Ekonomika un politika

Moderno sabiedrību cilvēki ir deklarējuši savas vēlmes – cilvēka tiesības, bet ir aizmirsuši domāt par to, kā šos deklarētos mērķus sasniegt, par pamatu ņemot nevis savas vēlmes vai izdomātas, cilvēkiem piedēvētas īpašības,  bet – reālā cilvēka dabu.

Cilvēku sabiedrības ēku var būvēt tikai uz tiem pamatiem, kādi mums ir. Tie aprakstīti Darvina evolūcijas teorijā, mūsdienu informācijas teorijā un zinātniskās pieejas pamatprincipos.

Replickācijas princips par  pareiziem atzīst tikai tādus izteikumus, kurus iespējams neierobežoti daudzas reizes pārbaudīt (replicēt).

Parsimonijas princips (Occam’s razor) saka, ka  kāda notikuma skaidrošanai nedrīkst  izveidot hipotēzi, kas satur kādu tik pat nezināmu, nesaprotamu notikumu, kā tas, kuru cenšamies izskaidrot.

Redukcijas princips jebkuru analizējamo jautājumu reducē uz vienkāršiem, vispārzināmiem un par pareiziem atzītiem pamatprincipiem. Tad, kad panākta vienošanās par pamatjautājumiem, var sākt aplūkot problēmas atšķirības, īpatnības un nianses.

Skepticisms prasa apšaubīt jebkuru teoriju vai pasaules modeli, par pašsaprotamu pieņemot, ka visi mūsu modeļi ir nepilnīgi realitātes attēlojumi, kas laika gaitā tiks precizēti, uzlaboti vai atmesti, nomainīti pret jaunākiem, labākiem, precīzākiem. ‘Mūžīgās patiesības’ ir tikai reliģijās. Skepticisms ir zinātniskās domāšanas pamatā.

Skatupunkta invariances princips (POVI – point of view invariance) prasa noformulēt mūsu izpratnes un teorijas  tā, lai novērojumi nebūtu atkarīgi no novērotāja pozīcijas jeb skatupunkta.

Evolucionisti šodien noformulējuši globālus likumus, kas sabiedrības attīstību apraksta informācijas teorijas un bioloģijas terminoloģijā tā, ka aplūkotie procesi nav atkarīgi no konkrētā skatupunkta. Piemēram, informācijas teorija saka, ka cilvēki ir nolemti rīkoties saskaņā ar to informāciju, kas viņu apziņā ielikta. Šāds skatījums ļauj pacelties pāri atsevišķu cilvēku nosodīšanai, ieraugot viņos darbojamies dabas likumus.

Cilvēces ekonomikas pamatprincipi. 

1. To, kas notiek sabiedrībā, nenosaka kaut kādas teorijas vai mācības, bet visu indivīdu rīcība, kopā sasummēta (E. O. Wilson). Šādā skatījumā mēs ieraugām cilvēku sabiedrību kā milzīgu automātiskās regulēšanas sistēmu, kurā vienlaicīgi darbojas pretrunīgi iekšējie (atsevišķu cilvēku un grupu motīvi) un ārējie spēki (fizikas likumi, piemēram, galīgi dabas resursi, cilvēku ierosināta globāla klimata maiņa, masveida dzīvnieku sugu bojāeja) un pozitīvās un negatīvās atgriezeniskās saites.

2. Mūsdienu sabiedrībās galvenais ekonomikas process ir cīņa par sabiedrībā saražoto materiālo labumu sadali un pārdali.

3. Šajā cīņā daļēji neapzināti piedalās visu  sociālo grupu locekļi gan individuāli, gan grupās,  savā starpā sadarbojoties un arī savstarpēji vienam otru apkarojot.

Cīņas izpausmes.

a) dažādas sociālās grupas veido, iespaido priekšrakstus un likumus tā, lai iespējami likumīgi iegūtu sev, savas grupas locekļiem lielāku sabiedrībā saražoto materiālo labumu daļu.

b) liela mēroga, globāla un individuāla naudas aizdošana, kur jāatdod vairāk, nekā saņemts. Kā visi cilvēces procesi, arī šis process prasa smalku balansu starp divām galējībām: vienas vai otras puses  pakļaušana, katastrofa vai bojāeja, tām pa vidu ir smalks un grūti uzturams balanss, kas raksturojas ar izdevīgumu abām pusēm, abu pušu progresu un attīstību.

c) nodokļu nemaksāšana. Cilvēku iekšējā taisnīguma izjūta ļauj un reālie apstākļi mudina izvairīties no nodokļu maksāšanas.

e) masu iedzīvotāja apziņas apstrāde, izmantojot maldināšanu. Piemēram, iedzīvotājiem tiek stāstīts, ka ‘ir sākusies recesija’, noklusējot faktu, ka recesija jeb atlabšana pēc krīzes sākas tikai tad, kad vairākums iedzīvotāju savus parādus ir nomaksājuši: tikai tad viņi sāk  vairāk pirkt, un tas izraisa ražošanas paplašināšanu un bezdarba samazināšanos.

