Wild thing

How and why did humans domesticate animals – and what might this tell us about the future of our own species?

However we choose to use this technology, it’s likely that anything we do to animals will reflect back on us too. CRISPR has just been approved for testing on humans. If Algaze and Ingold are right, and subjugating animals paved the way to slavery and the state, what will today’s factory farms do to societies of the future? How will opening up the genome of our companion species affect how we think about humans’ genetic code? ‘Judging from the past, we may safely infer that not one living species will transmit its unaltered likeness to a distant futurity,’ Darwin wrote towards the end of On the Origin of Species. That sentence is true of all creatures, but truest, perhaps, of humans.

More: https://aeon.co/essays/how-domestication-changes-species-including-the-human?utm_source=Aeon+Newsletter&utm_campaign=c0410f9fd6-EMAIL_CAMPAIGN_2016_12_02&utm_medium=email&utm_term=0_411a82e59d-c0410f9fd6-68643017

Posted in Human Evolution | Leave a comment

Krievijas armijas izvešana

Andris Pauls Pāvuls: 
1994. gadā strādāju 5. Saeimā apvienības „Tēvzemei un Brīvībai” frakcijā un paralēli izmeklēšanas komisijā, kura, citu starp, izvērtēja PSRS armijas izvešanas procesu un par to atbildīgo personu rīcību.
Īsumā: tika izvesti PSRS armijas „dzelži” (pārsvarā lielgabarīta) kopā ar aktīvā kara dienestā esošiem puišiem. Latvijā palika vīri brieduma gados – atvaļinātie virsnieki ar ģimenēm un nelegāli – nenosakāma daļa „mazgabarīta pielādējamu dzelžu”.

Sarunas Latvijas vārdā ar Krieviju, 1994. gadā būtībā veda demokrāta Bila Klintona administrācija, kuras galvenā (manuprāt, vienīgā) rūpe tolaik bija pēc iespējas ātrāk likvidēt Skrundas lokatoru, kā rezultātā, Krievijas prezidents Jeļcins par kādu gadu piekāpās, pie nosacījuma, ja Bils Klintons garantē atvaļinātajām PSRS militārpersonām pilntiesīgu palikšanu Latvijā.

Zviedru diplomāts Larss Pēters Fredēns, kurš arī ņēma līdzdalību šajos procesos, savā grāmatā „Atgriešanās” (Apgāds „Atēna” 2011.) notikušo apraksta šādi:
„Kad Latvijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš pēc dažām dienām ieradās Stokholmā, viņš mums sīki izstāstīja, ka informāciju par amerikāņu iejaukšanos starpvalstu sarunās ar Krieviju saņēmusi Latvijas ārpolitiskā vadība. Valsts sekretārs Kristofers [1994.] 15. janvārī, pēc galotņu tikšanās noslēguma {Maskavā], tieši no Air Force One lidmašīnas zvanījis savam kolēģim [Latvijas Ārlietu ministram Georgam] Andrejevam. Kristofers pavēstījis, ka Jeļcins piekritis formulai 4+18 [4 gadi Skrundas lokatora darbība + 18 mēneši likvidācija], taču ar nosacījumu, ka ASV apsolās Krievijai palīdzēt jautājumā par krievvalodīgo iedzīvotāju cilvēktiesībām un tautību tiesībām Latvijā.”

un vēl: „Galotņu sanāksmē Maskavā 1994. gada 13.-15. janvārī ASV prezidents bija vedis sarunas Latvijas vārdā.
Pirms tam Rīgai viņš neko nebija vaicājis, taču, lai būtu, kā būdams, tādas sarunas bija vedis … Baltais nams un Valsts departaments iegalvoja mums Stokholmā un noteikti arī Latvijas pusei Rīgā, Klintona vienošanās ar Jeļcinu patiesībā esot bijusi Presidential commitment (prezidentu saistības). Vašingtonā tika iedarbinātas visas sviras, lai panāktu līguma noslēgšanu. Uz ASV galvaspilsētu tika ielūgti Latvijas ārpolitikas lēmēji un visu Saeimas frakciju priekšsēdētāji.”

Latvijas delegāciju vadīja nelaiķis Mārtiņš Virsis (kurš formāli skaitījās vadītājs Latvijas delegācijai sarunām ar Krieviju) , bez astoņiem 5. Saeimas frakciju pārstāvjiem, delegācijā vēl ietilpa Ārlietu ministrs Georgs Andrejevs, valsts sekretārs Māris Riekstiņš un plānošanas departamenta darbiniece Maira Mora.

L.P.Fredēns grāmatā uzskata, ka Andrejevs tolaik paļāvās uz savu vēstnieku Vašingtonā – ASV dzimušā Ojāra Ērika Kalniņa vārdiem, ka vizīte būšot nozīmīga. L.P. Fredēns:
„Un tad ieradās Latvijas delegācija. Visiem nepietika sēdvietu. Tas vēl vairāk pastiprināja ārkārtas kara padomes atmosfēru. [Nikolass] Bērnss sveicināja klātesošos: „Šī ir telpa, kur ASV prezidents tiekas ar saviem tuvākajiem padomniekiem. Šī ir telpa, ko ASV prezidenti vienmēr izmanto krīzes situācijās. Tai ir skaņas izolācija un tā ir droša pret noklausīšanos.””

Neviens no šīs delegācijas, pat, tolaik, Apvienības „Tēvzemei un Brīvībai” frakcijas vadītājs Māris Grīnblats un LNNK frakcijas vadītājs Aleksandrs Kiršteins, līdz šim nav godīgi publiski pauduši, kā viņi tika apstrādāti Baltajā nama, speciālajā telpā ar skaņas izolāciju… Viņi atgriezās un 5. Saeima ratificēja apkaunojošos līgumus ar Krieviju – atstājot Latvijā brieduma gados atvaļinātos PSRS armijas virsniekus un nodrošinot tiem Latvijā sociālās garantijas uz mūžiem.

Kur atrodas Latvijā nelegāli palikušie ieroči, vismaz 1994. gadā, Latvijas drošības iestādes Saeimas izmeklēšanas komisijai nevarēja atbildēt.
Un tad [no ASV Losandželosas ieradās demokrāts] Nils Muižnieks mūs integrēt – vispirms kā Sorosa fonda Latvijas filiāles programmu direktors, tad Latvijas Cilvēktiesību centra vadītājs un, visbeidzot, divos piegājienos, kā Īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās. Pieņemu, centās, bet nesanāca.

Brieduma gados atvaļinātie PSRS armijnieki, kuri nevēlējās kļūt lojāli Latvijai, turpināja šeit dzīvot, neatzīstot Latvijas valsti un viņiem turpināja dzimt bērni, mazbērni un mazmazbērni – PSRS pilsoņi, kurus Latvija legalizē, izsniedzot viņiem Latvijas nepilsoņa pases.
Tā Latvija, pateicoties ASV demokrātiem, šobrīd ir palikusi vienīgā bijusī PSRS teritorija, kurā turpina dzimt PSRS pilsoņi.

Skaisti un patriotiski jau skan. Bet vai tad nebija tā, ka  Jeļcins tik nejauši izteica (kam negadās!), ka Baltijas valstis Krievija varētu laist vaļā, un tas notika? Un lielie vienkārši vienojās par cenu, kuru Latvijai jāmaksā.  Vai mums ir pamats domāt, ka Krievija nevarēja noturēt Baltijas valstis? Okupētas bija, karaspēku atstājam, ‘sociālismu’ kā protam, tā pārtaisam, un viss ir OK. Nedomāsim tik, ka Baltijas valstis kaut ko izcīnija! Es domāju, ka Jeļcins vienkārši kļūdījās. Būtu atstājuši Baltijas valstis sev, un tajās tagad būtu ‘pa vidam’ – nedaudz labāk, kā pašlaik Krievijā, un daudz sliktāk, kā pašlaik Eiropā. 
Vai nevar būt, ka mums ir iespējams arī plašāks skatījums, kurš redz, ka mums ir ‘izkritusi liela laime’, un šobrīd varam kaut cik sakarīgi dzīvot? Un vēl plašāks skatījums, kurš visu cilvēci un tās problēmas noliek pirmajā vietā? I.V. 
Posted in Economics and Politics | Leave a comment

Complexity and Stupidity: A Conversation with David Krakauer

In this episode of the Waking Up podcast, Sam Harris talks to biologist David Krakauer about information, complex systems, and the future of humanity.

David Krakauer is President and William H. Miller Professor of Complex Systems at the Santa Fe Institute. His research explores the evolution of intelligence on earth. This includes studying the evolution of genetic, neural, linguistic, social and cultural mechanisms supporting memory and information processing, and exploring their generalities. He served as the founding Director of the Wisconsin Institute for Discovery, the Co-Director of the Center for Complexity and Collective Computation, and was Professor of mathematical genetics at the University of Wisconsin, Madison. He previously served as chair of the faculty and a resident professor and external professor at the Santa Fe Institute. He has also been a visiting fellow at the Genomics Frontiers Institute at the University of Pennsylvania, a Sage Fellow at the Sage Center for the Study of the Mind at the University of Santa Barbara, a long-term Fellow of the Institute for Advanced Study in Princeton, and visiting Professor of Evolution at Princeton University. In 2012 Dr. Krakauer was included in the Wired Magazine Smart List as one of 50 people “who will change the World.”

