet varbūt vienkārši tāpēc, ka mums iestāstīja, ka tā būs labāk priekš visiem, ka bagātība no augšā sēdošo kungu galdiem kaut kādā mistiskā veidā noplūdīs uz zemākajiem piramīdas līmeņiem un aplaimos visus. Un mēs (protams, bija izņēmumi, bet viņos neieklausījās) šai pasaciņai jeb ideoloģijai noticējām, jo tajā laikā tik populārās rietumu ziepju operas it kā liecināja, ka tā ir laba kārtība, un mēs taču gribējām dzīvot tā, kā ziepju operu varoņi. Ziepju operām un seriāliem arvien piemīt tik milzīga maģiska ietekme, ka Latvijas cilvēki pat drūmākajos krīzes mēnešos saziedoja televīzijai naudu, lai tikai turpinātos iemīļotā vietējā ražojuma ziepene. Ak, ak …”

Mēs pieņēmām ne tikai tāpēc, ka viena lielvara vairs nespēja noturēt, un otrai pasaules daļai tas bija patīkami un derīgi: varēs gūt peļņu un, bez tam vēl, iedot mežoņiem ‘brīvību, izglītību un tiesības’. Mēs pieņēmām arī tāpēc, ka 50 gadus bijām baudījuši labo un derīgo, kurš mums jau pierasts un apnicis bija (laba bezmaksas izglītība, medicīniskā aprūpe, krievu nācijas mentalitāte un kultūra), un slikto (militāra un ģenētiska okupācija, vietējās kultūras un valodas apspiešana) un nederīgo (nezinātniskas, utopiskas valsts iekārtas uzspiešana neizglītotu cilvēku izpildījumā), no kā pa lielam esam tikuši vaļā. Tas, ka ‘piedevā’  esam ieguvuši vēl daudz ko citu, ir ne tikai mūsu sabiedrības problēma.

“Un tā mēs pārtapām par skatītāju sabiedrību. Mums nav savas dzīves, bet atliek vien nospiest TV pulti, un tur iznesīgi kungi stilīgos tērpos, ekscentriski dēkaiņi, radoši dīkdieņi, izsmalcinātas dāmas un rafinētas palaistuves dzīvo pilnasinīgu dzīvi. Televīzijā mēs ik dienas varam dzīvot līdzi saviem elkiem un viņu vētrainajiem piedzīvojumiem. Pasaules labāko firmu reklāmas mūs kārdina ar jaunības atjaunošanas un seksuālās potences pagarināšanas eliksīriem un atbilstošiem tēliem. Jā, viņi tik labi zina, ko mums vajag…”

Par to jau raksta progresīvie pasaules domātāji: mēs esam pārvērtušies (degradējušies) par izklaides sabiedrību. Šeit autors netieši, bet precīzi apraksta, kā ārējā palīdzība valstīs, kurām palīdz, kopā ar priekšrocībām (kapitalisma labāku piemērotību reālai cilvēku dabai: privātīpašums, konkurence, tirgus) iedod, ienes arī savus trūkumus (alkatības kā primātu instinktu izpausmes neierobežošanu, cinismu, kurš pavada konkurenci, un patiesībā ir augstākas vērtības – morāles, esības jēgas un svētuma – izzušanas indikātors, un ekspluatējamā masu cilvēku apziņas veidošanu un vadīšanu ar industrijas (izklaide un izglītība) un valsts sistēmu (politikas un arī izglītības) palīdzību. Un netieši mums parāda, ka vēl pasaulē ir valstis, kurās (veiksmīgi vai neveiksmīgi, tiesiski vai prettiesiski) rūpējas par iedzīvotāju apziņas aizsargāšanu (ierobežota interneta piekļuve, mazvērtīgu un kaitīgu ‘mākslas darbu’ (filmas, kurās varmācība un naids rādīts kā atdarināšanas vērti) aizliegšana. Piemēram, Krievijā neatbalsta ģenētiskas novirzes izkopšanas rezultātā izveidotu cilvēku (homoseksuālistu u.c) izjūtu un dzīvesveida propagandu – jo tā nodara lielu kaitējumu visai sabiedrībai).