f) bezdarbs un protesti. Darba ražīgums, salīdzinot ar pagājušā g.s. vidu un beigām, pārtikas rūpniecībā ir palielinājies 5-10 reizes, bet daudzu plaša patēriņa preču ražošanā – 50-100 reizes. Mūsdienu krīzes rada tas vienkāršais fakts, ka no ražīguma pieauguma iegūtā virsvērtība nav izmantota darba laika samazināšanai, bet gan nevienlīdzības palielināšanai. Ir noticis tā, ka lielākā daļa t.s. attīstīto valstu strādnieki un inteliģences pārstāvji nesaņem lielākas algas (ASV tās, salīdzinot ar 70-o gadu uzplaukumu, ir pat nedaudz samazinājušās), bet tā tiek izmantota milzīgai nelielas ļaužu saujiņas labklājības un patēriņa palielināšanai. Sociālā nevienlīdzība ir  vairākkārt palielinājusies. (The 6 Filthiest Facts About the Rich, http://inthesetimes.com/article/15541/the_6_filthiest_facts_about_the_rich).

Šādā skatījumā dažādu funkcionāru runas par ‘jaunu darba vietu radīšanu’ un nepieciešamiem kapitālieguldījumiem ir nezinošu sistēmas veidotu cilvēku  pļāpas. Mehānika ir vienkārša: kamēr masu cilvēkam jāatdod parādi, tikmēr viņš pērk mazāk, tātad, ražo mazāk, tātad, ir bezdarbs, tātad, cilvēki ir nabadzīgi un parādus atdot grūti. Automātiskās regulēšanas teorijas speciālisti saka, ka vienai parametru kopai ir iestājusies lokāla pozitīvā saite, un tās darbība izbeigsies tikai tad, kad cilvēki būs atdevuši parādus.

Diskusija par ‘vienlīdzības’ vai ‘brīvības’ primaritāti (Milton Friedman on Income Inequality) ir novecojusi. Pamatā jāliek nevis ‘vienlīdzība’ vai ‘brīvība’, bet sabiedrības augšupeja un izdzīvošana liela laika mērogā. Jo kāda nozīme ‘brīvībai’ un ‘vienlīdzībai’, ja mēs brīvi un vienlīdzīgi iesim bojā?
 Ievērosim, ka arī padomju sociālisms deklarēja ‘katram pēc viņa darba sabiedrības labā’. Sabiedrības spēles noteikumiem jābalstās uz reālām cilvēku īpašībām. Gadu tūkstošu pieredze rāda, ka tās nosaka ģenētiski mantotie primātu instinkti, pieklusināti ar mūsu vēlmi nedaudz pacelties tiem pāri. Šī vēlme izteikta cilvēktiesību deklarācijās.
Jāveido smalks balanss starp katra indivīda vēlmi paņemt sev vai atstāt kaut ko arī citiem, sabiedrībai, tās augšupejai. Mēs varam deklarēt ”katram pēc viņa darba sabiedrības labā’, bet galvenais ir – kā faktiski notiek saražoto materiālo labumu sadale. Ir ērti un patīkami izveidot kādu deklarāciju un ar to dzīvot. Bet, ja gribam pakļauties sabiedrības attīstības un izdzīvošanas primaritātei, tad tik  vienārši nevar: ir jāizstrādā sabiedrības labā izveidotā ieguldījuma mērīšanas metodes, šo ieguldījumu nevar mērīt vienkārši ar dažu indivīdu iegūto naudu. Finanšu mahinācijas sabiedrībai derīgu produktu nedod, bet izpildītājiem dod naudu. Ir jāizveido mērīšanas kritēriji, kas atbild uz jautājumu: kāds labums ir radīts sabiedrībai? Un katram darba vai līdzekļu (labākā gadījumā tas ir uzkrāts darbs) ieguldītājam atbilstoši jāatlīdzina.
Mums piemītošās īpašības: 1) ņemt arī tad, kad tas izdzīvošanas nodrošināšanai vairs nav nepieciešams; 2) sevis fiziskā turpināšana, kas vienkāršā, neizkoptā vai kroplīgā variantā izpaužas kā vajadzība pēc seksa, vajadzība apaugļot iekarotās cilts mātītes un procesā gūt evolūcijas sagatavoto baudu;  3) apliecināt sevi savā sociālajā grupā; 4) dziļa vajadzība pēc zīdītājiem raksturīgās limbiskās pieķeršanās, atkarības un apliecināšanas un milzīgs gandarījums (laimes hormonu serotonīna un dopamīna izdalīšanās asinīs) par šo vajadzību piepildīšanu; 5) dziļa vajadzība pēc svētuma un jēgas, pēc kaut kā lielāka par mūsu ikdienu un mums pašiem (to pasaules iedzīvotāju vairākums saņem reliģijās u.c. pagājušo g.s. mācībās).

Lapā ievietotie raksti lasāmi pie attiecīgām tēmām.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s