For information about the Santa Fe Institute: www.santafe.edu

Krakauer: That isn’t the kind of cover that works for me. But, yeah, exactly. So I’m not saying the past is great. I’m simply saying that if you develop a technology that could give you incredible freedom, why not use it to do that? I think what’s so intriguing about the history of civilization and technologies is that with every new technology that offers some increment of possibility, it comes with the greater possibility of its own negation. So the bookstore example is a wonderful one. We were limited by our access to good bookstores—and most of them, quite frankly, were shitty, right? They had terrible taste. It was just endless shelves of self-help books that would help us better by burning to keep us warm. Amazon is a godsend with respect to access to books when you live in remote parts of the world. But what comes along with it is this all-seeing eye that wants to impose, out of largely economic considerations, constraints on what you do. And it’s our job to maintain the freedom of the technology. That’s all I’m saying. Let’s fight the instinct of the technology to treat us as a nuisance in a machine-learning algorithm that would want to be able to predict us perfectly, and let’s surprise it constantly. But yes, I have very little nostalgia for the past.

More: https://www.samharris.org/blog/item/complexity-stupidity?utm_source=Main+List&utm_campaign=0f51a6e68a-EMAIL_CAMPAIGN_2016_11_14&utm_medium=email&utm_term=0_f1c2a2c9db-0f51a6e68a-206642521&mc_cid=0f51a6e68a&mc_eid=c8c12906cb

Some thoughts.

Krakauer: Look, here is what information is. That is the reduction of uncertainty. It turns out that Shannon realized that information is in fact the negative of thermodynamic entropy.

Me: Thermodinamic entropy is measured in J/K (Joules per Kelvin) but information is measured in bits.

Posted in Contemporary Society Problems | Leave a comment

The AI revolution: The Road to Superintelligence

http://waitbutwhy.com/2015/01/artificial-intelligence-revolution-1.html

http://waitbutwhy.com/2015/01/artificial-intelligence-revolution-2.html

Note: The reason this post took three weeks to finish is that as I dug into research on Artificial Intelligence, I could not believe what I was reading. It hit me pretty quickly that what’s happening in the world of AI is not just an important topic, but by far THE most important topic for our future. So I wanted to learn as much as I could about it, and once I did that, I wanted to make sure I wrote a post that really explained this whole situation and why it matters so much. Not shockingly, that became outrageously long, so I broke it into two parts. This is Part 1—Part 2 is here.

We are on the edge of change comparable to the rise of human life on Earth.

— Vernor Vinge

There are some problems with ASI:

  1. All information processing system’s outputs and development is restricted by the information they have. This means, all human-like robots can’t make intelligent solutions for human problems, for which they don’t have true models. In order to have true models of reality they need to have experience of this reality: they must learn in a real time and in a real social groups of people. It will take time not less than human education.
  2. Information can’t be generated by information or some algorithms: ASI machines can’t create true models of reality reading some internet texts. The only way of acquiring knowledge is by taking part in a real human life. It will take time.
  3. ASI will be able to solve human problems only when they understand humans. For this they will need emotions and other human values. This is not simple anymore, because many if not the most contemporary humans don’t have long-term survival-useful values.
Posted in Artificial Intelligence | Leave a comment

Interesanti

Mūsdienu sabiedrībās vērojam dažas problēmas.

1. Aiz viedokļu dažādības mēs esam pazaudējuši pamatpatiesības.

2. Sabiedrība sadalījusies daudzās grupās, kuru pārstāvji bieži viens par otru nekā nezina. Katras grupas dalībnieki lieto savas jēdzienu definīcijas (vai vienkārši nelieto), raksta ‘zinātniskas’ publikācijas un populārzinātniskas grāmatas, rīko seminārus un konferences, ieņem amatus un … māca jaunos.  Ir zināmas anekdotiskas publikācijas, kurās apgalvots, ka definīcijas sašaurina iespējamo izpratņu lauku, un tāpēc tās labāk vispār nelietot.

Latviešu valodā izdotajā grāmatā ‘Visums rieksta čaumalā’ (Stephen Hawking, Universe in a Nutshell) 165. lpp. rakstīts: jaunās informācijas apjoms, ko sniedz apmēram 200000 jaunizdoto grāmatu, ir vairāk nekā miljons bitu sekundē. Lielākā daļa šīs informācijas, protams, ir “mēsli”. Viens manas diskusijas grupas AVOID dalībnieks rakstīja, ka zinātnē nav labāk: ap 90% no zinātnē publicētā ir ‘trash’.

Zinātnē ir atmestas pagājušā g.s. prasības: 1) raksta sākumā autors apraksta zinātnes nozari, kurā strādā, uzraksta, kas ir zināms un pārbaudīts, un kas nav. Dod jēdzienu definīcijas un formulas, un norāda to avotus. Pēc tam uzraksta, kādas ir problēmas, neskaidrības, kas ir nezināms, apšaubāms vai vēl pārbaudāms; 2) pēc tam, kad uzskaitījis problēmas, autors skaidri pasaka, kuru problēmu viņš ir atrisinājis, apraksta, kā atrisinājis, un pamato to ar mērījumiem, faktiem un pierādījumiem. 3) nobeigumā autors pasaka, ko jaunu viņš ir ienesis zinātnē. Pierāda, ka pēc viņa rīcībā esošās informācijas  viņa darbs nav plaģiāts nedz arī kaut kur citur pasaulē jau zināms vai izpildīts.

Rezultātā zinātnē parādījusies milzīga ‘atkritumu’ plūsma, kuru veicina vēl daži ekonomikas faktori: 1) samazinājusies automātisko ražotņu vajadzība pēc zinošiem, inteliģentiem speciālistiem: daudzus priekšmetus un ierīces, kuru izgatvošanai pagājušā g.s. bija vajadzīgi inženieri, tagad miljonos eksemplāru izgatavo roboti. Atbilstoši tam tūkstošiem reižu samazinājusies vajadzība pēc kvalificētiem inženieriem;  2) vispusīgi un augsti izglītotu cilvēku skaits samazinājies un turpinās samazināties: viņu izstrādātos produktus un ierīces izgatavo miljonos un miljardos. Galvenais ekonomikas stimulātors – peļņa – tiek nodrošināta. Rezultātā notiek un turpināsies izglītības līmeņa un masveidības samazināšanās.

Posted in Scientific Publications, Abstracts & URL's | Leave a comment

Kaut kas labs

Un vēl mākslas darbs: https://www.youtube.com/watch?v=sfOi-ATv-QM

Posted in Happiness and Quality of Life | Leave a comment

Why Are Finland’s Schools Successful?

Teachers in Finland spend fewer hours at school each day and spend less time in classrooms than American teachers. Teachers use the extra time to build curriculums and assess their students. Children spend far more time playing outside, even in the depths of winter. Homework is minimal. Compulsory schooling does not begin until age 7. “We have no hurry,” said Louhivuori. “Children learn better when they are ready. Why stress them out?”

It’s almost unheard of for a child to show up hungry or homeless. Finland provides three years of maternity leave and subsidized day care to parents, and preschool for all 5-year-olds, where the emphasis is on play and socializing. In addition, the state subsidizes parents, paying them around 150 euros per month for every child until he or she turns 17. Ninety-seven percent of 6-year-olds attend public preschool, where children begin some academics. Schools provide food, medical care, counseling and taxi service if needed. Stu­dent health care is free.
Read more: http://www.smithsonianmag.com/innovation/why-are-finlands-schools-successful-49859555/#6BGZpluKE342fTvT.99
Give the gift of Smithsonian magazine for only $12! http://bit.ly/1cGUiGv
Follow us: @SmithsonianMag on Twitter

Posted in Contemporary Society Problems | Leave a comment

Dažas derīgas, bet ne jaunas domas

LNK tāpat kā LA, tāpat kā daudzu citu latviešu problēma ir, atvainojiet par tiešu atklātību, aprobežota un maziska nostāja, no kā izriet daudzas citas problēmas, kuras Latviju ir novedušas līdz pašreizējam katastrofālajam stāvoklim. Tāpēc kaut cik gudri cilvēki Latvijas apstākļos kā minimums ir ļoti piesardzīgi savā politiskajā pozicionēšanā, bet kā maksimums tādā vai citādā veidā novēršas no mūsdienu Latvijā valdošajām ideoloģiskajām konstrukcijām. Pie tam šim procesam, manuprāt, ir pieaugoša tendence. Ar tiem, kas paliek un turpina ticēt oficiozajai presei,  ir stipri par maz, lai bez ārējas vadības uzturētu valstiskumu. Un tikai nevajag vainot tajā “Krievijas propagandu”, sliktam dejotājam arī grīda traucē, vienkārši Latvijas valsti pārvalda kā minimums mazintelektuālas personas ar šauru apvārsni un redzesloku, bet kā maksimums arī nelietīgas personas, kā rezultātā no Latvijas dažādos ceļos plūst projām arī “smadzenes”. Latvijas politiķu, žurnālistu un daļēji ierēdņu intelektuālais potenciāls, ļoti maigi izsakoties, varētu būt augstāks. Tur intelekts nav raksturīgs, intelekts nav pieprasīts, intelekts kaitina, intelekts netiek veicināts, tāpēc intelekts šajās vidēs nerodas, tāpēc tas iet no tām prom. Cilvēki tādēļ ne tikai emigrē fiziski, bet arī iekšēji, norobežojoties no Latvijas varasiestādēm un visu, kas ar to ir saistīts, un arī migrējot uz citām informatīvām telpām.

