Sense and values

ESEJAS

13.02.87. Šajā sabiedrībā visizplatītākā īpašība ir neīstums. Mēs nepārtraukti runājam un rakstam par to, kā nevajag un kā vajadzētu strādāt. Bet par to vajadzētu klusēt, kā par kaut ko pašsaprotamu un zināmu, kā par kompetencei un kvalifikācijai piemītošu.
Tā tam vajadzētu būt. Bet svētkos un mākslas darbos jārunā un jāraksta par to, kas vajadzīgs cilvēku dvēselēm. Jo par tām ir aizmirsts tā, ka brīžiem liekas, ka mums to nemaz nav.

2.07.87. Mīlestībā nav neuzticības ‘otram’. Jo patiesībā, dziļākajā būtībā, tā ir neuzticība sev, saviem principiem, neuzticība īstumam un patiesīgumam un, ja mīlestība ir patiesa, tad arī – tai. Šādā nozīmē uzticība otram ir katra cilvēka iekšējās, ētiskās tīrības un harmonijas lieta. Jo ne jau citiem mēs apsolam dzīvot saskaņā ar kādiem principiem – vispirms tas vajadzīgs katram pašam.

Ja mīlestības vai principu un pārliecības nav, tad neuzticības arī nav.

13.11.86. Graboša, veca un šķība lāpsta kā zobens Romas gladiātoru treniņā griežas virs mūsu galvām. Ja kāds neapdomīgi izcelsies, tam trāpīs sāpīgi. Ja izcelsies visā augumā, iznīcinās, nonāvēs. Un mēs varam dzīvot mazliet salīkuši, pastāvīgi raugoties, vai neesam atliekuši muguru par daudz. Un atliek meklēt saturu, jēgu un skaistumu tur apakšā, starp līdzīgiem kroplīgi un pazemīgi saliektiem stāviem. Un iedvest domu un cerību viņiem un sev, ka tas nebūs mūžīgi, ka mēs nedrīkstam padoties un aizmirst savas dvēseles. Un tikai brīžiem, krēslā, kad tevi neviens nenovēro un draudīgo lāpstas tuvošanos nedzird, drīksti pacelt galvu, paskatīties apkārt ap sevi un citiem, un ieraudzīt haosu, postījumus un bezcerīgumu, uz kuru mēs ejam. Un ieraudzīt, ka vēl dzīvi cilvēki, kas dzīvo īsti un patiesi, un saprast un zināt, kā mums jādzīvo.

4.09.86. Mazliet grūti un sāpīgi iet laiks, cauri sapņiem, iegribām un nepieciešamības izpratnei vijoties. Tā, it kā pa kalnu grēdas virsotni vientulībā un baltā klusumā ietu – vienam pašam jāpriecājas par plašumu un skaistumu, vienam man ir svētki, bailes un vientulība, un vienam man jāiet un jānoturas. Mēģināsi ar kādu runāt – pilnīgi bezcerīgi, tik pat kā citā valodā. Skat, kā viņi atstājuši cilvēkiem iespējami daudz, kā tālā ceļā līdzi dodot – rīcību, atļauto un aizliegto, uzdevumu un domu par neaptveramo jēgu. Tātad, mums šeit nekas cits neatliek, kā iespējami pilnīgi pildīt to uzdevuma daļu, kura mūsu Lielajā Programmā un pieejamā attīstībā ielikta un mums apjaušama. Un palikt pie tā, ka visu nezināt un neaptvert, bet apjausto pienākumu pildīt un tālāko saskatīt tiekties – kā pa pakāpieniem, sevi pārveidojot.

8.01.87. Talants visu dara viegli un nemaldīgi, kā savu iekšējo pārliecību piepildīdams. Darbarūķis meklē, mēģina, cītīgi mācās un strādā. Talants lido, dažreiz krīt un sasitas, bet darbarūķis staigā pa zemi, dzīvo bez zilumiem, un arī – bez spārniem.

13.03.87. Brīžiem dzīvoju ar apzināti izjustu harmonijas sajūtu. Kaut kas līdzīgs dziļai labsajūtai, kura atsūtīta no kāda, vai no esības dziļumiem saņemta.

27.03.87. Cilvēka dvēsele ir kā buru laiva, kurai garām iet laiks. Katram jāuzvelk un vienmēr jātur sava bura, lai nepaliktu uz vietas. Tas ir grūtāk, bet toties tas dod lidojuma sajūtu un apziņu, ka mēs visi ejam uz priekšu – kopā ar savu laiku.

21.04.87. Mīlestība nav tikai balva. Tai lielāks un svarīgāks uzdevums. Tā ir cilvēces izdzīvošanas galvenais pavadonis. Lai cik ļauni viens pret otru būtu cilvēki, bērniem mīlestība liek atdot labāko, kas katrā cilvēkā ir. Paskatieties, kā ļauni un aprobežoti cilvēki cenšas iedot labāko no sevis saviem bērniem. Nemākulīgi, brīžiem pārkāpjot, kaut vai mehāniski, gatavu pamācību, uzkliedzienu vai materiālas palīdzības veidā, cenšas iedot to labāko, ko paši pazīst, kas pašiem ir. Tādējādi mīlestība neļauj un neļaus degradēties cilvēcei, tā nodos nākošajām paaudzēm labāko, kas katrā no mums ir, un pamazām mūs pārveidos.

