Our world outsmarts us

Social problems are fantastically complex, while human minds are severely under-engineered. Is democracy doomed?

When mulling over possible reasons for the alarming nastiness associated with the recent presidential election in the United States, I am reminded of my grade-school bully. Handsome, often charming, superbly athletic, the bully (let’s call him Mike) would frequently, usually without clear provocation, kick, punch and shove other classmates. Fortunately, for reasons not apparent at that time, he never bothered me.

Fast-forward 20 years. After his long-time girlfriend left him for another man, Mike stalked and stabbed to death the new boyfriend. Shortly following his murder conviction and incarceration, I ran into Mike’s father, who spontaneously blurted out: ‘Did you know that Mike had severe dyslexia?’

As soon as his father spoke, I recalled Mike’s great difficulty reading aloud in class. As he stumbled over simple words, the other kids fidgeted, snickered and rolled their eyes. In return, they got bullied. I can still sense my classmates’ fear of Mike even as I cringe at the knowledge that, in our collective ignorance, we were at least partially responsible for his outbursts. What if we had understood that Mike’s classroom performance was a neurological handicap and not a sign of general stupidity, laziness or whatever other pejoratives of cognition we threw at him? Would our acceptance of his disability have changed the arc of Mike’s life? Of ours?

Since running into his father, I’ve often wondered if Mike’s outbursts and bullying behavior might offer an insight into the seeming association between anger, extremism and a widespread blatant disregard for solid facts and real expertise. I’m not dismissing obvious psychological explanations such as ideological and confirmatory biases and overriding self-interests, or suggesting that a particular human behavior can be reduced to a single or specific cause. But Mike’s story suggests an additional, more basic dynamic. What if, as a species, the vast majority of us have a profoundly challenging collective difficulty with mathematics and science analogous to Mike’s dyslexia?

More: https://aeon.co/essays/the-complexity-of-social-problems-is-outsmarting-the-human-brain?utm_source=Aeon+Newsletter&utm_campaign=842570fcee-EMAIL_CAMPAIGN_2017_05_05&utm_medium=email&utm_term=0_411a82e59d-842570fcee-68643017

See comments, they are the best. I.V. 

Manuprāt, svarīgākais un būtiskais ir citur. Protams, ka mūsu domāšana ir nepilnīga, bet to var teikt par visām informācijas apstrādes mašīnām. Tās visas lieto nepilnīgus ārējās pasaules modeļus – atbilstoši savām zināšanām par fizikālās pasaules likumiem un procesiem. Bet tos visus var pamazām precizēt un uzlabot, ko arī cenšas darīt mūsdienu zinātne. Šajā virzienā principiāli nepārvaramu ierobežojumu nav: mūsu zināšanu tuvošanās realitātei ir laika jautājums.

Bet Homo sapiens piemīt viens specifisks ierobežojums, kas nepiemīt, nav obligāts citām informācijas apstrādes mašīnām. Proti, Homo sapiens eksistenci un darbību virza no evolūcijas mantotas vajadzības, to piepildīšana un apmierināšana. Var teikt, ka mēs esam pozitīvas emocijas meklējošas mašīnas, cilvēku vairākums to dara (pakļaujas instinktu prasībām) neapzināti, bet izpildes rituāli un vērtības tiek ņemtas no kultūras vides, kurā indivīdam gadījies piedzimt. Galvenā mūsdienu cilvēku problēma ir tā, ka instinktu vajadzības, to radītās, izveidotās rīcības šabloni un vērtības kapitāli neatbilst tās pasaules realitātei, vajadzībām un izdzīvošanas noteikumiem, kurā mēs, kā to raksta ASV biologs E.O.Wilsons, ‘gribot – negribot esam ielēkuši’. Konkrēti tas nozīmē, ka evolūcija mūs nav sagatavojusi savas vairošanās, dabas resursu patēriņa un bojāšanas ierobežošanai, un tādēļ mēs šīs darbības pārtraukt nespējam. Un izskatās, ka nespēsim.

Evolūcija mūs ir sagatavojusi, dod mums prieku, apmierinājumu un gandarījumu, ja ņemam un patērējam daudz vairāk, nekā tas izdzīvošanai nepieciešams, ja izveidojam zīdītājiem raksturīgu limbisko pieķeršanos, ko bagātinām ar seksu un rūpēm par pēcnācējiem, ja sevi apliecinām kādā sociālā vidē, un, kad atrodam kaut ko lielāku, svarīgāku par mūsu ikdienu un tās vajadzībām. Šis pēdējais teikums izskatās daudzsološs un cerīgs, bet problēma ir tā, ka to lielāko un svarīgāko mūsu laika cilvēki ir atraduši māņticībā, pārveidojuši kroplīgās formās, vai arī – nav atraduši nemaz. Daudzi mūsu sabiedrību domātāji tieši tā arī pasaka. Un šīm vajadzībām mēs klausām un izskatās, ka klausīsim, kamēr te būsim. Izskatās, ka to lielāko cilvēce vēl kādu laiku meklēs. I.V. 

Advertisements

About basicrulesoflife

Year 1935. Interests: Contemporary society problems, quality of life, happiness, understanding and changing ourselves - everything based on scientific evidence. Artificial Intelligence Foundation Latvia, http://www.artificialintelligence.lv Editor.
This entry was posted in Understand and Manage Ourselves. Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s