Vairāk: https://infoagentura.wordpress.com/2016/10/10/informacijas-agenturas-redaktora-intervija-latvijas-avizes-zurnalistam-girtam-zvirbulim/

Bet, vai nav tā, ka tā ir mūsu, latviešu, un, plašāk, visas cilvēces gājiena traģika? Protams, mēs jau varētu ieklausīties, ko saka Ivars Prūsis, un sākt pārveidot sevi, savu valsti un savu dzīvi. Nē, nevaram gan. 

Mēs esam ģenētiski veidotas, saprogrammētas sevi neapzinošas (vai daļēji apzinošas), pozitīvas emocijas meklējošas informācijas apstrādes mašīnas, kas nolemtas rīkoties saskaņā ar to, kas tajās ielikts. Kas dod pozitīvas emocijas. Nolemtas, diemžēl. 

Vai tiešām tā? Vai tad mēs nevaram it kā pacelties sev pāri? Domāju, ka atsevišķi indivīdi var (un tad arī šī izaugsme ir pildīta ar neveiksmēm, nezināšanu un kļūdām). Bet kopā, sabiedrība, cilvēce – nevar un nevarēs. 

Tādēļ katram kritiski domājošajam, kurš iemācījies redzēt, kā viņā darbojas ģenētiski mantotās vajadzības un kā viņš saņem atalgojumu (labsajūtu, laimes sajūtu) par šo vajadzību piepildīšanu, atliek tikai veidot pašam sevi un savu tuvāko pasauli. Un skatīties, kā mēs ejam. Un smaidīt. I.V. 

Posted in Contemporary Society Problems | Leave a comment

How to Pick Your Life Partner

How to Pick Your Life Partner – Part 2

This is Part 2. Part 1 is here.

Often, the key to succeeding at something big is to break it into its tiniest pieces and focus on how to succeed at just one piece.

When we examined procrastination, we talked about how a great achievement is just what a long series of unremarkable tasks looks like from far away. In the pixel post, we looked at a human life up close and saw that it was just an ordinary Wednesday, again and again and again—and that achieving life happiness was all about learning to be happy on a routine weekday.

I think the same idea applies to marriage.How to pick your life partner

From afar, a great marriage is a sweeping love story, like a marriage in a book or a movie. And that’s a nice, poetic way to look at a marriage as a whole.

But human happiness doesn’t function in sweeping strokes, because we don’t live in broad summations—we’re stuck in the tiny unglamorous folds of the fabric of life, and that’s where our happiness is determined.

So if we want to find a happy marriage, we need to think small—we need to look at marriage up close and see that it’s built not out of anything poetic, but out of 20,000 mundane Wednesdays.

Marriage isn’t the honeymoon in Thailand—it’s day four of vacation #56 that you take together. Marriage is not celebrating the closing of the deal on the first house—it’s having dinner in that house for the 4,386th time. And it’s certainly not Valentine’s Day.

Marriage is Forgettable Wednesday. Together.

So I’ll leave the butterflies and the kisses in the rain and the twice-a-day sex to you—you’ll work that part out I’m sure—and spend this post trying to figure out the best way to make Forgettable Wednesday as happy as possible.

To endure 20,000 days with another human being and do so happily, there are three key ingredients necessary:

1) An Epic Friendship

I enjoy spending time with most of my friends—that’s why they’re my friends. But with certain friends, the time is so high-quality, so interesting, and so fun that they pass the Traffic Test.

The Traffic Test is passed when I’m finishing up a hangout with someone and one of us is driving the other back home or back to their car, and I find myself rooting for traffic. That’s how much I’m enjoying the time with them.

Passing the Traffic Test says a lot. It means I’m lost in the interaction, invigorated by it, and that I’m the complete opposite of bored.

To me, almost nothing is more critical in choosing a life partner than finding someone who passes the Traffic Test. When there are people in your life who do pass the Traffic Test, what a whopping shame it would be to spend 95% of the rest of your life with someone who doesn’t.

A Traffic Test-passing friendship entails:

  • A great sense of humor click. No one wants to spend 50 years fake laughing.
  • Fun. And the ability to extract fun out of unfun situations—airport delays, long drives, errands. Not surprisingly, studies suggest that the amount of fun a couple has is a strong predictor for their future.6
  • A respect for each other’s brains and way of thinking. A life partner doubles as a career/life therapist, and if you don’t respect the way someone thinks, you’re not going to want to tell them your thoughts on work each day, or on anything else interesting that pops into your head, because you won’t really care that much what they have to say about it.
  • A decent number of common interests, activities, and people-preferences. Otherwise a lot of what makes you ‘you’ will inevitably become a much smaller part of your life, and you and your life partner will struggle to find enjoyable ways to spend a free Saturday together.

A friendship that passes the Traffic Test gets better and better with time, and it has endless room to deepen and grow ever-richer.

2) A Feeling of Home

If someone told you you had to sit in a chair for 12 straight hours without moving, aside from wondering why the hell they were making you do this, your first thought would be, “I better get in the most comfortable possible position”—because you’d know that even the slightest bit of discomfort would grow to pain and eventually, torture. When you have to do something for a long, long time, it’s best if it’s supremely comfortable.

When it comes to marriage, a perpetual “discomfort” between you and your partner can be a permanent source of unhappiness, especially as it magnifies over time, much like your torturous situation in the chair. Feeling “at home” means feeling safe, cozy, natural, and utterly yourself, and in order to have this feeling with a partner, a few things need to be in place:

  • Trust and security. Secrets are poison to a relationship, because they form an invisible wall inside the relationship, leaving both people somewhat alone in the world—and besides, who wants to spend 50 years lying or worrying about hiding something? And on the other side of secrets will often be suspicion, a concept that directly clashes with the concept of home. This is why having an affair during an otherwise good marriage is one of the most self-defeating and short-sighted things someone could ever do.
  • Natural chemistry. Interacting should be easy and natural, energy levels should be in the same vicinity, and you should feel on the same “wavelength” in general. When I’m with someone on a very different wavelength than I am, it doesn’t take long before the interaction becomes exhausting.
  • Acceptance of human flaws. You’re flawed. Like, really flawed. And so is your current or future life-partner. Being flawed is part of the definition of being a human. And one of the worst fates would be to spend most of your life being criticized for your flaws and reprimanded for continuing to have them. This isn’t to say people shouldn’t work on self-improvement, but when it comes to a life partnership, the healthy attitude is, “Every person comes with a set of flaws, these are my partner’s, and they’re part of the package I knowingly chose to spend my life with.”
  • A generally positive vibe. Remember, this is the vibe you’re a part of now, forever. It’s not really acceptable for it to be a negative one, nor is it sustainable. Relationship scientist John Gottman has found that “couples with a ratio of fewer than five positive interactions for every negative one are destined for divorce.”7

3) A Determination to be Good at Marriage

Relationships are hard. Expecting a strong relationship without treating it like a rigorous part-time job is like expecting to have a great career without putting in any effort. In a time when humans in most parts of the world can enjoy freedom and carve their own path in life, it usually doesn’t sit that well to suddenly become half of something and compromise on a bunch of things you grew up being selfish about.

So what skills does someone need to learn to be good at marriage?

  • Communication. Communication being on this list is as silly as “oxygen” being on a list of items you need to stay healthy. And yet, poor communication is the downfall of a huge number of couples—in fact, in a study on divorcees, communication style was the top thing they said they’d change for their next relationship.Communication is hard to do well consistently—successful couples often need to create pre-planned systems or even partake in couples’ therapy to make sure it happens.
  • Maintaining equality. Relationships can slip into an unequal power dynamic pretty quickly. When one person’s mood always dictates the mood in the room, when one person’s needs or opinion consistently prevail over the other’s, when one person can treat the other in a way they’d never stand for being treated themselves—you’ve got a problem.
  • Fighting well. Fighting is inevitable. But there are good and bad ways to fight. When a couple is good at fighting, they defuse tension, approach things with humor, and genuinely listen to the other side, while avoiding getting nasty, personal or defensive. They also fight less often than a bad couple. According to John Gottman, 69% of a typical couple’s fights are perpetual, based on core differences, and cannot be resolved—and a skilled couple understands this and refrains from engaging in these brawls again and again.9

In searching for your life partner or assessing your current life partnership, it’s important to remember that every relationship is flawed and you probably won’t end up in something that gets an A in every one of the above items and bullet points—but you should hope to do pretty well on most of them, since each one plays a large part in your lifelong happiness.

And since this is a daunting list to try to achieve in a life partnership, you probably don’t want to make things even harder than they need to be by insisting upon too many other checkboxes—most of which will not have a large effect on your happiness during dinner #4,386 of your marriage. It would be nice if he played the guitar, but take it off the list of must-haves.

I hope Valentine’s Day was good for you this year, whatever you did for it. Just remember that Forgettable Wednesday is a much more important day.

If you liked this, check these out next:

Taming the Mammoth: Why You Should Stop Caring What Other People Think

10 Types of Odd Friendships You’re Probably Part Of

10 Types of 30-Year-Old Single Guys

Life is a Picture, But You Live in a Pixel

Sources

The facts and opinions in this article are based on a combination of dozens of hours of research, on both scientific study results and expert opinions, and of my own personal experience and observations and those of a number of my friends and family (many of whom I interviewed in the last week). Special thanks to Eric Barker for his great blog, Barking Up the Wrong Tree, from which I mined a number of sources for this post.