  1. 05.87. Mīlestība ir kā saule, kad tā apspīd divus, tā viņus piepilda un padara gaišākas viņu dvēseles. Kā uz pakāpiena, kā uz pamata es uz to atbalstos. Lai zinātu, kas tas ir, vajaga pazaudēt mīlestību. Tad jūti, ka zudis pamats. Dzīves pamats. Kad tas manī ir, tad esmu kā pāri plūstošs trauks, pār kura malām līst mīlestība un apgaismo arī citus.

28.08.87. Kā putns spārnu vēzieniem, tā pa gara pakāpieniem cilvēka dvēsele brīžiem paceļas augšup, lai ieraudzītu un saprastu, kādēļ mēs šeit, apakšā dzīvojam. Tur viss kļūst skaidrs, vienkāršs un saprotams. Tik cilvēks vienmēr, nepārtraukti tur augšā nedzīvo. Un ikdienā brīžiem pazūd augšā redzētais skaistums un iegūtā izpratne tā, it kā visa tā nemaz nebūtu. It kā būtu tikai šī eksistence.

24.01.90. Atkal esmu Bijskā. Man jautāja, vai es arī esmu par Latvijas izstāšanos no PS. Teicu, ka no cietuma vai koncentrācijas nometnes vienmēr jācenšas tikt ārā. Man atbildēja, ka par tādām runām pirms 10 gadiem dabūja sēdēt lāģerī. No ko. Tas jau arī pierāda, kur mēs dzīvojam.

3.09.97. Ar skaistumu kā sapnis, kā bērnība, kā sarmots ziemas rīts un saule caur miglu, kā vasaras vakars pēc pērkona negaisa, tā jāiet vienam, klausoties un sāpot, un apzinoties, ka citam to nevar iedot.

11.03.89. Manas vēstules Tev ir kā no dārgumu krātuves, kurai es nevaru piekļūt katrā laikā, un kura tev arī, liekas, ne vienmēr ir vajadzīga. Tās nesakrīt ar Tavām dzimšanas vai vārda dienām, kā tas parasti pieņemts. Jo es esmu pārāk tālu. Un vispār, patiesi es Tev varu rakstīt tad, ja nenosūtu.

5.09.94. Mīlestība ir kā pasaku brīnumputns, par kuru visi sapņo un grib iegūt savā īpašumā. Bet ne pie visiem tas atnāk. Bet, kad viņš atnāk, tikai retais to pazīst un spēj noturēt. Tāpēc liela laime tik reti sastopama.

Mīlestība ir sāpes un laime ir atalgojums. Un tikai nedaudzi ir gatavi maksāt ar pirmo, lai iegūtu otro.

25.01.95. Pa pasaules lielceļu paceltu galvu un kailām kājām iet mīlestība. Tā nav no šīs pasaules, un tāpēc cilvēki tik bieži to nepazīst. Tā redz un zina pasaules skaistumu un cilvēku lielumu un niecību, bet pārveido un ieceļ savā valstībā tikai tos, kas nebaidās no sāpēm un varbūt arī no nāves. Tā dzīvo pati savā pasaulē un piepilda to ar skaistāko, kas cilvēkiem dots. Tai pašai savas vērtības, savs skaistums, savs atļautais un aizliegtais.

9.02.95. Māja, kurā mēs dzīvojam, mums nepieder. Tā katrai dvēselei dota kā zema, kurā augt un attīstīties, lai nestu augļus. Tā ir kā darba vieta, kurā dzīvot un strādāt, kā svētnīca, kurā svinēt svētkus un atpūsties. Tādēļ mums to jātur tīru, jākopj un jāsargā – tā katrs kārtīgs saimnieks rīkojas ar savu māju. Bet tā nav pašmērķis – kad pienāks laiks pārcelties uz citu dzīvesvietu, tā mums tiks atņemta un iznīcināta kā savu uzdevumu izpildījusi.

28.02.95. Pa pasaules lielceļu paceltu galvu, kailām kājām un asarām acīs iet mīlestība. Tā dzīvo pati par sevi un piepilda savu pasauli ar skaistāko, kas cilvēkiem dots – ar savas esības izpratni, laimi un harmoniju. Tā redz un zina pasaules un cilvēku skaistumu un niecību, bet pārveido un ieceļ savā pasaulē tikai tos, kas nebaidās nostāties tai blakus un iet kopā ar to.

8.05.95. Īsta mīlestība ir tad, kad mīļotā cilvēka īpatnības un pat trūkumi jums ir kļuvuši par mīļām īpatnībām, kas atgādina kādu jauku notikumu vai kopā pavadītus brīžus.

Daudzi cilvēki lielu mīlestību nemaz nepazīst un savu mūžu nodzīvo bez tās. Un kā gan lai viņi pazītu, ja bērnībā neviens viņus nav mīlējis un viņu vajadzība pēc mīlestības ir palikusi bez atbildes.

