Domas

Immortality. Partly, in some sense, we are already immortal. Part of information making ourselves is passed to other humans, our kids, relatives, friends, contemporaries. But only a part, approximately 10%.
The most important part ‘we consist of’, the essential ourselves, our values, on which our decisions are based and our emotions experienced we can pass to others rather partly.
We cannot pass to others our experience from sensory organs and body movements and emotions connected to this experience.
This is why for real immortality we have to wait until scientists manage to create consciousness and intelligence in robots. This will take some time, at least 50 years. Why? Look at contemporary humans how they go to church, how they repeat behavioral templates from local culture and environment. They will not change soon.

Viena no informācijas teorijas aksiomām saka, ka jebkuras informācijas apstrādes mašīnas rīcība atbilst tajā ieliktai informācijai. No tā izriet svarīgs un nozīmīgs dzīves likums:

Cilvēka pasaules uztveri, izpratni un rīcību neglābjami un neizbēgami nosaka  dzīves laikā uzkrātā informācija: zināšanas, priekšstati, izveidotie domāšanas un izturēšanās šabloni, apziņā izveidotie ārējās pasaules modeļi un vērtības.

Uz pasauli mēs skatāmies caur spoguli, ko izveidojušas minētās zināšanas. Bet bez tam vēl visam dotajā brīdī redzētajam un uztvertajam krāsas (un pat formas un izpratni) veido dotā brīža ķermeņa signāli un  emocijas.

Jebkuram priekšmetam trīsdimensiju telpā ir trīs projekcijas. Dzīves norisēm ir daudz vairāk dimensiju jeb skatījumu. Tos nereti sauc par viedokļiem. Galvenais domājošā cilvēka uzdevums ir aiz daudzajiem skatījumiem jeb viedokļiem iemācīties redzēt kopējo daudzdimensiju attēlu, kura projekcijas bieži papildina viena otru, bet dažreiz šķiet savstarpēji izslēdzošas. Bet tikai šīs daudzās projekcijas ļauj veidot  kaut cik pilnīgu sevis un ārējās pasaules izpratni.

Domājošā cilvēka ceļš ir zināt, redzēt un saprast.

Zināt nozīmē daudz derīga uzkrāt un prast to lietot, saprast nozīmē izveidot apziņā modeļus, kas lauj paredzēt ārējās pasaules notikumus, bet redzēt nozīmē mācīties no savām un citu kļūdām.

Tie, kas saprot, nenosoda citus, bet mācās no viņiem.

Mūsu izglītības sistēma ir neveiksmīga: mācīšanās procesam ir atņemts prieks  par iegūto izpratni (un tās pielietošanu ikdienas dzīvē), bet atstāts minimāls prieks par izpildītu testu. Priekš lielu lietu izpratnes ar to nepietiek.

Kādēļ mēs neesam laimīgi? Kādēļ mūsu sabiedrībās apmēram puse laulību tiek šķirtas? Kādēļ mēs esam nolemti meklēt un neatrast, kādēļ visā pasaulē gadu simtiem un tūkstošiem vecākās paaudzes cilvēki nespēj iemācīt, pateikt jaunajiem, kā jādzīvo, kā jāveido dzīve, lai viņi, nākošie, varētu kļūdīties mazāk? Kādēļ katras nākošās paaudzes dalībnieki pieņem šo nevarēšanu klusuciešot, kā kaut pašsaprotamu, pie cilvēka dzīves piederošu nolemtību?

Kādēļ lieli, slaveni mākslinieki nereti dzīves beigās ir vientuļi un pat izdara pašnāvību?