1. http://www.telegraph.co.uk/news/politics/10090130/Marriage-makes-people-happier-than-six-figure-salaries-and-religion.html
2. “Marital Status is Misunderstood in Happiness Models” from Deakin University, Faculty of Business and Law, School of Accounting, Economics and Finance; Economics Series Paper # 2010_03.
3. http://www.rawstory.com/rs/2012/08/08/most-young-adults-expect-marriage-for-life-study/
4. “Sex differences in mate preferences revisited: Do people know what they initially desire in a romantic partner?” from Journal of Personality and Social Psychology by Eastwick, Paul W.; Finkel, Eli J.
5. “Can Anyone Be “The” One? Evidence on Mate Selection from Speed Dating” from IZA Discussion Papers, number 2377.
6. http://www.bakadesuyo.com/2013/10/recipe-for-a-happy-marriage-2/
7. http://www.bakadesuyo.com/2011/12/is-5-to-1-the-golden-ratio-for-both-work-and/
8. Terri Orbuch, Finding Love Again: 6 Simple Steps to a New and Happy Relationship
9. John Gottman, The Marriage Clinic: A Scientifically Based Marital Therapy
10. Dan Wile, After the Honeymoon: How Conflict Can Improve Your Relationship
11. Dolan, P., Peasgood, T., & White, M. (2008). Do we really know what makes us happy? A review of the economic literature on the factors associated with subjective well-being. Journal of Economic Psychology, 29, 94–122.

Posted in Happiness and Quality of Life, Understand and Manage Ourselves | Leave a comment

The Marriage Decision: Everything Forever or Nothing Ever Again

By Tim Urban, http://waitbutwhy.com/2016/09/marriage-decision.html?utm_source=List&utm_campaign=81b09a85be-Marriage_Decision_09_01_2016&utm_medium=email&utm_term=0_5b568bad0b-81b09a85be-51770449&mc_cid=81b09a85be&mc_eid=e25f08ef06

There’s not really any normal way to start a relationship. Some people go on a date, and then another date, and then another, and one day it’s just clear to both of them that they’re in a relationship. Some people start seeing each other, but they keep things black and white until a “So are we doing this?” conversation makes it official. Sometimes a platonic friendship forms first and tension builds under the surface until an unexpected kiss lights the friendship on fire.

Society, in most parts of the world, doesn’t like when a relationship lasts too long. To society, a relationship is simply a testing ground—an incubator that prepares you for The Decision. And if too many years go by in a relationship without The Decision being made, society decides that something must be wrong. To help right the wrong, society will begin to apply pressure on the couple, from all angles. Not only the society. You yourself, your life and your future will apply pressure on to you: you must answer a question – how you will make your life? Sometimes you need to make a decision!

Relationships are impossibly complicated. And making a black-and-white binary decision about something that’s anything but black-and-white is kind of an insane thing to do.

And of course, even if it’s the right system, it’s not actually easy because assessing step 1 and step 2 aren’t easy. Getting a reading from your gut that you can trust is no small task for someone who typically lives in their brain—and figuring out what your deal-breakers are requires a serious deep-dive into your soul.

Everyone before to make a decision should read this paper and make the thinking! I.V. 

More:

How to Pick Your Life Partner,

http://waitbutwhy.com/2014/02/pick-life-partner.html

Posted in Understand and Manage Ourselves | Leave a comment

Priekšsatu spēks

http://aumprakse.lv/prieksstatu-speks/

Visas dzīvās būtnes veido apkārtējās vides modeļus (vairāk skat. Nancy Cartwright, http://www.tc.umn.edu/~giere/MMM4_TXT.pdf, https://en.wikipedia.org/wiki/Nancy_Cartwright_(philosopher)). Cilvēki savā apziņā veido arī sevis modeli (apziņa ir sevis modelis) un nepārtraukti to ‘darbina’ – aplūko savu rīcību, pašreizējo stāvokli un pagātnes un nākotnes notikumus. Autors šos modeļus sauc par priekšstatiem.
Lai nodzīvotu kaut cik sakarīgu un laimīgu dzīvi, protams, ka ir nepieciešams izveidot adekvātus, realitātei atbilstošus modeļus. Pretējā gadījumā mēs dzīvosim kā tajā dziesmiņā Ilmārs Dzenis dzied: “Kā pa miglu, kā pa miglu mana dzīve iet.”

Viens no labākajiem pasaules psihoterapeitiem ASV medicīnas doktors Daniel Siegel savā grāmatā Apzinātība (Mindfulness, arī latv. val. Jumava, 1916) daudz raksta, kā viņš palīdz saviem pacientiem atbrīvoties no bērnības traumām un izveidot iespējami pareizu un veselīgu ‘dzīvesstāstu’ – priekšstatu par sevi, par savu vietu sabiedrībā un ģimenē.

Posted in Understand and Manage Ourselves | Leave a comment

Dzīves jēga

“Eksistence, fiziskā pasaule pamatos ir spēle. Tai nepastāv nekāda nepieciešamība. Tā nekur nedodas. Tai nav nekāda mērķa, kurā nokļūt.

Paskaties uz tiem cilvēkiem, kas dzīvo, lai aizietu pensijā, kas atliek ietaupījumus nebaltām dienām. 65. gadu vecumā viņiem vairs nav palikusi enerģija. Un viņi nonāk un pūst kādā pansionātā. Kāpēc? Jo mēs esam piemānījuši paši sevi visas dzīves garumā.

Mēs esam domājuši par dzīvi kā par ceļojumu, vai pat svētceļojumu, kura galā ir kāds nopietns mērķis. Un mērķis bija — nonākt tur, galā. Vai tā būtu veiksme vai varbūt paradīze pēc nāves. Bet mēs esam visa ceļu pavadījuši bezjēgā.

Tas bija mūzikas gabals un mums bija jādejo vai jādzied — kamēr skanēja mūzika.”

Alan Watts

Citāts no: http://aumprakse.lv/dzive-ir-deja/

Ja žurnālistu aprindās ir atļauts rakstīt par to, kas autora darbā ir labs vai slikts, tad zinātnē pie labā toņa pieder uzrakstīt, kā ir labāk, kā ir pareizāk. Tādēļ spriešanu par mazāk svarīgo un mazāk piemēroto atstāsim lasītājam un mēģināsim pateikt galveno – kas ir dzīves jēga, kāda tā ir zināma mūsdienu zinātnei.
Lai ieraudzītu dzīves jēgu, ir jāpārzin mūsdienu zinātnes atziņas šajā jomā, jāspēj ieraudzīt, ka mēs esam informācijas apstrādes un jaunrades mašīnas, kuru galvenais dzinējspēks ir ģenētiski mantoto vajadzību apmierināšana. Viena no galvenajām vajadzībām ir izdzīvošanas vajadzība, vajadzība pēc neierobežotas jeb ‘mūžīgas’ dzīves. Šādā skatījumā cilvēka dzīves jēga šobrīd, kad esam tikai pietuvojušies savas apziņas pārnešanai uz citu, ilgspējīgāku vidi, ir – nodot tālāk. Katras paaudzes uzkrātās informācijas tālāknodošana šodien notiek, atstājot pēcnācējiem materiālos labumus un intelektuālo vidi (eksaktās un emociju valodas, izkoptas vajadzības un pasaules modeļi un vērtības). Plašākā skatījumā mums jāierauga, mēs esam vienīgais (mums zināmais) Universa matērijas apziņas veids, nesējs un veidotājs. Tas iedod mums milzīgas, kosmiskas iespējas, pienākumu un atbildību.
Redzēt un apzināties šo uzdevumu un atbildību un rīkoties saskaņā ar to ir mūsdienu cilvēka augstākais pienākums un dzīves jēga un gandarījums.
Jau šodien mūsu dzīves nav ierobežotas ar viena indivīda mūžu (kā daudzi to domā), jo galvenais, ar ko mēs dzīvojam, kas veido mūsu individuālo ‘es’, mūsu personību, tiek nodots tālāk, tikai – minimāli saglabājot indivīda situācijpieredzi. Tādēļ vairākums cilvēku domā, ka viņi nomirst. Patiesībā ‘nomirst’, tiek nodzēsta mazākā daļa – personīgās pieredzes scenāriji.
Ja mēs neiznīcināsim šo civilizāciju tuvākajā nākotnē un iemācīsimies savu apziņu pārnest uz ilgspējīgāku vidi, tad mēs pietuvosimies tam, ko Carl Sagan rakstīja: “Mēs esam Visuma matērijas mēģinājums sevi apzināties.” I.V. 

A. J. Stabingis Post author2016-09-02 at 08:47
Mazliet dīvaini ir šo lasīt — par “zinātnes atziņām šajā (dzīves jēgas) jomā”
Kura ir tā zinātnes nozare, kas nodarbojas ar dzīves jēgas jautājumiem?
Tālāk — “mēs esam informācijas apstrādes mašīnas…” — neviens nopietns zinātnieks neizvirza šādus kategoriskus apgalvojumus. Zinātnes ietvaros lietotā valoda ir cita: piemēram: “aplūkosim cilvēku kā info apstrādes mašīnu…”. Resp, piedāvātais ir tikai modelis, kas kaut ko parāda (info apstrādi), bet citas īpašības ignorē.
Informāciju apstrādā arī datori. Bet vai datori apzinās to, ka viņi apstrādā informāciju?