Pa pasaules lielceļu basām kājām un noliektām galvām ir cilvēku cilts, sava lieluma un skaistuma neapzinādamies. Jo viņi redz tikai ceļa putekļus un jūt tikai sāpes, viņi jūtas tik noguruši, ka nevēlas pacelt galvas un ieraudzīt ceļa beigas, mērķi un nākotni, un saskatīt ne tikai traģismu un mokas, bet arī diženumu un jēgu.

3.07.95. Vai ir iespējama laimīga dzīve? Patiesībā pilnīgi un nopietni – jā. Radītājs ir izveidojis pietiekoši pilnīgu un pat apbrīnas cienīgu mūsu ķermeni. Ja mēs to pareizi kopjam, kā labs saimnieks savu suni vai zirgu, tad visumā tas mums labi kalpo. Varbūt mēs drīkstam domāt, ka arī mūsu dvēseles – mūsu pilnveidojamās programmas – ir pietiekami pilnīgas, tik, cik tas Viņam ir vajadzīgs. Viņš ir radījis ne tikai likumus, saskaņā ar kuriem notiek visi fizikālie procesi, bet arī tos, pēc kuriem tiek atalgotas un sodītas mūsu dvēseles, piešķirot mums svētlaimi, vai arī liekot sāpēt un mocīties. Un…mūsu uzdevums ir – šos likumus izprast un ievērot. Ja to veiksmīgi darīsim, varam būt droši, ka būsim laimīgi, vai, vismaz, mums nebūs ļoti jācieš.

20.08.96. Viena no mūsu laikmeta raksturīgākajām iezīmēm ir paviršība un seklums.

Cilvēki ir kā puķes vai augļu koki, kurus pašu izvēle vai arī gadījuma notikumi pārstāda citā vietā. Un ir veltīgu ilgoties un sapņot par to, cik skaisti bija iepriekšējā vietā. Mums jāpieņem jaunie apstākļi un uzdevumi un jāaug un jādod augļus jaunajā vietā, tāpat kā koki to dara.

1.02.97. Dziļa un laimīga mīlestība neiedomājami vispusīgi virza cilvēkus uz priekšu, uz veiksmi, piepildot viņus ar harmoniju , piešķirot viņiem spēku un iedodot viņiem spārnus. Tāpēc vidēji, ar laiku, agri vai vēlu mīlestības piepildītie un apgaismotie paveiks vairāk un veiksmīgāk un radīs tādus pašus pēcnācējus

Tāpēc sekss nav izklaidēšanās, tāpēc tas ir kaitīgs ‘tāpat vien’. Tam ir daudz augstāks uzdevums – virzīt cilvēkus uz priekšu, uz augšu, tuvāk laimei, svētumam un pilnībai. Tāpēc tie, kas šo ceļu neprot iet, nav laimīgi.

30.12.98. Un vēl ir viens svarīgs nepieciešamais noteikums – laimes, harmoniskas dzīves un, tātad, izvēles atļautības noteikums: Viņai (vai viņam) ir jāprot kopā ar tevi uzkāpt debesīs. Ja viņa (vai viņš) izlīdzas ar standarta frāzītēm vai citādi izvairās kāpt, tad zini, ka viņa (vai viņš) to patiesībā nevar, tad zini, ka jūs tur kopā nebūsit un tāpēc jūs nedrīkstat sākt. Jo jums nav uz kurieni iet.

9.02.99. Dzīvi saistīt uz mūžu drīkst tikai ar cilvēku, ar kuru kopā tu esi debesīs. Ja tev tā gadās, tad nekas nedrīkst tevi kavēt tev jāmaina visa dzīve, lai jūs abi būtu kopā.

Tev jāpieņem tā otra cilvēka īpašības, viņš pats, viņa dzīve – tādus, kādi tie ir. Tu drīksti viņu uzmanīgi mainīt – par tik, par cik viņš pats to grib, ir tam sagatavots. Un kopējo dzīvi arī tu drīksti pārveidot – jūs jau abi zināsit, kā jums vajaga.

Mājas un dvēseles patvēruma sajūtu jums izaugs ar gadiem, un neiedomājieties, ka tās postīšana netiek sodīta. Jo katrs jau nojauc to uzcelto savā apziņā, tur liecinieki nav vajadzīgi. Un sods arī tiek saņemts turpat – vienā vietā nojauktais parādās kā iztrūkums citur.

10.02.99. Ja patreizējais vērtību sakārtojums tiek piesārņots ar pārkāpumiem darbos, un neizbēgami, arī domās, tas neatspoguļo cilvēka patiesās nākotnes vajadzības un to, kas viņam dos piepildījumu. Tāds cilvēks nespēj pieņemt pareizus lēmumus, pēc kuriem viņš pats ilgojas. Tādēļ šādi cilvēki nekad nav laimīgi. Viņi paši iznīcina iespēju tādiem būt.