“Mūsu reālajā dzīvē nekādas demokrātijas nav, mēs esam atsvešinājušies, vientuļi un nelaimīgi, sanīdušies ar saviem kaimiņiem, radiem un paziņām, priecājamies par viņu nelaimēm, apskaužam un aprunājam viņu veiksmes, cenšamies pārtrumpot vai kaut kā uzmest savus konkurentus, ienīst tos, kas nedomā gluži tā, kā mēs. Mēs uz brīdi jūtamies laimīgi, ja vispār kāds mūs pieņem vai iekārto darbā un par to arī kaut ko samaksā. Vēl labāk, ja varam sēdēt datorizētā birojā, čatoties draugos, piedalīties spēlē vai pētīt pornogrāfiju, šad tad ierakstīt kādu riebīgu komentāru, un par to vien saņemt nelielu, bet stabilu algu. Mēs neieredzam savus bosus, bet vienlaikus cenšamies tiem izpatikt. Taču atliek vien nospiest TV pulti, un patīkami jauni cilvēki mums pastāsta visu par demokrātiju, par partiju, prezidentu un līderu izredzēm, par reitingiem, par prezidenta kundzes jauno kleitu un bijušā premjera dārgo jahtu vai kaklasaiti, par smalkajām aprindām, par augstu ārvalstu komisāru izteiktām atzinībām. Un arī par ļauniem oligarhiem.”

Stāvoklis ir pretrunīgs un tālu no optimāla. Nevienā pasaules valstī nav tādas iekārtas jeb ‘politiskās sistēmas’, kura balstītu savu struktūru un principus uz reālajām cilvēku īpašībām. Tās ir: 1) ņemt arī tad, kad tas izdzīvošanas nodrošināšanai vairs nav nepieciešams; 2) sevis fiziskā turpināšana, kas vienkāršā, neizkoptā vai kroplīgā variantā izpaužas kā vajadzība pēc seksa, vajadzība apaugļot iekarotās cilts mātītes un procesā gūt evolūcijas sagatavoto baudu;  3) apliecināt sevi savā sociālajā grupā; 4) dziļa vajadzība pēc zīdītājiem raksturīgās limbiskās pieķeršanās, atkarības un apliecināšanas un milzīgs gandarījums (laimes hormonu serotonīna un dopamīna izdalīšanās asinīs) par šo vajadzību piepildīšanu; 5) dziļa vajadzība pēc svētuma un jēgas, pēc kaut kā lielāka par mūsu ikdienu un mums pašiem (to pasaules iedzīvotāju vairākums saņem reliģijās u.c. pagājušo g.s. mācībās).

Ir labi, ja autors spēj uzrakstīt, kā ir. Kā vajaga, kā ir pareizi, kā ir iespējams, to zina ļoti nedaudzi. Tik nedaudzi, ka vairākums pat nezina, ko tie nedaudzie ir uzrakstījuši. Jo … tas pa teikumam … ir izkliedēts zinātnieku diskusijās un grāmatās, kuras masu lasītājs nezina, nelasa un, ja lasītu, tad nesaprastu. Piemēram, E.O. Wilson, On Human Nature. Lai saprastu, jāiemācās valodu, kurā uzrakstīts. Es šeit nedomāju angļu valodu. Dziļākā skatījumā iemācīties valodu nozīmē katram vārdam piesaistīt personīgu pieredzi. Tas prasa laiku.

“Sanāk gandrīz tikpat aizrautīgi kā ziepju operā. Ir, kam just līdzi, ir, ko ienīst un nolādēt. Ir, ko vainot visās savās nelaimēs. Bet galvenais – nekas pašiem nav jādara, tikai jānospiež pults. Var arī pie tā paša piedzert aliņu, pagrauzt čipšus. Ja ir, par ko nopirkt. Ja nav, var taču aizņemties.”

