Dažas domas

Š.g. 16. jūlija žurnālā Ieva redaktore Inita Sila: 

Kad es ieminos kaut ko par nāvi vai savām bēdām, apkārtējie tā kā novēršas, it kā es kaut ko nepiedienīgu runātu, jo to skaļi neapspriež. Nāve nez’ kāpēc ir kļuvusi par tabu tēmu. Varbūt mēs tik ļoti izvairāmies par to runāt, jo esam fokusēti uz izpriecām un labsajūtu? Arī tad, ja kādam … nomiris kāds tuvinieks, pat izvairāmies no tiešas komunikācijas, jo īsti nezinām, ko un kā teikt.

Varbūt, ka mēs esam gļēvi un mazdūšīgi? Man ir teikuši: “Kā tu vari par to runāt, tas taču ir tik šausmīgi?” Es domāju, ka līdz ar to mēs atņemam sev iespēju pilnvērtīgi dzīvot. 

Man arvien vairāk šķiet, ka par to ir jādomā. Ne tikai filozofiski, meklējot atbildi uz jautājumu, kas ir nāve un kas ar mums pēc tās notiek, bet arī sadzīviski. 

Tālāk aktieris Mārtiņš Vilsons: 

Skatītājam vajadzīgas arī nopietnas izrādes. Tas, ko esmu beidzamajā laikā redzējis Latvijas teātros, man ne pārāk patīk. … man kā skatītājam vajag ko tādu, lai man ir spēks dzīvot. Mani, piemēram, galīgi neinteresē jautājumi, kas saistīti ar citādu seksuālo orientāciju. Netradicionālā seksuālā orientācija tomēr ir slimība, bet lai viņi paši domā, kā tā radusies, man ar šiem jautājumiem negribas nodarboties. 

Šis vispār ir viens ačgārnu vērtību un melu laiks. To var redzēt, raugoties uz cilvēkiem, kas vada valsti. Man kā skatītājam vajag izrādes, kas stāsta par mīlestību, par bērniem, par īstām vērtībām. … Ļoti labi saprotu tos, kas nojūdzas, nodzeras. Viņus nevajag vainot, bet atbalstīt. …. Ja tu mokies un ar kaut ko nevari tikt galā, ir cerības, ka reizi tiksi tam pāri. Galvenais jau, lai  tevī kaut kas sāp un gruzd, jo šai pasaulē mēs visi esam skolā, visi mācāmies, lai kaut ko apjēgtu. Tie jaunie, skaistie, veiksmīgie, kurus nekas daudz nenomoka, kļūst truli ar to, ka neko citu neredz un nesaprot, kā vien savas ērtības. Bet iespējams, ka viņi ir atnākuši šajā pasaulē, lai dziļi viltos un aizietu ar lielu neapmierinātību. Varbūt arī viņus vajag žēlot…

Uz tiem, kas nodzērušies, nekad neesmu skatījies ar augstprātību, jo reti esmu redzējis dzērumu kopā ar trulumu, pārsvarā tie ir nelaimīgi cilvēki, kas nevar atrast savu vietu, tāpēc tādā veidā meklē glābiņu. Reizēm tas izskatās diezgan briesmīgi. Protams, atkarīgās vielas uzliek zināmu zīmogu, bet es zem tā redzu cilvēku. Es vēlos būt tas, kas uzmundrina, jo uzskatu – nomirt un padoties ir vieglāk nekā sevi uzveikt un izrauties. 

Tikai kaut ko nepiepildot, cilvēks iegūst skaidrību par lietām. … Reizēm labi situētās ģimenēs piedzimst draņķi, un tas liek domāt par to, ka zināmas grūtības ir labi piedzīvot katram. … Labāk dzīvot dzīvi, kur par sevi jācīnās. Nav labi būt ar visu mierā. Tie, kas ir nemierā ar sevi, arī apkārtējiem nav ērti cilvēki. 

Tas ir cilvēka esības paradokss un, droši vien, evolūcijas mantojums: mēs iegūstam atziņas un sevi pārveidojam tikai tad, kad mums sāp kā nomirstot. Mums šo patiesību jāpieņem un ar to jādzīvo. 

Esmu izdarījis dažādas muļķīgas izvēles, bet svarīgāk ir nevis par to kaunēties, bet gan spēt piecelties un tālāk iet…

Ieva Jātniece: Kas ir biežākais cēlonis, kāpēc izjūk kopdzīves?  

Mārtiņš Vilsons:  Tas, ka tevi mēģina pārtaisīt, piespiest kļūt par citu cilvēku. … Domāju, ka vēlme otru pārtaisīt slēpjas egoismā: sieviete grib, lai visi redz, cik viņai ir labs vīrs, kā viņš klausa!  Bet, ja vīrietis kļūst vadāms, viņš pēc būtības tiek sagrauts. Turklāt, sieviete tik un tā neliktos mierā, pēc laika viņa atkal gribētu veidot vīrieti ‘vēl labāku’. Katrā ziņā vīrietis nebūtu viņš pats, bet tāds, kādu viņu grib  redzēt. 