13.05.99. Saprāts ir vīrišķīga vēlēšanās un spēja redzēt pasauli tādu, kāda tā ir. Arī sevi, savas kļūdas, sapņus un izdomājumus. Bet varbūt vēl vajadzīga tā lielā māksla nenogrimt racionalitātes vispārināšanā un saglabāt sapņus par skaistumu un pilnību, par laimi, uz kuru mēs tiecamies, un kaut ko lielāku par mums.

19.07.99. Garīgajai dzīvei, abu kopā dzīvojošo apziņas pilnvērtīgai attīstībai nepieciešams, lai katra dalībnieka vienmēr runātais monologs būtu izteikts un uzklausīts dialogā. Tā ir grēksūdze un dvēseles atvieglojums, tā ir iespēja otra skatījumā ieraudzīt un labot savas kļūdas. Tā ir iespēja priekš katra dalībnieka dzīvot atvērtas sistēmas režīmā, izvairoties no domu un izpratņu mūžīgas atgriešanās un savu kļūdu atkārtošanas nolemtības.

12.10.99. Laime nevienam netiek iedota kā talants līdzi šūpulī. To katram jārada, jāveido pašam. Pārsteidzoši, ka mūsdienu cilvēki, aizvien labāk pārtikuši un nodrošināti, nekļūst laimīgāki. Laimes radīšanas negaidīts priekšnoteikums ir milzīga vajadzība pēc kaut kā. Ja tu atrodi sevī spēku un neatlaidību par to cīnīties, to sasniegt un piepildīt, tad, izrādās, ka tu esi arī laimīgs.

3.02.00. Patiesībā cilvēki negrib būt laimīgi, jo viņi vēl tam nav piemēroti. Viņi negrib iet sāpīgajās dvēseles skolās, kur sāp tā, ka gadās arī nomirt.

Kāpēc vajaga klausīties mūziku, kas tev parāda, cik niecīga, neīsta, mazvērtīga un tālu no pilnības ir tava dzīve, kas tev liek tik ļoti mainīties un kļūdīties, ka var gadīties arī iet bojā. Tāpēc jāpaliek uz vietas, jāpasapņo kādreiz, un jāpaļaujas un jāturas pie tā plosta, kurš ir tava patreizējā dzīve. Bet varbūt, ka evolūcija tieši to mūsos ir ielikusi – visdrošāk izdzīvos tieši tie, kam šādas milzīgas ilgas un sāpes ir. Tikai tie, kad pienāk laiks, ir spējīgi veikt lielas lietas.

Pietiek ar vienu skatienu vai smaidu, un mēs abi zinām, ka ar mums notiek brīnums. Un tas viss notiek tik vienkārši un pašsaprotami, ka mēs abi bez apdomāšanās darām to, kas mums vajadzīgs, liekas, ka tur nekā ārkārtīga nav. Bet, kad mēs esam to pazaudējuši, tad mēs zinām.

19.09.00. Bez sapņiem nedzīvojiet, bet piepildiet tos. Ejiet mūžīgi, nepārtraukti un neatlaidīgi. Neizdevās? Aha, izrādās, nepratu, kļūdījos, pārkāpu Lielos Likumus. Džeks Londons būtu teicis, varbūt, ka dievi tevi apbalvos vēlreiz. Gaidi,  gatavojies, audz lielāks, nesaudzīgi atrodi sevī to, kas iepriekšējo reizi sabojāja, un pārtaisi to. Tikai tā tu vari cerēt, ka nākošo reizi kaut kas būs labāk.

  1. 09. 00. Tas, ko cilvēki sauc par mīlestību, ir viens no stiprākajiem izdzīvošanai derīgas informācijas veidiem – tā piepilda ar mieru un nosvērtību iekšējo pasauli un visu cilvēka rīcību, saglabā labu veselību un veido veiksmi un panākumus. Mēs to varam pierakstīt reliģijai un dievišķajam, bet tik pat labi mēs to varam skaidrot ar dabisko izlasi tūkstošiem paaudžu laikā , kas saglabājusi indivīdus, kas šo īpašību pazīst un spēj lietot, un gadījuma notikumus, kas kādam indivīdam vai grupai piešķīra šo īpašību lielākā mērā kā citiem.

30.09. 00. Kad tev sāpēs, raksti. Kad tu peldēsi laimē – raksti: Tā varbūt būs vienīgā iespēja padarīt paliekošu daļu no tavām domām, sāpēm un skaistuma. Varbūt brīžiem tas būs vienīgais sarunu biedrs tavai nabaga vientuļajai dvēselei. Jo izskatās, ka mēs šeit esam gan aktieri un skatītāji, gan jaunradītāji un sāpētāji, kas, Lielās Dabas nepieciešamības spiesti, mazliet vientuļi pamesti. Jo tā pa īstam pāri vientulības robežai pāriet izdodas ļoti ļoti nedaudziem izredzētajiem un laimīgajiem.

7.01.01. Tāpat kā suņu skriešanās sacīkstēs to organizētāji suņiem priekšā noliek lidojošu mānekli – trusi, tā cilvēku gēni tiem priekšā visu mūžu karina laimes ilūziju, lai liktu viņiem labi skriet. Bet, lielākā mērogā, gēnu viltība ir vienkārša: laimes ilūzijas uzdevums ir nodrošināt gēnu izdzīvošanu, attīstību un progresu, tāpat kā truša uzdevums ir nodrošināt sacīkšu organizētāju labklājību.