Šeit vienkāršā valodā izteikts informācijas teorijas pamatprincips: Visas informācijas apstrādes mašīnas rīkojas saskaņā ar to, kas tajās ielikts. Precīzi, noteikti un neizbēgmi, Gadījuma notikumu izpildījumā. 

Tātad: izmantojiet viņu ģenētiskās tendences (skat. 5 viņu īpašības augstāk), attīstiet tās sev vajadzīgā un patīkamā veidā (skat. visu J. Kučinska rakstu), un viņi rīkosies tā, kā jūs viņus esat saprogrammējuši. Esiet droši, nekas ‘no augšas’ vai citurienes nenāks un viņus ‘nesabojās’, viņi strādās un dziedās dziesmas par slavu jums. Ja jūs pratīsit izveidot pareizus spēles (bezizvēles) noteikumus, – ies kaujā un mirs arī. 

“Tas viss tik aizraujoši un reizē tik bēdīgi, ka gribas nojūgties vai vismaz sadalīties vairākās daļās, no kurām kaut viena varētu dzīvot tur – televīzijā, kur visiem jautājumiem dota skaidra atbilde, kur uzmin visas tavas vēlmes, kur ir pašaizliedzīgi cīnītāji par demokrātiju un tautas interesēm, un viltīgi, nekaunīgi oligarhi, kur skaistas, vaļīgas meitenes un asi zēni, skaistas automašīnas, dzidri zili baseini, zelta rokturi, marmora kāpnes, siltas jūras, austrumu statuetes, mīksti paklāji un džakuzi vanna ar izmanīgu masāžistu. Galvenais, ka pašam nekas nav jādara – tikai jāļaujas burvībai, un viss notiek – te un tagad.”

Tas ir labi, ka ir bēdīgi. Bet ar to nepietiks. Cilvēki savu rīcību maina tikai tad, kad viņiem sāp, kā bojāejot. V. Heizenbergs jau rakstīja, ka vispār nemaina, bet – izmirst. 

“Zinu, zinu, ka tas ir tikpat grūti un neiespējami, kā atmest pīpēšanu, alkoholu un narkotikas, izlaist šopinga tūri vīkendā vai paiet garām kazino viesmīlīgajām durvīm. Televīzijā ir viss, bet te ir drūma realitāte: ne demokrātijas, ne smaidošu meiteņu, ne džakuzi vannas, – vien parādu piedzinēji, saērcināti radi un nelietīgi priekšnieki.”

Tas ir daudz daudz grūtāk. Minētā informācijas teorijas aksioma saka, ka nav iespējams no cilvēkiem gaidīt rīcību, kura viņu apziņā nav ielikta. Vienkārši. 

“Vai esat lasījuši “Alisi brīnumzemē”?

Ja nu tie, kas sevi uzbāzīgi slavē par demokrātiem un tautas kalpiem, patiesībā pārstāv visus tos svešzemniekus, kuri jau sagrābuši gandrīz visu, bet tie, kurus sauc par oligarhiem, patiesībā kautrīgi, vairāk instinktīvi un pavisam neveikli, bet tomēr mēģina glābt vēl to, kas te mums tomēr vēl pieder, lai arī ar parādiem aplikts? Jūs taču neesat aizmirsuši stāstu par veiklo zagli, kurš uzmanību no sevis novērsa ar skaļiem saucieniem: “Ķeriet zagli!”?

Un ja nu tomēr nav vienalga, kam viss pieder, ja Dievs šo zemi un visu, kas uz tās, novēlējis tieši un tikai mums, lai mēs paši to saticīgi apsaimniekotu, dalītos ar saviem tuvākajiem un no tā iztiktu? Un to atstātu mantojumā mūsu bērniem, nevis svešzemju korporācijām?