Ja zinātnes pētītās dzīves norises un fakti ir objektīvi, tad par dzīves jēgu, morāli un ētiku saka, ka šie izteikumi ir subjetīvi,  tie izteic autora (vai lielāku vai mazāku sociālo grupu cilvēku) viedokli. Pārspīlējot var teikt, ka ‘cik cilvēku, tik pareizo risinājumu vai viedokļu’. Tādēļ ar šiem jautājumiem nodarbojas filozofi, citi speciālisti un domātāji. Tādēļ dažādās cilvēku grupās, valstīs un kultūrās ir pilnīgi atšķirīgas morāles, uzvedības normas, vērtības un priekšstati par dzīves jēgu. 

Ja pētnieks grib iegūt sabiedrībai derīgas un realitātei atbilstošas atziņas, tad viņam jābalstās uz mūsdienu zinātnes atziņām, uz pierādītiem un pārbaudītiem faktiem. Ētikas veidošanā faktiem klāt nāk vēl vērtības. Un tās vairs nav tik objektīvas, kā zinātnes pētītie fakti. Vai šie pētnieki ir zinātnieki? Es domāju, ja viņi savu spriedumu veidošanā iespēju robežās balstās uz faktiem, tad – jā. Tādēļ attīstīto valstu zinātnieki (bieži) un politiķi (retāk) nonāk pie līdzīgiem slēdzieniem un vērtībām. Un ieraksta šos slēdzienus starptautiskos dokumentos (deklarācijās, vienošanās un līgumos). Un mēģina veidot saprašanos.

Bet, piemēram, reliģijas sludinātāji nav zinātnieki, jo viena no galvenajām kristīgās reliģijas prasībām ir ticēt. Bet ticēt nozīmē pieņemt par pareiziem izteikumus, par kuriem ir zināms, ka tie nav pierādīti. Šāda pieeja ar zinātni nav savienojama.

Protams, ka dzīves jēgas formulējums ir atkarīgs no autora lietotajām, par labām atzītām vērtībām. Tādēļ mēs novērojam milzīgas atšķirības – atkarībā no autora laikmeta, redzesloka, zināšanām, dzīvesveida.

Mēs, cilvēki, savas dzīves jēgu atvasinām no vērtībām, bet vērtības, savukārt, tiek veidotas, balstās uz zinātnes atklātiem faktiem. Pēdējos gadu desmitos dažādas zinātnes nozares mums ir iedevušas jaunas zināšanas kosmoloģijā (Ilgoņa Vilka lekcijas Youtube), bioloģijā (E.O. Wilson, On Human Nature, Sociobiology, Helen Fisher, Why We Love: The Nature and Chemistry of Romantic Love), info teorijā (Robert U. Ayres, Information, Entropy and Progress, Herman Haken, Information and Selforganization), tas ļauj atbildēt uz mūžsenajiem filosofu jautājumiem Kas mēs esam? No kurienes mēs nākam? un Uz kurieni mēs ejam?, tas ļauj mums izveidot pilnīgi jaunas vērtības, un, atbilstoši tam – jaunas atziņas par mūsu dzīves jēgu. 

Pēdējo gadu desmitu zinātne mums ir iedevusi spēju sākt sevi saprast un veidot (D. Siegel, Mindsight, un, protams, arī šī interneta vietne un apzinātības veidotāji Latvijā). Balstoties tikai uz šīm zināšanām, mēs varam noformulēt vienpusīgu izteikumu par dzīves jēgu: Mūsdienu cilvēka dzīves jēga ir sevi saprast, palīdzēt sev un veidot sevi, lai varētu nodzīvot kaut cik sakarīgu dzīvi. 

Bet, protams, tas ir šaurs formulējums. Ja gribam uzrakstīt par mūsdienu cilvēka dzīves jēgu kaut cik pilnīgi, tad jāņem vērā pašas jaunākās, nesenās zināšanas par mums, cilvēkiem. I.V.

 

Posted in Values and Sense of Life | Leave a comment

Likumi

“… likumi ir jāformulē tā, lai to jēga būtu saprotama katram vidusmēra pilsonim, nevis tikai dažiem augstākās klases juristiem. Bet šāda pieeja ir viena no daudzajām “padomju atliekām”, kas ir pilnīgā pretrunā ASV juridiskajai praksei, kurā likumi tiek apzināti sarežģīti un formulēti tā, lai tos, pirmkārt, vairums cilvēku nesaprastu, un, otrkārt, lai tos varētu traktēt dažādi atkarībā no nepieciešamības.” Vairāk:

https://infoagentura.wordpress.com/2015/05/03/latvija-var-nesoditi-viltot-dokumentus/

Problēma ir plašāka. Likumi ir jāformulē iespējami vienkārši, skaidri un saprotami, tā, lai tie būtu viennozīmīgi skaidri un pietiekoši precīzi. Pietiekoši nozīmē, ka sīkās nianses un specifiski gadījumi jāatrunā nākošajos teikumos, lai galvenais formulējums nezaudētu jēgu.

Vienkārši, skaidri un saprotami – tā ir visu zinātnisko un juridisko dokumentu māksla, galvenā vērtība un grūtākais elements, kuru sasniegt izdodas tikai nedaudziem. Jo vājāka autora izglītība, jo sarežģītāks un nesaprotamāks ir viņa izstrādātais dokuments. Kā zināms, pat Einšteins ir teicis: “Ja jūs to nevarat pateikt skaidri un vienkārši, tas nozīmē, ka jūs pats to īsti nesaprotat.”

Speciāls un izplatīts gadījums ir, kad (kvalificēts) likuma izstrādātājs apzināti veido neskaidru tekstu, kuru var neviennozīmīgi tulkot.  

Likumus nedrīkst padarīt mazefektīvus, lai “to jēga būtu saprotama katram vidusmēra pilsonim”.

328.pants. Nepatiess dienesta ziņojums. Par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu institūcijai vai valsts amatpersonai, kurai ir tiesības šīs ziņas pieprasīt, kā arī par dokumenta vai ziņu slēpšanu vai apzinātu noklusēšanu, ja to izdarījusi valsts amatpersona, kurai ir pienākums šīs ziņas sniegt, un ja ar to radīts būtisks kaitējums, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām.”

Var saprast, ka šāds teksts apdraud bezatbildīgu un negodīgu darbu, tāpēc pašreizējā Latvijā ir kaitīgs. Vēl jau var aizbildināties ar to, ka amatpersona nav zinājusi, ka noklusē vai sniedz nepatiesas ziņas.  Bet drošāk tomēr tādu likumu vispār kodeksā nelikt. I.V. 

Posted in All Posts | Leave a comment

Wer nicht weiss, der muss glauben

Kas nezin, tas ir spiests ticēt.

 

Posted in All Posts | Leave a comment

Сколько стоят бомбардировки в Сирии

Последнее время всё чаще можно услышать мнение о том, что действия российской авиации в Сирии — это непозволительное расточительство в условиях кризиса. MIR_MAG аргументированно доказывает, что бомбежки ИГИЛ стоят не сильно дороже обычной боевой подготовки в мирное время. Continue reading

Posted in Contemporary Society Problems | Leave a comment

Происхождение жизни

Итак, я держу наконец эту книгу в руках. Увесистый, надо сказать, кирпич.
Ник Лэйн в книге “Энергия, секс и самоубийство: митохондрии и смысл жизни” (о ней тоже бы надо написать!) говорит о случившемся в конце XX века радикальном изменении отношения ученых к проблеме происхождения жизни. “Когда-то это была запретная тема – безбожная для одних, антинаучная и бездоказательная для других. Теперь же она обернулась решаемой научной загадкой, к которой подбираются с двух концов – прошлого и будущего”. Действительно, проблема происхождения жизни сейчас полностью утратила трансцендентный оттенок, который она сохраняла еще лет 30-40 назад (когда произносилась известная шутка Тимофеева-Ресовского: “Я тогда маленький был, ничего не помню. Спросите у Опарина, он знает точно”). Сейчас это нормальная, вполне адекватно поставленная и решаемая научная проблема, полностью находящаяся в области ведения нормальной науки (в том смысле, в каком этот термин используется в теории парадигм Т. Куна). Причем эта наука – в основном химия, на стыке с молекулярной и клеточной биологией, разумеется. Бесконечные рассуждения о том, может ли наука изучать уникальные события, о принципе униформизма, о Лайеле, Поппере и прочих титанах мысли применительно к этой теме, как мне кажется, малость подустарели. Перефразируя Джеймса Уотсона, рискну сказать, что проблему происхождения жизни решит не плохая философия, а хорошая химия.
Что касается подробностей – читайте книгу. Легким чтением я бы ее не назвал, но никто ведь и не сказал, что серьезная книга на научную тему должна быть легкой. По моему впечатлению, ее удалось сделать настолько дружественной к читателю, насколько это допускает сложность материала.
Не откажу себе в удовольствии процитировать финальный абзац, на котором книга, собственно, заканчивается. К основной теме большей части книги он почти не имеет отношения, но зато выражает очень близкую мне позицию.

…Есть и более важная услуга, которую только разумный вид может оказать родной биосфере. Время, отведенное на развитие жизни на планете, ограничено. Светимость Солнца неуклонно возрастает, и через 1,5 млрд лет даже полное изъятие углекислого газа из атмосферы не сможет предотвратить глобальное потепление. После этого Земля неизбежно превратится в подобие Венеры, а биосфера погибнет. То есть земная жизнь уже потратила три четверти отведенного ей времени. И она неизбежно исчезнет, если разумные существа не построят космические корабли и не возьмут земные организмы с собой к другим звездам. В этом смысле технологическое развитие человечества необходимо для всего живого на нашей планете.