15.03.01. Vai ceļš uz priekšu,  vai attīstība vienmēr sāp? Vai arī sāp tāpēc, ka mēs atsakāmies? Un kāpēc sāp skaistums un pilnība? Reliģiozi cilvēki droši vien teiktu, ka sāp tāpēc, ka mēs redzam, kā bija tur, no kurienes mēs nākam, mājās.

Bet varbūt, ka pilnība sāp tāpēc, ka dabiskā izlase saglabāja tos, kas nepilnību redz, kam tā sāp, kam visu to ļoti vajaga, un kas pēc tā tiecas.

Jo maz ticams, ka dabiskā izlase saglabāja tos, kam ir labi tā, kā ir. Jo tie neredz ceļu.

22.03.01. Visstingrākais soģis un pieprasītājs ir katrs sev pats. Tad, kad tas, kas tur iekšā kliedz un raud, ir izmisis un nosoda, un kādreiz ir piepildīts un paceļ mani debesīs, tad es vairs sev nepiederu, bet piederu un pakļaujos viņam.

16.05.01. Mēs jau dzīvojam paradīzē. Es nevaru iedomāties neko skaistāku pa šīs Zemes nakti pēc lietus, kad viss smaržo, dzied lakstīgalas un skan Roberta Šūmaņa Sapņojums, un es zinu, kāda cilvēka dzīve var būt. Ja mēs nevaram to sasniegt, tas nozīmē tikai to, ka mums vēl gabals jāiet un jācieš, lai spētu sevi mainīt. Bet izskatās, ka šim ceļam viss ir sagatavots, lai mēs pa to ietu.

14.06.01. Mēs savu esību varam ieraudzīt kā kritiskā, smalkā balansā nostādītu attīstības uzdevumu: mums ir dota neapmierinātība ar sevi, ar apkārtni, ar sasniegto tieši tik daudz, lai dažiem, nedaudziem no mums būtu tik grūti, ka viņi izdara pašnāvību. Bet, ne vairāk, tikai daži. Par izpratni un brīdinājumu pārējiem. Bet pārējiem atliek iet uz priekšu, darīt, pārveidot savu apkārtni un sevi – lai izbēgtu no sāpēm. Tik apbrīnojumu iepriekšējā attīstība mums ir atstājusi šo progresa uzdevumu, un iedvesusi bailes un sāpes par tā nepildīšanu, un, kopā ar to, milzīgu tieksmi, vajadzību, apmierinājumu, gandarījumu un piepildījumu par tā pildīšanas mēģināšanu.

24.06.01. Cik pārsteidzoši un dīvaini evolūcija mūsos ir ielikusi sāpes. Sāpes par to, ko nebūsim pratuši ieraudzīt, saskatīt pirms rīcības, bet izpildījuši realitātē. Un vēlāk tik esam spiesti ieraudzīt un saprast savas izvēles kļūdainumu un neizglītotību. Un tad esam nolemti to visu sev līdzi nest un sāpēt.

27.06.01. Mūsu tuvumā esošie, mums tuvie cilvēki nepārprotami iestāda , regulē, uztur mūsu galvenos fizioloģiskos procesus, no kuriem pilnīgi atkarīga mūsu labsajūta un veiksme, mūsu spēja mācīties, strādāt un dzīvot.

Laime ir iespēja saņemt no dažiem tuvajiem cilvēkiem šo atbalstu, kas nosaka visus galvenos dzīvības procesus; laime ir – būt harmonijā ar to, saņemt un dot pretī to pašu.

27.09.02. Ja mēs sevī ieraugām, nepārprotami un nenoliedzami atpazīstam, nolasām un gribot-negribot lietojam iepriekšējo paaudžu pieredzi, kāpēc lai mēs neieraudzītu līdzīgu pieredzi lielākā, kosmiskā mērogā? Ieliktu vielas elementārdaļiņās, atomos, molekulās, to īpašībās un Dabas likumos, kas nenoliedzami ir tādi, lai mēs arī būtu?

7.10.02. Uz brīdi apstāties. Neskriet kā vergam, kā automātam, kas nolemts dzīties tik pēc dienišķās maizes un apmierinājuma, vai, kas vēl sliktāk, pēc liekas maizes un apmierinājuma.

Apzināties, palūkoties uz sevi, uz savu gājumu un pasauli visapkārt. Nevis sekot iekšējiem dzenuļiem un ārējās pasaules noteikumiem un aicinājumiem, bet apstāties un ieraudzīt sevi, savu gājienu un izvēli. Ieraudzīt, ka mēs vairs neesam nolemti tikai aprūpēt sevi un sagādāt izdzīvošanai nepieciešamo. Ieraudzīt, ka pēc tam, kad mūsu eksistence nodrošināta, mums parādījusies iespēja  ieraudzīt jēgu un virzienu, un izvēlēties. Tā, lai mēs nebūtu tik niecīgi un nepazustu nebūtībā.