Atbilžu trūkums liek domāt, ka atbildes vispār nav iespējamas. Bet tā tas nav. Galveno problēmu uzrāda informācijas teorijas aksioma: mēs, cilvēki, skatāmies uz kārtējiem ikdienas notikumiem, izmantojot agrāk uzkrātās zināšanas. Ja, piemēram, bērna zināšanas par pieaugušo dzīvi ir pavisam niecīgas, tad ar stāstīšanu viņa zināšanu daudzumu mēs palielinām nedaudz – salīdzinājumā ar to, ko viņš uzzinās tālākās dzīves laikā. Salīdzinot ar to, kas nepieciešams saprātīga lēmuma pieņemšanai, veiksmīgas dzīves veidošanai. Tādēļ visas informācijas mašīnas, kas zināšanas iegūst no savas pieredzes, ir nolemtas vispirms kļūdīties un tikai pēc tam zināt. Vai šo problēmu (tādu zināšanu apguve, kas nodrošina spēju izdarīt optimālus lēmumus – dotajam brīdim un visai dzīvei) vispār var atrisināt?

Saprst angliski ir ‘understand’, tas nozīmē zināt, kas ir apakšā (stands under). Lai saprastu, nepieciešams zināt pamatprincipus, pamatlikumus un prast tos lietot ārējās pasaules notikumu izpratnei.  Mākslīgās inteliģences speciālists Jeff Hawkins grāmatā ‘On Intelligence’ raksta, ka saprast nozīmē izveidot ārējās pasaules (Jeff Hawkins raksta, ka pie ārējās pasaules pieder arī indivīda  ķermenis un smadzenes – indivīda apziņa novēro to darbību) modeļus un spēt paredzēt ārējās pasaules reakcijas. Izveidot ārējās pasaules priekšmetu un procesu modeļus vēl ir salīdzinoši viegli, bet izveidot sevis un līdzcilvēku modeļus ir sevišķi grūti, jo tie nepārtraukti mainās.

Līdzšinējās cilvēku sabiedrības nav spējušas nākošajām paaudzēm iedot realitātei atbilstošus ārējās pasaules modeļus tā iemesla dēl, ka to vienkārši nebija vai tie bija kļūdaini, neprecīzi un nepilnīgi (palasīsim Balzaku vai Freidu). Vienkāršāko priekšmetu ražošanai nepieciešamās zināšanas gan cilvēces rīcībā ir jau daudzus gadusimtus, bet kaut cik adekvātus priekšstatus par cilvēku un viņa smadzeņu darbību eksaktās zinātnes izveidoja tikai pagājušā g.s. beigās. Tieši tādēļ mūsu sabiedrībās mēs kaut cik labi protam ražot pārtiku un sadzīves priekšmetus, mazliet vājāk saprotam, kas notiek ekonomikā, un tik vāji saprotam, kas notiek ar citiem un mums pašiem, kas nespējam izveidot to, ko sauc par laimīgu dzīvi. Nespējam pat sadzīvot, viens otru neiznīcinot. Saprast sevi un citus, tieši tas ir vajadzīgs, lai cilvēks varētu veidot to, ko varētu saukt par sakarīgu, laimīgu, apzinātu, ar jēgu pildītu  dzīvi.

Pašreizējās zināšanas par cilvēku un viņa smadzeņu darbību no vienas puses un faktiskais stāvoklis dažādās kultūrās (reliģijas, tradīcijas un māņticība) no otras puses saka, ka šis uzdevums netiks atrisināts dažu tuvāko paaudžu laikā.

Risinājums.  Ar stāstīšanu tik svarīgā dzīves jomā, kā laime un nākotne, nepietiek.  Problēmu var daļēji risināt, bērnus piesaistot  nevis lētām izklaides spēlēm, bet gan pārvēršot šīs spēles par kaut ko līdzīgu lidmašīnas pilota trenažierim. Kā dzīvē, piepildot ar apbalvojumu un sodu, ar jēgu un vērtībām. Arī apmācītie kļūdīsies, bet viņi veidos savas dzīves mazāk nemākulīgi: viņiem būs no trenažiera iegūta pieredze un tiem piesaistītās emocijas. Un izkoptas vērtības, kas noteiks lēmumu pienemšanu un rīcību priekšāstāvošajā dzīvē. Progress būs lēns un mokošs, un tad, kad cilvēki iemācīsies būtiski pagarināt indivīda mūžu, kļūs vēl labāk. Tad cilvēki lielāko daļu no mūža nodzīvos, zinot un  saprotot sevi un pasauli, un dzīves spēles noteikumus.