Continue reading

Posted in Human Evolution | Leave a comment

My spotless mind

Imagine purging life’s disturbing events. If you could alter or mute your worst memories would you still remain yourself?

Imagine you’re the manager of a café. It stays open late and the neighbourhood has gone quiet by the time you lock the doors. You put the evening’s earnings into a bank bag, tuck that into your backpack, and head home. It’s a short walk through a poorly lit park. And there, next to the pond, you realise you’ve been hearing footsteps behind you. Before you can turn around, a man sprints up and stabs you in the stomach. When you fall to the ground, he kicks you, grabs your backpack, and runs off. Fortunately a bystander calls an ambulance which takes you, bleeding and shaken, to the nearest hospital.

The emergency room physician stitches you up and tells you that, aside from the pain and a bit of blood loss, you’re in good shape. Then she sits down and looks you in the eye. She tells you that people who live through a traumatic event like yours often develop post-traumatic stress disorder (PTSD). The condition can be debilitating, resulting in flashbacks that prompt you to relive the trauma over and over. It can cause irritation, anxiety, angry outbursts and a magnified fear response. But she has a pill you can take right now that will decrease your recall of the night’s events – and thus the fear and other emotions associated with it – and guard against the potential effects of PTSD without completely erasing the memory itself.

Would you like to try it?

When Elizabeth Loftus, a psychologist at the University of California, Irvine, asked nearly 1,000 people a similar question, more than 80 per cent said: ‘No.’ They would rather retain all memory and emotion of that day, even if it came with a price. More striking was the fact that 46 per cent of them didn’t believe people should be allowed to have such a choice in the first place.

Every day, science is ushering us closer to the kind of memory erasure that, until recently, was more the province of Philip K Dick. Studies now show that some medications, including a blood-pressure drug called propranolol, might have the ability to do just what the ER doctor described – not just for new traumas, but past ones too.

More: https://aeon.co/essays/would-you-purge-bad-memories-from-your-brain-if-you-could?utm_source=Aeon+Newsletter&utm_campaign=0c0715f9b6-Weekly_Newsletter_5_August_20168_5_2016&utm_medium=email&utm_term=0_411a82e59d-0c0715f9b6-68643017

Posted in Understand and Manage Ourselves | Leave a comment

Знак неравенства.

Росстат впервые с начала кризиса зафиксировал рост неравенства населения по доходам, то есть увеличение так называемого индекса Джинни. Но это лишь один из показателей. На самом деле мы знаем, что в России расслоение сильно выше, чем опубликованные данные Росстата.

Это неравенство — следствие той модели, которая была выстроена в нашей стране по итогам революции 1991 года. Дело в том, что люди, делавшие эту революцию, представляли сферу торговли и нижнюю часть советской номенклатуры и решали перед собой две задачи. Первая состояла в том, чтобы передать по наследству свои привилегии, и для этого была восстановлена частная собственность. Вторая задача сводилась к тому, чтобы снять с себя ответственность перед обществом.

Потом на эти две задачи наложилась идея американских советников по приватизации. Этим советникам нужно было разрушить военный и экономический комплекс СССР, который они рассматривали как конкурента. Новые российские элиты за большие деньги помогали им решать эту задачу. В качестве примера уничтожения можно привести авиационный комплекс, который был сильнейшим в мире. В результате распада СССР Россия вылетела с мирового авиационного рынка, а Airbus и Boeing увеличили объем своих продаж в полтора раза. То есть за наш счет Запад получил колоссальные прибыли. Если бы мы оставили за собой 40% мирового авиационного рынка, как это было в начале 1990-х, мы бы от продажи и обслуживания самолетов получили бы столько же, сколько от продажи нефти. К сожалению, эта модель, уничтожающая потенциал России, действует и сейчас.

 Те же люди, что грабили страну в 90-е, сегодня уничтожают российскую науку, образование, экономику и все остальное. Растущее расслоение общества — следствие этой модели. И уже понятно, что эта модель нежизнеспособна. Либо Россия эту модель сметет, либо эта модель сметет Россию. Если бы сейчас были 1990-е или хотя бы 2000-е, ответ был бы очевиден: Россия не выстоит. Но сейчас ситуация меняется: в условиях нарастающего хаоса крах России никому не нужен. Наоборот, это крайне опасно, учитывая ядерный потенциал России. И в этой ситуации можно считать, что у нас есть надежды на благоприятное будущее.

Источник: http://khazin.livejournal.com/1173046.html

Šeit dažas vērtīgas domas: Viens no galvenajiem t.s. sociālisma atmešanas cēloņiem, kad sistēma sāka uzrādīt dzīvotnespējas pazīmes (zems darba ražīgums, pirmās nepieciešamības preču trūkums), bija nomenklatūras vēlēšanās legalizēt savas priekšrocības tā, lai iegūtos labumus varētu pārdot un mantot.

Un vēl: Izdzīvošanas sacensībā, kad kādam dalībniekam vairs nebūs ko zaudēt, tiks lietots pēdējais arguments: dod man ar’, vai mēs abi iesim bojā! Interesanti ievērot, ka šis arguments ik pa brīdim uzpeld.

Posted in Contemporary Society Problems | Leave a comment

Dažas normālas filmas

У Варвары Стрельниковой – 28-летней провинциалки из города Выборга – есть мечта всей ее жизни. Она хочет поднять отечественный цветочный бизнес. В институте она даже защитила на эту тему диплом. Теперь дело остается за малым – воплотить свой проект в жизнь. Для этого Варя отправляется в Москву к владельцу сети цветочных магазинов Егору Фролову. К сожалению, ей не удается убедить Фролова в серьезности своих замыслов – Егор не хочет даже краем глаза взглянуть на проект провинциалки. Варя не сдается и, чтобы хоть как-то подобраться к недоступному предпринимателю, устраивается к нему… домработницей.

 

Posted in Happiness and Quality of Life | Leave a comment

Model-making machines

Our minds are model-making machines. Simple external world models we create for mechanical movements are true: we can predict rather exactly what will happen if we make some movement, for example, when we play tennis.

In our lifetime we create more complicated models of social environment we are acting in and the models of self living and acting into this world. Here is a problem: these models are partly correct but in some significant areas – simply false. They are reality-like, and we accept and use them. It is very hard to create even nearly true models of contemporary society we live in. Our false models create illusion of being true because our mind connects outer world events with the expectations we are using in accordance with our false models. That is why false beliefs, superstitions and religions are accepted and used.

We are doomed to live and act with inaccurate and false models of reality and ourselves. This is why since centuries human beings can not hand over to their offspring the art of happiness and successful living: we don’t have exact models of self and the society we are living in. In other words: we don’t understand ourselves, we don’t know who we are, where we are coming from and where we are going. 

Posted in Understand and Manage Ourselves | Leave a comment

MYTHS ABOUT ELECTROMAGNETIC HYPERSENSITIVITY AND MULTIPLE CHEMICAL SENSITIVITY

red skull and power lines

As if we didn’t have enough things to worry about already, now we are being told to fear our toasters. A typical headline trumpets “The Effects of Invisible Waves.” We are increasingly exposed to electromagnetic radiation from cell phones, cell phone towers, wireless Internet routers, cordless phones, and power lines. Other sources 1,2 are our household appliances: TVs, hairdryers, light bulbs, and yes, your trusty toaster. These invisible villains are said to lead to a variety of symptoms, including poor sleep, fatigue, heart palpitations, headache, nausea, dizziness, memory impairment, prickling and burning sensations, along with skin rashes. They’ve even been blamed for depression, anxiety, colds, digestive disorders, and chronic pain. It’s called electromagnetic hypersensitivity or EHS.

Is EHS physical or psychological? Research is problematic because there is no universally accepted definition of the condition. The array of symptoms is reminiscent of the symptoms of chronic fatigue syndrome, Gulf War syndrome, fibromyalgia, somatization disorder, anxiety, and simple stress.

Continue reading

Posted in Understand and Manage Ourselves | Leave a comment

Why Both The Left and Right Really Want Trump To win

The political spectrum is more like a circle than a line with the extreme right and the extreme left meeting at a point. This perhaps explains why the left is so indifferent to a Trump win and keep arguing how bad Hillary is.
For political extremist the ends always justifies the means, and often the real ends desired are not as stated. Trump’s direct support from the extreme right and his somewhat less direct support from the extreme left is based, not on their perception of him as a problem solver, but rather as a destroyer of everything they hate.
Both left and right seek a total collapse of the system because they see this as a  required event to usher in their own particular Utopian vision. And as  we all know,. all Utopias are drenched in blood and Human Suffering. So for example, communists justified the murder of 20 million human beings, because they were seeking the ultimate good, a worker’s paradise where the state would  wither away, history would end and everything would be perfect. It was the reason that six million Jews were marched into the gas chambers and a bloody war was launched, because that was the only way to achieve an Aryan led new world order.To make the perfect omelet, you have to break eggs.
This same kind of thinking explains why Trump may actually win the election. Of course there are other factors. A highly motivated white male minority and their dutiful wives may show up to vote while minorities, young people and Hillary haters simply won’t bother to vote. But I think Michael Moore is right, Trump has a very good chance of winning this election.
Bob Zannell
Posted in Economics and Politics | Leave a comment

Rietumvalstīs tiek uzsākta kampaņa cīņai ar skaidru naudu

Kampaņas pret skaidru naudu analīze parāda, ka tā ir labi koordinēta. Pēc finanšu krīzes 2007. – 2009.gadā pasaules banku sistēma strauji sāka tuvoties “negatīvai zonai”: daudzas centrālās bankas ieviesa negatīvas procentu likmes saviem depozītiem. Bet tagad dažās centrālajās bankās ir parādījušās negatīvās bāzes procentu likmes (procentu likmes par aktīvajām operācijām). Negatīvo procentu likmju epidēmija ir pārsviedusies uz komercbankām: daudzu komercbanku depozīta operāciju procentu likmes ir pietuvojušās nullei, bet dažām komercbankām tās iegāja “negatīvajā” zonā.