22.11.01. Iespējams, ka mēs tik reti esam laimīgi tādēļ, ka mēs baidāmies. Mēs baidāmies domāt par sevi, par savu nezināšanu, neprasmi un kļūdām, par sabiedrību un visu pasauli un tās nežēlīgo, nesaudzīgo izturēšanos pret mums, jo tad mums sāpēs; un mēs jūtam, ka neesam to pelnījuši. Un tā mēs iemācāmies nedomāt par to, kas būs sāpīgi, un līdz ar to, izrādās, mēs esam atņēmuši sev iespēju iet uz priekšu, mainīties, veidoties un laimei tuvoties.

27.11.01. Mēs esam kā zelta smiltis starp māliem un zemes netīrumiem, kurus skalo lielais process, ko mēs saucam par cilvēka dzīvi. Neuztrauksimies par mūsu katra nāvi, bet ieraudzīsim, kā vērtīgais un īstais tiek izfiltrēts, saglabāts un tālāk nodots, un kā mūsu niecība, nezināšana un pārkāpumi iet bojā kopā ar mums. Neprasīsim kā kaprīzs bērns sev cilvēku bērnības sapņa – nemirstības piepildīšanos – tūlīt un tagad, bet padomāsim, ko mums pie sevis jāmaina un jāpārveido, lai kaut ko derīgu varētu atstāt tiem, kas nāk pēc mums. Tas varbūt būs mūsu atalgojums un piepildījums jau tagad, un varbūt, ka tas būs veids, kā mēs mūžīgi dzīvosim.

28.11.01. Mēs nevaram un nespēsim uzcelt valsti ar neīstumu un nepatiesību. Mums nav izvēles. Vai nu neīstums un gara niecība, vai, caur sāpēm, uz īstumu un patiesīgumu.

14.02.02. Par mīlestību sauc ģenētiski mantotu zīdītāju agrīnās attīstības (bērnības) laikā izkoptu spēju izveidot starp diviem indivīdiem limbisko rezonansi, kas ne tikai iestāda un uztur bioloģiskās būtnes galvenās automātiskās regulēšanas sistēmas, bet arī veicina dopamīna izdalīšanos smadzenēs (kas dod eiforijas sajūtu un milzīgu garīgu un fizisku labsajūtu, svētlaimi), un tādējādi nosaka abu indivīdu fizisko un garīgo veiksmi, attīstību un panākumus kā īslaicīgi, tā lielā laika mērogā.

Par laimi šajā izpratnē mēs varētu saukt cilvēka iespēju dzīvot viņa ģenētiski mantoto un dzīves laikā izveidoto, izkopto vajadzību piepildīšanas pasaulē. Interesanti un svarīgi, ka tās nav kaut kādas visiem vienādas vajadzības un vērtības, kuras dod garīgo un fizisko labsajūtu, bet tās ir individuālas, katram indivīdam piederošās unikālas iekšējās pasaules vajadzības. Šeit mēs redzam, kāpēc bagāti cilvēki, kuriem it kā viss ir, nereti nav laimīgi, bet daudz mazāku mērogu lietu īpašnieki un patērētāji bieži – ir.

26.02.02. Dievs visu redz. Pat tad, ja jūs grēkosit savās domās, pat tad Viņš redz. Šie vārdi ir tikai vienkāršāks tā fakta skaidrojums, ka jebkurš pārkāpums domās ir zināms, ir apzināts, un indivīda apziņa pati sevi nosoda. Nosoda gan tikai daļēji, tikai par tik, par cik izpildītā rīcība ir nosodāma saskaņā ar indivīda vērtību sakārtojumu.

Bez tam vēl, mēs bieži tiekam aicināti nedomāt, atpūsties, izklaidēties…

16.12.02. Visaugstākā jēga ir tā, kas mūs piepilda – pilnīgi. Kā apjausma, kā solījums, kā nemaldīga pārliecība – jo mēs jau jūtam to. Vai tad vēl var būt jautājums par to, vai tas turpināsies?

Varbūt, ka mēs drīkstam uzticēties šim lielajam aicinājumam, jo pieredze, mūsu vēsture rāda, ka līdzšinējā evolūcija ir radījusi, izveidojusi lielu brīnumu – mūs. No neticami nedzīvas un vienaldzīgas matērijas tā mūs ir pacēlusi zināšanu un izpratnes augstumos un iedevusi mums mīlestību un piepildījuma kausu. Vai mums ir pamats tam neuzticēties un to nepieņemt?

26.12.02. Kad kāds piedzimst akls vai kurls vai citādi kroplis, tad mēs uztraucamies un ārstējam. Bet mēs neuztraucamies tad, kad mūsu bērni aug limbiski akli, kurli un mēmi. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs bieži paši tādi esam.

 

Radio ‘Nord’, Daina, 09 12 07

 

Dzīve ir skaistums, apbrīno to.

Dzīve ir svētlaime, sajūti to.

Dzīve ir sapnis, vērs to par īstenību.

Dzīve ir pienākums, pildi to.

Dzīve ir spēle, spēlē to.