Atbilžu daudznozīmīgums, kuru redzam labās filmās un citos mākslas darbos, arī šķiet sakām to pašu – kā gan autors var pateikt skatītājam to, uz ko pats meklē atbildes? Bet nereti, dažiem autoriem tas izdodas – starp daudzajām atbildēm ir arī pareizas.

Mums nav tālu jālūkojas. Pagājušā g.s. latviešu dzejnieki Jānis Ziemeļnieks, Fricis Bārda, Austra Skujiņa, Eduards Veidenbaums, Jānis Grots un daudzi citi ir pateikuši to pašu, ko lasām šodien (Oļģerta Krodera pirmsnāves intervija, raksts par Robertu Mūku “Naivais nihilisms jeb Karalis ir pliks!”, kā arī manas diskusiju grupas AVOID-L zinātnieki): dzīvei plašā skatījumā jēgas nav.

Protams, ka tas  ir kļūdains paziņojums. Mūsu dzīvei ir nozīmīgums un dziļa jēga, kuru  mēs izveidojam, skatoties uz savu īslaicīgo eksistenci, un domās redzot iespējamo cilvēku eksistenci nākotnē. Ja mums izdosies sevi un savas eksistences noteikumus neiznīcināt tuvākā nākotnē, tad mēs pietuvosimies daudz augstākai inteliģencei un neierobežotai indivīda dzīvei. Mēs esam vienīgais mums zināmais sevi apzinošais matērijas veidojums, un tikai no mums ir atkarīgs, vai mēs to nodosim tālāk.

Izskatās, ka galvenokārt no piepildītas dzīves, no kaut nedaudz laimīgākas par mūsu priekšgājēju dzīvēm mūs šķir divi milzīgi ierobežojumi, kas vienlaicīgi ir arī cilvēka komplicētības un vienreizīguma rādītājs, un laimes avots.

1. Līdzšinējā evolūcija mums ir iedevusi divējādas smadzenes. Senākais evolūcijas veidojums, limbiskās smadzenes, kuras mūs dzen ne tikai tad, kad jābēg, jāglābj dzīvība, bet arī tad, kad uzbrūkam vai aizstāvamies. Vai arī tad, kad jāturpina suga. Un piešķir mums dziļu gandarījumu par paklausīšanu šīm vajadzībām.

Un neokortekss, kas prot rēķināt, domāt loģiski un argumentēt tā, lai varam izdzīvot šodienas pasaulē.

Katru reizi, kad pakļaujamies, klausam vienai smadzeņu daļai, mēs dzīvojam tās pieredzes, vērtību un rīcības pasaulē. Bet, izrādās, ka nereti, dažreiz bieži un neizbēgami, katra smadzeņu daļa prasa savu, no otrās daļas atšķirīgu un tai nepieņemamu rīcību. Šo konfliktu ‘starp jūtām un prātu’ cilvēce pazīst un apzinās gadu tūkstošiem. Vai tam ir risinājums?

2. Visa cilvēka dzīve sastāv no modeļu veidošanas: lai izdzīvotu, mēs izveidojam ārējās pasaules, sevis un citu cilvēku modeļus, shēmas, teorijas, kas skaidro ārējās pasaules procesus un ļauj paredzēt nākotnes notikumus. Kā tos, kas notiek neatkarīgi no mums, tā arī tos, kas veido atbildes uz mūsu rīcību. Šeit  arī dažas problēmas:

a) mūsu pasaules redzējums ir atkarīgs no mūsu zināšanu daudzuma dotajā nozarē. Var sacīt, ka mūsu smadzenes redz apkārtējo pasauli tikai caur savas pieredzes prizmu. Vēl var sacīt, ka mūsu pasaules redzējuma brillēm asumu piešķir pieredzēto sāpju, ciešanu daudzums.  Tā ir visai skarba informācijas teorijas aksioma, kas saka, ka cilvēki, kas nav iemācīti redzēt, nevar redzēt. To pašu var sacīt par skolu un vispārējo izglītību. Ja zinām nepietiekoši vai aptuveni, iegūtais ‘pasaules attēls’ neatbilst realitātei, ir kļūdains. Tā kā apkārtējā pasaule (cilvēki ap mums, mēs paši) nepārtraukti mainās, var sacīt, ka mūsu pasaules redzējums labākajā gadījumā vienmēr atpaliek no dzīves, sliktākajā gadījumā tas ir vienkārši aplams.

b) evolūcija mums ir iedevusi smadzenes, kuras nerūpējas par to, lai to īpašnieks dzīvotu ar realitātei iespējami tuvu pasaules attēlu, bet rūpējas par to, lai īpašnieks nejustu diskomfortu par savām zināšanām vai rīcību. Šajā jautājumā evolūcija ir iestādījusi smalku balansu: mēs zinām, ka nereti tie, kas daudz domā un ir neapmierināti ar savu dzīvi, iet bojā: viņi izdara pašnāvību. Bet mēs zinām arī, ka viņu nav pārāk daudz.

c) mēs esam nolemti dzīvot ar šādām nepilnīgām smadzenēm (daži zinātnieki saka, ka mēs, cilvēki, esam konfliktu mašīnas), Austra Skujiņa  par mums rakstīja: ‘… iet zemes nelgas laimi dzīt’.

Risinājumi?

Vienu risinājumu mēs redzam ikdienā un masveidīgi – lai cik aplami nebūtu dažu cilvēku priekšstati par pasauli (reliģijas, dažādas mācības un vienkāršs izglītības trūkums), viņi nereti izdzīvo un skaļi paziņo par savu apmierinātību ar dzīvi.

Kritiskāk noskaņotiem cilvēkiem, kuri nedzīvo ar nezināšanas priekšrocībām un pašpārliecinātību, nepārtraukti jāmācās un sevi jāapšauba. Pamatā jāliek jauna pasaules izjūta, kura apzinās savu smadzeņu nepilnības, un cenšas tās izmantot kā priekšrocības (tas ir iespējams: katrs var iemācīties apzināties savas būtnes dziļumos gaidošās vajadzības un atļaut to piepildīšanu tad, kad tas neapdraud labklājību un izdzīvošanu), un iemācīties redzēt, saprast informācijas teorijas diktētos ierobežojumus un sadzīvot ar tiem. Kā Remarks ar dzīves īstenību. Nezaudējot īstumu, patiesīgumu un jēgu.

Ja apziņā izveido kaut cik reālu Homo sapiens smadzeņu modeli, tad ir iespējams sākt sevi saprast. Neteiksim – veidot un pārvaldīt. Bet mazliet var.

Sakarīgas zināšanas par mūsu smadzeņu darbību parādījās tikai pēdējos 20-30 gados. Piemēram, vēl šodien sabiedrībā dominē uzskats, ka lielam māksliniekam nevis jātēlo, bet jādzīvo līdzi tam, ko viņš tēlo. Daudzi tam notic un … sakropļo savu dzīvi un … iet bojā. Paskatīsimies tik uz latviešu aktieriem, kuri uz skatuves ‘spēlēja pa īstam’. Atcerēsimies Austru Skujiņu. Tā ejam bojā, kad pilnīgi, neatgriezeniski, visaptveroši, bez kompromisa un atkāpes pieņemam tās vērtības, par kurām paši rakstām, ar kurām dzīvojam. Šīs vērtības dod tādu svētumu un piepildījumu, kas pārāks par visu, tā šķiet, iespējamo un vērtīgo.