Un ja nu tieši tagad pienācis pēdējais brīdis izslēgt televizorus, atjaunot draudzību ar dzīves saērcinātajiem kaimiņiem un kopīgiem spēkiem parādīt ārvalstu kolonizatoriem durvis?”

Lai izmainītu cilvēku rīcību, viņus jāprogrammē pilnīgi atšķrīgi. Vēl solis atpakaļ: vai vispār ir iespējams Homo sapiens, ar tādu evolūcijas mantojumu, kādu mēs šodien esam pie sevis ieraudzījuši, izpētījuši un aprakstījuši, saprogrammēt tā, lai viņi spētu, varētu izveidot kaut cik taisnīgu un godīgu sabiedrību, kura varētu arī vēl atrisināt visai cilvēcei priekšāstāvošās t.s. globālās problēmas, kuras draud iznīcināt šo civilizāciju jau šajā g.s.? Pēdējo desmitu gadu pētījumi rāda, ka – mēs esam spējuši tikai noformulēt problēmas un vēl esam ieraudzījuši, ka vairāk nekā 99% cilvēku visa sava mūža laikā rīkojas saskaņā ar instinktu prasībām, neapzinoties sevi un  savas rīcības sekas lielā mērogā. Īsi sakot – nav iespējams. 

Jāsaprogrammē atšķirīgi, bet – kā? Ja teikt ļoti koncentrēti un vispārīgi, tad tas ir zināms: atbilstoši viņiem piemītošajām, no evolūcijas mantotajām īpašībām. Šeit pāris konkrētu teikumu ir vietā: 1) materiālo labumu sadale un apsaimniekošana jaunajā sabiedriskā iekārtā jābalsta uz cilvēku elementārāko īpašību: ja tas ir mans, tad es par to rūpējos. Un gandarījumu par šīs vajadzības piepildīšanu. 2) Vienlaicīgi jārada, jāizveido principus (un uz tiem balstītus likumus), kas ierobežo šīs vajadzības piepildīšanu – jo tos evolūcija mūsos gandrīz nemaz nav ‘ielikusi’.  

Jaunā sabiedrība. Daudzu sapņotāju iecerē tā varētu būt uz privātīpašumu, konkurenci un tirgu balstīta sabiedrība, kurā efektīvi ierobežota neierobežota sadale: primātu īpašības mums neviens nav atņēmis un tuvākajā laikā ar lozungu (komunisms, sociālisms, kapitālisms, demokrātija) palīdzību neviens neatņems. Šī primātu īpašība izpaužas visās cilvēku sabiedrībās, tā mantota no daudz dziļākas senatnes, tā aprakstīta bioloģijā – daudzās parazītu-donororganismu situācijās. Tā ir ļoti plaša tēma, kura rāda ne tikai parazītu nodarīto kaitējumu, bet arī – simbiozes pozitīvos aspektus. Arī pie šī jautājuma vairāk nekavēsimies – šo tēmu katrs var attīstīt tālāk, jo Homo sapiens ģenētiskās tendences un bioloģisko būtņu simbiozes problēmas ir aprakstītas. 

Vai šādu sabiedrību pasaulē pašlaik ir iespējams izveidot? Nē. Ja jau būtu, tad kādā valstī tā arī būtu noticis. Pašlaik tikai daži labākie ir mazliet pietuvojušies. Kāpēc tik skarbi – ‘mazliet’? Vēl ir palikuši godīgas un taisnīgas sabiedrības eksistencei nepieciešamie pārējie jautājumi: kā apmierināt augstāk minētās cilvēku smadzeņu vajadzības? Imants Vilks.

About basicrulesoflife

Year 1935. Interests: Contemporary society problems, quality of life, happiness, understanding and changing ourselves - everything based on scientific evidence. Artificial Intelligence Foundation Latvia, http://www.artificialintelligence.lv Editor.
This entry was posted in All Posts, Contemporary Society Problems. Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s