Dzīve ir vērtība, saudzē to.

Dzīve ir bagātība, taupi to.

Dzīve ir mīlestība, baudi to.

Dzīve ir mīkla, atmini to.

Dzīve ir solījums, pildi to.

Dzīve ir skumjas, pārvari tās.

Dzīve ir himna, izdziedi to.

Dzīve ir cīņa, ņem vērā to.

Dzīve ir traģēdija, pārvari to.

Dzīve ir piedzīvojums, uzdrošinies.

Dzīve ir laime, izpelnies to.

 

Māte Terēze

Plašā skatījumā, Homo sapiens un Zemes dzīvības evolūcijas mērogā, mēs esam īslaicīgi un pārejoši. Un šķietami maznozīmīgi. Bet tikai plašs skatījums ļauj ieraudzīt mūsu esības jēgu un galvenos likumus.

The world is my country and science is my religion. To learn is my passion and to make the world a better place is my goal. Nikola Danaylov

Every man is a creature of the age in which he lives. Very few are able to raise above the ideas of the time. Voltaire.

But there are more outdated views: “What is the meaning of life? What is our purpose on earth? Sam Harris on Meaning of Life: “These are some of the great, false questions of religion. We need not answer them—for they are badly posed—but we can live our answers all the same.”

“I think our life lacks any higher meaning at all. It is an utterly meaningless life we live here. I think the Universe has probably come into existence out of nothingness for no reason at all. Then matter has accreted into galaxies, stars and planets out of mathematical rules that also came into existence in the big bang. Life and evolution is then a process governed by randomness and natural selection, it has no higher goal.
These are great but not false questions. They are the questions everyman can and should ask himself. We do need answer them. For my answer I’ll use contemporary science because the science is the only means bringing us possibly close to the reality.”
My answer is:
Our life has deep and cosmic meaning: latest observations and SETI data say that possibly we are the only life form in our Universe. More exactly – in the small part of the Universe accessible for our observations. The only complex life form in our galaxy and in our Universe, the only (known to us) Universe’s matter attempt to get aware of itself. This creates grand significance and responsibility for us: we are the only bearers of conscious matter and we are responsible for preserving and further development of this life form. We are the only form who can and will (must) transfer biological Homo sapiens to another more appropriate and more stable silicon or carbon environment.
 
This is great and holy challenge, possibility and responsibility. No bigger one is possible. If we will manage to pass the contemporary societies problems bottleneck, we, humans, will live forever. We will spread ourselves in a Universe and we will start manage the cosmological processes – create appropriate conditions for conscious matter limitless survival, create other universes. In short, Universe will get conscious and alive.  
 
If we will manage to pass contemporary society problems we will be empowered to say that we have passed the humanities’ Rubicon.

Mums pieejamās Visuma daļas novērojumi rāda, ka mēs esam vienīgās sevi apzinošās būtnes visā kosmosā. Vienīgais (mums zināmais) Visuma matērijas mēģinājums sevi apzināties.

Mūsu esības jēga, atbildība un uzdevums ir palīdzēt cilvēcei izvairīties no draudošām katastrofām vai bojāejas un nest tālāk šīs dzīvības lāpu. Saglabāt un nodot tālāk, augstāks uzdevums nav iespējams.

Ja tas mums izdosies, tad mēs pārnesīsim savu apziņu uz stabilāku un drošāku fizikālo (silīcija vai oglekļa) vidi, izveidosim tūkstošiem reizes augstāku intelektu un daudz pilnīgāku dzīvi un emocijas, un dzīvosim mūžīgi. Atlikušais Saules mūžs (vairāki miljardi gadu) ir pilnīgi pietiekošs, lai to paveiktu.

Dzīves jēga, laime, dzīves kvalitāte – tie ir saistīti jēdzieni, kas veido vienu veselumu – indivīda dzīvi, kura tikai šauram skatījumam ir bez nozīmes un beidzas ar indivīda nāvi. Īsetnībā mēs katrs veidojam cilvēces nākotni, un gadījums ir ielicis mūsu matērijā iespēju izveidot nemirstīgu cilvēci, kura izveidos Visuma apziņu.

Jau pagājušā gadsimtā Jānis Grots dzejolī ‘Atziņa’ rakstīja: “Ir vēl tik nākotne, kas pieder jaunām ģintīm, Ak, laimīgie, kas vēl tik rītdien dzims! Tie pacels cilvēku uz atziņām kā klintīm, Kad mūsu laikmets aizmirstībā grims.”

Tiem, kas iedrošinās mācīties jaunus jēdzienus, izveidot jaunus priekšstatus un vērtības, pagājušie gadsimti ar nezināšanu, nesaprašanu, pirmatnējo cilšu ticējumiem un aizspriedumiem ir pagājuši. Bet tas nav viegli.

Kāds draugs man stāstīja:

– “Bērnībā, kad man bija kādi seši gadi, es gulēju uz zemes un lūkojos debesīs. Un man ienāca prātā doma, ka es kaut kad nomiršu un nekad nekad vairs nebūšu. Tas bija šausmīgi”.