Kad apprecējos pirmoreiz, pat sievasmāte mani gribēja pārtaisīt. Viņa domāja, ka aktieris nav nekāda profesija, es esot muļķis, nevis aktieris. Zināmā mērā viņai piekrītu, bet es gribēju būt es pats. Pirmā sieva no manis aizgāja, kad biju armijā. Viņa mani pameta. No otrās sievas es aizgāju, jo viņa arī gribēja mani citādu. Savukārt trešo atstāju, jo es nodzertos, ja būtu ar viņu palicis kopā. Ceturtā sieva vēlējās mani redzēt daudz pilnīgāku, nesanāca. Piektā negribēja, viņai ir palaimējies. 

Es neesmu nekāds zelta gabaliņš. Arī mājās esmu diezgan neērts, mani var daudz kas kaitināt, taču es protu ātri savākties. Ja cilvēki mīl un pieņem viens otru šai pasaulē, visas citas lietas pakārtojas. 

Ar to pāŗtaisīšanu ir tā, ka tas otrs cilvēks jau grib labu, tikai: saskaņā ar savu priekšstatu par to, kas ir labs. Tāpēc pareizāk ir, ja var, tad ļaut tam darītājam pašam ieraudzīt, cik slikti būs, ja viņš darīs, kā nodomājis. Tas nav pavisam viegli, bet var izdoties. Un dažreiz jau var būt arī tā, ka tas pārtaisītājs pats kļūdās…

Katrs autonoms un domājošs cilvēks, kurš pats sevi veido, nevar pieņemt mehāniskas pamācības un ‘pabikstījumus’ no malas: ja viņš pats sevi pārvalda, tad lēmumus un slēdzienus viņam jāizdara pašam. Un pašam jāmācās no savām kļūdām. Protams, labs padoms vai brīdinājums var būt derīgs, tikai … to ir jāprot pateikt…

Kopdzīves izjukšanas cēloņu, protams, ir daudz vairāk. Galvenais jau ir: vai abiem ir izkopta, izveidota savstrpēja pieķeršanās, limbiskās saites, kas mierina, atslābina, dod labsajūtu un jēgu. Bet ar to arī ne vienmēr pietiek. Ja tās pārāk bieži tiek vājinātas un sagrautas? 

Ieva Jātniece: Kur slēpjas dzīves esence, lai nebūtu rāmi un pelēki? 

Mārtiņš Vilsons: Sevis un otra patiesuma pieņemšanā, jo tādējādi tu vari kļūt gudrāks. Un nevajag baidīties no tā, ka tu kaut ko nepareizi izdarīsi. Vajag saprast, ka tā tam bija jābūt. 

Paškritika, sevis apšaubīšana un  patiesīgums pret sevi ir reti sastopama īpašība. Tas prasa vīrišķību, kādu ne katram ir drosme sev atklāt un ar to dzīvot. Tāpēc jau tik daudzi “galviņu noliec, kad sists tiek un badīts, un dieviņam pateic, kad piekrāpj tos cits” (Veidenbaums). Nemaz nerunājot par horoskopiem u.c. māņticības izpausmēm. Un vājuma un noviržu izpausmēm (netradicionālā seksuālā orientācija), kuras nosauc par ‘cilvēka tiesībām’. 

… kad es nomiršu, es gribu aiziet no šīs pasaules ar smaidu… Es vispār negribu sev bēres. Ceru no tām kaut kādā veidā izmukt. … Vajadzēs sarunāt ar sievu, lai atnāk ģimenes locekļi, iedzer vīnu un papriecājas. Un tikai pēc tam pasaka pasaulei, ka esmu aizgājis. Ja kāds jautātu: “Kā tad tā, – bez manis?” – vajag atbildēt: “Nu, viņš paņēma un pēkšņi aizgāja, bet lika visus pasveicināt!”

Ieva Jātniece: Vai visu var piedot? 

Mārtiņš Vilsons: Jā, bet ir jāsaprot, ka ne jau otrs ir tas cilvēks, kas tev ir pāri nodarījis. Viņš vienkārši ir šobrīd tādā attīstības stadijā, ka nevar citādi. Taču būtībā viņš ir pavisam cits. …  Ja tev kāds ļaunu ir nodarījis, vajag padomāt, vai tu pats pie tā neesi bijis vainīgs. Protams, ir daudzas lietas, ko ļoti grūti piedot, bet būtībā to var izdarīt. Tev ir jābūt godīgam, ja tu gribi godīgi nomirt. 

Apsūdzēt un nosodīt ir vājuma pazīme. Saprast, piedot un palīdzēt ir vīrišķības pazīme. 

Sveiciens autoram par labām domām. Esmu ar mieru kopā ar viņu doties uz paradīzi. Un arī uz elli. I.V. 

About basicrulesoflife

Year 1935. Interests: Contemporary society problems, quality of life, happiness, understanding and changing ourselves - everything based on scientific evidence. Artificial Intelligence Foundation Latvia, http://www.artificialintelligence.lv Editor.
This entry was posted in Understand and Manage Ourselves, Values and Sense of Life. Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s