Bet… skarbā īstenība ir citāda: mūsu smadzenes mūs nedaudz maldina… Aizrautības vērtīgajā un svētajā brīdī tās paceļ mūs tādos augstumos, kas ‘stāv pāri visam’ un nerāda ikdienu, bez kuras nevar iztikt un nedzīvo neviena būtne, nerāda to, kā mainīsies mūsu izjūtas, uztvere un vērtības tad, kad dzīvosim šajā ikdienā. To mums saka neokortekss, kas aizrautības un piepildījuma brīdī ir … izslēgts. Vienkārši un nesaudzīgi – mēs jūtam dažādi, atšķirīgi, atkarībā no momenta, kurā jūtam…Visas sajūtas ‘skatās’ uz pasauli caur brillēm, kuru iekrāsojums ir atkarīgs no tā, kas ar mums pašreiz notiek.

Risinājums ir vienkāršs un … gandrīz nav iespējams. Bērniem ir jāmāca pamatpriekšstati par mūsu smadzeņu darbību. Tas šķiet vienkārši. Bet … par gandrīz neiespējamu to padara tas vienkāršais fakts, ka, kamēr mēs neesam paši piedzīvojuši to, ko mums stāsta, tikmēr mēs to nesaprotam un reti esam sagatavoti tam, kas mūs sagaida. Protams, mācīšana jau kaut ko dod: kad dzīvē piedzīvojam to, kas mācīts bērnībā, tad tomēr mazliet vieglāk orientēties, sevi saprast. Un vieglāk izvairīties no lielām kļūdām un bojāejas. Par to, kā iemācīties sevi saprast, profesionāli un saprotami rakstīts ASV medicīnas doktora psihoterapeita Daniel Siegel grāmatā ‘Mindsight’, tulkota latviešu valodā: Apzinātība, Jumava, 2016.

Kas ir laime? Mūsdienu smadzeņu pētījumi rāda, ka laimi var mērīt ar dzīves laikā saņemtā laimes hormonu dopamīna un serotonīna daudzumu. Tieši un tikai tādēļ miljonārs var būt mazāk laimīgs par cilvēku, kurš dzīvo pieticīgos materiālos apstākļos, bet dzīvo  lielas mīlestības, drošības un laimes pasaulē.

Kad dopamīns un serotonīns būs vairāk? Tad, kad cilvēkam izdodas piepildīt daudzas un dziļi izkoptas vajadzības.   Ko tas nozīmē? Tas nozīmē dzīvot daudzu dimensiju pasaulē – lielas savstarpējas pieķeršanās un mīlestības pasaulē (tā mums, Homo sapiens, ir vissvarīgākā, tā dod visvairāk laimes hormonus), kura izdaiļota, piepildīta ar sarunām, smaidiem, pieskārieniem, kustībām, valodu, dzeju, mūziku, darbu un tā doto gandarījumu, sportu un tā doto gandarījumu, jaunradi un tās doto gandarījumu, sevis veidošanu un pārveidošanu, bērnu audzināšanu, piedalīšanās savas sabiedrības un cilvēces nākotnes veidošanā.

Informācijas teorijas aksiomas.

1. Jebkuras informācijas apstrādes mašīnas rīcība atkarīga tikai no tās informācijas, kas tajā izgatavošanas vai dzīves laikā ielikta, iegūta vai jaunradīta.

Secinājumi: Neviena informācijas apstrādes mašīna nevar izpildīt darbības, kuru veikšanai tā nav sagatavota.  Nekāda ‘pārdabiska’ vai mistiska mašīnas rīcība nav iespējama.

2. Informācijas apstrādes mašīnu apziņā izveidotie jēdzieni, modeļi un simboli katrai mašīnai atbilst tās individuālajai pieredzei.

Secinājumi:  Saprašanās starp mašīnām un cilvēkiem iespējama tikai par tik, par cik dotajā jautājumā tiem būs kopēja, līdzīga pieredze, piemēram, vienādas definīcijas.

3. Ja mašīnai parādās emocijas, tad saprašanās iegūšanai un rīcības saskaņošanai nepieciešamas līdzīgas vai vienādas vērtības.

Lapā ievietotie raksti lasāmi pie attiecīgām tēmām.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s