Baņķieri ir apjukuši un panikā, jo var notikt masveida klientu aiziešana uz skaidras naudas valūtu. Šī situācija pataisīja baņķierus par aktīvākajiem skaidras naudas lietošanas ierobežošanas un pat aizliegšanas lobistiem. Skaidras naudas aizliegšana nozīmē to, ka pilnīgi visi pilsoņi (fiziskās personas) pretēji to gribai nokļūs banku elektroniskajā koncentrācijas nometnē.

T.s. “naudas saimnieki” mēģina izskaitļot fizisko personu reakciju uz negatīvajiem procentiem. Viena no šādām reakcijām ir ne tikai aiziešana uz skaidru naudu, bet arī uz dārgmetāliem. Vēsture rāda, ka ārkārtas situācijās arī zelts var kļūt par apmaiņas un maksājumu instrumentu paralēli oficiālajai naudai. Varam būt droši pārliecināti, ka pēc kāda laika arī šis bēgšanas no banku elektroniskās koncentrācijas nometnes caurums tiks aiztaisīts. Tāda pieredze Rietumvalstīs jau ir: 1933.gadā ASV prezidents Franklins Rūzvelts izdeva rīkojumu par visa ASV pilsoņiem piederošā zelta konfiskāciju (aizliegums amerikāņiem būt par zelta īpašniekiem tika atcelts tikai 40 gadus vēlāk 1973.gadā).

2016.gada Davosas forums un plāni cīņai ar “skaidras naudas ļaunumu”

2016.gada Davosas ekonomiskajā forumā daudzas diskusijas, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, notika slēgtā režīmā. Tikai tagad, pateicoties dažām informācijas noplūdēm, kļūst skaidrs par ko tur aiz slēgtām durvīm tika runāts. Izrādās tika apspriests pasākumu kopums skaidras naudas samazināšanai.

Viens no foruma dalībniekiem Huw van Steenis, kurš pārstāvēja banku Morgan Stanly, publicēja savus iespaidus rakstā “Piecas lietas, ko es sapratu Davosā 2016” (https://www.weforum.org/agenda/2016/01/5-things-i-learned-at-davos-2016 ). Viņš uzsver, ka forumā daudz tika runāts par nepieciešamību “ātri pāriet uz sabiedrību bez skaidras naudas, lai Eiropā būtu iespējams ieviest vēl lielākas negatīvo procentu likmes depozītiem ar mērķi kompensēt iespējamās ilgstošās stagnācijas sekas”.

Varam secināt, ka Davosā atzina, ka arī turpmāk nepieciešams procentu likmes “vest negatīvajā zonā”. Bet to nav iespējams izdarīt, saglabājot skaidras naudas apgrozību.  Pēc J.P. Morgan baņķieru domām, samazinot skaidras naudas izmantošanas iespējas, Eiropas Centrālā banka var turpināt samazināt procentu likmes līdz mīnus 4,5%.

2016.gads sākās ar virkni skaļu banku pasaules un to kontrolē esošo masu informācijas līdzekļu paziņojumiem skaidras un bezskaidras naudas sakarā. Acīmredzot pamats šai informatīvai kampaņai tika dots Davosas slēgtajās sesijās. Par to ziņo informatīvais resurss Zerohedge, kurš apkopoja šos paziņojumus rakstā “Davosas 2016 slepenā plāna atklāšana” (http://www.zerohedge.com/news/2016-02-24/exposing-hidden-agenda-davos-2016 )

https://infoagentura.wordpress.com/2016/07/23/tiek-gatavota-globala-banku-koncentracijas-nometne/

Posted in Economics and Politics | Leave a comment

Dažas domas

Š.g. 16. jūlija žurnālā Ieva redaktore Inita Sila: 

Kad es ieminos kaut ko par nāvi vai savām bēdām, apkārtējie tā kā novēršas, it kā es kaut ko nepiedienīgu runātu, jo to skaļi neapspriež. Nāve nez’ kāpēc ir kļuvusi par tabu tēmu. Varbūt mēs tik ļoti izvairāmies par to runāt, jo esam fokusēti uz izpriecām un labsajūtu? Arī tad, ja kādam … nomiris kāds tuvinieks, pat izvairāmies no tiešas komunikācijas, jo īsti nezinām, ko un kā teikt.

Varbūt, ka mēs esam gļēvi un mazdūšīgi? Man ir teikuši: “Kā tu vari par to runāt, tas taču ir tik šausmīgi?” Es domāju, ka līdz ar to mēs atņemam sev iespēju pilnvērtīgi dzīvot. 

Man arvien vairāk šķiet, ka par to ir jādomā. Ne tikai filozofiski, meklējot atbildi uz jautājumu, kas ir nāve un kas ar mums pēc tās notiek, bet arī sadzīviski. 

Tālāk aktieris Mārtiņš Vilsons: 

Skatītājam vajadzīgas arī nopietnas izrādes. Tas, ko esmu beidzamajā laikā redzējis Latvijas teātros, man ne pārāk patīk. … man kā skatītājam vajag ko tādu, lai man ir spēks dzīvot. Mani, piemēram, galīgi neinteresē jautājumi, kas saistīti ar citādu seksuālo orientāciju. Netradicionālā seksuālā orientācija tomēr ir slimība, bet lai viņi paši domā, kā tā radusies, man ar šiem jautājumiem negribas nodarboties. 

Šis vispār ir viens ačgārnu vērtību un melu laiks. To var redzēt, raugoties uz cilvēkiem, kas vada valsti. Man kā skatītājam vajag izrādes, kas stāsta par mīlestību, par bērniem, par īstām vērtībām. … Ļoti labi saprotu tos, kas nojūdzas, nodzeras. Viņus nevajag vainot, bet atbalstīt. …. Ja tu mokies un ar kaut ko nevari tikt galā, ir cerības, ka reizi tiksi tam pāri. Galvenais jau, lai  tevī kaut kas sāp un gruzd, jo šai pasaulē mēs visi esam skolā, visi mācāmies, lai kaut ko apjēgtu. Tie jaunie, skaistie, veiksmīgie, kurus nekas daudz nenomoka, kļūst truli ar to, ka neko citu neredz un nesaprot, kā vien savas ērtības. Bet iespējams, ka viņi ir atnākuši šajā pasaulē, lai dziļi viltos un aizietu ar lielu neapmierinātību. Varbūt arī viņus vajag žēlot…

Uz tiem, kas nodzērušies, nekad neesmu skatījies ar augstprātību, jo reti esmu redzējis dzērumu kopā ar trulumu, pārsvarā tie ir nelaimīgi cilvēki, kas nevar atrast savu vietu, tāpēc tādā veidā meklē glābiņu. Reizēm tas izskatās diezgan briesmīgi. Protams, atkarīgās vielas uzliek zināmu zīmogu, bet es zem tā redzu cilvēku. Es vēlos būt tas, kas uzmundrina, jo uzskatu – nomirt un padoties ir vieglāk nekā sevi uzveikt un izrauties. 

Tikai kaut ko nepiepildot, cilvēks iegūst skaidrību par lietām. … Reizēm labi situētās ģimenēs piedzimst draņķi, un tas liek domāt par to, ka zināmas grūtības ir labi piedzīvot katram. … Labāk dzīvot dzīvi, kur par sevi jācīnās. Nav labi būt ar visu mierā. Tie, kas ir nemierā ar sevi, arī apkārtējiem nav ērti cilvēki. 

Tas ir cilvēka esības paradokss un, droši vien, evolūcijas mantojums: mēs iegūstam atziņas un sevi pārveidojam tikai tad, kad mums sāp kā nomirstot. Mums šo patiesību jāpieņem un ar to jādzīvo. 

Esmu izdarījis dažādas muļķīgas izvēles, bet svarīgāk ir nevis par to kaunēties, bet gan spēt piecelties un tālāk iet…

Ieva Jātniece: Kas ir biežākais cēlonis, kāpēc izjūk kopdzīves?  

Mārtiņš Vilsons:  Tas, ka tevi mēģina pārtaisīt, piespiest kļūt par citu cilvēku. … Domāju, ka vēlme otru pārtaisīt slēpjas egoismā: sieviete grib, lai visi redz, cik viņai ir labs vīrs, kā viņš klausa!  Bet, ja vīrietis kļūst vadāms, viņš pēc būtības tiek sagrauts. Turklāt, sieviete tik un tā neliktos mierā, pēc laika viņa atkal gribētu veidot vīrieti ‘vēl labāku’. Katrā ziņā vīrietis nebūtu viņš pats, bet tāds, kādu viņu grib  redzēt. 