Smadzenes ir iemācījušās pasargāt indivīdu no izdzīvošanas instinkta radītajām šausmām, piedāvājot  pieņemt iepriekšējās paaudzēs sagatavotu mierinājumu: ir Dievs un paradīze un mēs dzīvosim mūžīgi. Mēs zinām daudzus šādus smadzeņu ‘paņēmienus’, kuru galvenais uzdevums ir nevis iedot savam saimniekam īstenības modeli, bet – samazināt viņa ciešanas un  pasargāt no bojāejas.

Šīs izjūtas, šīs bailes varbūt ir galvenais iemesls, kādēļ daudzi cilvēki savu dzīvi nodzīvo šī smadzeņu radītā komforta apstākļos. Šo komfortu pastiprina Homo sapiens tūkstošiem paaudžu laikā izveidotā vajadzība pēc svētuma un jēgas, pēc kaut kā lielāka un augstāka par ikdienu un mums pašiem. Tā ir vajadzība, kuras apmierināšana rada neikdienišķu pacilātību, kosmiska, visaptveroša svētuma, sakārtotības un iekšējas tīrības sajūtu. Šīs vajadzības vairāk vai mazāk daļēja un apzinātu apmierināšanu cilvēki atrod daudzās nodarbēs: jogas vingrinājumos, mākslas darbu radīšanā un saņemšanā un vispārīgāk – aktīvā darbībā kādas sociālās grupas un visas sabiedrības labā.

Pure logical thinking can’t yield us any knowledge of the empirical world; all knowledge of reality starts from experience and ends in it. A. Einstein.

Our glory as a species is that we can overcome our genetic impulses. Richard Dawkins.

Šodien, izmantojot pēdējo gadu desmitu jaunās zinātnes atziņas, mēs varam sākt saprast un veidot sevi un savu sabiedrību. To, kas notiek sabiedrībā, nosaka visu indivīdu rīcība, kopā sasummēta. Visvienkāršākais un dabiskākais veids, kā veidot sabiedrību, ir sākt ar sevi.

Evolūcija mūsu smadzenes izveidojusi tā, ka dzīves kvalitāte mērāma ar katra indivīda vairāk vai mazāk izkopto vajadzību piepildījumu. Nākotnes būtnēm šīs vajadzības būs daudz plašākas un nozīmīgākas, to piepildīšana sagādās gandarījumu, sakārtotības sajūtu un apmierinājumu, bet evolūcijas gadījuma notikumu ieliktie paradoksi, novirzes un patoloģijas būs samazinātas vai izdzēstas.

Šodien, pašlaik galvenais ir subjektīvais vērtējums, paša indivīda sajūta, vai viņš ir laimīgs. Lai to sasniegtu, jāiemācās izkopt un piepildīt lielas vajadzības. Evolūcijas veidoto smadzeņu darbības īpatnību un nepilnību dēļ tas nav viegls uzdevums, bet nav arī nesasniedzams. Ja saprot, kā smadzenes darbojas un kā laimes sajūta veidojas.

Šodien modernās sabiedrības daļēji ir atmetušas pirmatnējo cilšu ticējumus, reliģijas un daudzus iepriekšējo gadusimtu domāšanas un rīcības šablonus. Bet to vietā radušies jauni.

Modernās sabiedrības ir atmetušas pamatpatiesības tā, it kā to nemaz nebūtu. Piemēram, Latvijas valstij nav pozīcijas galvenajos cilvēka esības jautājumos – kas mēs esam, no kurienes mēs nākam, uz kurieni ejam. Kādas ir vērtības, kas ir atļauts un kas ir aizliegts, un kāpēc. Piemēram, Maija Kūle grāmatā ‘Eirodzīve’:

„Būtu naivi domāt, ka mūsdienu eirodzīvei – arī Latvijas sabiedrībai – ir saistošas tādas tēmas kā morāle, labā un ļaunā kritēriji. Deviņpadsmitais un agrākie gadsimti, kad kristietība vēl valdīja cilvēku prātos, ir pagājuši” (404.lpp.). „Jo vairāk Latvija iekļaujas Eiropas garīgās dzīves norisēs, jo lielākā mērā sabiedrību pārņem tajā valdošais gars. Bet šis gars nes sev līdzi atziņu, ka universāla ētika nav iespējama(406.lpp.).

Mūsu filozofiem nav risinājumu, nav pozitīvās platformas, ko piedāvāt sabiedrībai:Universāla dzīves jēga, ko varētu kādam iedot, nepastāv(179.lpp.). Ir visu pieeju un izpratņu sajaukums. Uzskatu brīvība.

Mūsdienu zinātne katram domājošam cilvēkam dod skaidru, uz novērojumiem un faktiem balstītu priekšstatu par Visuma, komplicētības un dzīvības izcelsmi, par mūsu vērtībām un Homo sapiens uzdevumu un esības jēgu.  Vairāk: 

http://www.colorado.edu/philosophy/vstenger/VWeb/Home.

html,https://groups.google.com/forum/?hl=en#!forum/atvoid
Par to tad arī šī lapa. Lapā ievietotie raksti lasāmi pie attiecīgām tēmām.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s