Krievijas armijas izvešana

Andris Pauls Pāvuls: 
1994. gadā strādāju 5. Saeimā apvienības „Tēvzemei un Brīvībai” frakcijā un paralēli izmeklēšanas komisijā, kura, citu starp, izvērtēja PSRS armijas izvešanas procesu un par to atbildīgo personu rīcību.
Īsumā: tika izvesti PSRS armijas „dzelži” (pārsvarā lielgabarīta) kopā ar aktīvā kara dienestā esošiem puišiem. Latvijā palika vīri brieduma gados – atvaļinātie virsnieki ar ģimenēm un nelegāli – nenosakāma daļa „mazgabarīta pielādējamu dzelžu”.

Sarunas Latvijas vārdā ar Krieviju, 1994. gadā būtībā veda demokrāta Bila Klintona administrācija, kuras galvenā (manuprāt, vienīgā) rūpe tolaik bija pēc iespējas ātrāk likvidēt Skrundas lokatoru, kā rezultātā, Krievijas prezidents Jeļcins par kādu gadu piekāpās, pie nosacījuma, ja Bils Klintons garantē atvaļinātajām PSRS militārpersonām pilntiesīgu palikšanu Latvijā.

Zviedru diplomāts Larss Pēters Fredēns, kurš arī ņēma līdzdalību šajos procesos, savā grāmatā „Atgriešanās” (Apgāds „Atēna” 2011.) notikušo apraksta šādi:
„Kad Latvijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš pēc dažām dienām ieradās Stokholmā, viņš mums sīki izstāstīja, ka informāciju par amerikāņu iejaukšanos starpvalstu sarunās ar Krieviju saņēmusi Latvijas ārpolitiskā vadība. Valsts sekretārs Kristofers [1994.] 15. janvārī, pēc galotņu tikšanās noslēguma {Maskavā], tieši no Air Force One lidmašīnas zvanījis savam kolēģim [Latvijas Ārlietu ministram Georgam] Andrejevam. Kristofers pavēstījis, ka Jeļcins piekritis formulai 4+18 [4 gadi Skrundas lokatora darbība + 18 mēneši likvidācija], taču ar nosacījumu, ka ASV apsolās Krievijai palīdzēt jautājumā par krievvalodīgo iedzīvotāju cilvēktiesībām un tautību tiesībām Latvijā.”

un vēl: „Galotņu sanāksmē Maskavā 1994. gada 13.-15. janvārī ASV prezidents bija vedis sarunas Latvijas vārdā.
Pirms tam Rīgai viņš neko nebija vaicājis, taču, lai būtu, kā būdams, tādas sarunas bija vedis … Baltais nams un Valsts departaments iegalvoja mums Stokholmā un noteikti arī Latvijas pusei Rīgā, Klintona vienošanās ar Jeļcinu patiesībā esot bijusi Presidential commitment (prezidentu saistības). Vašingtonā tika iedarbinātas visas sviras, lai panāktu līguma noslēgšanu. Uz ASV galvaspilsētu tika ielūgti Latvijas ārpolitikas lēmēji un visu Saeimas frakciju priekšsēdētāji.”

Latvijas delegāciju vadīja nelaiķis Mārtiņš Virsis (kurš formāli skaitījās vadītājs Latvijas delegācijai sarunām ar Krieviju) , bez astoņiem 5. Saeimas frakciju pārstāvjiem, delegācijā vēl ietilpa Ārlietu ministrs Georgs Andrejevs, valsts sekretārs Māris Riekstiņš un plānošanas departamenta darbiniece Maira Mora.

L.P.Fredēns grāmatā uzskata, ka Andrejevs tolaik paļāvās uz savu vēstnieku Vašingtonā – ASV dzimušā Ojāra Ērika Kalniņa vārdiem, ka vizīte būšot nozīmīga. L.P. Fredēns:
„Un tad ieradās Latvijas delegācija. Visiem nepietika sēdvietu. Tas vēl vairāk pastiprināja ārkārtas kara padomes atmosfēru. [Nikolass] Bērnss sveicināja klātesošos: „Šī ir telpa, kur ASV prezidents tiekas ar saviem tuvākajiem padomniekiem. Šī ir telpa, ko ASV prezidenti vienmēr izmanto krīzes situācijās. Tai ir skaņas izolācija un tā ir droša pret noklausīšanos.””

Neviens no šīs delegācijas, pat, tolaik, Apvienības „Tēvzemei un Brīvībai” frakcijas vadītājs Māris Grīnblats un LNNK frakcijas vadītājs Aleksandrs Kiršteins, līdz šim nav godīgi publiski pauduši, kā viņi tika apstrādāti Baltajā nama, speciālajā telpā ar skaņas izolāciju… Viņi atgriezās un 5. Saeima ratificēja apkaunojošos līgumus ar Krieviju – atstājot Latvijā brieduma gados atvaļinātos PSRS armijas virsniekus un nodrošinot tiem Latvijā sociālās garantijas uz mūžiem.

Kur atrodas Latvijā nelegāli palikušie ieroči, vismaz 1994. gadā, Latvijas drošības iestādes Saeimas izmeklēšanas komisijai nevarēja atbildēt.
Un tad [no ASV Losandželosas ieradās demokrāts] Nils Muižnieks mūs integrēt – vispirms kā Sorosa fonda Latvijas filiāles programmu direktors, tad Latvijas Cilvēktiesību centra vadītājs un, visbeidzot, divos piegājienos, kā Īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās. Pieņemu, centās, bet nesanāca.

Brieduma gados atvaļinātie PSRS armijnieki, kuri nevēlējās kļūt lojāli Latvijai, turpināja šeit dzīvot, neatzīstot Latvijas valsti un viņiem turpināja dzimt bērni, mazbērni un mazmazbērni – PSRS pilsoņi, kurus Latvija legalizē, izsniedzot viņiem Latvijas nepilsoņa pases.
Tā Latvija, pateicoties ASV demokrātiem, šobrīd ir palikusi vienīgā bijusī PSRS teritorija, kurā turpina dzimt PSRS pilsoņi.

Skaisti un patriotiski jau skan. Bet vai tad nebija tā, ka  Jeļcins tik nejauši izteica (kam negadās!), ka Baltijas valstis Krievija varētu laist vaļā, un tas notika? Un lielie vienkārši vienojās par cenu, kuru Latvijai jāmaksā.  Vai mums ir pamats domāt, ka Krievija nevarēja noturēt Baltijas valstis? Okupētas bija, karaspēku atstājam, ‘sociālismu’ kā protam, tā pārtaisam, un viss ir OK. Nedomāsim tik, ka Baltijas valstis kaut ko izcīnija! Es domāju, ka Jeļcins vienkārši kļūdījās. Būtu atstājuši Baltijas valstis sev, un tajās tagad būtu ‘pa vidam’ – nedaudz labāk, kā pašlaik Krievijā, un daudz sliktāk, kā pašlaik Eiropā. 
Vai nevar būt, ka mums ir iespējams arī plašāks skatījums, kurš redz, ka mums ir ‘izkritusi liela laime’, un šobrīd varam kaut cik sakarīgi dzīvot? Un vēl plašāks skatījums, kurš visu cilvēci un tās problēmas noliek pirmajā vietā? I.V. 

About basicrulesoflife

Year 1935. Interests: Contemporary society problems, quality of life, happiness, understanding and changing ourselves - everything based on scientific evidence. Artificial Intelligence Foundation Latvia, http://www.artificialintelligence.lv Editor.
This entry was posted in Economics and Politics. Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s