Kad apprecējos pirmoreiz, pat sievasmāte mani gribēja pārtaisīt. Viņa domāja, ka aktieris nav nekāda profesija, es esot muļķis, nevis aktieris. Zināmā mērā viņai piekrītu, bet es gribēju būt es pats. Pirmā sieva no manis aizgāja, kad biju armijā. Viņa mani pameta. No otrās sievas es aizgāju, jo viņa arī gribēja mani citādu. Savukārt trešo atstāju, jo es nodzertos, ja būtu ar viņu palicis kopā. Ceturtā sieva vēlējās mani redzēt daudz pilnīgāku, nesanāca. Piektā negribēja, viņai ir palaimējies. 

Es neesmu nekāds zelta gabaliņš. Arī mājās esmu diezgan neērts, mani var daudz kas kaitināt, taču es protu ātri savākties. Ja cilvēki mīl un pieņem viens otru šai pasaulē, visas citas lietas pakārtojas. 

Ar to pāŗtaisīšanu ir tā, ka tas otrs cilvēks jau grib labu, tikai: saskaņā ar savu priekšstatu par to, kas ir labs. Tāpēc pareizāk ir, ja var, tad ļaut tam darītājam pašam ieraudzīt, cik slikti būs, ja viņš darīs, kā nodomājis. Tas nav pavisam viegli, bet var izdoties. Un dažreiz jau var būt arī tā, ka tas pārtaisītājs pats kļūdās…

Katrs autonoms un domājošs cilvēks, kurš pats sevi veido, nevar pieņemt mehāniskas pamācības un ‘pabikstījumus’ no malas: ja viņš pats sevi pārvalda, tad lēmumus un slēdzienus viņam jāizdara pašam. Un pašam jāmācās no savām kļūdām. Protams, labs padoms vai brīdinājums var būt derīgs, tikai … to ir jāprot pateikt…

Kopdzīves izjukšanas cēloņu, protams, ir daudz vairāk. Galvenais jau ir: vai abiem ir izkopta, izveidota savstrpēja pieķeršanās, limbiskās saites, kas mierina, atslābina, dod labsajūtu un jēgu. Bet ar to arī ne vienmēr pietiek. Ja tās pārāk bieži tiek vājinātas un sagrautas? 

Ieva Jātniece: Kur slēpjas dzīves esence, lai nebūtu rāmi un pelēki? 

Mārtiņš Vilsons: Sevis un otra patiesuma pieņemšanā, jo tādējādi tu vari kļūt gudrāks. Un nevajag baidīties no tā, ka tu kaut ko nepareizi izdarīsi. Vajag saprast, ka tā tam bija jābūt. 

Paškritika, sevis apšaubīšana un  patiesīgums pret sevi ir reti sastopama īpašība. Tas prasa vīrišķību, kādu ne katram ir drosme sev atklāt un ar to dzīvot. Tāpēc jau tik daudzi “galviņu noliec, kad sists tiek un badīts, un dieviņam pateic, kad piekrāpj tos cits” (Veidenbaums). Nemaz nerunājot par horoskopiem u.c. māņticības izpausmēm. Un vājuma un noviržu izpausmēm (netradicionālā seksuālā orientācija), kuras nosauc par ‘cilvēka tiesībām’. 

… kad es nomiršu, es gribu aiziet no šīs pasaules ar smaidu… Es vispār negribu sev bēres. Ceru no tām kaut kādā veidā izmukt. … Vajadzēs sarunāt ar sievu, lai atnāk ģimenes locekļi, iedzer vīnu un papriecājas. Un tikai pēc tam pasaka pasaulei, ka esmu aizgājis. Ja kāds jautātu: “Kā tad tā, – bez manis?” – vajag atbildēt: “Nu, viņš paņēma un pēkšņi aizgāja, bet lika visus pasveicināt!”

Ieva Jātniece: Vai visu var piedot? 

Mārtiņš Vilsons: Jā, bet ir jāsaprot, ka ne jau otrs ir tas cilvēks, kas tev ir pāri nodarījis. Viņš vienkārši ir šobrīd tādā attīstības stadijā, ka nevar citādi. Taču būtībā viņš ir pavisam cits. …  Ja tev kāds ļaunu ir nodarījis, vajag padomāt, vai tu pats pie tā neesi bijis vainīgs. Protams, ir daudzas lietas, ko ļoti grūti piedot, bet būtībā to var izdarīt. Tev ir jābūt godīgam, ja tu gribi godīgi nomirt. 

Apsūdzēt un nosodīt ir vājuma pazīme. Saprast, piedot un palīdzēt ir vīrišķības pazīme. 

Sveiciens autoram par labām domām. Esmu ar mieru kopā ar viņu doties uz paradīzi. Un arī uz elli. I.V. 

Posted in Understand and Manage Ourselves, Values and Sense of Life | Leave a comment

Академический Рейтинг Университетов Мира

Академический рейтинг университетов мира (The Academic Ranking of World Universities , называется ARWU) впервые был опубликован в июне 2003 года Центром Исследования Университетов Мирового Класса (CWCU) Академии Высшего Образования (бывший Институт Высшего Образования) Шанхайского Университета Цзяо Тун, Китай, и обновляется ежегодно.ARWU определен на основе шести объективных показателей, в том числе число выпускников и сотрудников, присужденных Нобелевской или Филдсовской премией, число высоко цитируемых исследователей, число статей, опубликованных в журналах Nature и Science, число статей, проиндексированных в ScienceCitationIndex – Expanded и SocialSciencesCitationIndex, и производительность университета в расчете на душу населения. Ежегодно входят в рейтинг ARWU более 1200 университетов, и 500 лучших публикуются.

Хотя первоначальной целью этого рейтинга было желание «выяснить разрыв между китайскими университетами и университетами мирового класса, он уже привлек к себе большое внимание из университетов, правительств и средств массовой информации по всему миру. Об ARWU сообщили ведущие СМИ почти во всех крупных странах. Сотни университетов привели результаты ранжирования в новости университета, годовые отчеты или рекламные буклеты. Доклад о высшем образовании, опубликованной в журнале ” экономист” 2005 года прокомментировал ARWU как “наиболее широко используемый рейтинг мировых университетов”. BurtonBollag, репортер ChronicleofHigherEducation писал, что ARWU”считается наиболее влиятельным международным рейтингом”.

Одной из причин значительного влияния ARWU является тот факт, что его методика была научно обоснованной, стабильной и прозрачной. Сайт Исследований ЕС в своем заголовке сообщали о работе ARWU 31 декабря 2003 года: “университеты были тщательно оценены с помощью ряда показателей, характеризующих выполнение научно-исследовательской работы.” Канцлер Оксфордского университета Крис Паттен, сказал : “это выглядит как очень хорошая попытка на базе справедливого сравнения.” Профессор SimonMarginson из института образования Лондонского Университета отметил, что одной из сильных сторон “академически строгого и глобально всеобъемлющего JiaoTong подхода”” является “постоянное обновление рейтинга и открытое сотрудничество в этом”.

ARWU и его содержание широко цитируются и используются в качестве отправной точки для выявления сильных и слабых сторон страны, а также способствуют реформированию и установлению новых инициатив. BillDestler, президент из Рочестер Технологического Института, ссылался на ARWU , чтобы проанализировать сравнительные преимущества Западной Европы и США в плане интеллектуальных способностей и творчества в своей публикации в журнале Nature. MartinEnserink в своей статье, опубликованной в журнале Science, упомянул, что ” плохое выступление французских университетов в шанхайском рейтинге … помогло вызывать общенациональные дебаты о высшем образовании, что привело к возникновению нового закона… предоставляя университетам больше свободы.”

В целях более полного удовлетворения разнообразных потребностей для глобального сравнения университетов, кроме ARWU, CWCU( Центр Исследования Университетов Мирового Класса) разработал Академический Рейтинг Университетов Мира по Широкикой Предметной Области(ARWU-ОБЛАСТЬ) в 2007 году и Академический Рейтинг Университетов Мира по Тематическим Направлениям (ARWU-ПРЕДМЕТ) в 2009 году. ARWU-ОБЛАСТЬ публикует 200 лучших университетов мира в пяти основных тематических областях, в том числе Естественные Науки и Математика, Инженерия/Технологии и Компьютерные Науки, Жизнь и Сельскохозяйственные Науки, Клиническая Медицина и Фармация, и Социальные Науки. ARWU-Предмет публикует 200 лучших университетов мира в пяти ранжированных дисциплинах, в том числе Математика, Физика, Химия, Информатика и Экономика/Бизнес.

С 2009 года Академический Рейтинг Университетов Мира (ARWU) был опубликован и защищен авторским правом ShanghaiRankingConsultancy (Шанхай Рейтинг Консультация). ShanghaiRankingConsultancy-это полностью независимая организация по информации о высшем образовании, и юридически не подчиняется ни-какому университету или государственному учреждению.

http://www.shanghairanking.com/ru/aboutarwu.html

http://www.shanghairanking.com/ru/Academic-Ranking-of-World-Universities-2015-Press-Release.html

Горе от ВУЗа. Как будут бороться с лишними институтами: 

http://www.livejournal.com/media/197660.html?utm_source=newsletter&utm_medium=email&utm_campaign=20_06_WEEKLY

Posted in Happiness and Quality of Life | Leave a comment